Ierindas cilvēks un masu medijs
Šovasar
pirmo reizi ar masu medija starpniecību saņēmu it kā netiešu aizrādījumu par
sava darba kvalitāti - laikraksta "Diena" sadaļā "Nejēdzības"
kāda persona sūdzējās par to, ka Latvijas Republikas jaunās pases ir nekvalitatīvas
un ka to izgatavošanas datums norāda uz to, ka patiesībā tās tiek izgatavotas
daudz ātrāk nekā tās tiek izsniegtas. Ir lieliski, ka masu medijs ļauj cilvēkiem
izteikties, paust savas domas, uzskatus. Tieši tādēļ šobrīd jūtos kā zaudētāja,
jo, kādu laiku strādājusi Pasu centrā, neizmantoju tiesības un iespējas, kādas
man sniedz masu mediji, tas ir, atbildēt uz laikrakstā "Diena" "Nejēdzībās"
publicēto.
Masu mediji rada vidi, kurā
var notikt dialogs - ne vienmēr atrisinot problēmas, bet noteikti vismaz to
uzsākot. Mans uzdevums minētajā gadījumā, manuprāt, bija atbildēt uz laikrakstā
publicēto, raksturojot situāciju, kā notiek pēdējā laikā tik bieži pieminēto
jauno pasu drukāšana, "taisīšana". Es, piemēram, laikraksta lasītājam
varētu sniegt ieskatu par ierastu Pasu centra darbības ainu - padsmit cilvēki
vienā telpu kompleksā, kuru nedrīkst atstāt, pavada 10 un vairāk stundu printeru,
datoru, ventilatoru un radio radītajā trokšņu sajaukumā, ražojot (kā konveijers)
valstij un tās iedzīvotājiem nozīmīgus dokumentus. Pasu kvalitāte? Ja to drukātājiem
maksātu vairāk nekā minimālo mēnešalgu un darba apstākļi būtu cilvēciskāki,
tad varbūt arī kāds no viņiem vairāk piedomātu pie tā, lai katrs no pases pieteikumu
iesniedzējiem sev svarīgajā dokumentā izskatītos pēc iespējas skaistāks. Bet,
ražojot ap 1000 pasēm dienā, nekādi nevar izbēgt no tā, ka kādu neapmierinās
pases kvalitāte.
Tomēr šoreiz negribu tik
daudz stāstīt par valstiski svarīgā dokumenta "gatavotāju" darba apstākļiem,
atalgojumu, kas nenoliedzami ir viens no svarīgākajiem faktoriem, lai Latvijas
Republikas pases būtu kvalitatīvas, bet par to, ko mums dod demokrātiski masu
mediji - iespēju atbildēt, ko tomēr joprojām daudzi neizmanto. Iespējams, ka
cilvēki ir jāaudzina, ka viņi drīkst izmantot masu medijus, lai kaut ko paskaidrotu.
Un tās nav tikai priviliģēto tiesības. Šķiet, daudziem ir aizspriedumi un kompleksi
saistībā ar publicēšanos - nu ko tad es, es jau neko nevaru izmainīt, masu medijs
ir gudru (cits domā, ka uzpirktu) cilvēku padarīšana, manas domas nav tik svarīgas
vai arī tieši otrādi - ir pārāk svarīgas, lai kāds tās lasītu. Un vēl jau ir
arī slinkums - parastais cilvēka slinkums, kurš neļauj domas novest līdz darbiem.
Es ar prieku lasu atbildes,
piemēram, laikrakstā "Diena", kur uz viena cilvēka rakstīto nereti
atbild citi, tādā veidā radot diskusiju. Tas liecina, ka sabiedrība ir dzīva.
Cilvēku domas, rīcība un uzskati ir dažādi. Veidojot savstarpēju domu un uzskatu
apmaiņu ar masu mediju starpniecību, sabiedrība attīstās. Nav jau jāpieņem visi
viedokļi un uzskati, bet, zinot tādus, cilvēks attīstās kā patstāvīgi spriest
spējīga personība, kura var un grib sekot līdzi sabiedrībā notiekošajam un piedalīties
šajos procesos.
VIEDOKLIS
Postmodernās LU SP vēlēšanas?
Izlasot
Kristīnes Antes atbildes rakstu "Esam vēl dzīvi" (LU SP Lapa - 20.12.2001.)
un Matīsa Sīļa rakstu "Turpinot
diskusiju par LU SP vēlēšanām" (www.e-studija.lv), protams, nevarēju
palikt vienaldzīgs pret abos rakstos paustajiem viedokļiem un, ja nav par "skaļu"
teikts, arī par abu rakstu idejiskajām nostādnēm, analizējot katra, manuprāt,
nozīmīgākās tēzes.
Galvenā K. Antes raksta
tēze ir - jā, sarakstiem programmu nav un nemaz nevajag. Tāda ideoloģijas vakuuma
apoloģija mani nespēja ne pārliecināt, ne apmierināt. Būtībā K. Ante saka -
nav jau tik traki, ka nezinu, ko sarakstos minētie cilvēki darīs pēc ievēlēšanas,
galvenais ir balsot un nobalsot par kādu visnotaļ motivētu, jauku un dedzīgu
studentiņu. Respektīvi - nost ar idejām, lai dzīvo Personības! Ideoloģiju noliegums
mūsdienu postmodernajā laikmetā, šķiet, nevarētu pārsteigt (pat ja tas skan
no varas pārstāvju puses). Tomēr, kā apgalvoja politiskā filozofe Hanna Ārente,
tāda personību iecelšana saulītē un mistifikācija liecina par citu visai satraucošu
tendenci - totalitārisma kustību, kas potenciāli noved pie domāšanas unifikācijas,
pie nedomāšanas kā masu fenomena un pie varas esošo totālas kundzības. H. Ārente
un daži postmodernisma klasiķi norāda, ka tas ir īpaši iespējams mūsdienās vērojamā
patērētāju kultūras (H. Ārentes - masu sabiedrības) uzvaras gājiena laikā, kad
galvenais nav ideja vai prece, bet veids kā to reklamē - jo trakāk, jo labāk.
Domājot par K. Antes kritēriju
- motivāciju - var uzdot visai loģisku jautājumu raksta autorei - kā nabaga
students, kurš pirmo reizi redz vēlēšanu sarakstus tikai vēlēšanu dienā, var
noteikt katra kandidāta "motivācijas koeficientu"? Kā var zināt, kurš
ir strādāt gribošs, pat ja nezina, vai kandidāts ir strādātgribošs kādas idejas
labā un vai vispār studenta labā?
Apskatot K. Antes trīs izvirzītos
sarakstu veidošanas veidus - nejauši izveidotie, iekšējo juku rezultātā izveidojušies
un pirmkursnieku veidotie - mani vairāk nekā šokēja autores vieglprātīgā ideju
un programmu nepieciešamības noliegšana. Varbūt neesmu adaptējies postmodernajai
situācijai, bet gribētu uzzināt, ko tad cilvēki plāno darīt pēc ievēlēšanas
amatā. Banāli, bet šinīs vēlēšanās to tā arī neuzzināju.
Dīvaini, bet K. Antes rakstā,
kurā ir noliegta jebkādu ideoloģiju nepieciešamība LU SP vēlēšanās, ik pa laikam
tiek piesaukta kaut kāda mistiska "saraksta ideoloģija". Rodas vēl
viens jautājums - ja ideoloģija tomēr pastāv, kāpēc, piemēram, pati K. Ante
to nedarīja zināmu vēlētājiem, kad piedalījās pēdējās LU SP vēlēšanās?
Atbildes varētu būt dažādas
- ja vēlētāji zinātu, ko kandidāti grasās darīt, viņi nebalsotu. Ticami. Ak,
ko nu vēlētāji darīs ar ideoloģijām, ne viņi sapratīs par ko ir runa; neba tas
ir vajadzīgs, jābalso jau ir par Personību. Arī ticami. Patiesībā ideoloģijas
nav, bet tā tika minēta, lai radītu arvien lielāku postmoderno jucekli. Dīvaini,
bet arī ticami. Bet svarīga jau ir K. Antes atbilde uz šo jautājumu.
