MEDIJU KRITIKA
Kenija nāves bezjēdzība
-
Ak, Dievs, viņi nogalināja Keniju!
Paskaidrošu,
ka runa ir par oranžā kombinezonā tērpta un no aplikācijas papīra izgriezta
animācijas filmas tēla bojāeju, kurai pēdējo pāris gadu laikā pie TV ekrāniem
sekojuši miljoni cilvēku, kurus saista multiplikācijas seriāla "Dienvidparks"
infantilais humors, skarbā rupjība un primitīvie zīmējumi. Tātad - miljoniem
tādu cilvēku, kā šo rindu autors.
Dīvaini,
ka vismaz Latvijā publiska atzīšanās iknedēļas sekošanā Kenija nāvei uzskatāma
ja ne par labo toni, tad vismaz ne par netikumu. "Dienvidparks" ir
radikāls, progresīvs un kāds tik vēl ne. Šķiet, ka līdzīgu statusu četru brašo
jaunekļu Kevina, Kaila, Stena un Kārtmena lamāšanās un zākāšanās teju vai pusstundas
garumā izpelnījusies arī viņu dzimtenē ASV. Neba nu citādi "Dienvidarks"
būtu nonācis pelēko smilgu un zilo ezeru zemē Baltijas jūras krastos un pat
tulkots latviešu mēlē. Ar vārdu "tulkot" parasti tiek izprasta kādas
frāzes izteikšana citā valodā, tāpēc "Dienvidparka" sakarā labāk būtu
lietot citu vārdu - "tuvināt", jo "Dienvidparka" iemītnieku
buldurēšana latvieša ausīm svešajā mēlē, pārvērsta divās šaurās rindiņās TV
ekrāna lejasdaļā, skatītājam ļauj tikai nojaust, par ko aptuveni ir runa. Tiesa
gan, šis defekts, izmantojot valodniecisku jaunradi, tiek veikli pārvērsts par
efektu - tādi izteicieni kā "sasper d*rsu", "rūķītis sūdiņš",
"tavs sencis brien" vai "vasara bez spridzekļiem sūkā d*rsu"
ir tulkošanas mākslas un spēju augstākā pilotāža, kas nereti ļauj sajūsmināties
vairāk nekā "Dienvidparka" sižets. Galu galā - rupjības, jo īpaši
uzsvērtas un neslēptas, daļai cilvēku smieklīgas likušās vienmēr.
Savā
ziņā "Dienvidparkam" par savu popularitāti jāpateicas Simpsonu iecirstajai
taciņai - dzeltenā ģimene no Springfīldas, kuras dzīve nu jau vairāk nekā 10
gadus vērojama pasaulē visskatītākajā tāda paša nosaukuma seriālā, skatītāju
sirdis vai ko citu iekaroja ar neviltotu stulbumu un visai nebaudāmu animāciju.
"Dienvidparks" spēris soli uz priekšu, līdzjutēju miljonus priecējot
ar vēl patiesāku stulbumu un kroplākiem attēliem. Laikam jau daudziem stulbumus,
kurā ar nelielu piepūli iespējams saskatīt arī veselīgi ironisku dzīves skatījumu,
ļoti iet pie sirds.
"Dienvidparks"
nesaudzē nevienu - pat ne taipus okeānam tradicionāli neaizskaramās minoritātes.
Un vismaz mums "šeit" tas liekas smieklīgi. Interesanti, vai tikpat
komisks latvietim liktos "Dienvidparka" Latvijas ekvivalents, teiksim,
"Zilaiskalns", kurā četri brašuļi jokojoties aicinātu izrēķināties
ar igauņiem, nošaut Kauperu vai veikt citas "jautrības".
"Dienvidparka"
neatvairāmais šarms slēpjas faktā, ka nekāda šarma tajā nav. "Dienvidparks"
nebalansē uz smieklīgā un stulbā robežas, tas vienmēr ir atradies absolūta stulbuma
grāvī. Un, tā kā neko citu neviens no šīs "multenes" nekad nav gaidījis,
tās stulbums šķiet smieklīgs.
Un
vēl - "Dienvidparkam" raksturīgs postmodernismā izteiktais absolūtu
vērtību trūkums. Dziļāku jēgu, kā redzams, iespējams saskatīt visur - pat tur,
kur tās nav un kur tā nekad nav bijusi.