Kā
tārps grauž ābolu,Tā cilvēks savu zemeslodi.Un viņam, pīslim, Tas jau ir pa spēkam. AIZ 11. SEPTEMBRA ROBEŽAS
Atskatoties nākotnē
Kā
tārps grauž ābolu,
Tā cilvēks savu zemeslodi.
Un viņam, pīslim,
Tas jau ir pa spēkam.
Big Apple
- tā demokrātijas brīvību pārņemtie stilīgie sauc Ņujorku. Man skolā par demokrātiju
nemācīja, bet latviešu mūsdienu klasika par tārpiņu nez kāpēc atmiņā iespiedusies.
Nu to papildina 11.septembra baisās ilustrācijas.
Mani Ņujorka, pretēji vairākumam
tur bijušo, nesavaldzināja - debesskrāpji aizsedz skatu uz sauli un gaismas
kūļiem, kas, stiklā un alumīnijā atstarodamies, līdz lejai tikuši, ir putekļu
migliņa. Tur lejā, ielās, valda kņada, snobiski uzņēmēji velta rafinētus smaidiņus
nerimstošajiem tūristu pūļiem. Telefonu zvani, zibspuldžu knikšķi un dzelteno
taksometru signalizēšana. Un tomēr, no malas skatoties, likās, ka visi šo dzīves
kārtību pieņēmuši kā pašsaprotamu. Es pat viņus apskaudu par šo spēju bezrūpīgi
priecāties par dienu.
Tad nāca citāds rīts. Par
to nevar teikt "bija", jo notikušo nez vai esam tā īsti apjautuši.
Arī es klejoju pa niecību pieejamo ziņu kanālu, tā īsti neapzinoties, ko meklēju.
Kaut kas manī bija zudis. Sākotnēji profesionālais ņēma virsroku pār cilvēcisko:
kas par lidmašīnu, kā tiek veikti glābšanas pasākumi? Apzvanīju paziņas, pat
nezinu kāpēc. Bija arī nožēla, ka neatrodos tur, kur manas zināšanas un vienkārši
nesavtīga palīdzība, iespējams, mazinātu kāda izmisumu. Atcerējos, ka man vienai
jārūpējas par savu bērnu. Un tajā pat laikā - ak, šausmas! Cik vientuļu mazuļu
gaidīs bērnudārzos. Un vai kāds padomās par neizpratnes un baiļu pārņemtu skolnieciņu?
Man piemirstas globālais, bet kāpēc jāatņem cerība bērniem? Ārprāts, ātrums,
mirklis
Un nekā vairs nav. Mana mamma teica: "Es redzēju kā tornis sabruka,
tas notika manu acu priekšā". Viņa bija Rīgas dzīvoklī. Nav runa par Ameriku,
islamu vai attālumu, jo absurdam nav piederības.
Putekļos sabirza ticība
mierīgai nākotnei. Tas nav ultimāts ASV, kādai politiskai vai sociālai sistēmai.
Tā nav arī cīņa pret terorismu. Cilvēce un cilvēcība - vai tam ir kāda vērtība?
Neredzamais ienaidnieks no grāvējfilmu lielpilsētu ielām ar apbrīnojamu precizitāti
kļuvis par realitāti. Nevilšus rodas jautājums: vai tikai paši šo spēka un visvarenības
kultu neesam veicinājuši? Veicinājuši paši ar savu [bez]attieksmi sadzīvē. Visādas
domas jaucas pa galvu: tveru katru jaunu ziņu, iesaistos diskusijās vai tāpat
filozofēju, draugi, darbs un sapņainas domas... Tikai sakiet man, lūdzu, kāpēc?
Es ceru, pār mums vēl ausīs
daudzi rīti, tikai saulstaru spēlēm Ņujorkas debesskrāpju atspīdumā būs dīvainu
putekļu migliņa.
Bezgalīgais stāsts
Jau par
pierastu kļuvusi frāze: "Pasaule ir mainījusies pēc 11. septembra".
Tikpat pierasti jau kļuvuši stāsti par šiem notikumiem medijos. Brīžiem pārņem
sajūta, ka ir cilvēki, kas šīs notikušās šausmas grib "izgaršot" vēl
un vēl.
Ir notikusi milzīga traģēdija,
ko nevarēs aizmirst. Pasaule to saprot. Un turpina dzīvot. Arī traģēdijas upuru
tuvinieki, izsāpot zaudējumu, tomēr dzīvo tālāk. Iespējams, viņi alkst pēc atriebības,
pēc solidaritātes, pēc turpmāk drošākas pasaules. Bet neesmu pārliecināta, ka
caur mediju ziņām viņi vēl un vēl grib atgriezties tajā drausmīgajā notikumā.
Mani pārsteidza holivudiskais skatījums uz notikušo jau 12. septembrī, kad vēl
un vēl TV tika rādīta māte, kurai dēls zvanījis no nolaupītās lidmašīnas, lai
pateiktu, ka mīl viņu. Telekompānijas cēla savus reitingus, balstot tos uz traģēdiju.
Un tas vēl joprojām turpinās. Arī Latvijas medijos. Kā sacensībās - kurš vairāk.
Katru dienu. Mēnesi pēc notikušā Amerikas melnā diena visai agresīvi tiek atsaukta
cilvēku atmiņās. Lai neaizmirst. Nē, par to nav jāklusē, bet nav arī jāpieradina.
Pieradināšana pie citu sāpēm ir bīstams. Ir radusies savdabīga atkarība no šīm
ziņām. Cilvēkiem liek gaidīt vēl kaut ko. Bet gaidītais var izrādīties jauna
traģēdija. Tikai kādā citā dienā. Vai pasaulei ir vajadzīgs šis bezgalīgais
stāsts?
Ņujorkā gruvešos atrod deviņas dzīvības
Patiesībā stāsts ir par
brīnumu, kas vismaz kādam pēc nelaimes Ņujorkā atnesa prieku. Astoņpadsmit dienas
pēc notikušās traģēdijas sagrauto namu drupās glābēji atraduši
kaķi. Nespēdama
slēpt prieku un asaras par mājas mīluļa atgriešanos, viņa saimniece atzinusi
- kaķiem tiešām ir deviņas dzīvības. Kaut novārdzis un izbijies, pelēkais persiešu
šķirnes pūkainis to ir pierādījis. Un vēl arī to, ka pasaule ir izslāpusi pēc
labām ziņām. Kaķis, viņa saimniece un glābēji bija kļuvuši gandrīz par dienas
varoņiem pat lielāko pasaules ziņu aģentūru materiālos.
"Stulbākā" tauta
Tikko
lidmašīnas "deguns" pieskārās Amerikas Pasaules tirdzniecības ēkas
stiklotajai sienai
Mediji bezspēcīgi piedāvāja noskatīties, kā sprādziena uguns,
apvienojoties korī ar stiklu lausku un betona putekļu mākoņiem, sāka ieskandināt,
iespējams, jauna laikmeta sākumu. Radās sajūta, ka tieši tagad manā acu priekšā
notiek tas lūzums, kurš brieda un rūga gadsimtiem ilgi. Kas un kurš bija kļūdījies?
Vai tiešām ir pienācis tas brīdis, kad cīņā metīsies ne valsts pret valsti,
ne kaimiņš pret kaimiņu, bet gan ticības? Šis šausmīgais vārds "ticība".
Cik daudz nežēlības cilvēks savas eksistences laikā ir piedzīvojis no vārda
"ticība" un ticības vārdā. Krusta kari, spāņu inkvizīcija, kristietības
nešana vai musulmanisms. Jā, es zinu, ka mani vārdi skan pāragri. Neviens nav
nokliedzies "Sitiet musulmaņus!" vai "Nāvi kristiešiem".
Neviens! Bet, ieskatoties dvēseles visdziļākos nostūros, katram cilvēkam atradīsies,
ko pateikt vai kā nosodīt pretējo. To, kas ir citādāks par tevi, tas, kurš dzīvo
labāk par tevi vai domā citādāk par pārejiem.
Arābu teroristu uzbrukums
sagrāva amerikāņu ticību savai drošībai. Uzbrukums iedragāja katra Amerikas
iedzīvotāja uzskatus par pasaules nāciju Nr. 1. Vienā mirklī tie saprata, ka
viņi ir tik pat neaizsargāti kā iedzīvotāji Krievijā, Izraēlā vai bijušajā Dienvidslāvijā.
Viņi zināja, ka tur sprāgst bumbas un cilvēku dzīvības katru mirkli karājās
mata galā. Bet nu ir pienācis laiks, kas satricināja pašu mājas. Ko darīt, kā
rīkoties nācijai, kura vairākus gadu simteņus nav izjutusi uz savas zemes tās
šausmas un postījumus ko nes kara klātbūtne? Vai ir laiks atcerēties cilvēku
tiesības, demokrātiju un integrāciju? Smieklīgi paliek, raugoties uz musulmaņu
valsts politiķiem, kuri apgalvo, ka viņu valsts pilsoņi nosoda terorismu un
sēro par notikumiem Amerikā brīdī, kad televīzijas ekrāns rāda līksmojošu musulmaņu
sejas. Labi, es varu saprast aprobežotu cilvēkveidīgu būtņu sajūsmu pasaulē,
kura nepazīst tualeti, bet mans prāts atsakās saprast Francijā dzīvojošo musulmaņu
sajūsmu. Runājot par Ameriku, es nevaru nepieminēt otru okeāna krastu. Laikam
musulmaņi ir aizmirsuši, ko viņiem ir devusi Eiropas un Amerikas sabiedrība?
Ja viņi var priecāties par šo traģēdiju, vai viņiem nebūtu laiks pārcelties
atpakaļ uz savu etnisko dzimteni? Vesela kaudze ar neatbildamiem jautājumiem
ar daļējiem un mākoņainiem pieņēmumiem. Kāpēc un no kurienes tas nāk? Vai pareizi
būtu vainot musulmaņu fundamentālistus? Bet kā tad nosaukt visā pasaulē līksmojošo
pūli ar ieročiem rokās? Varbūt atbildi man jāmeklē piecus, sešus gadsimtus senā
pagātnē? Gadsimtos, kad mēs, baltie, ar plašu rokas vēzienu atklājām "jaunās
pasaules" un ar tik pat plašu vēzienu apzagām to kultūras, bet iedzīvotājus
pārvērtām par vergiem. Protams, lielās pagātnes Eiropas nācijas būvēja pilis
un radīja mākslu, par kuru man tagad ir jābūt sajūsmā. Bet atkal rodas jautājums,
ko viņi ieguva vēl bez tā, ka pakļāva savai gribai Indiju, Āfriku, Āziju vai
Amerikas pamatiedzīvotājus?
Es skatos uz Eiropas baznīcām un katedrālēm, pilīm un torņiem. Un es pār tām
redzu plīvojam asiņainu plīvuru.
Man šķiet, ka nekad cilvēce
nepienāks pie vienota humānisma kopsaucēja, kur visi visus uzskatīs par līdzīgiem.