Analizējot M. Sīļa rakstu,
man likās zīmīgi, ka tiek loģiski nodalītas jābūtības normatīvās kategorijas
un empīriskie jeb reāli novērojamie fakti. "Wishful thinking" ir aizstāta
ar skaudru reālismu. Vienīgi, šķiet, dīvaini, ka M. Sīlis "a priori"
uzskata, ka sarakstiem LU SP vēlēšanās bija ideoloģijas
Autors uzskata, ka, pirmkārt, LU SP nav leģitīms jeb vismaz pusi un vēl viena
studenta uzticību baudoša un LU studentus pārstāvoša institūcija, jo vēlēšanās
piedalījās tikai 8% visu vēlētāju (!), otrkārt, nav kārtībā kandidātu rekrutācijas
jeb sarakstu formēšanas principi, treškārt, pastāv K.Antes noliegtā, bet reāli
esošā fakultātes studentu kopuma, tātad mažoritārā pārstāvniecība, kas man liek
jautāt - kad tiks nomainīti LU SP Satversmes eifēmismi par proporcionālām vēlēšanām,
ceturtkārt, programmu neesamība ir politiska vieglprātība un bezatbildība.
Pēdējo argumentu gribētu
papildināt - tā kā saraksti neveido programmas, tad nav atskaites punkta, nav
iespēju panākt reālu LU SP locekļu atbildību vēlētāju priekšā. Interesanti,
ka pastāv tikai iekšējs (!) LU SP kontroles mehānisms - revīzijas komisija,
bet jebkāda ārēja kontrole un atskaitīšanās vēlētāju priekšā nepastāv. Grūti
nepamanīt analoģisko līdzību ar Latvijas vēsturē piedzīvoto padomju režīmu,
kura laikā visai veiksmīgi darbojās princips - roka roku mazgā.
Gribētu nobeigt ar salīdzinājumu
starptautiskā perspektīvā - man zināmie citu valstu universitāšu esošie un bijušie
studenti ziņoja par politisku programmu eksistenci savās universitātēs jau kopš
1970-ajiem gadiem, kad Rietumu universitātēs beidzās studentu pašpārvalžu izveides
un konsolidācijas process. Programma un ideoloģija bija un ir noteicošie faktori
sarakstu veidošanā vai kandidātu izvēlē un lielā mērā arī to veiksmē vēlēšanās.
Tādējādi līdzība ar politiskām partijām jeb klubiem ir pilnīga. Interesanti,
ka K. Ante sarakstu veidošanu pēc ideoloģijas un partijas principa noliedz kā
nereālu!
Tāpat ārzemju universitātēs
pastāv studentu pašpārvalžu ārējās kontroles mehānismi. Protams, to veidi variējas.
Izplatīts paņēmiens ir uzticēt kontroles mehānismu kādai neatkarīgai ievēlētai
vai ieceltai institūcijai.
Gribētu jautāt - kāpēc K.
Ante noliedz programmu un līdz ar to elementārākās ārējās kontroles nepieciešamību
un iespēju? Kāpēc citur tas var eksistēt un veiksmīgi darboties, tikai Latvijā
ne? Vai tādēļ, ka Latvija atkal ir īpašs gadījums? Ceru, ka ne.
MEDIJU KRITIKA
Kāpēc es nenoskatījos "Vakara interviju"
Ginta Grūbes saruna ar lietuviešu
režisoru E. Ņekrošu
Ļoti reti
skatos TV, jo tā nu ir iznācis, ka piederu pie tiem cilvēkiem, kuriem nav laika
to darīt. Un nav arī patiesas vēlmes. Labāk paņemt no grāmatplaukta kādu grāmatu
un režisēt pašai savu stāstu. Bet tas īsti neattiecas uz šo uzdevumu - izteikt
savas pārdomas par kādu oriģinālraidījumu.
Ginta Grūbes vadītās "Vakara
intervijas" LTV 1. programmā esmu redzējusi ļoti maz. Viena no pēdējām
bija saruna ar tantiņu, kura dzīvo kūtī. Ak, jā, vēl redzēju interviju ar Jurģi
Liepnieku. Bet šoreiz māte mani uzkūdīja, ka būšot intervija ar lietuviešu režisoru
E. Ņekrošu. Uzķēros, jo esmu viņa talanta cienītāja. Nevaru īsti lepoties, ka
pilnībā pārzinu viņa veikumu, bet divas izrādes gan man bija laime noskatīties
- "Trīs māsas" un "Hamletu". Atcerējos arī, ka esmu lasījusi,
šķiet, Normunda Naumaņa interviju ar E. Ņekrošu "Dienā". Lūk, ar šādu
"bagāžu" atrados pie televizora, lai skatītu šo vīru vaigā un uzzinātu
ko jaunu par šo izcilo režisoru.
Jāatzīstas, ka neesmu ne
"Vakara intervijas", ne arī Ginta Grūbes fane. Varbūt tas arī nedaudz
atvēsināja manu interesi par šo interviju. Tomēr domāju, ka tas nespēs sabojāt
manas cerības.
Cik atceros, pirmais intervētāja
jautājums bija: "Vai jūs zināt, kas jūs esat?" Bladāc! Atzīstos, neesmu
interesējusies, kādu izglītību guvis Gints Grūbe, bet tik, mēreni izsakoties,
jocīgu intervijas sākumu nebiju gaidījusi. Televizorā - klusums. Cigarete. Dūmi.
Klusums. Visbeidzot samocīta atbilde. Raidījuma turpinājumā - ļoti optimistisks
Ginta Grūbes aizkadra teksts par E.Ņekrošu: ka viņš ir viens no izcilākajiem
mūsdienu režisoriem Eiropā, ka viņš var atļauties iestudēt vienu izrādi divos
gados, ka viņam pašam ir savs teātris, ka viņš iestudē klasiku, bet ne lietuviešu
dramaturgu darbus, ka uz viņa izrādēm visas biļetes ir izpārdotas utt. Respektīvi,
raidījuma vadītājs stāsta par to, ko, pēc manas saprašanas, zina gandrīz ikviens
vidusmēra cilvēks, kurš kaut nedaudz interesējas par kultūru. Varbūt tomēr esmu
pārāk kategoriska savos spriedumos? (Atmiņā atplaiksnī kāda epizode iz manas
dzīves, kad, pie viesu galda sēžot, pārliecinoši bārstīju frāzes par pirmo filmu
pasaulē - brāļu Lumjēru "Vilciena pienākšana". Bet pēc brīža izrādījās,
ka neviens no klātesošajiem neko par to nezināja un nebija redzējis kadrus no
šīs filmas. Totāla izgāšanās! Biju visus padarījusi par muļķiem, ieskaitot sevi.
Faktiski - vispirms sevi!) Bet turpināšu savas pārdomas par interviju.
Nākamais Ginta Grūbes jautājums: "Kāpēc Jūs neiestudējat lietuviešu rakstnieku
darbus?" Atkal man jāsaka, ka laikam šo jautājumu uzdod vai katrā intervijā
ar E. Ņekrošu. Varbūt šādu jautājumu nevar pārmest žurnālistam, jo tiešām -
tas ir interesants fakts, kāpēc gan leišu režisors neiestudē leišu lugas. Ņekrošs
atbild - lēni, ilgi klusējot, smēķējot. Tad seko optimistisks Ginta Grūbes aizkadra
teksts par Ņekroša iestudējumiem. Atkal jāsaka - nekādu jaunu informāciju par
režisoru šie aizkadra teksti skatītājam nesniedz.
Vēl viens jautājums. Vēl.
Un tad: "Vai Jūs esat laimīgs?" Mans pacietības mērs ir pilns. Vai
tiešām jābrauc uz citu valsti, jātiekas ar tik izcilu režisoru, jātērē laiks
un nauda, lai pajautātu pāris banālus jautājumus, pabārstītu pāris zināmus faktus
un nofilmētu to, kā viens cilvēks smēķē?! Un klusē...
