Tā
kā šī intervija ierindojama pie intervijas kā sarunas veidiem, kad intervētājs
(Gints Grūbe) vienkārši piespēlē tēmas, kas ļoti bieži nav savstarpēji saistītas,
tad var teikt, ka "Vakara intervijas" uzdevums ir nevis censties atrisināt
kādu sarunas gaitā skarto problēmu (kā tas ir intervijas - dialoga gadījumā),
bet gan iespēja apmainīties ar viedokļiem.Raidījumā tiek dalītas sfēras,
ko sauc par interviju kā metodi un interviju kā žanru, jo ne viss stāstītais
atspoguļots intervijas "jautājums - atbilde" formā: parādās arī teksts
žurnālista pārstāstā. Tas ir atstāstījums par K. Dimitera agrāk teikto, kā arī
citāti no viņa rakstītajām interneta slejām. "Vakara intervijas"
veids ir viens pret vienu - žurnālists un viņa sarunas biedrs. Taču pēc intervijas
ar Kasparu Dimiteru jājautā - vai tiešām tā bija intervija ar Kasparu Dimiteru.
Vai varbūt tā bija intervija ar Kasparu Dimiteru un viņa sievu? Jo sievas teiktais
bija dzirdams uzmācīgi bieži, taču, kā par brīnumu, viņa ne reizi netika parādīta
kadrā. Tiesa, skatītājiem neparādījās arī žurnālists. Viņš palika tikai balss.
(Tādējādi kādam var rasties jautājums - vai viņš tur tiešām bija?) Dimitera sievas teiktais
dažkārt kļuva nomācošs, jo izklausījās kā aizstāvības teksts vīram (it kā viņš
pats neprastu runāt) un uzbrukums žurnālistam. Taču man kā skatītājai nebija
izprotams šāda runas veida iemesls, jo neizdevās saklausīt nepieklājīgi pārmetošus,
kaitinošus vai citādi nepatīkamus jautājumus no intervētāja puses. Grūbe tikai
centās rast precīzākus skaidrojumus no atbildētāja. Taču, analizējot šo interviju,
radās vēl viens jautājums, jo sarunas gaitā nebija jūtama pārdomāta loģika jautājumu
uzdošanā, tie nebija mērķtiecīgi. Tad ko tieši G. Grūbe ar šo interviju gribēja
skatītājiem vēstīt? Jautājumi bieži izriet viens no otra, kas liecina par intervijas vadītāja interaktivitāti, taču uzskatu, ka ar to vien nepietiek - gan intervējamai personai, gan skatītājiem būtu jājūt ne tik vien žurnālista kā sarunu biedra, bet arī kā sarunas virzītāja loma. Citādi nepamet sajūta, ka žurnālists paļaujas vien uz intuīciju un intervējamā stāstīto. To šajā raidījumā pamana arī K. Dimiters, jautādams G. Grūbem: "Pēc kādiem kritērijiem tu gribi cilvēku saprast, ja nav nekādu kritēriju?" Taču G. Grūbem nostāja ir skaidra, un viņš saka: "Pēc tādiem kritērijiem, kādi ir viņam pašam." Šis teikums, iespējams, lielā mērā izsaka "Vakara interviju" būtību, taču realizācijas forma ne vienmēr to piepilda.
G. Grūbe arī nepaskaidro
intervējamā kompetences līmeni jeb iemeslu, kādēļ tieši šis sarunas biedrs aicināts
uz interviju. Skatītājam ir nepieciešama vismaz intervējamā identitāte - kas
viņš vispār ir? Izskatās, ka tiek pieņemts, ka visi jau tāpat to zina. Taču
vai tiešām tas tā ir? Kas tad īsti ir Kaspars Dimiters - dziesminieks, operas
libretu autors, mācītājs vai kas cits? Ko viņš šobrīd dara? To skatītājiem atliek
vienīgi minēt.Runājot par ietekmējošiem
faktoriem, "Vakara intervijas" parasti nenotiek studijā, bet gan kādā
ar intervējamo saistītā telpā/vidē. Tas ir viens no faktoriem, kas ļauj cerēt
uz atklātāku sarunu. Kaspars Dimiters tika intervēts savās mājās. Taču nešķita,
ka saruna būtu raisījusies viegli. Intervējamā atbildes bija saraustītas un
nepārliecinošas. Saruna izvērtās par tādu kā taisnošanos no intervējamā puses.
