VIEDOKLIS 
Pārsteigums citiem un mācība pašam

Dace Liepiņa
22.03.2001

Pirmdien, 19. martā notikušais Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes un Sabiedriskās politikas institūta rīkotais analītiskais seminārs "Pašvaldību vēlēšanas: pārsteigumi un mācības" izraisa pārdomas - taču ne tik daudz par to, ko māca un ar ko pārsteidz pašvaldību vēlēšanas, bet par to, kas pārsteidz semināra klausītājus un, iespējams, māca pašus referentus.

Seminārā, kas notika LU Sociālo zinātņu fakultātē (Lomonosova ielā 1), kopumā tika prezentēti astoņi referāti. To autori bija Socioloģijas nodaļas pārstāvji Brigita Zepa, Tālis Tisenkopfs un Aivita Putniņa, Politikas zinātnes nodaļas pārstāvji Valdis Bergs un Andris Runcis, Komunikācijas nodaļas pārstāvji Sergejs Kruks un Inta Brikše, kā arī sabiedrības par atklātību "Delna" projekta dalībniece Nellija Ločmele un politikas zinātnes bakalaura programmas studenti Tatjana Boguševiča un Juris Raduss.
Semināra dalībnieki pauda savus atzinumus, kas gūti pašvaldību vēlēšanu aktivitāšu laikā. Seminārā izskanējušie secinājumi un vērtējumi lika padomāt par to, kas ietekmējis un motivējis vēlētājus rīkoties tieši tā, kā viņi rīkojušies, par problēmām, kādas parādījušās dienas kārtībā pēc vēlēšanām, par ideoloģiju vēlēšanās, kā arī par politisko reklāmu, tās dažādajām izpausmēm un ietekmi vēlēšanu kampaņas laikā.
Īpašu uzmanību gribu pievērst seminārā nolasītajam politikas zinātnes studentu referātam "Slēptā politiskā reklāma Latvijas televīzijās", kas bija Nacionālās Radio un Televīzijas padomes pasūtīts pētījums par vēroto LTV1, LTV2, LNT, TV3 ēterā Šo referātu pārstāvēja divi (Tatjana Boguševiča un Juris Raduss) no astoņiem (Jurijs Dubrovskis, Oskars Balodis, Aiga Balode, Rinalds Konovaļenko, Jānis Upmalis, Andrejs Burčiks) pētījuma veicējiem.
Studentu sagatavotais referāts, salīdzinot ar diskusijām pēc citu referātu nolasīšanas, izpelnījās vislielāko un emocionālāko klausītāju aktivitāti, tiesa gan, ne pārāk pozitīvās noskaņās. Jo diskusija, precīzāk, jautājumi, kuri tika uzdoti abiem referentiem, ar katru nākamo kļuva aizvien uzbrūkošāki un kņada auditorijā - aizvien skaļāka, turklāt jautājumu uzdošanas krietni vien pārsniedza paredzētās 10 minūtes.
Kā semināra klausītāja, vēlos dalīties savās pārdomās par šo gadījumu. Uzskatu, ka tas bija pamācošs piemērs gan šiem, gan topošajiem referentiem - kā mācība, ka nepietiek ar kaut kāda apgalvojuma izvirzīšanu vai fakta konstatāciju vien, bet ir nepieciešami arī pamatoti argumenti un kritēriji, pēc kuriem tiek veikts attiecīgais pētījums (šajā gadījumā tie būtu bijuši kritēriji, pēc kuriem pētījuma veicēji noteica, kas ir slēptā reklāma), taču tādu nebija. Ja arī bija, tad līdz klausītāju ausīm tas nenonāca. Auditorijai radās aizvien vairāk jautājumu, uz kuriem skaidras atbildes nesekoja. Varētu teikt, ka abi studenti tika iedzīti strupceļā.
Dažbrīd manī radās sajūta, ka pieredzējušie šādu semināru dalībnieki un diskusiju mīļotāji to vien vēlas, kā ar saviem jautājumiem gremdēt studentus un likt saprast viņu neatbilstību šim semināram. Likās, ka auditorija nemaz neakceptē un neņem vērā studentu kompetences līmeni, kas, neapšaubāmi, nav tik augsts kā profesoriem, kuru referātu lasīšanas un argumentēšanas pieredze pat nav salīdzināma ar studentu līdzīgām prasmēm. Man kļuva abu studentu cilvēciski žēl, jo atcerējos reiz savu bezspēcību zinātniska darba aizstāvēšanas gaitā, kad mans toreizējais zināšanu līmenis nevarēja atbilst tam, kādu no manis prasīja ļoti kompetenti cilvēki attiecīgajā jomā.
Taču, kritiski vērtējot šo semināru un, konkrēti, šo referātu un jo īpaši tā pasniegšanas veidu, sapratu, ka auditorija jebkurā gadījumā ir jāiepazīstina vismaz ar elementārām pētnieciskā darba formām, kādas lietotas pētījuma veikšanas procesā - to referenti bija ignorējuši.
Pēc semināra palika daudz atklātu (uzdot nepaspētu) jautājumu: varbūt šādas neveiksmīgas (piedodiet, studenti!) uzstāšanās iemesls meklējams ne tikai pašos studentos, bet arī pasniedzējos, kas viņus apmāca? (Vai gadījumā nevainojam "netīšus vaininiekus"?) No otras puses, jebkuram, kas piedalās līdzīgā pasākumā, it īpaši, ja tas ir analītisks seminārs, kas prasa nopietnu gatavošanos un zinātnisku pieeju, ir jāapzinās iespējamais risks un ar to rēķinās.
Žēl, ka šoreiz vārds "pārsteigums" jālieto negatīvā nozīmē, attiecinot to uz minētā referāta pasniegšanas veidu kā neveiksmīgu piemēru. Taču - arī no kļūdām iespējams mācīties. Un, vai nav tā, ka šāda skola, kaut tikai 20 minūtes gara, dažkārt spēj iemācīt daudz vairāk nekā kāda cita?