Atzīstos, es nenoskatījos
šo interviju līdz galam. Es to vienkārši nespēju izdarīt. Bija nepatīkami noskatīties,
kā E. Ņekrošam jāmocās, lai kaut ko atbildētu. Nē, es maldos. Viņš nemocījās
un netēloja. Viņš vienkārši smēķēja un atbildēja. Un klusēja. Vairāk jau klusēja,
nekā runāja. Es šo interviju varētu nodēvēt par Klusuma interviju. Droši vien
man daudzi var oponēt - ka tāds nu viņš ir, ka viņš daudz nerunā, ka viņš vispār
izvairās no žurnālistiem, intervijām. Jā, varbūt. Es nezinu, jo neesmu TV redzējusi
nevienu citu interviju ar E. Ņekrošu. Bet, cik noprotu, ja jau viņš bija piekritis
intervijai, tad viņam arī bija, ko pateikt. Un žurnālista uzdevums ir profesionāli
banāls - atraisīt viņu uz atklātību, noskaņot uz sarunu. Man liekas, ka tas
ir žurnālista profesijas pamatu pamats. Varbūt atkal kļūdos, jo neesmu profesionāle.
Man vēl daudz jāmācās. Toties es varu sevi uzskatīt par profesionāli kā televīzijas
skatītāja. Šādā ampluā mani nepiespiedīs skatīties to, ko negribu un ko uzskatu
par nevērtīgu. Mans ieteikums būtu - tā vietā, lai mocītu režisoru un pats mocītos
ar pastulbiem jautājumiem, rast iespēju TV skatītājiem redzēt kādu E. Ņekroša
izrādes ierakstu. Kaut vai fragmentu. Domāju, ka no tā cilvēki iegūtu daudz
vairāk. Arī lietuviešu režisors E. Ņekrošs. Un arī žurnālists.
VIEDOKLIS
Turpinot diskusiju par LU SP vēlēšanām
Lai neļautu
apdzist Pētera Timofejeva aizsāktajai diskusijai
par Latvijas Universitātes Studentu padomes (LU SP) vēlēšanām un cerot uz tālāku
diskusijas izvēršanu, nolēmu izteikt arī savu viedokli par dažiem no kolēģi
satraukušajiem jautājumiem.
Apskatot jautājumu par vēlēšanu
sarakstu veidošanas principiem, jāsecina, ka tie ir
oriģināli. Timofejeva aprakstītais
gadījums par iekļaušanu sarakstā pēc principa "aizgāju un piereģistrējos"
ir patiešām "politoloģisks retums", kā to precīzi atzīmēja pats Timofejevs.
Savukārt Kristīnes Antes rakstā (Ante K. "Esam vēl dzīvi" // LU SP
Lapa 2001. gada 20. decembris) aprakstītais princips (jauno censoņu atzīšana
"par gana piemērotiem saraksta ideoloģijai"), manuprāt, uzskatāmi
norāda uz LU SP oligarhizāciju. Šāda rekrutācija, kur par pamatu tiek ņemta
atbilstība ideoloģijai, par kuras saturu un esamību vispār, pārējie - neiesvētītie
- studenti var tikai izdarīt minējumus, nekādi neveicina studentu iesaistīšanos
sev svarīgu lēmumu pieņemšanas procesā. Par katra saraksta ideoloģiju vajadzētu
būt informētiem arī savu izvēli izdarošajiem studentiem, ne tikai pašu sarakstu
dalībniekiem.
Pašreizējajā situācijā,
nav pārsteidzoši, ka studenti savu izvēli vēlēšanās izdara, vadoties pēc kandidāta
piederības konkrētai fakultātei, nevis pēc kandidātu aizstāvētajām idejām. Nekādas
informācijas par šīm idejām vienkārši nav! Tātad LU SP ievēlētie studenti pārstāv
katrs savu fakultāti. Tikai kādas gan ir katras fakultātes īpašās intereses?
Vai pašreizējajā Studentu padomē ir pārstāvēti tie studenti, kuri atbalsta,
piemēram, rotācijas principa, vai, piemēram, vispārējas augstākās izglītības
maksas ieviešanu? Vai LU SP spēs aizstāvēt studentu intereses šajos jautājumos,
ja nav papūlējusies tās uzzināt?
Iepazīstoties ar vēlēšanu
rezultātiem, pirmkārt, māc šaubas par SP leģitimitāti, jo 8% studentu piedalīšanās
vēlēšanās nav uzskatāma par apmierinošu. Otrkārt, ir izveidojusies interesanta
situācija, kurā proporcionālā velēšanu sistēma darbojas kā mažoritārā! 86,3%
ekonomistu balso par "Paisumu"; 91,1% fizmatu - par "Mazajiem
oranžajiem". Visvairāk vietu iegūst tas saraksts, kura fakultātei ir vairāk
studentu. Treškārt, balstīšanās uz ideoloģiju pārvar fakultāšu robežas! "Nacionālās
apvienības" saraksta ievēlētie seši kandidāti pārstāv piecas fakultātes!
Kaut gan arī šim sarakstam ir savas "drošās" fakultātes.
Pašreizējā SP vēlēšanu sarakstu
(partiju?) balstīšanās uz konkrētām fakultātēm norāda uz šo sarakstu veidojošo
cilvēku un par tiem nobalsojušo (atgādināšu - 8%) priekšstatu par SP uzdevumiem
- aizstāvēt konkrētu fakultāšu studentu intereses LU organizācijas iekšējās
cīņās (piemēram, cīņās par līdzekļiem, labākajiem pasniedzējiem, labākajām kojām
utt.). Vai šāds ir LU SP uzdevums? Jautāju vēlreiz - kādas ir fakultāšu īpašās
intereses, kurām būtu jābūt pārstāvētām LU SP? Ja tādu nav vai arī tās ir salīdzinoši
nesvarīgas, tad kādas ir studentu intereses un kā tās var tikt pārstāvētas,
ja vēlēšanu sarakstus veidojošie cilvēki nav pauduši savus priekšstatus nedz
par šīm interesēm, nedz par to īstenošanas līdzekļiem.
Varbūt šiem cilvēkiem šādu
priekšstatu nav, bet ir, runājot Kristīnes Antes vārdiem, "tādas nepārspējamas
pozitīvās īpašības kā uzdrošināšanās, enerģija un iniciatīva"? Vai mums
būtu jāpievienojas LU SP priekšsēdētājai un jāizvēlas "tie saraksta kandidāti,
kas ir motivēti darboties LU Studentu padomē. Tas nekas, ja viņiem vēl nav skaidras
programmas un atbilstošas pieredzes"? Iedomāsimies šādu situāciju: tūristu
autobuss brauc pa kalnainu apvidu, pēkšņi autobusa vadītāju ķer sirdstrieka.
Pasažieriem jāizvēlas, kas vadīs autobusu līdz slimnīcai. Ir divi kandidāti
- pirmais, ļoti aktīvs un entuziastisks puisis, kuram ļoti patīk grozīt autobusa
stūri un kurš vienkārši no ādas lien laukā, lai viņam atļautu braukt, bet ir
problēma - viņš to nekad nav darījis. Otrs kandidāts - pusmūža vīrs, kuram nav
ne mazākās vēlēšanās sēsties pie stūres, jo viņš jau 20 gadus ir tālbraucējs
šoferis. Kuru jūs sēdinātu pie stūres šajā situācijā?
Vēl viens diskutējams apgalvojums,
kuru varam izlasīt Antes rakstā: "Kādēļ nebija vēlēšanu programmu? LU SP
pārstāv studentu kopumu, nevis atsevišķas fakultātes. Minot priekšvēlēšanu programmā
konkrētas problēmas, saraksts apliecina, ka apzinās tās." Pirmkārt, LU
SP būtu jāpārstāv studentu kopuma intereses, bet tas nekādā gadījumā nav jādara
sarakstam! Tie pat nevar to izdarīt! LU studentu kopums nav viendabīga masa,
kurā visi domā vienādi. Katram sarakstam būtu jāpārstāv konkrētas grupas intereses.
Savukārt kopīgo studentu interešu definēšana notiek LU SP ietvaros sarakstu
ievēlēto pārstāvju savstarpējas mijiedarbības rezultātā. Otrkārt, ar problēmu
uzskaitīšanu nepietiek! Ir nepieciešamas atbildes uz smago jautājumu: ko darīt?
