Es uzaicinu
jūs parunāt par mūziku, jeb, pareizāk sakot, par mūzikas raidījumiem Latvijā.
Tādu mums patiesi nav daudz. Viena pusstunda TV3 un vēl viena LNT (Latvijas
Neatkarīgā Televīzija). Es gribētu parunāt tieši par pēdējo - LNT "Latvijas
mūzikas stundu".Ir jau tiesa, ka par šo
raidījumu ir pietiekami daudz rakstīts. Taču, vērojot pašu raidījumu, jāsecina,
ka tā veidotāji vai nu nav dzirdējuši vai arī nav ņēmuši vērā viņiem adresēto
kritiku un nav mācījušies no kļūdām. Nu tad parunāsim vēlreiz.Lasot presi un klausoties radio, rodas priekšstats, ka mūzikas bizness Latvijā attīstās un mūsu esošajiem un topošajiem mūziķiem ir cerība uz kādu gaišāku saules stariņu saistībā ar mūziku kā maizes pelnīšanas arodu. Bet, kad ieslēdzu TV, lai noskatītos "Latvijas mūzikas stundu", manas ilūzijas gaist.
Pārraidītajiem video klipiem
ir zema kvalitāte, tie raidījumos atkārtojas pārāk bieži. Vieni un tie paši,
vieni un tie paši. Tad "Ivčiks", tad "Labvēlīgais tips",
tad "Citruss", Ozols
Pēc kāda laika raidījumā atkal ir viss tas pats,
tikai citā secībā. Ir jau tiesa, ka laba video uzfilmēšana maksā lielu naudu
un Latvijā ir tikai dažas grupas, kas to var atļauties. Tātad formāls attaisnojums
šai nepilnībai tā kā būtu.Kāds attaisnojums varētu
rasties tam, ka katra raidījuma mūzikas ziņas ir tik īsas un neko nepasakošas?
Interesanti, vai Latvijā esošās skaitā padsmit skaņu ierakstu studijas neko
nevarētu pateikt par saviem māksliniekiem. Tā var turpināt vēl un vēl.
Lēta izskata studijas iekārtojums, nekvalitatīvs raidījuma vadītāju darbs, skopošanās
ar informāciju un video klipu atkārtošanās. Raidījuma kvalitātes trūkums nav
attaisnojums ar līdzekļu trūkumu, tas nav attaisnojams ne ar ko. Skatoties gan Amerikā, gan
Skandināvijas valstīs, gan Krievijā veidotos raidījumus būtu iespējams ko mācīties
un aizgūt. Varbūt ir vērts padomāt par iespēju mūzikas raidījumus veidot retāk,
teiksim, reizi nedēļā, bet tad ietverot ziņas, klipus un varbūt vēl neskaitāmas
interesantas idejas pietiekamā daudzumā un kvalitātē. Varu droši apgalvot, ka
par šādu iespējamo risinājumu nesūdzētos ne mūzikas radītāji, ne arī tās patērētāji.