AICINU UZ DISKUSIJU 
Kaut kas nav īsti kārtībā ar LU Studentu padomes priekšvēlēšanu kampaņu Sociālo zinātņu fakultātē
Dažu politoloģisku aspektu analīze

Pēteris Timofejevs,
LU SZF Politikas zinātnes II kursa students

Jau atkal ir pagājis viens Latvijas Universitāte Studentu padomes (LU SP) darbības termiņš. Un kā loģisks tā noslēgums ir atnākušas jaunas vēlēšanas. Kā politikas zinātnes studentam man LU SP vēlēšanas ir interesantas no politoloģiskā aspekta, kas var ne tikai sniegt atbildes uz daudziem situacionāla un arī eksistenciāla rakstura jautājumiem, bet paradoksāli - vēl uzdot tādus jautājumus, atbildes uz kuriem nav meklējamas šinī rakstā. Mana interese saistās ar tā saucamo sarakstu jeb partiju izveidi un dažiem sarakstu dalībnieku politisko tehnoloģiju aspektiem. Raksta gatavošanā tika izmantotas tiešās novērošanas un tā saucamās ekspertu jeb elites aptaujas metodes.
Jautājums - kā tad veidojas saraksti vēlēšanām? - ir visai intriģējošs, tāpēc to uzdevu vienam šo procedūru izgājušam cilvēkam, kuru vārdā nesaukšu, lai mani vēlāk neapvainotu netiešā vēlēšanu aģitācijā. Atbilde bija apmēram tāda: "Nu, es aizgāju uz LU SP un izdomāju, kurā sarakstā es gribu, un viņi mani piereģistrēja…" Neteikšu, ka biju pārsteigts, jo tāds apzīmējums neatspoguļotu manas īstenās izjūtas. Tomēr - pie malas izjūtas! - politologam ir jābūt aukstam un objektīvam. Kā Makss Vēbers teica par ierēdņiem - "sine ira et studio". Bez dusmām un paša ieinteresētības. LU SP oficiālajā mājaslapā apstiprinājumu šādiem izteikumiem neguvu, toties tur publicētajā LU SP Satversmē atradu norādi, ka vēlēšanu kārtība ir reglamentēta īpašā nolikumā. Tādējādi es aizdomājos par gadījumiem, kad pat visai demokrātiskas organizācijas, kuras ir dibinātas un darbojas tikpat demokrātisku mērķu labā, šinī gadījumā - pārstāvēt LU studentus gan Latvijā, gan ārvalstīs - var birokratizēties, apaugt ar papīra kalniem, nolikumu un kārtības ruļļu biezokni, kas savukārt rada pamatu bailēm par organizācijas oligarhizāciju, ar to izprotot, ka organizācijas vadāmība un kontrolējamība, kā arī vienkārši (pie-)iekļūšana tajā var kļūt ar īpašām priekšzināšanām neapveltītam studentam visai problemātiska (par oligarhizāciju - Robert Michels. Political Parties: A Sociological Study of the Oligarchical Tendencies of Modern Democracy). Par LU SP elitarizāciju tika spriests īpašā diskusijā (www.e-studija.lv), šinī jautājumā man ir īpašs viedoklis, bet, tā kā tas neattiecas uz manis iztirzāto tēmu, neizklāstīšu to.
Tika aptaujāti arī daži citi kandidāti, kuri lielos vilcienos apstiprināja jau minēto versiju par saraksta veidošanu kārtību. Secinājumi par šo studentu pārstāvniecības veidu ir šādi: pirmkārt, saraksts vai partija LU SP vēlēšanām neatbilst ne Morisa Diveržē (Maurice Duverger. Political Parties: Their Organization and Activityin the Modern State), ne Džovanni Sartori (Giovanni Sartori. A Sociology of Parties: A Critical Review), ne kādu citu partiju pētnieku teorijām. Tātad šis ir izņēmums, kas neiekļaujas nevienā teorētiskā rāmī jeb satvarā. Līdz ar to varētu ieteikt saviem kolēģiem gan no Politikas zinātnes nodaļas, gan no Socioloģijas un no Komunikāciju nodaļām pievērst uzmanību šim politoloģiskajam retumam.
Pārējos secinājumus gribētu atstāt līdz galam neizteiktus, norādot savu domu gaitu tikai ar konkrētu jautājumu palīdzību. Vai šī sarakstu veidošanas kārtība patiešām ir pati demokrātiskākā? Proti, vai studenti, kuri individuālā kārtā reģistrējas kādā sarakstā, ir kopēju studentu interešu atspoguļotāji, vai arī viņi atspoguļo savas personiskās intereses? Izvēršot - vai viņi pārstāv kādas fakultātes studentu intereses vai arī viņi tur ir nokļuvuši tikai tāpat - negadījuma dēļ.
