MEDIJU KRITIKA 
Labrīt mīļie un mīļās!
Agrs rīts pie TV ekrāna - cik tas ir vērts?

Vineta SPRUGAINE
06.05.2001

Rīts sākās neparasti. Vispirms es pamodos stundu agrāk nekā parasti. Pati nobrīnījos par to - kā nekā studentu brīvdienas, nekur nav jāsteidzas. Kafijas vārīšanai un dzeršanai laika bija atliektiem galiem. Ne tā kā citus rītus, kad viss jādara trakā steigā pa galvu, pa kaklu. Bija brīvdiena pilnā vārda nozīmē, un saule spīdēja tik spoži, ka par aizmigšanu domāt nebija pilnīgi nekādas jēgas. Tāpēc izdarīju to, ko parasti no rītiem nemēdzu darīt - ieslēdzu televizoru.

No rītiem televizoru es neskatos gandrīz nekad. Varbūt tāpēc mani tik ļoti pārsteidza veids, kā mani uzrunāja LTV programmas "Rīts" vadītājs Kārlis Vahšteins. "Labrīt mīļie un mīļās mīļajā Latvijā!"
Paceliet roku tie, kuri alkst no rīta, tikko pamostoties, dzirdēt šādus vārdus no nepazīstama vīrieša televīzijas ekrānā. Vārdiem kā tādiem jau nav ne vainas, arī vieta, kurā es tos dzirdu - gulta - it kā piemērota, bet kaut kas tomēr neskan īsti labi, kaut vai tāpēc, ka man nerodas ne mazākā vēlēšanās atbildēt viņam ar to pašu. Kaut gan tas taču būtu tas svarīgākais veiksmīgai komunikācijai - runāt tā, lai klausītājam vai skatītājam rastos priekšstats, ka ciemos ir tuvs cilvēks, kurš tevi no paša rīta uzrunā - mīļā, nevis mīļās.

Avīzes pieskaras
Raidījums sākas ar preses apskatu. Žurnālists ir iepriekš labi pastrādājis, ar salātzaļu flomāsteru ārkārtīgi akurāti apzīmējis visu to, kas viņam ir jānolasa. Diemžēl atkal manas ausis sasniedz tikai frāzes "avīzes pieskaras", ""Neatkarīgā" pieskaras", ""Diena" pieskaras tēmai". Par pašu tēmu, kurai pieskaras tik daudzi laikraksti, es neuzzinu gandrīz neko. Beidzoties preses apskatam, man rodas iespaids, ka arī pats raidījuma vadītājs ir tikai "pieskāries" avīzēm.

Saldējums ar svaigi spiestu apelsīnu sulu
Iedomājieties, kā garšo auksts plombīra saldējums siltā un saulainā pavasara rītā. Auksts plombīrs ar svaigi spiestu apelsīnu sulu droši vien garšo vēl piecas reizes labāk. Rubrika "Rīta recepte" raidījumā "Rīts" bija tieši tāda. Raimonda Vazdika atsvaidzināja, "uzfrišināja", uzbužināja utt. raidījumu tieši tā, kā to var izdarīt gultā pasniegtas brokastis. Un te es nedomāju uzsildītas iepriekšējās dienas vakariņas, bet kaut ko īpašu un spirdzinošu.

Un ko man ar to gribēja pateikt?
Raidījuma vadītājs ļoti cenšas būt interesants un dinamisks. Teikumu viņš iesāk ar runām par iepirkšanos, bet kaut kādā man neizprotamā un mistiskā veidā, ļoti naski un dinamiski lecot pāri vairākām domām, teikuma beigās jau runā par privatizāciju Ķeguma un Ogrē. Par to ir arī sižets. Es skatos un domāju - nu skaisti bez gala, bet kāpēc man no paša rīta veselas piecas minūtes jāuzņem ļoti daudz izsmeļošas un skaidrojošas un visādi citādi noderīgas informācija, kāpēc tieši šorīt kāds tādu sižetu ir uzskatījis par nepieciešamu ievietot programmā.

Leļļu namiņš pieaugušajiem.
Uz rubriku "Leļļu namiņš" ciemos ir uzaicināta maza meitene Līva. Skatītāji tiek iepazīstināti ar viņas vizītkarti - cik veca, kas ir vecāki, kādās skolās mācās. Līvai patīk televīzijā. Viņa aizgūtnēm smejas par jocīgajām lellēm un "arī lellēm patīk runāt ar Līvu". Vienīgais, kas manī izraisa neizpratni, ir tas, kādai auditorijai ir domāta šī rubrika. Manā rīcībā nav statistikas datu, bet es pieļauju, ka bērni šajā rīta stundā nemaz tika bieži televīziju neskatās. Ja to neskatās bērni, tad diez vai pieaugušie vismaz piecas minūtes ārkārtīgi dārgā rīta laika pavadīs klausoties, kas Līva būs tad, kad izaugs liela. Tajā pat laikā es gribu piebilst, ka Līva bija ārkārtīgi jauka, mīļa, dzirkstoša. Un nez vai katrs bērns, nokļuvis televīziju kameru priekšā, spētu būt tika atraktīvs un prastu runāt tik interesanti.

Kāpēc man neļāva klausīties mūziku?
Vairākas reizes raidījuma laikā tika rādīti videoklipi ar patiešām labu mūziku. Pavisam loģiski - ja raidījuma studija nav vizuāli pievilcīga, ja visu laiku skan viens un tas pats muzikālais fons, laba mūzika un labs videoklips skatītājam ir kā medus. Pirmo videoklipu pārtrauca neilgi pirms beigām. Nākošos pārtrauca tad, kad tie vēl nebūt netuvojās izskaņai. Un man tas ļoti nepatika. Es gribēju sekot, savā labā garastāvokļa iespaidā es pat gribēju dziedāt līdzi, bet tieši tajā brīdī klips tika nogriezts kā ar nazi. Jutos tā, it kā man būtu kaut kas atņemts.
Kad raidījums beidzās, es nesapratu, kā sākt dienu. No vienas puses, viss bija pilnīgi atbilstoši manai brīvdienai - lēni, mierīgi un nomierinoši. Es paspēju gan izžāvāties, gan piecreiz sakārtot spilvenus tā, lai būtu ērtāk sēdēt, es paspēju pāršķirstīt piezīmju blociņu. Paspēju pat uzvārīt un izdzert kafiju. Mani neviens nesteidzināja, nebaidīja ar sastrēgumiem, kuri var ietekmēt sekmīgu nokļūšanu līdz universitātei, visu paspēju izdarīt lēni, mierīgi un nesteidzīgi. Un tad es šausmās iedomājos par tiem, kuriem šajā otrdienas rītā nav brīvlaiks. Steidzīgajiem šīs TV rīta programmas vērtējums par tās lietderību noteikti būtu atšķirīgs. Bet viņiem jau nav laika ieslēgt televizoru, kur nu vēl izsekot raidījuma lēnīgi rimtajam un laiku pa laikam iemidzinošajam plūdumam.