MEDIJU KRITIKA
Māksla atsegt būtību
Šis televīzijas
raidījums daudzus sajūsmina, daudzus iedomāto normu un stereotipu pārņemtus
indivīdus ik pa reizei mēdz tracināt ar savu dabiskuma un tiešuma devu. Katrā
ziņā ir ļoti minimālas iespējas palikt vienaldzīgam un neizjust pēcgaršu, noskatoties
Ginta Grūbes un viņa komandas veidoto "Vakara interviju".
Jaunais šī raidījumu cikla
posms sācies 2000.gada janvārī. Esmu noskatījusies praktiski visas gandrīz divu
gadu laikā rādītās "Vakara intervijas". Bija arī iespēja iepazīties
ar tās veidotājiem un pavērot raidījuma tapšanas procesu klātienē. Dabiski,
ka vienkāršs "televizora priekšā uz dīvāna sēdošs" skatītājs un cilvēks,
kas redz raidījuma tapšanas procesu un televīzijas "virtuvi" paša
acīm, to uztver atšķirīgi.
Gatavais produkts (šajā
gadījumā konkrēts TV raidījums) vienmēr ir sava veida improvizācija, no "melnā"
jeb darba materiāla samontētais stāsts, atsevišķs kāda cilvēka mūža fragments
raidījuma radošās komandas interpretācijā. Jā, lielākā vai mazākā mērā veidotāju
interpretācijā. Kaut gan pats Gints, jautāts, kā viņš raksturotu savu raidījumu
vienā teikumā, atbildēja: "priekšstats, ko cilvēks rada par sevi pats",
šādu apgalvojumu tomēr var apšaubīt, jo TV raidījums, gluži tāpat kā dokumentālais
kino, nekad nav autentisks notikums, bet gan šī notikuma atstāstījums. Vairāk
vai mazāk profesionāla, vairāk vai mazāk ambicioza informācijas savācēja, atstāstītāja
un atspoguļotāja redzējums, kas skatītāju nostāda subjektīvas izvēles priekšā
- ticēt, ļauties izjūtām vai palikt malā.
"Vakara intervija",
kuras veidotāji ir Ginta Grūbes komanda, jau no pašiem pirmsākumiem spilgti
izcēlās uz citu TV produktu fona ar savu postmoderno vizualitāti, vienu brīdi
- simboliski precīzu, otrā brīdī - izplūstošu asociāciju virpulī. To var nodēvēt
par perfekti izstradātu telpiskās vides formulējumu. Krāsainās pasaules (tieši
tāda izskatās mūsu par objektīvu sauktā realitāte) mija ar melnbalto, kameras
straujie nobraucieni un trīcēšana, izteiksmīgie tuvplāni, uzsvars uz detaļām
un vēl citi vizuālie paņēmieni rada īsta, ikdienas televīzijas safrizētībai
tik neraksturīga mākslas darba iespaidu. Tā ir metaforām un zemtekstiem piepildīta
vizualitāte.
Gintam Grūbem gan kā personībai,
gan kā raidījuma veidotājam un vadītājam ir dažādas sejas. Provocējošs un dažkārt
atmaskošanas pašmērķa pārņemts (ar politiķiem un citām varu pārstāvošām personām),
dvēseliski iejūtīgs (ar tā sauktajiem. vienkāršajiem - sabiedrībā nepazīstamiem
cilvēkiem), nedrošs (komunikācijā ar intervējamām sievietēm - varbūt tieši tādēļ
Gints Grūbe pārsvarā intervē vīriešus?). Intervēšanas taktikas dažādības spektrs
Gintam Grūbem ir plašs. Konkrētās pieejas izvēle, šķiet, atkarīga no paša intervētāja
tīri psiholoģiskās pašsajūtas, pašapziņas pakāpes sarunas brīdī.
Katrs no raidījumiem ir
jauns stāsts. Nevienā no tiem netrūkst cilvēciski psiholoģisku un cilvēciski
dramatisku motīvu. Tie ir stāsti par spēles arēnu vārdā DZĪVE - mums visiem
tik pazīstamu, bet tik daudzšķautņainu akcentu pilnu.
"Vakara intervijas"
potenciālais skatītājs nav pa "ūdens virsmu" staigājošs indivīds ar
aprobežotām intelektuālajām dotībām, bet domājošs, spējīgs un gribošs iedziļināties
lietu būtības saturā. Aizspriedumiem un konservatīvismam attiecībā uz raidījuma
saturu un formu, šķiet, nav vietas. Tie, kuri vēl nav izpratuši šīs spēles noteikumus,
ir bezgala satraukti un nobažījušies par "Vakara intervijas" veidotāju
"lielo uzdrīkstēšanos" parādīt daudzas lietas un parādības tādā gaismā,
kādā, iespējams, mūsu sabiedrībai vēl nav pierasts tās redzēt uz TV ekrāniem.
Dabiskā gaismā. Pārāk izteikti mēs baidāmies no savu masku nomešanas un būtības
atkailināšanas.
Pilnībā atbalstu tādu intervijas
metodi, kurā intervētājs zināmā mērā uzņemas smalka psihoanalītiķa - dziļurbēja
lomu, tajā pašā laikā iedvešot intervējamajā zināmu uzticības devu. Tikai tādos
apstākļos ir iespējams panākt intervējamā "atvēršanu" un ievērojamu
atklātības pakāpi. Nevaru teikt, ka Gintam Grūbes tas vienmēr izdotos, tomēr
bijuši arī daudzi patiešām baudāmi žurnālistiskas uzvaras gadījumi. Grūbe nav
no tiem žurnālistiem, kuri šo savu uzvaru dēļ "ietu pāri līķiem",
nebūt ne. Viņš pieprot "piekasīšanās" un provocēšanas stratēģiju,
tomēr tik un tā rada pakļāvīgas personības iespaidu.
Televīzijas raidījums ir
kopdarbs. "Vakara intervijai" žurnālista, režisora un operatora sasaite
ir vēl jo vairāk izteikta, tādēļ bieži vien pat smieklīgi liekas preses izdevumu
recenzijās izlasāmie pārmetumi par raidījuma saturu vai formu, kas tiek izteikti
tikai un vienīgi raidījuma "sejai" - Gintam Grūbem .
"Vakara intervija"
manā uztverē ir radījusi ne ar ko citu nesalīdzināmu auru - stilistisku un kontekstuālu
simbolu, kuru nespēj kompensēt neviens cits televīzijas produkts.