Vismaz pašreiz tas nav iespējams, pateicoties vietai, laikam un apstākļiem,
kuri katru dienu iedarbojās uz konkrētu cilvēku sabiedrību. Un vajag tik parādīties
kādam "svešajam", lai pēc kāda laika to pārvērstu par "neglīto
pīlēnu".
Apkopojot savas pārdomas
par pašreizējo pasaules dzīvi, esmu beidzot atklājis pasaules stulbāko tautu
vai nāciju. Tātad! Stulbākā tauta uz Zemes ir tā, kura dzīvo kaimiņos, bet karš
ir politiķu stulbuma diagnoze, kura lielākoties nav izārstējama.
Traģiskais sākums
Sajūtas,
kuras līdzīgas jocīgiem un murgainiem sapņiem, kuri jaucas ar kādu no Holivudas
katastrofu filmu sižetiem. Saspringums, neziņa, varbūt bailes, lai arī tas ir
tūkstošiem kilometru attālumā. Tik un tā rodas sajūta, it kā tas notiktu ļoti
tuvu. Pasaule vienā stundā ir kļuvusi daudzkārt mazāka un citādāka No vienas
puses, tā nu it kā ir saliedētāka un jūtīgāka, no otras puses, atriebības alkstoša,
bailīga, neticīga.
11. septembris - traģiskais
sākums lielajām pārmaiņām, kas prasīja tik daudz cilvēku dzīvību un atņēma drošības
sajūtu ikvienam pasaules iedzīvotājam. Drošības sajūta - tā katram ir sava un
katram asociējās ar kaut ko citu; kādam tās ir mājas, miers, cerība, citam -
ieroči un spēks. Nevienam pat sapņos nerādījās, ka pasaules varenākajā valstī
ASV, kuras tēls gadu desmitu laikā ir veidots tā, it kā tā būtu pati varenākā,
bagātākā un militāri spēcīgākā valsts pasaulē, varētu notikt tik grandioza mēroga
terora akts. Katastrofas veids izrādījās nesalīdzināmi "vienkāršāks un
ikdienišķāks", ko nevar pielīdzināt pašu amerikāņu murgojumiem Holivudas
filmās par citplanētiešu uzbrukumiem, dažādu dabas, kā arī kosmisko parādību
kaitējumiem.
Pēc šīs traģēdijas neviens
pasaules iedzīvotājs nevar būt drošs, ka netiks ierauts kādu pretī stāvošu vai
pēc kādām īpašām pazīmēm atšķirīgu spēku domstarpību risināšanas peripetijās.
Šo nedrošības sajūtu pastiprina arī apstāklis, ka tik milzīga terora akta sarīkošanai
nav vajadzīgas modernākās bruņojuma tehnoloģijas, bet gan vienkāršs nazis un
minimāla prasme apieties ar lidaparātu. Kā pierādīja 11. septembris, par uzbrukuma
upuri var kļūt jebkurš, pat varenākā valsts pasaulē.
Šobrīd pasaule ir saspringusi
gaidās, kas notiks tālāk, kādus terorisma apkarošanas veidus izvēlēsies ASV,
vai tiešām tiks uzsākts karš ar Afganistānu. Ir izprotama Amerikas prezidenta
vēlme atriebties par notikušo un uzsākt globālu pret terorisma vērstu akciju.
Ar terorismu ir jācīnās, par to nav šaubu, jo pasaule ir izmanījusies un iegājusi
jaunā vēsturiskā posmā, kurā ir jārada apstākļi, lai droši un kvalitatīvi varētu
dzīvot ne tikai Amerikas, bet arī citu pasaules valstu iedzīvotāji. Valstu vadītājiem
ir ļoti rūpīgi jāapsver, ar kādiem līdzekļiem viņi grib sasniegt iecerētos mērķus
un kādas sekas izraisīs uzsāktie pretterorisma pasākumi.
Ir aizgājuši bojā tūkstošiem
cilvēku, tūkstošiem gaišu prātu, tūkstošiem ģimenes cilvēku, tūkstošiem cerību
un laimju, ko nevar atgriezt ar citu nevainīgu cilvēku asinīm. Ir netaisnīgi,
ka Amerikas valdība realizē atriebības politiku, kas notiek ar masu mēdiju starpniecību.
Tiek kurināts rasu naids, tā rezultāta cieš un vēl cietīs nevainīgie. Par Ameriku
rodas priekšstats, ka sen viņiem nav bijis kur un ar ko pakarot. Varbūt tas
ir tikai kādas augstas militārpersonas vai prezidenta iniciatīva, kurš tādā
veidā mēģina apmierināt savus kompleksus un nodemonstrēt, ka viņa rīcībā ir
iespējas iznīcināt nabadzīgas, pusbadā dzīvojošas tautas. Trešās pasaules valstīm
neviens nedod vārdu, un viņām nav iespēju izteikties. Saskaroties ar 11. septembra
terora akta atspoguļojumu medijos (arī "e-studijas" lapā), var atrast
lielu daudzumu faktu un skaitļu pārspīlējumu un neprecizitāšu - kā vairāksolīšanā
tiek minēts upuru daudzums. Vieniem tie ir 10 000, otriem - 20 000 kaut gan
abi šie skaitļi ir pārspīlēti. Krievijas TV kanāls NTV katastrofas laikā yiešraidē
retranslēja CNN videomateriālus un jau pirmajā traģēdijas stundā apgalvoja,
ka terora aktu izdarījuši palestīnieši.
Izvēloties veidu, kādā tiks
apkarots terorisms, Amerika nedrīkst aizmirst par islamu un arābu valstu kultūru,
kas ir tūkstošiem gadu vecāka par Amerikas kultūru, kurā ir citas vērtību sistēma.
11. septembris ir sākums
procesiem un pārmaiņām, kuras varēs redzēt un sajust tikai tuvākā vai tālākā
nākotnē. Un jācer, ka tās būs pozitīvas.
Vienpersoniski lemj pasaules likteni
11. septembrī
Amerikas Savienotajās Valstīs notika līdz šim lielākais terora akts pasaules
vēsturē, kurā bojā gājis vairāk nekā 6800 cilvēku.
Todien, kad Ņujorkā bruka
Pasaules tirdzniecības centra kompleksa debesskrāpji, bet Pentagona ēka tinās
biezu dūmu mākoņos, daudzi cilvēki visā pasaulē ar bažām gaidīja katru nākamo
stundu - neviens nezināja, kas notiks tālāk.
Nu nākotnes perspektīvas
iezīmējušās visai skaidri. Briest nākamais karš, kurš, iespējams, tehnoloģijas
dēļ, ar kurām plātās visas ieinteresētās puses, var kļūt par baisāko slaktiņu,
kādu vien pieredzējusi cilvēce.
Amerika ir ļoti ticīga zeme, taču neviens, šķiet, neieklausās Romas pāvesta
Jāņa Pāvila II vārdos, kuri aicina neuzsākt asinsizliešanu. Visos citos gadījumos
amerikāņi gan naski tver pēc Bībeles, lai apliecinātu cieņu Dievam. Taču tieši
šajā grāmatā rakstīti vārdi: "Tev nebūs nokaut!".
Arī Tibetas budistu garīgais
līderis Dalailama atzinis, ka viņu dziļi satriekuši teroristu uzbrukumi Amerikas
Savienotajās Valstīs, bet vienlaikus vērsies pie ASV prezidenta Džordža Buša
un aicinājis viņu nopietni pārdomāt, vai uz vardarbību būtu jāatbild ar vardarbību.
Vien musulmaņu līderi vairākās
Tuvo un Tālo Austrumu zemēs izrādījuši prieku par notikušo, aicinot savus ticības
biedrus svētku svinības rīkot aiz pievērtiem slēģiem.
Iespējams, ASV rīkotā teroristu iznīdēšanas kampaņa var pāraugt karā, kurā kristīgā
ticība cīnās pret musulmaņiem. Tieši
ticības kari vēsturē vienmēr bijuši asiņainākie. Bez tam, lasot Nostradama vīzijas,
skaidri redzams, ka pasaulē varu pārņems dzeltenā rase. Tieši šobrīd viņiem
ir šāda izdevība.
Amerikāņi nav pieraduši
pie pazemojumiem, cita veida zaudējumiem. Gadsimtiem ilgi šī nācija vienmēr
ir uzvarējusi un diktējusi savus noteikumus visiem citiem. Amerikāņu atriebības
kāri pastiprinājis arī viņu kultūras mantojums. Kurš gan no mums nav kāri tvēris
pēc kārtējās amerikāņu "bojevika" videokasetes, lai papriecātos par
to, kā labais, pozitīvais varonis sadod sliktajam, kurš parasti nācis no kādas
musulmaņu vai budistu valstiņas.
Jenķi ir pieraduši, ka asinis
līst straumēm, bet labie zēni tik un tā bez nevienas skrambiņas krīt skaistas
meitenes apkampienos. Diemžēl tā notiek tikai filmās. Paši amerikāņi par to
pārliecinājās Vjetnamā. Gudrais mācās no citu kļūdām - amerikāņiem vajadzētu
papūlēties un atcerēties, kā krievu armijai klājās, karojot Afganistānā.
Lielākā musulmaņu un kristiešu
atšķirība ir nevis ādas krāsā, bet gan ticībā. Lielākā daļa kristiešu baidās
mirt -- ar nāvi beidzas viņu dzīve šajā pasaulē, lai sāktos citā, kurā neviens
no mums vēl nekad nav bijis. Musulmaņi turpretī tic reinkarnācijai. Viņi nebaidās
mirt. Nāve viņu uztverē ir tikai pārejas posms uz jaunu dzīvi tepat, starp viņiem
sen pazīstamām lietām.
ASV prezidents Džordžs Bušs
nolēmis par katru cenu noķert Osamanu bin Ladenu, kuru vaino šo terora aktu
organizēšanā, dzīvu vai mirušu. Abas puses pat nolēmušas likt lietā bioloģiskos
un ķīmiskos ieročus. Afganistānas valdošās islama kustības "Taleban"
kaujinieku treniņnometnēs manītas šādu kaujas vielu pielietošanas pēdas. Jau
iegādātas nelielas lidmašīnas, ar kurām varētu izsēt Sibīrijas mēra sporas.
Gāzes vai nāvējošas slimības
izraisītāju mākonis nav snaipera raidīta lode, kura nekļūdīgi trāpa mērķī. Tāds
ierocis vienā mirklī var nogalināt miljoniem cilvēku. Reiz palaists brīvībā,
tas var kļūt nekontrolējams.
Es neatbalstu teroristus.
Tie bargi jāsoda, taču tāpēc nedrīkst iznīcināt nevainīgus cilvēkus. Nedrīkst
iznīcināt cilvēkus tikai tāpēc, ka viņi, atšķirībā no mums, lasa nevis Bībeli,
bet Korānu.