Par šīm atbildēm arī balso vēlētājs. Kā savā rakstā norādīja Pēteris Timofejevs:
politisko kandidātu tikšanās ar vēlētājiem tiek praktizēta tieši ar šo mērķi
- lai kandidāti apzinātos svarīgākās problēmas un lai vēlētāji varētu iepazīties
ar dažādu kandidātu piedāvātajiem problēmu risināšanas ceļiem un izvēlēties
sev piemērotāko.
Ceru, ka turpmākajā diskusijas
gaitā izdosies rast risinājumus tām problēmām, kas līdz šim ir konstatētas.
Šo problēmu risināšana cels gan studentu politisko aktivitāti, gan politisko
kultūru.
No "Capuccino" kafijas palika tikai aromāts
Atsauksme uz Evitas Naglinskas rakstu
"Es varētu
būt pat antilope. Tas nekas, ka ar ragiem".
Pilnīgi
piekrītu Evitai un viņas intervētām studentēm, ka darbs mācību laikā nav nekāda
medusmaize. Pat tajā gadījumā, ja izdodas sameklēt neparastu un interesantu
darbu. Tik un tā būs grūti, jo palielinās gan fiziskā, gan intelektuālā slodze,
pie tam vēl moka sirdsapziņa, ka nedrīkst nolaisties mācības. Taču bieži vien
vēlme tikt pie kabatas naudas uzveic kliedzošo sirdsapziņu, jo katram studentam
gribas būt materiāli neatkarīgam un patstāvīgi pelnīt naudu, lai cik nogurdinoši
tas arī nebūtu. Galvenais, ka pats esi nopelnījis.
Es vēlētos padalīties savā
pieredzē un papildināt studentu stāstus ar to, kā man gāja, kad mācījos pirmajā
kursā.
Apzinoties, ka brīvais laiks
pēcpusdienās ļauj man aizdomāties par darba meklēšanu, es devos uz studentu
darba biroju, taču tur nevienu prātīgu piedāvājumu neatradu. Stāvēt lielveikalos
no rīta līdz vakaram un reklamēt smaržas - tas man šķita par traku. Sapratu,
ka nekas nopietns mani tur nesagaidīs, tāpēc nolēmu lietas nesasteigt un sāku
apzvanīt paziņas un draugiem, cerot, ka varbūt atradīsies kaut kas man piemērots.
Daudzi no viņiem jau bija nogājuši darba meklētāju ceļi. Zvanīju un runāju ar
tiem, kurus uzskatīju par lieliem speciālistiem darba meklēšanas jautājumā.
Par laimi, šis variants attaisnojās. Kad draudzene man iedeva vizītkarti ar
diezgan vilinošo informāciju, es jutos gluži kā loterijas lielo balvu vinnējusi.
Bija nepieciešams pavāra palīgs itāļu kafejnīcā "Cafe Roma", kas atrodas
Pulkveža Brieža 4. Speciālās prasmes netika prasītas. Tikai angļu valodas zināšanas
bija obligātas, bet tā man nebija liela problēma. Es saņēmos un piezvanīju,
lai norunātu tikšanos. Vārdu sakot, viss gāja pēc plāna.
Kad kādā rītā devos meklēt
pašu kafejnīcas, cerot ieraudzīt lielu izkārtni pie respektabla nama, biju nedaudz
vīlusies. Īstā vieta bija neliels, gandrīz nemanāms pagrabiņš, pie kura stāvēja
dažas sievietes. Nodomāju, ka viņas gaida savas darba dienas sākumu. Pienākusi
klāt, es iepazinos ar viņām un pavaicāju, kā te ir jāstrādā. "Galvenais
ir klausīties, ko viņš saka." Un šī frāze bija mans pavadonis, pildot savus
pienākumus.
"Viņam" bija ap
45 gadiem. Kafejnīcas īpašnieks itālis Antonio Sugaroni man šķita jauks cilvēks
- vienkāršs, miermīlīgs, labsirdīgs un īsts sava amata profesionālis, patiess
itāļu virtuves fans. Precīzs, pedantisks, pārliecināts un līdzsvarots - man
pat radās priekšstats, ka tās ir itāļiem raksturīgas iezīmes. Mēs sarunājamies
angliski bez uztraukuma un pārpratumiem. Antonio pat bija sajūsmā par manām
angļu valodas zināšanām. Viņš interesējas, vai es gadījumā neesmu praktizējusies
Anglijā. Man jau pašai būtu to gribējies, bet mana angļu valoda bija tepat skolā
apgūta. Par to jāpateicas angļu valodas pasniedzējai, kas mums mācīja brīvi
sarunāties svešvalodā.
Ar Antonio vienojāmies par
darba stundām, samaksu un pārējiem noteikumiem. Bija nepieciešams noformēt arī
sanitāro grāmatiņu. Atlīdzība par darbu gan bija visai pieticīga. Strādājot
visu dienu no pulksten 10 līdz 22, bija paredzēta samaksa Ls 3,50. Ja strādāju
tikai no rīta līdz pusdienlaikam vai no pusdienlaika līdz kafejnīcas slēgšanai,
atalgojums bija Ls 1,50. Man šī summa likās ļoti niecīga. Vienīgais mierinājums
bija, ka brokastis, pusdienas un vakariņas varēju paēst par brīvu. Un uzskatīju,
ka arī darba pieredzei ir sava vērtība. Un es piekrītu strādāt šajā kafejnīcā.
Pavārs man izrādīja mazās
kafejnīcas telpas. Sākotnējās vilšanās par it kā necilo iestādi ātri vien izklīda.
Itāļu gaumē stilīgi iekārtotā klientu zāle viesa siltas jūtas manā sirdī. Tiesa,
darba dienas lielākā daļa bija jāpavada niecīgā virtuvītē pie plīts, ledusskapja,
produktu plauktiem un galda. Bet tur nenācās garlaikoties. Bez manis tur rosījās
trauku mazgātāja un galvenā pavāra palīdze, kuru varēja saukt par Antonio labo
roku.
Sajūtot brīvu darba gaisotni,
es liku lietā visas mājās apgūtas prasmes - mizot kartupeļus, griezt maizi,
augļus, dārzeņus, sildīt gatavus ēdienus. Man šie pienākumi šķita ļoti viegli
paveicami. Novērtējis manu drosmi un pārliecības pilnās kustības, Antonio drīz
vien sāka man mācīt, kā pagatavot specifiskos itāļu virtuves ēdienus. Mans pirmais
eksperiments bija marinētie baklažāni, pēc tam saldais ēdiens "Markizo".
Lepojos ar to, ka viss labi izdevās, neskatoties uz to, ka bija jārēķinās ar
miligramiem un sekundēm, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Manis iegaumētā frāze
"galvenais ir klausīties, ko viņš saka" tiešām lieti noderēja. Mums
ar pavāru izveidojas laba sadarbība . Var teikt, ka mani bija pārņēmis šī darba
entuziasms.
Labs garastāvoklis darba
dienas sākumā bija nodrošināts ar tasīti brīnišķīgās kafijas "Capuccino",
kuru es dzēru ar lielu baudu, cerot, ka viss turpināsies tieši tādā pašā garā.
Taču es neesmu aso ēdienu iecienītāja un vispār dodu priekšroku pārtikai, kuru
par veselīgu atzīst arī dietologi. Tāpēc no kafejnīcas piedāvātās ēdienkartes
manai gaumei atbilda tikai zupas. Itāļu mērces mani atbaidīja. Uz 15 "spagetti"
nosaukumiem pat skatīties negribēju. Ātri vien sailgojos pēc auzu pārslu putras,
kefīra un āboliem. Ievēroju, ka arī pārējie kafejnīcas darbinieki īpaši neaizraujas
ar te gatavoto ēdienu baudīšanu. "Atnes līdzi bulciņu un iedzer tēju",
dzirdēju no citiem te strādājošajiem. Un tad galvā pavīdēja doma, ka ilgi tā
nevarēšu izturēt.
