MEDIJU KRITIKA 
Vienkāršība pret patiesību

Laura TABUNA
04.10.2001

Raidījums "Kriminālā informācija" (TV 3) ir savāds. Tam ir divas versijas - latviešu un krievu valodā, bet viens pasaules skatījums. Un jāsaka, diezgan apšaubāms. Taču, ja raidījumu skatās uzmanīgi, tas atklāj daudz vairāk nekā raidījuma veidotāji varbūt gribētu. Katrs sižets uzdod jautājumus, liek pārvērtēt savu attieksmi, savus uzskatus. Kas ir noziegums? Kas ir sods? Un kā pret to izturēties?
Raidījums piedāvā aplūkot apbrīnojami vienkāršu pasauli - tajā nav nekādu neskaidrību, viss ir acīm redzams. Šajā konstruētajā realitātē ir noteikts daudzums "neliešu", "ļaundaru", "neģēļu", "noziedzīgi noskaņotu subjektu" - aizturēto, kuri apdraud labos un nevainīgos - skatītājus. Tomēr skatītājiem nav pamata uztraukumam, jo šajā realitātes šovā pastāv arī policija, kura nepagurusi aizstāv visus "mūs" (labos, savējos) no "viņiem" (ļaunajiem, svešajiem). Un tad, kad pēdējais ļaundaris būs notverts un izolēts, mums vairs nebūs nekādu problēmu. Kā "ziepju operā". Kā "Sarkangalvītē un vilkā".
Būtībā šāda veida problēmas nostādne nav nekas jauns. Katrā krīzes situācijā sabiedrība meklē glābiņu, par problēmas cēloni pasludinot konkrētus cilvēkus, meklējot ārējos ienaidniekus, nevis tendences un iemeslus. Raidījumā redzamie apsūdzētie netiek parādīti tādi, kādi viņi ir - kā mūsu sabiedrības produkti, mūsu sabiedrības daļa. Viņi tiek parādīti kā:

• atnācēji no citas planētas - ļaunums ir viņu daba, tas ir iedzimts un tur nekā nevar mainīt;
• acīmredzami vainīgi - tur pat nav ko pierādīt;
• policijas darba ražīguma rādītājs.

Līdz ar to raidījumā nav:

• ne problēmas analīzes - kādēļ tas tā notiek, no kurienes rodas šie nemotivētie cilvēki, no kurienes tik dīvaini uzskati? Tādēļ arī aizkustinošie aicinājumi ik pēc sižeta zvanīt un stāstīt par citiem iespējamiem noziegumiem, kurus varbūt pastrādājis ekrānā redzamais cilvēks;
• nekādu pierādījumu par apsūdzētā vainu - jo apsūdzētā atzīšanās, kas parasti ir raidījuma galvenais trumpis, nevienā civilizētā valstī netiek uzskatīta par vienīgo vainas apstiprinošo pierādījumu. Tāpat tiek pārkāpta nevainības prezumpcija un apsūdzētie vai aizturētie tiek kategoriskā tonī pasludināti par vainīgiem. Iespējams, šī paša iemesla dēļ raidījumā netiek sekots apsūdzēto tālākajam liktenim - tiesai, spriedumam. Jo viss tāpat ir skaidrs;
• un nekādas informācijas par neatklātajiem noziegumiem, par apsūdzībām, kas uzrādītas policistiem.

Un no tā izriet, ka analītiskā daļa, kura ļoti vairotu "Kriminālās informācijas" profesionalitāti, būtu ne vien "neinteresanta" - līķi un maniaki ar cirvjiem, kas nogalina savas vecmāmiņas taču ir daudz interesantāki -, bet arī krasā pretrunā ar raidījuma pašreizējo ideoloģisko nostāju. Bet nostāja ir ļoti izdevīga - tā atbrīvo no atbildības par to, kas notiek. Par visu parūpēsies policija - tā tad arī tiek reklamēta tik ļoti, ka brīžiem raidījums atgādina Latvijas policijas reklāmas rullīti. Turklāt raidījuma nostāja - "mēs", "viņi" un policija - ļauj sniegt atbildes uz ļoti sarežģītiem jautājumiem piecu minūšu garā sižetā. Un tā nepieļauj skatītājiem neglaimojošas atbildes.
Bet jautājumu varētu rasties daudz. Piemēram, par to, ko mēs, katrs no "labajiem" skatītājiem, esam darījuši, lai novērstu noziegumu? Cieši turējuši savas somas, braucot pārpildītā trolejbusā pa "maskačku"? Un ko mēs esam darījuši, lai novērstu noziedzību kā tādu, kā tendenci? Ko mēs esam darījuši, lai sabiedrība būtu vesela?
Protams, ka par nozieguma izdarīšanu ir jāsoda, taču ar to nepietiek. Un to raidījuma veidotāji nav pamanījuši. Tāpēc gluži likumsakarīgi, ka raidījumu neskatās ļoti liela daļa no tiem, kurus patiešām varētu nosaukt par "labajiem" - pēc visiem "Kriminālās informācijas" standartiem. Jo vismaz pagaidām noziedzību - šo smago un nepatīkamo tematu, kuru nepieciešams analizēt un par kuru nevajadzētu aizmirst - TV 3 raidījums aplūko neprofesionāli un "dzelteni", pievilinot to auditorijas daļu, kam nervus kutinoši šķiet paskatīties uz asiņainiem gaļas gabaliem, pa kuriem rāpo mušas.