Amerikāņi nolēmuši vienpersoniski
izlemt pasaules likteni. Lai Dievs dod, ka šis lēmums nebūtu pēdējais pasaules
jaunāko laiku vēsturē.
Atriebes kārdinājums
Tūlīt pēc teroristu uzbrukuma
ASV prezidents Dž. V. Bušs savā paziņojumā amerikāņu tautai teica: "Mēs
atradīsim tos, kas to izdarīja. Mēs viņus izkvēpināsim no alām. Mēs liksim viņiem
bēgt un sauksim viņus pie atbildības. Tas neattiecas tikai uz vienu personu
"
Patlaban, vairākas dienas pēc traģēdijas, sabiedrības aptauju dati liecina,
ka vairāk nekā 85% amerikāņu atbalsta militāra trieciena došanu tai valstij,
kuras paspārnē savu patvērumu atraduši teroristi. 75% amerikāņu militāru akciju
atbalsta pat tajā gadījumā, ja tā prasītu ievērojamus karaspēka un civiliedzīvotāju
upurus.
ASV Kongresa pārstāvju palāta
ar ievērojamu balsu pārsvaru nolēma atbalstīt Senāta rezolūciju, kas piešķir
ASV prezidentam pilnvaras "lietot visu nepieciešamo un piemērot spēku",
lai atrastu un sodītu terora aktu vaininiekus un to atbalstītājus.
Romas Katoļu baznīcas galva
Jānis Pāvils II savā paziņojumā izteicis bažas par pieaugošo naida un atriebības
noskaņojumu ASV pilsoņu vidū. "Es sūtu savas domas visiem šīs lieliskās
nācijas bērniem. Es lūdzu, lai Dievs jums palīdz nekrist naida un vardarbības
kārdinājumā un drīzāk sevi veltīt taisnībai un mieram", teica pāvests.
Nedēļu pēc briesmīgajiem
terora aktiem valsti ir pāršalcis atriebības un neiecietības vilnis pret arābu
tautības ASV pilsoņiem, kā arī islāmticīgajiem. Dalasas pilsētā izdemolētas
vairākas mošejas. Jānis Pāvils II izteicis cerību, ka "ļaunprātībai tomēr
nebūs pēdējais vārds".
Kaut kas tāds līdz šim
varēja notikt tikai Holivudas grāvējfilmās. 11. septembra rīts parādīja, ka
kino dažreiz var kļūt arī realitāte. Runā, ka ļaunums mēdzot materializēties.
Pirmo šoku, apmulsumu, sēras par bojā gājušajiem tuviniekiem nu ir nomainījis
visaptverošs atriebības un atmaksas kāres vilnis. Prezidents Bušs jau ir pieteicis
karu "teroristiem, viņu atbalstītājiem un patvēruma devējiem". Tas
ir gan brīdinājums, gan apsolījums reizē. Viņa reitings vidusmēra amerikāņu
acīs ir pieaudzis gandrīz divkārt. Un nu vairs Bušam nav atpakaļceļa. ASV prezidenta
nākamās vēlēšanas nav aiz kalniem. Dž. V. Bušs kā ikviens pietiekoši ambiciozs
politikānis cer ASV prezidenta amatu ieņemt vismaz divus termiņus pēc kārtas.
Tāpēc solījumi ir jāpilda. Pat tādā gadījumā, ja sasolīts karš. Taisnīgu atmaksu
mīlošā amerikāņu tauta tādas lietas neaizmirst. Pretējā gadījumā Džordžs Bušs
būtu vienkārši politisks līķis.
Kļūt par līķi nevēlas neviens.
Ne prezidents Bušs, ne nabaga amerikāņi. Ne Osama bin Ladena dēls, ne arī viņa
talibu atbalstītāji Afganistānā. Abas nometnes drudžaini darbojas. Abas ir apsēdusi
šī pārliecība - lielgabalgaļai tomēr būs būt. Visuvarenā Allāha vārdā pret "neticīgajiem"
imperiālistiem. Rietumu civilizācijas taisnās tiesas vārdā pret aziātiskajiem
saracēņiem. Argumenti mums jau pazīstami. Akla, fanātiska ticība un tikpat fanātiskas
atriebes alkas. Jūtas, afekti un emocijas ir slikti padomdevēji veselajam saprātam,
intelektam, kura koeficients dažam labam lielvalsts vadītājam, kā runā, neesot
pārlieku augsts. Džordžs Bušs un arābi. Tā stulbi ir sanācis. Kādam no viņiem
būs būt līķim. Ko lai dara. Mūsu uz Rietumu vērtībām un dzīvesveidu orientētais
domāšanas veids čukst: - "labāk jau lai tie ir arābi
"
Nez vai Pentagons, NASA
un citi supertehnoloģiju radītāji ir izgudrojuši sudraba lodi Nemirstīgā Kaščeja
sirdij. Osama bin Ladens droši vien mierīgi pārlaidīs III Pasaules karu savā
dzelzsbetona bunkurā. Gan jau, kad zeme zem kājām vairs nedegs, varēs pasākt
atkal kaut ko vērienīgu. ASV specdienesti jau ir pierādījuši savu pilnīgo nespēju
šā terorista notveršanā un likvidēšanā.
Toties pavisam drīz NATO
aviācijas un sauszemes kontingenta triecienus piedzīvos tie, kuri visticamāk,
neko nav dzirdējuši par Osamu bin Ladenu un teroristu grupējumiem. Tie, kuri
pat sapņos nav redzējuši Manhetenu, Pentagonu un citus simbolus Rietumu varenības
simbolus. Vidusmēra afgāņi, aitu un kazu gani, kuri visbiežāk nav spēruši kāju
ārpus sava kišlaka robežām, drīz savām acīm skatīs bumbu sprādzienus, drupas,
ievainotos un nogalinātos. Ļoti iespējams, pēdējo skaits ievērojami pārsniegs
bojā gājušo skaitu Pasaules Tirdzniecības centra drupās. Šajā skaitā noteikti
varēs ierindot tos ASV un arī citu valstu jaunekļus, kuri atdos savas dzīvības
"aizstāvot Rietumu dzīvesveidu un vērtības". Varbūt arī viens otrs
mūsu NATO kandidātvalsts bāleliņš koalīcijas spēku ietvaros dosies uz Afganistānu,
lai izpildītu savu "internacionālo pienākumu" gluži kā PSRS laikos.
Drūmā lielgabalgaļas konservu smaka un cinka zārka perspektīva. Romas tēvs aicina
pasaules varenos atgriezties pie veselā saprāta un lūdz Dievu par amerikāņiem.
Tikmēr Ļaunais ir izbāzis savu kāju no pekles, un šīs pasaules gudrajie netiek
skaidrībā, kā to iedabūt atpakaļ. Tā ka s
esam līdz ausīm. Palīdzēt mums var
vienīgi Tas Kungs.
Tik trausla ir drošības sajūta...
Lai gan
pagājušas jau divas nedēļas pēc traģiskajiem terora aktiem ASV lielpilsētās
Ņujorkā un Vašingtonā, tomēr situācija joprojām ir saspringta. Šķiet, visi lēnām
cenšas samierinās ar to, kas noticis. Taču tikai ar to, kas notika. Tracina
fakts, ka iespējamais vaininieks vēl ir brīvībā. Un kā lai tagad tic slavenajai
ASV drošības politikai?
Pasaulē līdz pat 11. septembra
rītam valdīja mītisks uzskats, ka amerikāņi ir planētas lojālākā un saprotošākā
nācija, kura jūtas droši zem simboliskā ASV karoga. Miljoniem dolāru "vērtais"
terora akts sagrieza visu kājām gaisā. Amerikāņu uzvedībā izlauzās dusmas un
naids.
Aizkaitināts cilvēks vairs
nespēj pilnībā kontrolēt savu rīcību un nodomus, tādēļ viņš ķeras klāt pirmajam,
kas gadās ceļā. Amerikāņu izpratnē vaininieks ir islama terorists Osama bin
Ladens. Tādēļ visā ASV vairākkārt saņemtas satraucošas ziņas par notikušajām
nesaskaņām un atklātu naidu pret austrumu valstu pārstāvjiem. Izkauties dažkārt
nāk tikai par labu. Taču der atcerēties, ka nevajag notikušajā vainot cilvēkus
tikai viņa reliģiskās pārliecības dēļ.
Histērija bija pārņēmusi visu pasauli. Pat planētas ievērojamākie politiķi bija
manāmi satraukti. Viņi nespēja sniegt tik ļoti gaidītos pārdomātos ieteikumus,
lai iespējami drīz izskaidrotu notikušās traģēdijas iemeslus. Vispārējā histērija
pārvērtās masu psihozē, biezā putrā samaisot traģēdijas sekas ar klaju ņirgāšanos,
ko lielā mērā veicināja arī ASV drošības iestādes. Neviens, tostarp arī ASV,
nespēj neko pret terorisma cunami cilni, kas strauji pieņēmās spēkā. Sākotnējais
solis pēc traģēdijas bija saraustīta situācijas analīze un nepārliecinoši faktu
apstiprinājumi par lietas izmeklēšanu. Amerikāņu pārliecība par pasaules drošāko
valsti bruka. Un vienīgais solis, kā tika mēģināts novērst masveida haosu, bija
hipotēžu izvirzīšana.
Traģēdija, manuprāt, ir
izglābusi ASV prezidenta Džordža Buša juniora politisko karjeru. Jau priekšvēlēšanu
kampaņas laikā prognozes nevēstīja, ka kāds no pretendentiem uzvarēs pārliecinoši.
Uzvarētājs tika noskaidrots ļoti sīvā cīņā. Šīs cīņas rezultāts daļēji ietekmēja
arī Buša politisko reitingu. Tas bija zem 50% robežas, kas ir viens no visu
laiku sliktākajiem rādītājiem. Terora akti, lai cik tas arī ciniski skanētu,
nodrošināja Bušam strauju izrāvienu - divu nedēļu laikā viņa reitings sasniedza
jaunu rekordu ASV prezidentūras vēsturē - par Bušu pozitīvs viedoklis bija 90%
amerikāņu. Tiks labs rādītājs nav bijis reģistrēts kopš XX gadsimta 30-jiem
gadiem, kad tika uzsākti šādi pētījumi.
Amerikā valda no Vecā kontinenta
atšķirīgas tradīcijas. Sākotnēji pret Bušu izturējās ar dalītām jūtām, jo nepārliecinoša
bija viņa politiskā argumentācija par to, kas tiks darīts viņa prezidentūras
laikā. Taču tagad, kad pret ASV tika veikts lielākais terora akts cilvēces vēsturē,
prezidents ir šīs dramatiskās spēles galvenā figūra, kurai ir uzticēts uzvarēt
cīņu pret terorismu. Vissvētākā kara modelis, arī militāras un politiskas akcijas,
vijas cauri Bušam. Un tieši prezidentam iedzīvotāji tic un gaida no viņa visvairāk.