Ar klientiem šai kafejnīcai
gāja pašvaki. Laikam jau lielākā vaina bija meklējama cenās, jo otrais ēdiens
te maksāja no 10 līdz 20 latiem. Cilvēki te parādījās lielākoties pievakarē.
Un tie pārsvarā bija kafejnīcas pastāvīgie klienti. Uz rīta kafiju šajā vietā
nebija daudz pretendentu. Jau trešajā dienā man kļuva vienmuļi, garlaicīgi un
nogurdinoši.
Kopmītnēs pēc darba atgriezos
ļoti vēlu. Nebija vairs ne spēka, ne vēlēšanās mācīties. Iedomājos, cik bēdīga
būtu mana dzīve, ja es katru dienu pavadītu pustumšajā pagrabiņā, ierobežotā
cilvēku lokā, pusbadā un par to vēl saņemot niecīgu atalgojumu. Nē, man kā jaunam
cilvēkam ar augstam pretenzijām pret dzīvi tas nebija pa prātam. Un tāpēc man
nācās atvadīties gan no jaukā Antonio, gan no specifiskās itāļu virtuves, gan
no omulīgās zāles gaisotnes, gan no baudāmas kafijas tasītes, kuras aromāts
man katru reizi atgādinās piedzīvojumus kafejnīcā "Cafe Roma". Vēlreiz
pārliecinājos, ka katram ir savs aicinājums, intereses, vēlmes. Un tās arī ir
jārespektē, meklējot darbu.
MEDIJU KRITIKA
Šovs palika "aiz rāmja"
Reiz kaut
kur lasīju, ka ar televīziju ir tā: vienalga, ko un kā tā rāda - attēla iespaids
uz skatītāju tik un tā esot pietiekami spilgts. Šķiet, šo atziņu ielāgojuši
daudzi TV oriģinālraidījumu veidotāji, kuriem liekas, ka raidījuma kvalitātes
neesamību itin veikli var kompensēt ar sevis demonstrēšanu kadrā. To neviļus
atcerējos, kad 13. novembrī pulksten 21.30 Latvijas Televīzijas 1. programmā
vēroju Dainas Jāņkalnes veidoto raidījumu "Sarunas bez rāmja". Ne
jau tāpēc atcerējos, ka man šo pieņēmumu gribējās attiecināt uz šī talk show
žanra raidījuma vadītāju, bet tāpēc, ka šo atziņu es ar viņas personību nekādi
nevarēju un nevēlējos sasaistīt.
Pirms apmēram pusgada, kad
"Sarunas bez rāmja" bija nesen dzimis raidījums, Pēteris Bankovskis
rubrikā "TV kritiķa acs", ko laikraksts "Diena" publicē
savā ik ceturtdienas TV programmas pielikumā, prognozēja, ka šis nesen tapušais,
bet profesionāli veidotais raidījums būs dzīvotājs. Izrādās, kritiķim bijusi
taisnība, jo vēl aizvien TV ekrānos skatītāji ik otrdienas vakaru tiekas ar
Dainu Jāņkalni un viņas studijas viesiem.
13. novembra tēma - bailes
- bija interesanta un uzmanību piesaistoša. Par ko liecina un cik pamatotas
ir bailes? Tā raidījuma tēmu pieteica žurnāliste, atgādinot gan studijā, gan
pie televizoru ekrāniem sēdošajiem 11. septembra notikumus Amerikas Savienotajās
Valstīs, rosinot katram domāt par bailēm sevī. Nenoliedzami, šis ASV notikušais
terora akts ir pārvērtis daudzu dzīves. Arī to, kuri atklāti runāt par bailēm
vairās, apziņā šīs izjūtas tomēr ir iezagušās - kaut lēni un nemanāmi, bet ir.
"Sarunas bez rāmja"
vadītājas izvēli manā skatījumā attaisnoja trīs raidījuma dalībnieki - Katastrofu
medicīnas centra direktors Mārtiņš Šics, Nacionālā Vides un veselības centra
darbiniece Aija Griškēviča un Latvijas Nacionālā teātra aktrise Inta Tirole.
Taču pavisam nesaistošs man šķita pulkveža Daiņa Turlā teiktais. Tiesa, šis
raidījuma dalībnieks tika pieteikts kā cilvēks ar neordināru viedokli vairākos
jautājumos. Taču līdz ar viņa parādīšanos kadrā pazuda arī aizsāktā tēma par
bailēm, jo izskatījās, ka Dainim Turlajam svarīga bija sevis apliecināšana,
manipulēšana ar atpazīstamību. Un D. Turlais "pašapliecinājās" vairākos
veidos - gan uzsverot savu jaunības aizraušanos filozofiju, gan liekot skatītājiem
justies gluži vai vainīgiem par to, ka viņi par Afganistānas karu zina tikai
tik, cik žurnālisti veiksmīgi vai neveiksmīgi to interpretējuši. Tad vēl šajā
garlaicīgajā runā (brīnos, kāpēc žurnāliste Daina Jāņkalne Daiņa Turlā stāstā
tik reti iejaucās) raidījuma viesis atzinās, cik ļoti viņam nepatīkot ASV prezidents
Bušs; viņš visiem "atklāja" jau sen dzirdētu patiesību par Buša zemo
intelektu, par ko gan Amerikā, gan arī visā pasaulē pirms prezidenta vēlēšanām
runāja aizgūtnēm, un kas nepagāja secen pasaules notikumos pat visneinformētākā
un aprobežotākā pilsoņa ausīm. Kad D. Turlais gana bija izrunājies par šo un
to, kad bija "konstatējis", ka terorismu var pieveikt, cīnoties pret
tā cēloņiem, bet nevis ar sekām, viņš sevis izrādīšanai atvēlētā laika beigās
vēl neaizmirsa piebilst, ka viņa viedoklis šajā un, domājams, arī citos jautājumos
ir dominējošais (tas tā, drošībai, ja nu kāds varbūt tomēr domā citādāk...).
Manuprāt, Daiņa Turlā šajā
baiļu tēmā tik neiederīgajam stāstījumam dinamiskuma un atraktivitātes noti
nespēja piešķirt pat daži viņam uzdotie jautājumi, kas bija neuzbāzīgi un trāpīgi,
taču acīm redzami adresātam nesaprotami, jo monotono runu tie nepadarīja spraigāku
ne par mata tiesu. Arī viņa personība skatītājiem nekļuva valdzinošāka.
Patiesi baudāms bija Katastrofu
medicīnas centra direktora Mārtiņa Šica kompetentais stāstījums. Viņā klausoties,
bailes patiesi izgaisa, jo viņš par Sibīrijas mēri runāja kā par nieka nobrāzumu
vai nenozīmīgu saaukstēšanos, uzsverot, ka Latvijas lielākais risks nebūt nav
Sibīrijas mēris, bet gan ceļu satiksmes negadījumi, kuros ik gadu dzīvību zaudē
ap 600 iedzīvotāju. Spraiga bija saruna ar Nacionālā Vides un veselības centra
darbinieci Aiju Griškēviču un, protams, ar Latvijas Nacionālā teātra aktrisi
Intu Tiroli.
Žēl, ka Inta Tirole bija
"atstāta" punkta uzlikšanai uz "i" (bet varbūt Daina Jāņkalne
to darīja ar nolūku, jau iepriekš zinot, ka Dainis Turlais skatītājus garlaikos?),
jo viņas neviltotajās emocijās (tās paspilgtināja aktrises talants), runājot
par raidījumā izvirzīto tēmu, patiesi bija vērts ieklausīties. Vismaz kādu atziņu
skatītājs no aktrises īsās runas varēja gūt, jo viņa vienīgā no visiem uzaicinātajiem
spēja noformulēt, ko viņai nozīmē bailes. Un tā nebija izrunāšanās riņķī un
apkārt par šo jēdzienu tā vispārzināmajā izpratnē. Intas Tiroles stāstiņš bija
šī raidījuma "rozīnīte". Žēl, ka aktrises izjūtu baudīšana skatītājam
ātri vien tika liegta. To pavisam negaidīti pārtrauca pusotras minūtes gara
reklāmas pauze, pēc kuras kadrā, lai atvadītos no TV skatītājiem, parādījās
raidījuma vadītāja.
