MEDIJU KRITIKA 
Māksla atsegt būtību

Vita TEIVĀNE
04.10.2001

Šis televīzijas raidījums daudzus sajūsmina, daudzus iedomāto normu un stereotipu pārņemtus indivīdus ik pa reizei mēdz tracināt ar savu dabiskuma un tiešuma devu. Katrā ziņā ir ļoti minimālas iespējas palikt vienaldzīgam un neizjust pēcgaršu, noskatoties Ginta Grūbes un viņa komandas veidoto "Vakara interviju".
Jaunais šī raidījumu cikla posms sācies 2000.gada janvārī. Esmu noskatījusies praktiski visas gandrīz divu gadu laikā rādītās "Vakara intervijas". Bija arī iespēja iepazīties ar tās veidotājiem un pavērot raidījuma tapšanas procesu klātienē. Dabiski, ka vienkāršs "televizora priekšā uz dīvāna sēdošs" skatītājs un cilvēks, kas redz raidījuma tapšanas procesu un televīzijas "virtuvi" paša acīm, to uztver atšķirīgi.
Gatavais produkts (šajā gadījumā konkrēts TV raidījums) vienmēr ir sava veida improvizācija, no "melnā" jeb darba materiāla samontētais stāsts, atsevišķs kāda cilvēka mūža fragments raidījuma radošās komandas interpretācijā. Jā, lielākā vai mazākā mērā veidotāju interpretācijā. Kaut gan pats Gints, jautāts, kā viņš raksturotu savu raidījumu vienā teikumā, atbildēja: "priekšstats, ko cilvēks rada par sevi pats", šādu apgalvojumu tomēr var apšaubīt, jo TV raidījums, gluži tāpat kā dokumentālais kino, nekad nav autentisks notikums, bet gan šī notikuma atstāstījums. Vairāk vai mazāk profesionāla, vairāk vai mazāk ambicioza informācijas savācēja, atstāstītāja un atspoguļotāja redzējums, kas skatītāju nostāda subjektīvas izvēles priekšā - ticēt, ļauties izjūtām vai palikt malā.
"Vakara intervija", kuras veidotāji ir Ginta Grūbes komanda, jau no pašiem pirmsākumiem spilgti izcēlās uz citu TV produktu fona ar savu postmoderno vizualitāti, vienu brīdi - simboliski precīzu, otrā brīdī - izplūstošu asociāciju virpulī. To var nodēvēt par perfekti izstradātu telpiskās vides formulējumu. Krāsainās pasaules (tieši tāda izskatās mūsu par objektīvu sauktā realitāte) mija ar melnbalto, kameras straujie nobraucieni un trīcēšana, izteiksmīgie tuvplāni, uzsvars uz detaļām un vēl citi vizuālie paņēmieni rada īsta, ikdienas televīzijas safrizētībai tik neraksturīga mākslas darba iespaidu. Tā ir metaforām un zemtekstiem piepildīta vizualitāte.
Gintam Grūbem gan kā personībai, gan kā raidījuma veidotājam un vadītājam ir dažādas sejas. Provocējošs un dažkārt atmaskošanas pašmērķa pārņemts (ar politiķiem un citām varu pārstāvošām personām), dvēseliski iejūtīgs (ar tā sauktajiem. vienkāršajiem - sabiedrībā nepazīstamiem cilvēkiem), nedrošs (komunikācijā ar intervējamām sievietēm - varbūt tieši tādēļ Gints Grūbe pārsvarā intervē vīriešus?). Intervēšanas taktikas dažādības spektrs Gintam Grūbem ir plašs. Konkrētās pieejas izvēle, šķiet, atkarīga no paša intervētāja tīri psiholoģiskās pašsajūtas, pašapziņas pakāpes sarunas brīdī.
Katrs no raidījumiem ir jauns stāsts. Nevienā no tiem netrūkst cilvēciski psiholoģisku un cilvēciski dramatisku motīvu. Tie ir stāsti par spēles arēnu vārdā DZĪVE - mums visiem tik pazīstamu, bet tik daudzšķautņainu akcentu pilnu.
"Vakara intervijas" potenciālais skatītājs nav pa "ūdens virsmu" staigājošs indivīds ar aprobežotām intelektuālajām dotībām, bet domājošs, spējīgs un gribošs iedziļināties lietu būtības saturā. Aizspriedumiem un konservatīvismam attiecībā uz raidījuma saturu un formu, šķiet, nav vietas. Tie, kuri vēl nav izpratuši šīs spēles noteikumus, ir bezgala satraukti un nobažījušies par "Vakara intervijas" veidotāju "lielo uzdrīkstēšanos" parādīt daudzas lietas un parādības tādā gaismā, kādā, iespējams, mūsu sabiedrībai vēl nav pierasts tās redzēt uz TV ekrāniem. Dabiskā gaismā. Pārāk izteikti mēs baidāmies no savu masku nomešanas un būtības atkailināšanas.
Pilnībā atbalstu tādu intervijas metodi, kurā intervētājs zināmā mērā uzņemas smalka psihoanalītiķa - dziļurbēja lomu, tajā pašā laikā iedvešot intervējamajā zināmu uzticības devu. Tikai tādos apstākļos ir iespējams panākt intervējamā "atvēršanu" un ievērojamu atklātības pakāpi. Nevaru teikt, ka Gintam Grūbes tas vienmēr izdotos, tomēr bijuši arī daudzi patiešām baudāmi žurnālistiskas uzvaras gadījumi. Grūbe nav no tiem žurnālistiem, kuri šo savu uzvaru dēļ "ietu pāri līķiem", nebūt ne. Viņš pieprot "piekasīšanās" un provocēšanas stratēģiju, tomēr tik un tā rada pakļāvīgas personības iespaidu.
Televīzijas raidījums ir kopdarbs. "Vakara intervijai" žurnālista, režisora un operatora sasaite ir vēl jo vairāk izteikta, tādēļ bieži vien pat smieklīgi liekas preses izdevumu recenzijās izlasāmie pārmetumi par raidījuma saturu vai formu, kas tiek izteikti tikai un vienīgi raidījuma "sejai" - Gintam Grūbem .
"Vakara intervija" manā uztverē ir radījusi ne ar ko citu nesalīdzināmu auru - stilistisku un kontekstuālu simbolu, kuru nespēj kompensēt neviens cits televīzijas produkts.