Bušs ir kļuvis par tādu kā amerikāņu taisnīgās cīņas simbolu. Amerikāņu uztverē
Bušs ir tas, kurš nāks un pārmācīs teroristus, atjaunojot ASV mieru un nostiprinot
ne tikai savas valsts, bet visas pasaules drošību. Un arī drošības sajūtu cilvēkos,
kas tomēr ir tik trausla.
Lielvalsts statuss ir sašķobījies
Draudi.
Tiek mainīts kurss. Pilotiem jānosēdina lidmašīna neparedzētajā vietā. Tiek
nogalināti piloti, arī viena ķīlniece. Viss teroristiem izdodas līdz brīdim,
kad ķīlniekiem palīgā nāk kāds pozitīvais tēls, kas atbrīvo visus. Viss beidzas
laimīgi, terorists tiek nogalināts. "Happy end" (angl. laimīgas beigas).
Tā laikam notiek tikai filmās. Filmu ar līdzīgu saturu rādīja pa televizoru
arī 10. septembra vakarā, kad līdz traģēdijai Ņujorkā bija palicis pavisam īss
laika sprīdis. Esmu pārliecināta, ka skatītāji to uztvēra gluži tāpat kā visas
citas "action" (angl. darbība, rīcība) filmas. Vai starp skatītājiem
bija kaut viens, kam ienāca prātā, ka tik vērienīga un ļoti līdzīga traģēdija
var notikt arī realitātē?
11.septembris Ņujorkā bija
šoks visai pasaulei. Gan tāpēc, ka upuri bija civiliedzīvotāji, gan tas, ka
terora akts tika vērsts pret Ameriku. Manuprāt, tieši tas, ka traģēdija notika
Amerikā (un nevis Meksikā, Krievijā vai kādā citā valstī), lika pasaulei nodrebēt
- ir cietusi superlielvalsts. Ir sagrauti ASV ekonomiskās un militārās varas
simboli. Viens no satraukuma lielākajiem iemesliem acīm redzot ir tas, ka ASV
nebija spējusi aizsargāt savus iedzīvotājus. Un tas ir radījis varbūt pat zināmas
bailes arī citās valstīs - ja jau ASV to nav spējusi, kurš tad
ASV par sev nodarīto vēlas
atriebties. Taču, atriebdamās veselai valstij, kurā, iespējams atrodas aizdomās
turamais terorists, ASV nebūt neīstenos pašas tik ļoti sludinātos demokrātiskas
valsts principus - tas būs tas pats terors. Lai gan par cēliem sauktu mērķu
vārdā lielas valstis ne vienreiz vien ir veikušas ne īsti tiesiskas, bet sev
izdevīgas darbības. Un, briesmīgākais, ka teroru no ASV puses atbalsta ne tikai
šīs valsts sabiedrība, kas būtu saprotams, bet arī citas pasaules demokrātijas
un arī
Vatikāns. Un pēkšņi iespējamais karš starp valstīm tādas globālas problēmas
dēļ kā terorisma apkarošana pārvēršas par karu starp reliģijām - karu starp
kristiešiem un musulmaņiem. Manuprāt, neauglīgu un bezmērķīgu karu, kurš nenesīs
nekādu atrisinājumu, jo neviena puse nekad savos svētākajos uzskatos nepiekāpsies.
Un nav jau arī vajadzīgs, jo ne jau reliģija ir tā problēma, kas patreiz rada
kara situāciju pasaulē. Un, iespējams, ka arī ne tik daudz terorisms, bet vēlme
atriebties, vēlme "atjaunot" neaizskaramas pasaules lielvalsts statusu.
Jā, tieši pasaules lielvalsts statusu, jo, manuprāt, viss šajā pasaulē tomēr
lielākā vai mazākā mērā notiek ar ASV akceptu.
Es uzskatu, ka stāšanās
pretī vardarbībai ar vardarbību ir nosodāma. Cik šobrīd tiek domāts par vienkāršajiem
iedzīvotājiem, kas jau ir gājuši bojā un, iespējams, vēl ies bojā. ASV acīm
redzot pats svarīgākais šķiet cīņa ar vienu cilvēku. Tāda egoistiska, bezmērķīga
cīņa, it kā ar to varētu beigties visas cilvēces bēdas.
Vīrietis, reliģija, vara un terors
Ir skaidrs,
ka šausminošais terora akts ASV ir divu dažādu vērtību sistēmu sadursme pasaules
mērogā. Tas ir konflikts, kas pastāvējis jau ilgi un turpinās pastāvēt. Taču
nez vai kāds pirms notikušā būtu spējis noticēt, ka vārdi var kļūt par tādiem
darbiem, ka kāds ir tik ekstrēmi noskaņots, varbūt pat izmisis vai vienkārši
apvārdots, lai ko tādu atļautos.
Cilvēkam ar veselo saprātu
nav grūti secināt, ka reakcija izraisa pretreakciju, ka nekas netiek tā vienkārši
piedots. Tieši tas visvairāk biedē kristiešus, kas pārstāv vienu no konfliktējošajām
vērtību sistēmām. Islama piekritēji, šķiet, no nāves baidās mazāk - vismaz vīrieši.
Viņi ir gatavāki par mums ziedot sevi reliģisko ideālu vārdā. Kāpēc?
Manuprāt, daļēji tas ir
tādēļ, ka kristieši Dievu pielūdz individuāli, lai arī piedalās kopīgos dievkalpojumos,
procesijās un svētceļojumos. Klausoties kāda tulkotos Dieva vārdus, mēs izvēlamies
paši, kam ticēt, kam neticēt, mēs meklējam burtisko Dieva apliecinājumu dzīvē
caur brīnumiem, caur individuāliem pieredzējumiem un atklāsmēm, līdz ar to mēs
arī izvēlamies ziedoties vai neziedoties Dievam.
Mēs sev piešķiram lielāku
nozīmi kā islama reliģijas jeb drīzāk rituāla piekopēji, kas Dievu pielūdz bez
ierunām, vēršot skatu vienā virzienā - uz Meku, ievērojot procesuālās prasības
- lūdzot Dievu noteiktā laikā, noteiktā vietā un pozā. Neuzdodot jautājumus,
bet stiprinot savu pārliecību kolektīvā Dieva atklāsmē, kas ir daudz spēcīgāka
par individuālo, jo nav atkāpes, vai tu esi gatavs, vai neesi, vai vēlies to
darīt, vai nevēlies. Pilnīgs pretstats Rietumu izpratnei par demokrātiju. Arī
svēto rakstu fiksācijas veids jeb pieraksts atspoguļo šo sakarību, kur kristietībā
cilvēks Dievu ir atveidojis pēc savas līdzības, turpretī Korānā dzīvas būtnes
ir aizliegts attēlot.
Islama valstīs publiskajās
lūgšanās piedalās vīrieši - tas ir viņu pienākums. Rituāls rada asociācijas
ar armijas disciplīnu. Kristietībā mācītāji, priesteri, bīskapi un citas reliģiskās
autoritātes arī pārsvarā ir vīrieši. Tas ļauj secināt, ka reliģijas publiskās
izpausmes ir vīriešu interpretācija, politika un domāšanas veids.
Interesanta sakarība ir
šī reliģiskā terora akta atribūti. Vispirms jau mērķa izvēlē, vēršoties pret
Pasaules tirdzniecības centru. Zīmīgi ir arī teroristu izvēlētie ieroči naži.
Enciklopēdijā "Zīmes un simboli" rakstīts, ka debesskrāpis, kas ir
viens no Ņujorkas simboliem, "slejas kā nepārprotami fallisks cilvēka sasniegumu
simbols", bet naži, ar kuriem teroristi uzbruka pilotiem, īstenojot mērķi
sagraut augstceltnes, ir līdzvērtīgi musulmaņu kindžalam. Kā skaidrots simbolu
enciklopēdijā, "kindžals parasti ir fallisks simbols un nozīmē vīrišķību.
Tas ir tādu kara dievu kā Marss un Mitra atribūts. Musulmaņiem svētais malajiešu
kindžals simbolizē Allāha vārdu un absolūto patiesību." Tātad šādas spēles
ar nāvi vismaz islama reliģijas pārstāvjiem ir pat leģitimētas, iesvētītas un
atbalstītas pret visiem citādajiem jeb neticīgajiem.
Ir grūti pateikt, vai vara
kalpo reliģijai vai reliģija kalpo varai. Vai reliģija ir ideoloģiskā bāze un
pamatojums ietekmes, pārsvara, spēka iegūšanai, vai arī cilvēki ir iemācījušies
reliģiju - tās idejisko, sakrālo nozīmi izmantot šim mērķim. Rodas jautājumi,
kas ir šie cilvēki, kam interesē vara un kas cenšas to realizēt? Kādu mērķu
vārdā? Kāpēc reliģija māca piedošanu, bet prakse liecina par ko citu? Vai to
var tulkot tā: karš ir vajadzīgs tāpat kā miers, tikai kara un miera attiecības
ir jāstrukturizē: proti, mums - tautai, tiek mācīta piedošana, lai mēs neiedomātos,
ka konflikti ir normāla parādība, taču kādam tiek dota iespēja arī apliecināt
varu, izsaucot konfliktu. Netaisnīga var likties tikai attieksme, ka tiem, kam
tiek dota mazāka vara un līdz ar to arī nozīme, kā daļa no sabiedrības jeb kolektīva
ir spiesti piedalīties varas realizācijā, kas vairāk vai mazāk ir kāda priviliģētā
subjektīvs viedoklis.
Šī terora akta kontekstā
rodas jautājums, kas ir pašlepnums un vai tam ir kāda saistība ar cilvēka pirmatnējo
instinktu - tieksmi izdzīvot. Vai šāda terora akta pamatā ir ilgi krājies aizvainojums
par amerikāņu uzkundzēšanos pasaules mērogā ekonomikas, aizsardzības, jauno
tehnoloģiju, rūpniecības, arī kultūras sfērā un vēl citur? Vai arī musulmaņi
jūtas fiziski apdraudēti? Kā nekā ASV ir NATO militārās alianses galvenais balsts.
Bet varbūt, kā liecina fakti, musulmaņi ir tik lieli analfabēti un bezdomu,
bezemociju radījumi, ka viņiem vēl tālu līdz Rietumu humānisma idejām un centieniem
pēc miera.
Tikai Dievs vien to zina,
kur nonāk divu ticīgo dvēseles - tāda, kas nogalināšanu uzskata par grēku, un
tāda, kas to uzskata par savu pienākumu reliģisko ideālu vārdā.
Lai arī pasaulē risinās
globalizācija procesi, lai arī robežas kļūst atvērtākas un cilvēki internacionālāki,
vērtības un kritēriji demokrātiskāki un mūsu attiecības brīvākas, izrādās, ka
ir vēl pietiekami daudz būtisku atšķirību pasaulē, kuru dēļ ir un būs konflikti.