Vai ir godīgi rīkot tā saucamās proporcionālās vēlēšanas visā LU? Vai nebūtu demokrātiskāk rīkot mažoritāras vai proporcionālas vēlēšanas katrā fakultātē, tādējādi ievēlot vismaz katras fakultātes studentu interešu pārstāvjus, ja ne kādas studentu interešu grupas pārstāvjus?
Summējot - vai nav laiks pārdomāt eksistējošo LU SP vēlēšanu nolikumu. Es aicinu uz diskusiju visus, kuriem rūp tāda vērtība kā demokrātija. Mainīt nolikumu nav pašmērķis, bet patiesas rūpes par to, lai LU SP patiesi spētu artikulēt visu vai vismaz lielākās daļas studentu intereses, mazinātu aizdomas par elitārismu un veicinātu studentu politisko aktivitāti.
Otrais priekšvēlēšanu norises aspekts, kurš manī radīja interesi, ir priekšvēlēšanu politiskā aģitācija. Tas ir tiešs jautājums par katra saraksta politiskajiem tehnologiem, viņu gaumi, priekšstatiem par vēlētāju un tā (es apzināti lietoju vietniekvārdu, kas norāda uz līdzību ar objektu) vajadzībām (vai interesēm?), politisko kultūru un izglītības līmeni. Lielu lomu spēlē arī polittehnologu uzskati un priekšstati par sabiedrisko attiecību lauciņu.
Raksts top priekšvēlēšanu kampaņas agrīnajā stadijā, kad, iespējams, aģitācija nav tik izteiksmīga. Es patiesi ceru, ka polittehnologi gardāko kumosiņu taupa pašai vēlēšanu dienai, lai arī īstas pārliecības par to man nav.
Par spīti tam, ka Latvijā, kā to atzīst vietējās autoritāte, pastāv neattīstītā (parochial) politiskā kultūra, studentu auditorija polittehnologiem varētu būt visai nepateicīga, jo studentiem kā sociālai grupai ir relatīvi augsts inteliģences un intelekta līmenis, kas varētu sarežģīt studentu "apvešanu ap stūra" ar muļķīgiem solījumiem vai šokolādi un banāniem. Tomēr vismaz politisko reklāmu līmenis un tikai vizuālais noformējums liecina par kaut ko pretēju. Vai nu sarakstu polittehnologi ir bez gaumes, stila un atbilstošas izglītības, vai arī vēlētāji ir visai viegli pakļaujami, kad pat ar primitīviem saukļiem un neandertālieša cienīgu vizuālo noformējumu apdrukāts papīra gabals uz viņu var atstāt fatālu iespaidu. Vai arī abi faktori kombinējas. Un vislielākais izbrīns man bija par to, ka šāda paskata plakātveidīgi papīra gabali tiek producēti un izlikti nākamo polittehnologu kalvē - Sociālo zinātņu fakultātē.
Norādīšu arī uz īpatnēju parādību, ka dažās valstīs, kurās politiskā reklāma nav atļauta, tiek plaši praktizēta politisko kandidātu tikšanās ar vēlētājiem. No vienas puses, vēlētājs iepazīstas ar politisko platformu un kandidātu personīgi, bet, no otras puses, kandidāts iegūst unikālu iespēju uzzināt, kas patiesi satrauc un dara rūpes vēlētājam. Divvirzienu informācijas kustība. Protams, ja abi to vēlas.
Sarakstos redzami tādu cilvēku vārdi, kuri vēlēšanās piedalās ne jau pirmo gadu. Ir arī tādi, kuri pagājušajā gadu netika ievēlēti. Var, protams, uzdot elementāru jautājumu - vai tad patiešām nebija iespējams mācīties no pagājušā gada kļūdām? Var jau būt, ka kāds man tagad atbildēs ar jau nozelēto Hēgeļa frāzi, ka vēsture rāda, ka no vēstures (tātad arī no kļūdām) neviens neko nav iemācījies.
Galvenais secinājums, ko var izdarīt no šāda veida improvizētas analīzes, ir, ka kaut kas ir jāmaina un pašiem jāmainās. Es norādīju uz, manuprāt, galvenajām nebūšanām, kas ir saistītas ar LU SP priekšvēlēšanu un vēlēšanu norisi Sociālo zinātņu fakultātē. Ceru, ka iespējamās diskusijas gaitā tiks rasti ja ne risinājumi, tad vismaz celta studentu politiskā aktivitāte, kas arī ir mans galvenais mērķis.