MEDIJU KRITIKA
Nedēļa bez dienasgrāmatas
Mūsu pelēkā
ikdiena parasti rit vienveidīgi. Dienu no dienas mēs braucam uz darbu, ejam
mācīties vai studēt vai dīkdienīgi pavadām savu laiku, slaistoties apkārt. Līdz
vienā vien cilvēkam zināmā mirklī, tas nolemj: "Man pietiek." Vienam
šis mirklis ir dzimšanas diena, otram - Jaunais gads, vēl citam - jaunas nedēļas
vai pat dienas sākums. Tad nu arī katrs ar gaišu skatu nākotnē mēģina rast jaunu
dzīves veidu vai ritmu. Bet svarīgākais šajā dzīves stila maiņas procesā ir
saprast, kas lika spert šādu soli - mammas bāriens, drauga padoms vai tomēr
paša atziņas?
Jau vairāku gadu garumā
katru nedēļas nogali LNT kanālā skatītājiem tiek piedāvāts neatkarīgais raidījums
"Nedēļa". Ierastajā studijā sēž tik pat ierastie raidījuma vadītāji
Egils Zariņš un Signe Reinholde, lai skaidrotu ekonomiskās un politiskās "kaislības".
Kā vēsta raidījuma nosaukums,
tad galvenais akcents tajā tiek vērsts uz pagājušās nedēļas notikumiem, veidojot
attiecīgos sižetus - Notikumu tops, Skandāls, Pētījums, Starp citu uc. Viss
jau liekas ļoti skaisti. Atliek vien ērtāk iekārtoties krēslos un pievērsties
šim raidījumam.
Bet nekā! Joprojām neesmu
sapratis, kādi ir tie kritēriji, kuri nosaka notikumu svarīguma pakāpi un to
iekļaušanu "Nedēļas topā". Vai tas ir skaļums, vai nozīmīgums, vai
arī klātesošo amatpersonu daudzums? Līdz šim biju uzskatījis, ka topi tiek veidoti,
balstoties uz ekspertu vai auditorijas aptauju. "Nedēļas" tops par
to liek šaubīties. ("Nu nekā, gan citreiz!" - šī ir Egila Zariņa iecienītākā
frāze, komentējot kādu notikumu) Taču, lai jau paliek tas tops, nav jau cīņa
par medaļām, cilvēkam. Un kādam varbūt šāds tāds pārskats par nedēļas notikumiem
tomēr ir radies.
"Liekam jaunu bildi
iekšā?" Šādas tekstu līdzības man rodas pēc nākošajiem Zariņa pieteiktajiem
sižetiem, kur bez krietnas devas subjektīvu komentāru nu nekādi nevar iztikt.
Ekonomika, politika, politika,
ekonomika. Cik cieši ir sakļautas kopā šis vienības. Un rodas "Skandāls"
- re, būs tomēr vēl kaut ko sameklējuši. Saspringta mūzika, nosodoši teksti,
"lēkājoša" bilde. Viss jau ļoti skaisti, bet, atvainojiet, man tas
nekādi neiekļaujas vienā kopējā ainā. Kā var uztvert to, kas nav saprotams?
Kas no kā un cik daudz paņēma, kam iedeva un kādas metodes izmantoja. Shēmas,
attēli, sejas. Viņi - slikti, mēs - labi. Nesaprotu, kurš ir slikts, kurš -
labs. Vai tie esam mēs (vēlētāji), kas deleģēja amatpersonas šādi rīkoties,
vai pašas amatpersonas? Laikam jau neesmu tās īstās auditorijas daļa, kam adresēts
šis raidījums. Pārāk maz esmu iesaistīts ekonomiski aktīvajās un politiskajās
aprindās, jo tieši šai auditorijas daļai, manuprāt, tiek atrādīta viņu dzīve.
Šiem vairs nav pat jāraksta dienasgrāmata, atliek vien paskatīties "Nedēļu".
Vēl gribu piebilst, ka ar
ilgstošu pamācīšanu (kas acīm redzami ir "Nedēļas" jājamzirdziņš)
diez vai kaut kas var mainīties uz labo pusi. Tikai notikušā objektīva analīze
var rosināt plašākas sabiedrības masas un arī valsti mainīties uz augšu.