MEDIJU KRITIKA 
Spēles realitātē vai vienkārši realitāte?
TV3 sestdienās piedāvā jaunu it kā realitātes spēli "Dienas harakiri"

Dace LIEPIŅA
02.05.2001

Pēc pirmā raidījuma "Dienas harikiri" noskatīšanās gribas vaicāt - vai tiešām tā ir spēle vai vienkārši realitātes atspoguļojums?
Realitātes šovu jeb spēļu uzdevums ir rekonstruēt pagātni un sniegt kaut kādas cēloņu un seku sakarības. Tām jārada dramatiskums un jāpanāk skatītāju identifikācija ar raidījuma dalībniekiem. Atceroties realitātes spēli "Robinsoni", liekas, ka arī jaunajā spēlē varēsim skatīt ko līdzīgu - tās dalībnieku iejušanos citā vidē, saprašanos vai, gluži otrādi, nesaprašanos vienam ar otru, riska momentu piedzīvošanu un piedzīvojumu klātbūtni dalībnieku ikdienā, kā arī pārdomu rosināšanu skatītājā - kā es rīkotos līdzīgā situācijā. Tomēr "Dienas harakiri" nemaz nelīdzinās mums pierastajai realitātes spēļu būtībai. Tajā galvenais varonis ir viens cilvēks - tātad nekādas mijiedarbības ar gaidītajiem citiem spēles dalībniekiem; spēles varonis filmēts savā ierastajā dienas vidē - tātad nekādas iejušanās citā vidē un riska momentu klātbūtnes. "Dienas harakiri" neattaisno realitātes spēļu uzdevumus. Spēles moments izpaliek, pareizāk sakot, tā nemaz nav. Notiek vienkārša "atrādīšana".
Spēles veidotāji raidījuma pieteikumā saka, ka raidījums ir ielūkošanās slavenību ikdienas realitātē. Kā pirmā raidījuma slavenība izvēlēts grupas "Fact" līderis Ģirts Rozentāls, kurš tautā pazīstams kā Ozols. Un "Dienas harakiri" dod iespēju ielūkoties Ozola vienas dienas aktivitātēs, kā arī pabūt viņa dzīvoklī, trenažieru zālē, darbā. Piekrītu, ka ielūkoties kāda sabiedrībā pazīstama cilvēka ikdienā ir interesanti. Tomēr personiskā ieinteresētība par kādu konkrētu cilvēku negūst pārsvaru tad, ja gaidām raidījumu, kura nosaukumā ietverti vārdi "realitātes spēle". Daudz laika raidījumā aizņem Ozola pārvietošanās ar riteni, respektīvi, kamera, esot blakus mašīnā, brauc līdzi tā saucamās spēles varonim un vienkārši rāda viņu minoties. Tas vēl jo vairāk raidījumu attālina no nosaukumā ietvertā žanra viena no galvenajiem uzdevumiem - radīt dramatiskumu. Tā vietā ir vienveidīgums, un dažbrīd kļūst garlaicīgi. Teksta raidījumā ir ļoti maz - biežāk skan mūzika, kas ir paša raidījuma dalībnieka radīta un izpildīta, bet kuras stils, pieņemu, ne visiem šķiet ausij pievilcīgs, tādēļ var kļūt nomācošs, jo bez attēla, ko rāda kamera, raidījumā dominē kā gandrīz galvenais informācijas nesējs.
Kā cenšanos pēc spraiguma jeb dramatiskuma un mazliet līdzināšanos realitātes spēlei varbūt varētu atzīt raidījuma veidotāju izstrādāto "joku" ar raidījuma objektu - mūzikas klipā, kur kā galvenajam mūziķim jābūt Ozolam, pirms tas tiek atrādīts viņam, iemontēti fragmenti no citu mūziķu klipiem, fonā skanot Ozola mūzikai. Tā domāta kā intriga - kā uz to reaģēs Ozols, skatoties klipu? Šķiet, šim vajadzētu būt raidījuma kāpinājumam, taču tā nav - sākumā Ozols pasmejas, uz brīdi apmulst, taču beigās saprot, ka tas ir joks. Un tā šis sižets beidzas, atstādams mūs neizpratnē - tas bija joks ar Ozolu vai ar mums?
"Dienas harakiri" ieinteresē ar iespēju skatītājiem varbūt redzēt ko vairāk no slavenību dzīves, nekā pierasts - ielūkoties pazīstamā cilvēka istabā, drēbju skapī, pabūt tur, kur ir viņš savā ikdienā, tomēr izpaliek intriga, piedzīvojumi, un galu galā - SPĒLES moments. Ir realitāte, bet nav spēles, tādēļ vietā jautājums - vai "realitātes spēle ir raidījumam atbilstīgs nosaukums? Skatīsimies, ko vēstīs nākamie raidījumi!