Šis bija viens no Dainas
Jāņkalnes veidotajiem raidījumiem, kuru varu salīdzināt ar virkni citu minētā
cikla raidījumu. Bet tieši par šo jāsaka, ka šova šajā reizē nudien nebija.
Arī informatīvo un skaidrojošo raidījumu klasifikācijas principiem tas nekādi
neatbilda. "Kaut kas" starp "kaut ko"... Varbūt pašlaik
notiek balansēšana uz "veselīga līdzsvara robežas starp raidījuma veidotāju
cilvēciski nopietnajām vēlmēm un aizspriedumu un maldu diktētām pūļa prasībām",
kā to pirms vairākiem mēnešiem paredzēja kritiķis Pēteris Bankovskis?!
Jā, ne velti televīziju
mēdz uzskatīt par visbīstamāko masu mediju, kas tikai rada iespaidu, ka atspoguļo
realitāti..., ka rāda šovu..., ka izklaidē skatītāju...
MEDIJU KRITIKA
"Bijušo savienība" Krievijas TV skatījumā
Novembra beigās Krievijas iedzīvotājiem kārtējo reizi bija iespēja dzirdēt Latvijas vārdu. Šoreiz gan tie nebija apvainojumi krievvalodīgo apspiešanā. Tieši pretēji - neraksturīgi krievu medijiem Latvija tika parādīta brīnumaini pozitīvā gaismā. Taču pats interesantākās šīs filmas sakarā bija latviešu žurnālistu reakcija, kas, gaidījuši kārtējo apmelojumu šalti, maigi sakot, bija izbrīnīti.
Sākumā
atgādināšu, ka runa ir par valsts televīzijas kanāla "Krievijas TV"
(PTP - kr. val.) rādīto ciklu "Bijušo savienība". Ņemot vērā nesen
uzvirmojušās un ticamās runas par Krievijas varasvīru finansētu kampaņu Latvijas
diskreditēšanai, izbrīnu rada tik korektas filmas izveidošana šo pašu varasvīru
kontrolētā televīzijā. Tādēļ svarīgi būtu analizēt ne tikai filmas saturu un
informācijas devēju izvēli žurnālistiskās kategorijās, bet arī atbildēt uz jautājumu
- kādēļ šāda (it kā) objektīva filma par Latviju parādījās? To jautāju arī kādam
labi informētam ārpolitikas speciālistam, kura atbilde bija intriģējoša: "Nemāku
teikt." Acīmredzot īsto atbildi uz šo jautājumu zina tikai kaimiņvalsts
pašreizējās politiskas veidotāji.
Tiesa, nevaram izslēgt arī
žurnālistiku darbu bez politiskās koriģēšanas iejaukšanās. Par labu šai iespējai
runā arī fakts, ka "Bijušo savienība" ēterā parādījās nevis "prime
time" laikā, bet krietni vēlā vakara stundā. Un Latvijā tā izsauca daudz
lielākas diskusijas nekā Krievijā. Par filmas galveno vērtību var uzskatīt arī
to, ka pēc "Bijušo savienības" vairs nevaram apgalvot, ka Krievijas
masu mediji par Latviju izplata tikai neobjektīvu un apmelojošu informāciju.
Tas nekas, ka "Bijušo savienība" Latvijas politiskajai situācijai
pieskārās minimāli.
Gan nedomāju, ka šī filma
Krievijā spēja sagraut visu iepriekš būvēto informācijas piramīdu par mūsu valsti.
Diez vai TV skatītāji pilnībā aizmirsuši reportāžas par leģionāru gājieniem,
pensionāru "varmācīgo izklīdināšanu" un krievvalodīgo "diskriminēšanu".
Taču, ja dokumentālais darbs "Bijušo savienība" būtu vienīgā informācija,
ko Krievijas iedzīvotāji būtu redzējuši par savu kaimiņvalsti rietumos, tad
Latvijas tēls viņu acīs droši vien būtu daudz pievilcīgāks. Rastos priekšstats
par saticīgu vienkopienas sabiedrību, strādīgu, eiropeisku un inteliģentu valsti
ar labām atpūtas iespējām.
Filma ir arī profesionāli
pozicionēta pret skatītāju - izmantoti krievu skatītājam atpazīstami Latvijas
simboli, daudz ētera laika atvēlēts tieši krievvalodīgo dzīves atspoguļojumam
un Krievijas lomai Latvijas ekonomikā. Zīmīgi, ka "savējo" dzīves
apstākļu parādīšanai izvēlēti patiesi veiksmīgi, inteliģenti un bagāti cilvēki
- skatieties, Latvijā krievi dzīvo "cepuri kuldami", ne par ko nesūdzas,
pat atļaujas atzīt, ka situācija šeit labāka nekā Krievijā un te dzīvodami,
šie veiksmīgie krievi paši min nepieciešamību mācīties latviešu valodu. Tas
bija spilgts pretstats bieži izskanējušajam viedoklim par krievu diskrimināciju
un asimilāciju. Šīs interpretācijas parādīšanās, manuprāt, ir vislielākais Latvijas
ieguvums no šīs filmas.
Tomēr par vispārdrošākajām minūtēm filmā gribu saukt epizodes par mūsu zemi
II. Pasaules kara laikā, kad skaļi izskan Latvijas okupācijas fakts. Arī leģionāru
specifiskais jautājums "Bijušo savienībā" atspoguļots daudzpusīgi.
Stāsti par latviešu ģimenēm, kur brālis karoja pret brāli, abās frontēs ar pārliecību
cīnīdamies par Latvijas neatkarību. Man visemocionālākais šķita sirdi plosošais
vecā vīra stāsts par viņa sievu, kuru padomju armijas zaldāti nodūra ar durkli,
un mazo bērnu, kuru viņi sita pret sienu līdz nāvei tēva acu priekšā
Asaras
vecā vīra sejā un fona mūzika tik emocionāli atspoguļoja Latvijas tautas ciešanas
starp divām lielvarām kara laikā, ka visi minējumi par okupācijas neesamību
šķiet lieki.
Latvijas simboli, kas zināmi
vai katram, kas dzīvojis bijušajā PSRS, ir Jūrmala, Vecrīga (te uzņemts tik
daudz populāru filmu), Dzintaru koncertzāle, VEF, RAF. Šīs vietas tika rādītas
gan mūsdienās, gan pasenās kinohronikās. Un tās bija lietas, kas jebkuram Krievijas
cilvēkam lika atcerēties ja ne paša jaunības gados trauksmaini pavadīto atvaļinājumu
Latvijā, tad vismaz paša acīm ar TV starpniecību redzēt paziņu nostāstos dzirdēto.
"Bijušo savienības"
montāžas virtuozitātes paraugs ir intervija ar teātra ģēniju Viju Artmani -
šīs spožās personības radošās darbības spilgtākās lapaspuses un kontrastējošā
tagadējā dzīve. Te nu parādījās patiesais filmu veidojošā žurnālista un režisora
profesionālisms. Pieļauju varbūtību, ka Latvijas žurnālisti šādam likteņa pavērsienam
neķertos klāt: ies te nevajadzīgi ķēpāties!
Aktrises atvērtās un patiesa
ģēnija cienīgās atbildes, par bēdām un nabadzību runājot ar nelabojama optimista
attieksmi, radīja asociāciju ar āksta likteni. Šajā gadījumā ar vārdu "āksts"
es domāju garīgi dziļu, ironisku un satriecoši trāpīgu skatījumu uz dzīvi. Piemontējot
klāt zīmīgos kadrus no filmas "Teātris", kas pazīstama ļoti plašai
skatītāju auditorijai, līdz ar to pilnīgi skaidrs bija arī epizodes zemteksts,
man ir pamats apgalvot, ka ar to Krievijas žurnālisti arī pateica paldies Vijai
Artmanei par viņas talantīgo darbu. Tā bija kā pateicība par padarīto un nostaļģija
par aizejošo.