Varbūt tā ir sava veida
dievišķā gudrība un lielie svaru kausi - neļaut kādam iedomāties sevi par Dievu
(ASV, lai arī savulaik apbrīnotā nākotnes un cerību valsts, pēdējos gados, šķiet,
demonstrējusi pārāk lielu visvarenību - vispārējā amerikanizācija Eiropā un
citur, internets un caur to plūstošā, nekontrolējamā pozitīvā un negatīvā informācija
(teroristu saskarsmes vieta), bojeviki, Disnejlendas un vēl daudz kas
cits, kas simulē notikumus, jaucot realitāti ar fantāziju (visas mūsu domas
kādreiz materializējas), masu kultūra un vērtību noliegums - tādu vērtību, kas
piešķir unikalitāti lietām, būtnēm, procesiem utt., liekot izjust pietāti, ASV
nostāja globālās sasilšanas jautājumā, diskriminējot ES un citas pasaules valstis,
ASV nevēlēšanās atbruņoties, mainīt savu nostāju militārajos jautājumos, nosaucot
sevi par pasaules policistu, ASV demonstratīvā izstāšanās no ANO pret rasismu
vērstās konferences, tādejādi solidarizējoties ar Izraēlu un vēl, un vēl.
Tā vien šķiet, ka vara un
reliģija ir attālinājušās viena no otras tajā nozīmē, ka varas realizācijas
procesā netiek ņemti vērā reliģiskie principi un motivācijas. Bet varbūt tas
nekad nav darīts.
Savulaik pasaulē esot valdījis
matriarhāts un karu neesot bijis. Šobrīd pasaules politika ir vīrišķā - it kā
pozitīvā, gaišā, debesu, aktivitātes apliecinājums. Taču drīzāk tie ir simboliskie
jēgas piešķīrumi, kas nav attiecināmi uz realitāti, piemēram, terora aktu ASV.
Atliek vien domāt, ka realitāte
- mūsu attieksmes un savstarpējā hierarhija kādreiz novedīs pie tā, ka nebūs
jākaunas par saviem, savu vecāku un bērnu grēkiem, jo grēki tiek nožēloti, bet
prakse rāda, ka viss atkārtojas un turpinās (kauns ir paradokss). Ja tā domāsim,
varbūt, ka tā notiks. Bet drīzāk tā ir utopija - izslēgt no savas apziņas vārdus
"karš" un "terora akts", iznīcinot arī kolektīvo atmiņu,
kas ir gan ģenētiski iekodēta, gan arī materiāli piefiksēta, jo jebkas, ko nosaucam
vārdā , ir jēgpilns. Kā saka Uldis Tīrons rakstā "Kaut kas par neko":
""Nekas ir" kā tas, par ko var runāt un domāt."
Pasaule, kurai nepieder humānisms
Šī ir
pasaule, kurā atļauts viss. Visatļautība tiek producēta cilvēka smadzenēs. Un
vissmagākā visatļautības forma ir dzīvības laupīšana. Manuprāt, loģiskas tiesības
uz iznīcināšanu var būt tikai attiecībā uz to, ko pats esi radījis. Nedz pašam
indivīdam, nedz viņa bioloģiskajiem radītājiem vecākiem nav dotas tiesības uz
dzīvības laupīšanu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka neviens no mums nav spējīgs/tiesīgs
(?!) izvēlēties savu piedzimšanu.
Homo sapiens asinskāre,
atriebības kāre un iedzimtā agresija nav nekāds jaunatklājums: pierādījumi tam
atrodami ikvienā no civilizācijas attīstības posmiem. Kārtējais masveidīgas
asinsizliešanas gadījums - teroristu uzbrukums ASV ekonomiski un stratēģiski
svarīgiem objektiem (Pasaules Tirdzniecības centrs un Pentagons, 2001. gada
11. septembris) ar nodomu iebaidīt, pierādīt savu taisnību (jautājums - kādu?),
visspēcību utt. (patiesā motivācija glabājas pašu teroristu prātos, bet mums
tās ir tikai un vienīgi hipotēzes) ir tikai viens no. Tiesa gan, lielākais šajā
21. gadsimtā - tā formulē mediji. Bet gadsimts vēl ir tikai sācies.
Cīņa par varu un naudu ir
bijusi būtiskākais dzinulis lielākajām cilvēces traģēdijām - arī pasaules kariem.
Varaskāri despoti nāk un iet, viņu vietā atkal nāk jauni. Cikliska parādība,
kura varbūt pat ir likumsakarība. Un izpaliek mācīšanās no pagātnes, kura glabā
sevī cilvēku asiņu un asaru plūdus, izpostītus likteņus. "Visvarenie"
joprojām turpina uzdarboties.
ASV notikušo oficiāli nodēvējušas par atklātu uzbrukumu demokrātijai. Man to
gribas nodēvēt par kārtējo uzbrukumu humānismam. Jā, apzinos, ka tas skan naivi
uz šīs sajukušās pasaules fona, bet, manuprāt, ir būtiski par to runāt tieši
šajā kontekstā. Jo parādību analīzei ir jānotiek, ielūkojoties to visdziļākajās
saknēs.
Risinājumi? Ne jau asinis
pret asinīm. Atriebība atriebības dēļ ir tikai un vienīgi situācijas saasinājums
un solis uz vispārējām ciešanām, bailēm un haosu, uz esības kļūšanu par neesību.
Konkrētajā gadījumā - drošs solis pretī jaunam pasaules karam. Vai to mēs gribam?
Cīnoties par sevis iedomāto "vietu zem saules", saprātam ir īpatnība
fatāli aptumšoties un kļūt par dzīvniecisku instinktu, kura pamatprincips: "Ja
gribas dzīvot tā, kā gribas, traucēkļi jānovāc. Jebkurus iespējamos līdzekļus
izmantojot."
Pasaules vienaldzība baro terorismu
Ir pagājusi
nedēļa pēc terora akta Amerikā, bet atkal un atkal medijos skatāmi Holivudas
grāvējfilmu cienīgi skati. Šķiet, ka pat šoreiz tiek nedaudz piespēlēts, lai
tas viss izskatītos pēc neliela šova. Tā vietā, lai intervētu aculieciniekus,
rādītu nelaimes sekas, mediji izvēlas grandiozās liesmas un mutuļojošos putekļu
mākoņus.
Šur tur dzirdamas biznesmeņu
bažas par tūrisma biznesa attīstību un dolāra svārstībām, citi piemin vārdu
"karš", taču neko neesmu dzirdējusi par krīzes centru veidošanu cietušajiem
un viņu ģimenēm.
Mana draudzene, kas dzīvo Kalifornijā apgalvo: "Mēs te dzīvojam savu dzīvi,
cilvēki iet uz darbu, izklaidējas. Visi rāda happy people smaidiņus kā
parasti."
Man šķiet, ka pasaules eksistences
principi pielīdzināmi novērojumiem par cilvēka mūža cikliem. Indivīds piedzimst,
attīstās, bet tad atkal nonāk "laimīgajā" bērna prātā. Spriežot pēc
notikušajiem procesiem, Pasaule ir mūža otrajā pusē. Runas par augsto kultūras,
izglītības attīstību, 21. gadsimta sasniegumiem liekas augstprātīgi apgalvojumi.
Pilnveidojoties industrializācijai, cilvēki piemirsuši par toleranci, iecietību
un mīlestību vienam pret otru.
Par notikušo ASV vaina jāuzņemas
visai pasaulei. Jā, arī mums. Cēlonis neslēpjas tikai musulmaņu dumpinieciskumā,
bet civilizācijas vienaldzībā un naidā.
Tuvajos Austrumos karo nepārtraukti,
taču sabiedrība to uztver kā normu, domājot, lai viņi tur karo, tas mūs neskar,
bet te pēkšņi sāk brīnīties par terorismu.
Internetā lasot izteikumus,
ka Amerika to jau sen bija pelnījusi, pārņem neizpratne. Diez vai šo viedokļu
paudēji kaut ko tādu apgalvotu, ja paši nejauši tur būtu atradušies traģēdijas
brīdī.
Notikusi sabiedrības vērtību
un attieksmju degradācija. Tas ir absurds, ja māte stāsta savam bērnam, lai
neuztraucas par karu, jo tad miršot visa ģimene. Un pēc šī skaidrojuma bērns
nomierinās.
Nolemtība - tāda ir maksa,
kuru cilvēki izvēlējušies maksāt par dzīvošanu uz planētas Zeme.
Galu galā katrs tic vai
nu dvēseles pārdzimšanai, vai tās nonākšanai labākos medību laukos. Pat tie,
kas sevi uzskata par neticīgajiem, skaidri zina, ka nevēlas nonākt ellē. Bet
varbūt mēs jau tagad tur esam.
"America The Beautiful"
Ir pagājusi
nedēļa kopš šaušalīgajiem terora aktiem ASV, un cilvēkos līdzjūtību pret upuriem
(amerikāņi paši lieto mīļāku apzīmējumu - "loved ones" (mīļotie))
un viņu ģimenēm nomaina nepieciešamība pēc atdarīšanas. Tas notiek pēc gadu
gadiem cilvēku apziņā iesakņojušā principa - kā tu man, tā es tev. Šobrīd ar
šo audzināšanu nodarbojas gan valsts valdība, gan mediji. Cilvēkus gatavo karam.
Karam atriebības dēļ.
Lai arī daudziem vārds "karš"
izraisa nepatīkamas emocijas, tomēr pašlaik amerikāņu tauta tajā saskata daudz
vairāk nekā cīņu starp reliģijām un teritorijām, kā tas ir bijis gan vēsturiski,
gan šodien. Karš ļautu atriebt daudzu cilvēku nāvi, kuri gāja bojā savas valsts
varenības dēļ, un atjaunot ASV drošās, stiprās un aizsargātās valsts statusu.
Ar tā palīdzību varētu iznīcināt terorismu, kas ir īpaši sevi parādījis 21.
gadsimta pasaulē. Es gan par iespējām iznīcināt terorismu stipri šaubos. Katrā
ziņā vārds "karš" dominē CNN un NBC ziņu pārraidēs, galvenajos ASV
un Eiropas laikrakstu virsrakstos, kā arī visas pasaules politiķu izteikumos.
Vieni, piemēram, Amerikas prezidents Džordžs Viljams Bušs, valsts sekretārs
Kolins Pauels un Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs terora aktus dēvē
par kara pieteikumu visai demokrātiskajai pasaulei. Bet Francijas prezidents
Žaks Širaks un Romas pāvests Jānis Pāvils II lūdz nogaidīt un atrisināt visu
pēc taisnīguma un miera principiem. Tomēr ir jāatzīst, ka notikumi ASV ir izraisījuši
agrāk gandrīz neiespējamo. Daudzas valstis, kuras iepriekš bija nosodījuši Amerikas
valdību tās politikas dēļ, šobrīd ir gatavas sadarboties, lai iznīcinātu terorismu.