Uzskatu, ka par šo kļūmi lielā mērā atbildīgs žurnālists. Taču šajā gadījumā
tas ir likumsakarīgi, jo atbildētājs ne par vienu viņam piedāvāto tēmu nelikās
ieinteresēts, bieži viņa domu gājiens bija neskaidrs. Radās iespaids, ka Dimiteram
nav noformulējušies savi uzskati, kā varbūt neliekas, lasot viņa rakstus. Varbūt
tas ir tas, ko Grūbe gribēja pateikt?Liekas, ka nu jau par neatņemamu
"Vakara interviju" sastāvdaļu ir kļuvuši tuvplāni. Tas liekas saprotami,
jo, pirmkārt, pasvītro sociālo tuvību, otrkārt, uzsver cilvēku kā indivīdu un
vienīgo, kas tanī brīdī mums - skatītājiem - jāpieņem kā galvenais uztveres
objekts. Manuprāt, tuvplāni labāk veido arī mūsu asociatīvos priekšstatus. Vēl viens faktors, kas neizbēgami ietekmē šos priekšstatus, ir muzikālais noformējums, kas gan ir daudz subjektīvāks, salīdzinot ar tuvplāniem, un var pat manipulēt ar mūsu prātiem, veidojot mūsu emocionālo uztveri pēc raidījuma veidotāju ieskatiem. Bet, par labu "Vakara intervijai", jāsaka, ka raidījumā ar K. Dimiteru tās gandrīz vai nav. Vien raidījuma sākumā skan paša K. Dimitera dziedājums. Pārējo raidījuma laiku aizņem vien sarunas, tātad akcents tiek likts gandrīz tikai uz saturu.
Arī melnbaltie sižeti ir
raksturīgi "Vakara intervijai". Šajā intervijā tie parādās astoņas
reizes. Tie ik pa laikam pārtrauc sarunu istabā. Iespējams tādēļ, lai vienlaidu
teksts nenotrulinātu mūsu uzmanību. Un tie ir kā ieskicējumi, kas zināmā mērā
veido raidījuma emocionālo uztveri. Taču iespējams, ka viedoklis, ka "melnbaltā
bilde izskatās kā radošo kļūdu lāpīšana", šoreiz ir vietā. Vien nav skaidrs,
vai tas žurnālista vainas (jautājumu) vai atbildētāja neprasmes/satraukuma/apjukuma
dēļ. Uzskatu, ka no šīs intervijas
skatītājs neuzzināja neko jaunu, kas attiecas uz intervējamā dzīves faktiem,
bet, iespējams, uzzināja vai vismaz rada priekšstatu par viņa (un ne tikai viņa,
kā šajā raidījumā) izturēšanās un runāšanas stilu, kas nereti par cilvēku spēj
vēstīt ļoti daudz. Pozitīvi vērtēju to, ka raidījumā skatītājiem neviens nepasaka
priekšā, ko un kā par K. Dimiteru domāt, bet gan dod vielu pārdomām un ļauj
mums pašiem izvērtēt-- vai tas, ko runā K. Dimiters par ikdienas parādībām un
ko runā par Dievu, ir vai nav pretrunā; vai tas, ko K. Dimiters ir agrāk teicis
un ko saka tagad, nekonfliktē. Raidījums beidzas ar to,
ka Dimiteru ģimene - sieva, vīrs, bērns - pieceļas kājās un noskaita tēvreizi.
Ne aizkadra teksts, ne mūzika neliek par sevi manīt. Ir klusums, un parādās
raidījuma beigu titri. Jautājums paliek mūsu pašu ziņā: ticēt viņa teiktajam,
ticēt viņa ticībai, ticēt abiem vai neticēt vispār...