"Bijušo savienībā"
pieminētā filma par leģionāriem, kas mācību nolūkos iztulkota arī Latvijas krievu
skolām, spilgti trāpīgais Vijas Artmanes portretējums, strādīgu un inteliģentu
krievu uzņēmēju atspoguļojums, kā arī vēstures stunda par Latvijas specifisko
jautājumu kara laikā un mūsu padomjlaiku simboliem radīja ķecerīgu domu - varbūt
vajadzētu pārtulkot "Bijušo savienību" latviski un rādīt skolās? Citādi
Latvijas skolēni turpinās domāt, ka Krievijā par Latviju tiek izplatīta tikai
dezinformācija. Latvijas TV šādu darbu par Latviju diez vai izveidos. Kaut vai
tādēļ, ka politiskās nodevas pie mums cieņā ir pat lielākā
AICINU UZ DISKUSIJU
Kaut kas nav īsti kārtībā ar LU Studentu padomes priekšvēlēšanu
kampaņu Sociālo zinātņu fakultātē
Dažu politoloģisku aspektu analīze
Jau atkal
ir pagājis viens Latvijas Universitāte Studentu padomes (LU SP) darbības termiņš.
Un kā loģisks tā noslēgums ir atnākušas jaunas vēlēšanas. Kā politikas zinātnes
studentam man LU SP vēlēšanas ir interesantas no politoloģiskā aspekta, kas
var ne tikai sniegt atbildes uz daudziem situacionāla un arī eksistenciāla rakstura
jautājumiem, bet paradoksāli - vēl uzdot tādus jautājumus, atbildes uz kuriem
nav meklējamas šinī rakstā. Mana interese saistās ar tā saucamo sarakstu jeb
partiju izveidi un dažiem sarakstu dalībnieku politisko tehnoloģiju aspektiem.
Raksta gatavošanā tika izmantotas tiešās novērošanas un tā saucamās ekspertu
jeb elites aptaujas metodes.
Jautājums - kā tad veidojas
saraksti vēlēšanām? - ir visai intriģējošs, tāpēc to uzdevu vienam šo procedūru
izgājušam cilvēkam, kuru vārdā nesaukšu, lai mani vēlāk neapvainotu netiešā
vēlēšanu aģitācijā. Atbilde bija apmēram tāda: "Nu, es aizgāju uz LU SP
un izdomāju, kurā sarakstā es gribu, un viņi mani piereģistrēja
" Neteikšu,
ka biju pārsteigts, jo tāds apzīmējums neatspoguļotu manas īstenās izjūtas.
Tomēr - pie malas izjūtas! - politologam ir jābūt aukstam un objektīvam. Kā
Makss Vēbers teica par ierēdņiem - "sine ira et studio". Bez dusmām
un paša ieinteresētības. LU SP oficiālajā mājaslapā apstiprinājumu šādiem izteikumiem
neguvu, toties tur publicētajā LU SP Satversmē atradu norādi, ka vēlēšanu kārtība
ir reglamentēta īpašā nolikumā. Tādējādi es aizdomājos par gadījumiem, kad pat
visai demokrātiskas organizācijas, kuras ir dibinātas un darbojas tikpat demokrātisku
mērķu labā, šinī gadījumā - pārstāvēt LU studentus gan Latvijā, gan ārvalstīs
- var birokratizēties, apaugt ar papīra kalniem, nolikumu un kārtības ruļļu
biezokni, kas savukārt rada pamatu bailēm par organizācijas oligarhizāciju,
ar to izprotot, ka organizācijas vadāmība un kontrolējamība, kā arī vienkārši
(pie-)iekļūšana tajā var kļūt ar īpašām priekšzināšanām neapveltītam studentam
visai problemātiska (par oligarhizāciju - Robert Michels. Political Parties:
A Sociological Study of the Oligarchical Tendencies of Modern Democracy).
Par LU SP elitarizāciju tika spriests īpašā diskusijā (www.e-studija.lv),
šinī jautājumā man ir īpašs viedoklis, bet, tā kā tas neattiecas uz manis iztirzāto
tēmu, neizklāstīšu to.
Tika aptaujāti arī daži
citi kandidāti, kuri lielos vilcienos apstiprināja jau minēto versiju par saraksta
veidošanu kārtību. Secinājumi par šo studentu pārstāvniecības veidu ir šādi:
pirmkārt, saraksts vai partija LU SP vēlēšanām neatbilst ne Morisa Diveržē (Maurice
Duverger. Political Parties: Their Organization and Activityin the Modern State),
ne Džovanni Sartori (Giovanni Sartori. A Sociology of Parties: A Critical
Review), ne kādu citu partiju pētnieku teorijām. Tātad šis ir izņēmums,
kas neiekļaujas nevienā teorētiskā rāmī jeb satvarā. Līdz ar to varētu ieteikt
saviem kolēģiem gan no Politikas zinātnes nodaļas, gan no Socioloģijas un no
Komunikāciju nodaļām pievērst uzmanību šim politoloģiskajam retumam.
Pārējos secinājumus gribētu
atstāt līdz galam neizteiktus, norādot savu domu gaitu tikai ar konkrētu jautājumu
palīdzību. Vai šī sarakstu veidošanas kārtība patiešām ir pati demokrātiskākā?
Proti, vai studenti, kuri individuālā kārtā reģistrējas kādā sarakstā, ir kopēju
studentu interešu atspoguļotāji, vai arī viņi atspoguļo savas personiskās intereses?
Izvēršot - vai viņi pārstāv kādas fakultātes studentu intereses vai arī viņi
tur ir nokļuvuši tikai tāpat - negadījuma dēļ.
Vai ir godīgi rīkot tā saucamās
proporcionālās vēlēšanas visā LU? Vai nebūtu demokrātiskāk rīkot mažoritāras
vai proporcionālas vēlēšanas katrā fakultātē, tādējādi ievēlot vismaz katras
fakultātes studentu interešu pārstāvjus, ja ne kādas studentu interešu grupas
pārstāvjus?
Summējot - vai nav laiks
pārdomāt eksistējošo LU SP vēlēšanu nolikumu. Es aicinu uz diskusiju visus,
kuriem rūp tāda vērtība kā demokrātija. Mainīt nolikumu nav pašmērķis, bet patiesas
rūpes par to, lai LU SP patiesi spētu artikulēt visu vai vismaz lielākās daļas
studentu intereses, mazinātu aizdomas par elitārismu un veicinātu studentu politisko
aktivitāti.
Otrais priekšvēlēšanu norises
aspekts, kurš manī radīja interesi, ir priekšvēlēšanu politiskā aģitācija. Tas
ir tiešs jautājums par katra saraksta politiskajiem tehnologiem, viņu gaumi,
priekšstatiem par vēlētāju un tā (es apzināti lietoju vietniekvārdu, kas norāda
uz līdzību ar objektu) vajadzībām (vai interesēm?), politisko kultūru un izglītības
līmeni. Lielu lomu spēlē arī polittehnologu uzskati un priekšstati par sabiedrisko
attiecību lauciņu.
Raksts top priekšvēlēšanu
kampaņas agrīnajā stadijā, kad, iespējams, aģitācija nav tik izteiksmīga. Es
patiesi ceru, ka polittehnologi gardāko kumosiņu taupa pašai vēlēšanu dienai,
lai arī īstas pārliecības par to man nav.
Par spīti tam, ka Latvijā,
kā to atzīst vietējās autoritāte, pastāv neattīstītā (parochial) politiskā kultūra,
studentu auditorija polittehnologiem varētu būt visai nepateicīga, jo studentiem
kā sociālai grupai ir relatīvi augsts inteliģences un intelekta līmenis, kas
varētu sarežģīt studentu "apvešanu ap stūra" ar muļķīgiem solījumiem
vai šokolādi un banāniem. Tomēr vismaz politisko reklāmu līmenis un tikai vizuālais
noformējums liecina par kaut ko pretēju. Vai nu sarakstu polittehnologi ir bez
gaumes, stila un atbilstošas izglītības, vai arī vēlētāji ir visai viegli pakļaujami,
kad pat ar primitīviem saukļiem un neandertālieša cienīgu vizuālo noformējumu
apdrukāts papīra gabals uz viņu var atstāt fatālu iespaidu. Vai arī abi faktori
kombinējas. Un vislielākais izbrīns man bija par to, ka šāda paskata plakātveidīgi
papīra gabali tiek producēti un izlikti nākamo polittehnologu kalvē - Sociālo
zinātņu fakultātē.