Kaut arī katrai no tām ir kādi savtīgi nolūki (Pakistānai - uzlabot valsts ekonomiku,
Irānai - tās musulmaņi ir šiīti, kam ir asas nesaskaņas ar sunnītiem, ko pārstāv
Taleban grupējums), valstis sper viena otrai pretim soļus, ko tās nav
darījušas gadiem ilgi.
Bet mani joprojām visvairāk
pārsteidz amerikāņu ticība savai valstij un tās vadoņiem. Lai arī daži no tik
nozīmīgajiem valsts simboliem ir sagrauti, tauta ir saliedējusies un vēl vairāk
tic savai valstij. Lielākā daļa no viņiem tagad skaļi nedala pasauli labajos
un sliktajos, savējos un musulmaņos, bet parāda savu uzticību Amerikai. Turot
valsts karogus, viņi noliek svecītes, piemin terora aktos bojāgājušos un dzied
"America The Beautiful". Viņi turpina ticēt valdībai, lai arī vēl
joprojām nesaprot, kā atbildīgie dienesti varēja pieļaut lidmašīnām nokļūt lielo
pilsētu centros nepamanītām. Iedzīvotāji iet palīgā savai stiprajai valstij,
kas patiesībā ir viņi paši. ASV prezidents ir devis rīkojumu par 50 000 rezervistu
mobilizāciju valsts aizsardzībai. 35 000 rezervistu jau stājušies ierindā.
Es novēlu šai valstij palikt
(varbūt kļūt?) par "America The Beautiful". Bet, man šķiet, ka manās
acīs tā zaudēs šo apzīmējumu itin drīz. ASV valdība ir nolēmusi iznīcināt terorismu
līdz saknēm. Un šobrīd ir informācija, ka tas tiks darīts, bombardējot Afganistānu.
Taču es neticu, ka valsts var atgūt drošības un aizsardzības slavu, nogalinot
civiliedzīvotājus. Iespējamais terora aktu rīkotājs Osams bin Ladens jau nebūs
tas, kurš dzīvos būdiņā kalnu pļavās un ganīs kazas atklātā vietā, kā to dara
daudzi no civiliedzīvotājiem. Viņš un viņa līdzbiedri pārzina kalnus Afganistānā
tikpat labi kā Dž. V. Bušs savu kabinetu Baltajā namā. Vienīgi var jau būt,
ka Amerikas prezidentam būs tikpat daudz savu darbu protošu palīgu karā pret
terorismu, kā tas ir ikdienā Baltajā namā Vašingtonā. Tad, palīgiem saliekot
kopā katras istabas plānu, tiks izveidots viss Baltā nama (šoreiz Afganistānas
kalnu un O. bin Ladena atrašanās vietas) plāns. Ja tādā veidā tiktu meklēts
risinājums, lai Afganistānā ciestu pēc iespējas mazāk civiliedzīvotāju, arī
es varētu saprast dziesmas "America The Beautiful" nozīmi un varbūt
pat iemācītos tās vārdus, lai dziedātu līdzi.
Melnā diena Amerikā
Šķiet,
ka līdz 2001. gada 11. septembrim uz planētas Zeme neviens nevarēja iedomāties,
ka 21. gadsimtā Ameriku varētu satricināt terora akts, kura laikā ar nolaupītām
pasažieru lidmašīnām tiks izpostīts Pasaules tirdzniecības centrs Ņujorkā un
Pentagona ēka Vašingtonā, paņemot sev līdzi tūkstošiem dzīvību. Haoss, bailes
un panika otrdien valdīja visā lielvalstī. Tik briesmīgu terora aktu cilvēce
vēl nebija pieredzējusi. Baisi ir apzināties, cik mūsdienās cilvēks var būt
neaizsargāts.
Bija parasts darbadienas
rīts. Ļaudis steidzās veikt savus dienas darbus, un te pēkšņi stundas laikā
izmainījās visa dzīve. Pie daudziem no viņiem vairs neatgriezīsies draugi, radi
un kolēģi. Būs jāpaiet ilgam laikam, kamēr desmitiem tūkstoši cilvēku atgūsies
no šausmām un apjukuma, ko piedzīvoja šajā tumsas dienā. Arī paši amerikāņi
atzīst, ka dzīve ASV un visā pasaulē nekad vairs nebūs tāda kā iepriekš. Šajās
dienās katrs cilvēks, kuram krūtīs ir sirds, nevis tikai sirdsveidīgs motors,
kas uztur dzīvības procesus, aizdomājas par ļaunumu un neizmērojamo cietsirdību,
kas tomēr valda mūsdienu pasaulē. Šo nežēlīgo teroristu nerēķināšanās ar tūkstošiem
visdažādāko tautību, rasu un reliģiskās pārliecības cilvēku dzīvību pasaulei
liek aizdomāties arī par esošās civilizācijas deformēto uztveri un domāšanu.
Un, kā lai ir citādi, ja ik dienu televīzijas kanāli griež bojevikus,
kuros klaji tiek parādīts, cik nevērtīga ir cilvēka dzīvība un viss pārējais,
kas mums ir visapkārt. Varbūt šī traģēdija vēlreiz liks aizdomāties kinobiznesa
pārstāvjiem par pastāvošo problēmu. Nedrīkst aizmirst, ka ļaunums rada tikai
un vienīgi ļaunumu.
Šķiet, ka amerikāņi ir neziņā,
kā rīkoties, kā sodīt noziedzniekus, kas nogalinājuši tūkstošus. Vai uzbrukums
Afganistānai kaut ko mainīs? Arī tur taču dzīvo nevainīgi cilvēki, kas vēlas
tikai mieru. Kādēļ viņiem būtu jācieš par dažu fanātisku teroristu radīto vājprātu?
Ja sāksies uzbrukums, tajā cietīs arī bērni, viņu mātes, veci ļaudis.
Jebkura vardarbība rada
jaunu vardarbību. Gribētos cerēt, ka amerikāņi neķersies pie atriebības kā slīcējs
pie salmiņa un sapratīs, ka tā nemazinās nežēlīgās sāpes, kas šobrīd pārņēmušas
amerikāņus.
Kad terorisms pārvēršas karā
11. septembra
rītā īsi pirms deviņiem pēc Ņujorkas laika Pasaules tirdzniecības centra debesskrāpjos
ar aptuveni 18 minūšu intervālu ietriecās divas nolaupītas lidmašīnas, viena
no tām bija American airlines lidmašīna, kas pacēlās no Bostonas, lai lidotu
uz Losandželosu. Abi debesskrāpji aptuveni pēc stundas sabruka. Pēc neilga laika
dega Pentagons - ASV aizsardzības ministrijas ēka.
Sākās cilvēku evakuācija
no tuvākās apkārtnes, daudzi pameta savas mājas. Apkārt valdīja panika, jo ikviens
bija norūpējies gan par sevi, gan saviem tuviniekiem.
Cilvēkus mierinādams, ASV
prezidents Bušs uzrunāja tautu, stāvēdams uz gruvešu kaudzes un solot atriebt
terora aktā bojā gājušos. Tūkstošiem brīvprātīgo pieteicās palīdzēt novākt gruvešus
un sniegt citu palīdzību. Tiek lēsts, ka bojā gājuši 10 000 -20 000 cilvēku.
Pie vēstniecībām un katastrofas
vietām tika aizdedzinātas sveces, cilvēki vienojās lūgšanās par saviem bojā
gājušiem tuviniekiem.
NATO pirmo reizi tās pastāvēšanas
vēsturē ir apsvērusi iespējas kolektīvi reaģēt uz teroristu uzbrukumiem ASV.
Vēl grūti prognozējams, kā rīkosies traģēdijā cietušie amerikāņi.
ASV pārstāvji ir pārliecināti,
ka terora aktā vainīgs arābu terorists Osams bin Ladens, lai gan viņš pats savu
vainu noliedzot. Bet amerikāņu naidu un dusmas jau izbauda daudzi ASV arābi,
lai gan vēl nav pierādīta teroristu saistība ar islama grupējumiem.
ASV mobilizētie piloti un
jūras kājnieki izmēģina uzbrukuma stratēģiju, tajā pat laikā civiliedzīvotāji
nevēlas karu. Ļaudis Afganistānā dzīvo pastāvīgās bailēs par savu nākotni, turīgākie
jau pametuši savas mājvietas, bet trūcīgākie paļāvīgi gaida savu likteni.
ASV pilsētu ielās cilvēki
protestē pret iespējamo kara darbību. Viņi uzskata, ka neko labu tās nedos,
jo tiks izlietas arī nevainīgu cilvēku asinis.
Viedokļi par notikušo un
tālāk sekojošo ir dažādi. Daudzi uztraucas par iespējamo pasaules karu, kuru
it kā izraisīšot ASV uzbrukums Afganistānai. Gan nav īsti skaidrs, kura valsts
iesaistīsies kara darbībā, kura būs tik drosmīga, lai stātos pretī Amerikai.
Lai gan neticas, ka arī paši amerikāņi nez vai būs tik drosmīgi, lai karotu
Afganistānā. Drīzāk izskatās, ka ASV plānos ietilpst tikai un vienīgi bombardēšana
un iznīcināšana. ASV pretuzbrukuma sekas grūti prognozēt.
Kāds arābu izcelsmes ASV
pilsonis izteicies, ka Amerika to bija pelnījusi par visiem pāridarījumiem arābiem,
jo to, ko amerikāņi pieredzēja pāris stundās, viņš esot piedzīvojis septiņu
gadu garumā: šaušanu, ēku brukšanu, cilvēku paniskās bailes, vēlmi dzīvot un
atgriezties mājās. Liela daļa atbildības par to esot jāuzņemas ASV, jo finansiālais
atbalsts ebrejiem, kuri dzinuši arābus no mājam, nācis tieši no amerikāņiem.
Pēc viņa domām, atbalsts ebrejiem bijis tik liels tieši tāpēc, ka runa ir par
lielu naudu, jo ebreji kontrolējot 80% no pasaules dimantu tirgus.
Amerikāņi ir aizvainoti,
arābi nobijušies, bet Eiropas valstis dzīvo gaidās par notikumu tālāko attīstību.
Tas ir tikai un vienīgi laika jautājums.
Diena, kad zaudējām mieru
Otrdiena,
11. septembris. Pasauli pāršalc traģiska un sirdi plosoša vēsts. Vēsts, kas
pirmajā brīdī atgādina sižetu no kāda varmācības un nežēlības pārpilna trillera.
Bet, lai cik tas dīvaini un prātam neaptverami arī būtu, tā izrādās skarba realitāte
- ASV ir noticis šausminošs terorisma akts.
Realitāte, kas izmainīja
dzīvi tūkstošiem Amerikas un pasaules iedzīvotāju. Vienā mirklī harmonijas un
miera, sapņu un fantāziju pilnā pasaules vienīgā superlielvalsts tika burtiski
paralizēta. Kas varēja paredzēt, ka kaut kas tāds var notikt ar, mūsuprāt, tik
stabilo un šķietami nesatricināmo valsti otrpus okeānam. Un tomēr. Dieva, likteņa
vai kāda cita augstākstāvoša spēka ceļi ir neizdibināmi. Tas notika!
Man, cilvēkam, kuram nav
nekādas tiešās saistības ar Ameriku, acīs sariesās asaras. Jutu, ka arī es šajā
mirklī kaut ko zaudēju. Jā, tieši tā - es zaudēju drošības un miera līdzsvaru,
sajūtu, kas ir tik ļoti nepieciešama ikvienam cilvēkam.
Traģiskie notikumi Amerikas Savienotajās Valstīs liek man aizdomāties par to,
ka, lai arī cik spēcīga būtu mūsu armija, lai cik jauni un moderni ieroči mūsu
arsenālā būtu, nekas nav tik absolūts, lai varētu garantēt cilvēka dzīvību jebkurā
situācijā. Un brīžiem liekas, ka mēs esam kā marionetes valstsvīru savstarpējo
nesaskaņu un konfliktu risināšanā. Viņi paši neiet kaujās, viņi nelej asinis
par citu "cēlajām" idejām, viņi nezina, kā ir pieredzēt kara šausmas,
viņus vada tikai viens mērķis - uzvara.
Sāpes... Skumjas... Smeldze...
Nemiers... Bailes... Šaubas... Rūgtums... Atriebības alkas... Piedošana... Un
visam pāri jautājums: kāpēc?
Mīlēt dzīvību, nevis dievus
Četras
nolaupītas lidmašīnas, sagrautas ēkas, vairāk nekā desmit tūkstoš dzīvību, kuru
vairāk nav. Kuram tas bija vajadzīgs? Izmeklēšana turpinās, ir aizdomas, ir
liecības, ir draudi vainīgajiem. Un ir liels izmisums un bailes. Nevienu neizbrīnī
ASV reakcija un solījumi dot bruņotu prettriecienu. Iznīcināt vainīgos. Afganistānā
valdošais Taleban grupējums jau lūdzis ASV neizdarīt raķešu triecienus
viņu teritorijā, kamēr NATO izteicis ASV atbalstu, aktivizējot alianses hartas
punktu, ka uzbrukums vienai dalībvalstij uzskatāms par uzbrukumu visai NATO.
Un tā arī ir. Sprādzieni Ņujorkā ir uzbrukums ne tikai NATO dalībvalstīm, tas
ir uzbrukums katram, kam svarīgas demokrātiskās un cilvēciskās vērtības. No
vienas puses, man ir grūti iztēloties, kas notika Amerikā un attiecināt to uz
sevi. Nav viegli iztēloties šausmas, ko piedzīvoja cilvēki, kas atradās debesskrāpjos.
Un var tikai nojaust par bojāgājušo tuvinieku sāpēm. Mana dzīve turpinās bez
sērām, bez skumjām. Godīgi sakot, biju nedaudz dusmīga, ka traģēdijas dēļ Latvijas
Televīzija atcēlusi tieši to seriālu tieši tajā vakarā, kad beidzot biju nolēmusi
paskatīties, kas tad notiek mūsu zilajos ekrānos. Nopietni sērīgu raidījumu
translācija taču neko nemaina. Un ko mainītu tas, ja mēs pēc šī traģiskā notikuma
pasmaidītu par kaut ko jauku mūsu dzīvē?
No otras puses, uzbrukums
ASV ir uzbrukums arī man, un otrdienas vakarā, vērojot jaunāko informāciju par
notikumiem Amerikā, redzot, kā pasaule satraucas arvien vairāk, kā raud cilvēki,
kas meklē savus tuviniekus, savus mīļos, kā sabrūk labklājības valsts mierīgā
un pārticīgā dzīve, kā mirst cilvēki, man prātā nāk tikai viens risinājums -
iznīcināt pilnīgi visus, kas izaudzinājuši cilvēkus, kuri spējīgi uz kaut ko
tādu. Iznīcināt līdz ar viņu ticību. Jo kas gan cits, ja ne fanātiska ticība
liktu cilvēkam iesēsties lidmašīnā, lai nogalinātu sevi un vēl tūkstošiem citu.
Islams ir reliģija, kas Dievu, idejas nostāda augstāk par cilvēka dzīvību, cilvēka
izjūtām, cilvēka vēlmēm. Un nesauciet mani par reliģiski neiecietīgu. Ir smieklīgi
bažīties par iespējamu reliģisko neiecietību, islamofobiju, kas varētu sākties
pasaulē, brīdī, kad joprojām drupās mirst un tiek meklēti pazuduši kādam svarīgi
un mīļi cilvēki. Var jau runāt par dažādiem islama virzieniem, par dažādām tautām,
kurās valda šī ticība. Es apzinos, ka ne jau visi musulmaņi ir ļauni un sodāmi
par notikuši ASV. Taču viņi ir pieļāvuši, ka starp viņiem izauguši teroristi,
kuriem vienaldzīgas citu sāpes, kuriem tik svarīgi iznīcināt citu dzīvības,
ka svarīga vairs neliekas pat pašu dzīvība.
Es nepiekrītu Vecās Derības
sauklim aci pret aci, zobu pret zobu. Pret vardarbību nedrīkst vērsties
ar vardarbību, uz ļaunumu nedrīkst atbildēt ar ļaunumu. Bet dzirdot, ka palestīnieši
līksmo par notikumiem Amerikā, tā vien gribas noslaucīt viņus no Zemes virsas.
"Bet arī palestīniešus var saprast", oponē kāds šoferis, man braucot
ar autostopu. "1948.gadā Izraēla taču tika izveidota uz zemes, kas bija
piederējusi Palestīnai. Un kopš izveidošanās šī valsts ir karojusi ar kaimiņu
zemēm un arvien pletusies plašumā." Bet vai palestīniešiem ir tiesības
dusmoties uz ASV par to, ka tā savā laikā ir atbalstījusi neatkarīgas valsts
izveidošanos?
Sabiedrība runā par trešā
pasaules kara sākšanās iespēju. Es tomēr nevēlo atriebību. Es sevi uzskatu par
cilvēku. Un jauns nevainīgu cilvēku iznīcināšanas vilnis neko nemainīs. Tas
neatgriezīs jau mirušos un nedos mierinājumu. Tas neiznīdēs terorismu. Varbūt
varētu sākt ar vispārēju ieroču iznīcināšanu visā pasaulē. Tas būtu labs sākums.
Patiesībā nav vairs svarīga
atbilde uz jautājumu, kā tagad rīkoties ASV. Vai dot atbildes triecienu un kam
dot atbildes triecienu, kā atrast vainīgos? Manuprāt, šajā situācijā svarīgs
ir tikai viens jautājums: kad beidzot civilizācija iemācīsies to, ko sauc par
mierīgu līdzāspastāvēšanu? Kas beidzot iemācīs cilvēkam pieņemt citu, saprast
citu, uzskatīt arī citus cilvēkus un viņu intereses par svarīgiem? Kas iemācīs
mīlēt? Šodien mēs runājam par jauna veida karu starp kultūrām un ticībām, nevis
starp valstīm. Daudzām kultūrām un daudzām ticībām pasaules vēsturē bijusi raksturīga
tendence izplesties un uzspiest. Tāpat arī kristietība savulaik ir vardarbīgi
uzspiesta, cīņas par reliģiju turpinās vēl šodien un ne tikai Austrumu pasaulē.
Gribas nolādēt to, kurš uzrakstījis pasaules reliģiju svētās grāmatas, izdomājis
Dievu, fanātiski cīnījies par savas ticības izplatību. Vispirms mums ir jāiemācās
mīlēt cilvēkus, un tikai pēc tam varam runāt par mīlestību uz Dievu. Dieva nav
- kāpēc cilvēki tam tic?
No otras puses, varbūt ir
pārsteidzīgi noliegt Dieva esamību. Amerikā notikušo varētu skaidrot arī kā
Dieva sūtītu zīmi. Varbūt Dievs ir iedvesmojis pašus cilvēkus īstenot vienu
no amerikāņu patērētāju sabiedrības radītajām fantāzijām, norādot, pie kā var
novest vardarbības, naudas un seksa elku pielūgsme tā vietā, lai izvēlētos patiesas
vērtības. Zināmā mērā cilvēce bija pelnījusi šo traģēdiju. Un zināmā mērā mums
šī traģēdija bija arī vajadzīga. Taču ir arī atskārsme, ka jau esam pārkāpuši
to robežu, pāri kurai nedrīkstam iet. Ne velti Latvijas Televīzija pieņēmusi
lēmumu, ka tā turpmāk izvairīsies savā programmā demonstrēt filmas, kas sludina
vardarbību. Vai tā būs tikai deklarācija vai tālākās rīcības princips? Mediji
varētu padomāt arī par pozitīvisma un iecietības ģenerēšanu sabiedrībā. Par
cilvēkmīlestību.
Līdz šim es ticēju, ka lielu
karu vairs nebūs, jo cilvēce ir iemācījusies novērtēt dzīvību un cilvēktiesības.
Bet pēkšņi izrādās, ka dzīvībai joprojām nav nekādas vērtības. Ir tik viegli
graut. Taču tas, kas grauj, nav ne varonis, ne cīnītājs, ne ideju, ticības vai
valstu aizstāvis. Šāds cilvēks ir mazvērtīgs gļēvulis. Drosme ir mesties drupās
un ugunī, lai glābtu, nevis nogalinātu. Drosme ir uzcelt, nevis graut, drosme
ir pieņemt sevi un pieņemt citus. Kāpēc ir vajadzīgi ieroči, kāpēc ir vajadzīgi
kari? Tie taču laimi nenes. Un neticu, ka laimi nes vara vai nauda, kas gūta
ar kara palīdzību. Karš ir bezjēdzīgs. Terorisms ir bezjēdzīgs. Tūkstošu nāve
ir vairāk nekā bezjēdzīga. Kā kaut kas tāds varēja notikt? Lai atbildētu, nav
vajadzīga izmeklēšana, spiegošana, simtiem nopratināšanu. Vajag rūpīgi ieskatīties
sevī, sabiedrībā, ko esam izveidojuši, un mūsu vērtībās. Es ticu, ka atbilde
atrodama tur.
Klusums ir laiks pārdomām un dusmu slāpēšanai
Neziņa,
sajaukusies ar bailēm, nedrošība un izmisuma sajūta - tādu emociju gammā, iespējams,
dzīvo lielākā daļa amerikāņu. Šķietami mierīgā dzīve un apziņa, ka viņi no visa
ir pasargāti, izkūpējusi gaisā līdz ar sprādziena radīto ugunsgrēku dūmiem.
Iespējams, ka nekad nekas vairs nebūs tā, kā ir bijis. Iespējams, ka viss atkal
atgriezīsies vecajās sliedēs. Iespējams, ka sagrauto debesskrāpju vietā atkal
sliesies milzu augstceltnes, kā sola Ņujorkas mērs. Iespējams, ka Amerika atklās,
kurš veica šo terora aktu un kam tas bija vajadzīgs. Iespējams. Tikai noteikti
nebūs iespējams vairs nodzīvot to cilvēku dzīves, kuri kļuva par upuriem. Viņiem
tās palika kaut kur - starp debesīm un zemi, izmētājušās starp drupu kaudzēm,
sadegušas, izkritušas caur stikliem.
Zem visiem skaitļiem, kas
vēsta par bojā gājušo skaitu, slēpjas pa kādam stāstam, kas būtu pilns visa
piedzīvotā šausmu. Telefona zvani no drupu kaudzēm, no lidmašīnām. Kāds puisis
telefona klausulē kliedzis: "Mēs mirstam, mēs mirstam!" un pēc tam
- klusums. Kāda jauna vīrieša zvans mātei un sievai: "Es jūs mīlu, es jūs
tik ļoti mīlu!" Tāpat šausmās notrīsēt liek to cilvēku pārdzīvotais, kas
palikuši dzīvi.
"Mēs visi metāmies
bēgt. Nevarējām darīt neko citu, kā vien glābties paši. Es nezinu, kā bija tur
augšā, taču tai bija jābūt ellei."
"Visdrausmīgākais ir ugunsdzēsēji un citi cilvēki tornī. Jo es zinu, ka
viņi nepaguva izkļūt. Es zinu, ka viņi nepaguva."
"Vēl šokējošāks skats bija līdz nepazīšanai sadragātās cilvēku ķermeņa
daļas, ar kurām bija pilnas ielas - it kā cilvēki būtu izgriezti uz āru, it
kā miesnieks būtu izbēris uz ielas sava veikala plauktu saturu."
Visbaisākais laikam ir aptvert,
ka viss beidzies, ka nav izejas, ka nav kur glābties. Sākt dienu tāpat kā visas
pārējās un nezināt, ka nākamās vairs nebūs. Un tad pēkšņi to saprast.
Neatbildēts gan joprojām
ir jautājums, kam tas bija vajadzīgs. Vai pieņemt, ka sācies islama terorisma
gājiens pasaulē, vai atcerēties Nostradamusa pareģojumu, ka Amerika reiz saņemšot
atriebību par to, ka iznīcinājusi inkus, maijus un actekus? Tāda traģēdija nevar
notikt bez iemesla. Nevar! Bail tikai, ka var tikt atraisīta vardarbības ķēde
un nākamie terora akti vai militārie uzbrukumi var sekot cits citam. Daudzi,
arī Tibetas garīgais līderis Dalailama aicinājis ASV neatbildēt šim uzbrukumam
ar vardarbību. "Katra vardarbība izraisa tālāku vardarbību," uzskata
Dalailama.
Jācer, ka Amerikas aizskartais
lepnums un vēlēšanās atriebties neredzamajam ienaidniekam neņems virsroku. Jauni
upuri nav vajadzīgi nevienam. Tāpat kā nav vajadzības demonstrēt savu varenību,
no kuras palikušas vairs tikai pelnu kaudzes.
Jāpaiet laikam, lai saprastu, kas īsti noticis, lai spētu atkal piecelties.
Tūkstošiem cilvēku to neizdarīs nekad. Viņu apņēmības vairs nav, nav arī viņu
kliedzienu un saucienu pēc palīdzības. Klusums. Tukšs klusums. Viņiem viss beidzās
brīdī, kad iestājās klusums.
Prast klusēt
Patiesības,
vērtējuma, kritikas vai atzinības paušana par lietām, jautājumiem un problēmām
vienmēr būs banāla, ja vien objekts, uz kuru tas viss tiks attiecināts, nebūs
pārāk margināls. 11. septembrī ASV notika traģēdija - līdz šim nezināmi teroristi
(?), nolaupot lidaparātus, ietriecās ēkās, kas atradās divās ASV simbolizējošās
pilsētās - Vašingtonā un Ņujorkā. Traģēdija nebija margināls notikums; traģēdija
nedaudz vēlāk lika aizdomāties par pašas kā notikuma traģēdiju.
Tas, kas pagājušās nedēļas
otrdienā notika ASV, ir fakts. Patiess fakts. No faktiem ir veidota pasaule,
teiktu filozofs Ludvigs Vitgenšteins. Bet pat valoda atduras pret šo faktu.
Trūkst vārdu. Nesapratnē un apstulbumā to vienmēr ir par maz. Un tad, kad dzīvā
valoda apstājas, sākas banalitātes, kas degradē ASV traģēdiju kā tādu, transformējot
to, franču radikālā domātāja Žana Bodriāra vārdiem runājot, realitātes simulācijā
jeb traģēdijas simulakrā - jēgpilnību zaudējušā kaut kā dublikātā.
Sabiedriskā doma nav statiska
abstrakcija, tā dažkārt spēj reaģēt pat uz vistriviālākajām parādībām vai aktivitātēm,
piemēram, nacionālās hokeja izlases neveiksmi. Patiesi liberāldemokrātiskā valstī
sabiedriskā doma per se ir atvērta sistēma, tālab, notiekot kaut kam
grūti prognozējamam un veselajam saprātam nepieņemam, sabiedriskajā domā var
parādīties dažas deģeneratīvas pazīmes ("Krieviem pa d...u, sūdus pa virsu,"
smalki reiz dziedāja(-ās?) Latvijas hokeja fanu pūļi). ASV notikušā kontekstā
tieši sabiedriskajā domā (kur gan vēl citur?) tika un tiek veidots simulakrs
- šīs cilvēciskās traģēdijas deģeneratīvā forma. Turpmākajā izklāstā centīšos
šo tēzi argumentēti pamatot.
Tā lavīnveida informācija,
kuru dienās, kas sekoja traģēdijai, nepārtraukti pārraidīja pa visiem iespējamajiem
informācijas kanāliem, būtībā ir galvenais cēlonis, kas šķietami īsā laikā pratis
cilvēcisku traģēdiju, kurā izdzisa tūkstošiem pasauļu, pārveidot realitātes
simulācijā. Jā, protams, ikdienā mēs esam pakļauti tādai pašai lavīnveida informācijai,
kā tas bija pēc 11. septembra. Šī informācija nodrošina mums ikdienu, rutinizētu
dzīvi, bez kuras laikam jau vairs nevaram iztikt. Vienīgā atšķirība -pēc 11.
septembra visa masu mediju uzmanība ir bijusi koncentrēta būtībā tikai uz Ņujorku
un Vašingtonu.
ASV traģēdija vienas dienas
laikā noslīka informācijas akacī, pazūdot emocijām un dzīvīgumam un ziņu materiālos
(piemēram, CNN, LTV) dominējot sižetiem, kas būtu labas piedzīvojumu filmas
cienīgi. Informācija par traģēdiju nepārtraukti cirkulēja medijos. Tūkstošiem
cilvēku nāve Pasaules tirdzniecības centrā, Ņujorkā, lidaparātos un vēl daudzās
citās vietās tika (un tiks) rutinizēta (ikdienišķota). Kas notiek, kad traģēdija,
kad nāve kļūst par rutīnu? Sabiedrībā dzimst vienaldzība. Tās ir lavīnveida
rutinizētās informācijas par ASV traģēdiju perversās sekas - slēpta vienaldzība.
Nākas pat dzirdēt pārmetošu jautājumu - cik ilgi vēl stāstīs par to Ameriku?
Tā nepārprotami ir 11. septembra emocionālā satvara devalvēšana, kas robežojas
ar banalitāti. Proti, ziņas (vēstījumi, vērtējumi, patiesības, apgalvojumi)
par ASV traģēdiju (ne)apzināti tiek uztvertas kā banalitāte.
Kā nākamais sabiedriskās
domas deģeneratīvo komponentu pašattīstības posms sekoja prasība pēc kaut kā
jauna. Kad traģēdijas fakts ir kļuvis par rutīnu, sabiedrība pēc sākotnēji iegūtās
inerces, kas saglabājusies atmiņā, likumsakarīgi grib kaut ko jaunu, bet jauns
nozīmē arī neordinārs, galējs, savā ziņā radikāls vai pat ekstrēms. Un šajā
gadījumā tas jaunais ir slēptas vai atklātas gaidas pēc atriebes, ko Rietumu
mediji kā pamatideju kopš traģēdija dienas sistemātiski netieši vai tieši kultivē.
Tā ir aktīvi līdzi sekojošā sabiedrība, kas no Džordža Buša administrācijas
gaida atbildes soli. Bušs uz šo izaicinājumu, saprotams, reaģē neminstinoties
- mēs atriebsimies. Taču uzreiz ir jautājums - kā vārdā? Taisnīguma? Vai vispār
ir iespējams atriebties taisnīguma vārdā un vai taisnīgums jau pēc definīcijas
neizslēdz savas varenības apliecinājumu? Izskatās, ka Dostojevska idiotam kņazam
Miškinam nav vietas turpmākajā ASV rīcības stratēģijā. Ideālismam nav vietas.
Naids rada naidu.
Izskatās, ka bojā gājušie
cilvēki ir morālais placdarms, lai ASV apliecinātu savu varenību uz starptautiskās
skatuves. Tātad šeit jārunā par taisnīguma simulakru. Citiem vārdiem, aiz taisnīguma
kā fasādes slēpjas varenības apliecināšana. Turklāt taisnīgums kā tāds sauktin
sauc pēc kopējā konteksta izvērtēšanas. Taču, tāpat kā Pērlhārboras bombardēšanā
1941. gada 7. decembrī, arī tagad ASV, šķiet, neanalizēs objektīvos iemeslus,
starp kuriem liela daļa ir paša varaskārā (varaskārā, nevis nedemokrātiskā!)
"demokrātijas šūpuļa" izauklēti.
Jādzīvo tālāk - tā raksta
Amerikas, Latvijas, Krievijas un droši vien arī citzemju laikraksti. Jādzīvo.
Taču ne jau ar apziņu, ka tas paliks tur - aiz mums. ASV traģēdija būtu labs
vēsturiskās atmiņas piemērs, tas ir, traģēdija kā klusējošs simbols cilvēka
un cilvēces trauslumam, kurā atriebe nespēj līdzēt. ASV kādam tomēr uzbruks,
un vēsturiskā atmiņa izčibēs, kļūstot par varenības, banalitāšu un simulakru
dzīvu apliecinājumu.
Tie, kas ASV traģēdijā mira,
bija cilvēki. Katrs pats par sevi personība. Nedz mediji, nedz taisnīgums, nedz
vārdi "tas bija šausmīgi" nespēs līdzēt. Precīzāk, tie spēs līdzēt
daudziem, kas tieši necieta vai kas bija laimīgi, sak, labi, ka mums te viss
mierīgi. Ir miruši cilvēki, dažādi cilvēki. "Par ko nevar runāt, par to
jāklusē," saka Vitgenšteins.