Norādīšu arī uz īpatnēju
parādību, ka dažās valstīs, kurās politiskā reklāma nav atļauta, tiek plaši
praktizēta politisko kandidātu tikšanās ar vēlētājiem. No vienas puses, vēlētājs
iepazīstas ar politisko platformu un kandidātu personīgi, bet, no otras puses,
kandidāts iegūst unikālu iespēju uzzināt, kas patiesi satrauc un dara rūpes
vēlētājam. Divvirzienu informācijas kustība. Protams, ja abi to vēlas.
Sarakstos redzami tādu cilvēku
vārdi, kuri vēlēšanās piedalās ne jau pirmo gadu. Ir arī tādi, kuri pagājušajā
gadu netika ievēlēti. Var, protams, uzdot elementāru jautājumu - vai tad patiešām
nebija iespējams mācīties no pagājušā gada kļūdām? Var jau būt, ka kāds man
tagad atbildēs ar jau nozelēto Hēgeļa frāzi, ka vēsture rāda, ka no vēstures
(tātad arī no kļūdām) neviens neko nav iemācījies.
Galvenais secinājums, ko
var izdarīt no šāda veida improvizētas analīzes, ir, ka kaut kas ir jāmaina
un pašiem jāmainās. Es norādīju uz, manuprāt, galvenajām nebūšanām, kas ir saistītas
ar LU SP priekšvēlēšanu un vēlēšanu norisi Sociālo zinātņu fakultātē. Ceru,
ka iespējamās diskusijas gaitā tiks rasti ja ne risinājumi, tad vismaz celta
studentu politiskā aktivitāte, kas arī ir mans galvenais mērķis.
MEDIJU KRITIKA
Nešokējošais šoks
Skaidrojošu izklaidējošu raidījumu (talk-show) pirmsākumi meklējami 80. gadu sākumā ASV. Pēc tādiem pašiem radījuma uzbūves principiem talk-show veidoja 80. gados Itālijā un citur pasaulē. Latvijas televīzijas kompānija SIA "Alter A" 90. gadu sākumā skatītājiem Latvijā piedāvāja pirmo talk-show raidījumu "Šoka šovs", kas izpelnījās augstus skatītāju reitingus. Šis ir populārākais raidījums, ko veido "Alter A". Raidījuma pastāvēšanas sākumā "Šoka šovu" vadīja Natālija Ābola, bet pirms neilga laika viņu nomainīja meita Anna Ābola. 90. gadu sākumā raidījums patiešām šokēja skatītājus, ko pierādīja raidījuma popularitāte. Šodien raidījums vairs nešokē. Iemesls slēpjas faktā, ka raidījums "Šoka šovs" neatbilst talk-show raidījumu veidošanas principiem, ko secināju, skatoties raidījumu 19. oktobra vakarā LTV 2. programmā.
Kur slēpjas problēma?
Talk-show raidījumu uzdevums
ir runāt par tēmām, par kurām nav pieņemts runāt ikdienā. Raidījuma galvenais
uzdevums ir veidot izrādi auditorijai.
19. oktobra raidījumā "Šoka
šovs" vadītāja Anna Ābola pieteica radījuma dalībnieci, Krievijas pilsoni
Veru Pavlovnu kā sievieti, kura cīnās ar znotu Andri (meitenes mātes Ritas (narkomānes)
un tēva laulība nebija reģistrēta) par mazmeitas, Latvijas pilsones Aļinas aizbildniecību,
tomēr raidījuma gaitā, kurā vadītāja uzdeva jautājumus, kas absolūti neattiecās
uz radījuma tēmu, atklājās, ka ar znotu attiecības ir sakārtotas, jo znots bāriņu
tiesā pats atteicies no meitas aizbildniecības. Raidījuma uzbūve nebija pārdomāta.
Un beigās vēl izrādījās, ka mazmeita ir Latvijas pilsone, bet aizbildne Vera
Pavlovna - Krievijas pilsone, kura pat saņēmusi uzturēšanās atļauju Latvijā.
Patiesībā skatītājam nebija skaidrs, kur slēpjas problēma. Raidījuma sākumā
izvirzītā tēma izrādījās blefs.
Talk-show raidījuma mērķi
Talk-show raidījuma galvenais
mērķis ir panākt auditorijas līdzdalību, emocijas un skaidrot. Šāda veida raidījumus
veido, cenšoties iesaistīt cilvēkus, runājot par ikdienas dzīvi un sniegt baudu
skatītājiem. Tā kā raidījumam nebija pārdomātas koncepcijas, nenotika arī aktīva
diskusija starp studijā esošajiem skatītājiem, jo arī viņiem nekļuva skaidrs,
kur slēpjas problēma. Nebija problēmas, tāpēc arī nebija, ko risināt. Auditorija
izteica līdzjūtību meitenītei, par kuru interesējas tikai vecmāmiņa, nevis tēvs
un māte. Raidījuma vadītāja Anna Ābola neveiksmīgi mēģināja iesaistīt skatītājus
diskusijā, mudinot izteikt viedokli. Patiesībā skatītāji izteica tikai nožēlu
par situāciju, kādā atrodas meitene. Viedokļu nebija, tiem nebija kur rasties,
jo nebija problēmas, par ko diskutēt. Izpalika gan šovs, gan šoks.
Vai raidījums sevi izsmēlis?
Talk-show raidījuma vadītājam
ir ļoti nozīmīga loma. Viņam jābūt gan radījuma varoņa vērtētājam, gan sarunas
iniciatoram. Šajā gadījumā Anna Ābola neuzņēmās iniciatīvu, bet vienkārši kameras
priekšā bezkaislīgi uzdeva jautājumus, kas pat neattiecās uz raidījuma tēmu,
piemēram, kur 20 gadus atpakaļ raidījuma varone Anna Pavlovna strādājusi utt.
Tas radīja iespaidu, ka raidījuma veidotāji nav sagatavojušies raidījumam. Turklāt
Anna Ābola talk-show vadītājas lomai vēl nav gatava, viņa nespēj noturēt raidījuma
dramaturģiju, nepieciešamības gadījumā nespēj improvizēt
Šķiet, raidījums "Šoka
šovs" sevi jau ir izsmēlis un vairs nespēj pildīt talk-show funkcijas -
nav tēmas, nav raidījuma mērķa. "Šoka šovs" vienkārši neatbilst raidījuma
klasifikācijai. Vienīgais, kas atbilda talk-show radījuma veidošanas principiem,
bija mēģinājums iesaistīt auditoriju un runāt par kādas sievietes ģimenes dzīves
peripetijām.
Nav saiknes ar auditoriju
Talk-show radījumu uzdevums
ir nodrošināt saikni ar auditoriju, nevis tikai risināt problēmas. Svarīgi,
lai skatītājs varētu identificē arī sevi. 19. oktobra raidījumā nebija skaidrs,
ar ko skatītājam sevi identificēt. Ar meitenītes māti narkomāni? Ar tēvu, kuram
nav intereses par meitu? Ar vecmāmiņu - Krievijas pilsoni, kurai ir uzturēšanās
atļauja Latvijā, bet kura pati nezin, ko vēlas? "Šoka šovs" šajā gadījumā
nenodrošināja saikni ar auditoriju un arī nerisināja problēmu, jo patiesībā
jau nebija, ko risināt. Raidījuma veidotāji mēģināja meklēt problēmas, kur to
nebija. Vēl jo vairāk domāju, ka Latvijā ir cilvēki un problēmas, par kurām
būtu vērts runāt, kuras būtu vērts risināt, bet izskatās, ka "Šoka šova"
veidotāji nestrādā profesionāli. Natālija Ābola intervijā laikrakstam "Televīzijas
Programma" teica, ka raidījuma "Šoka šovs" veidotāji meklējot
interesantus materiālus presē, paši cenšas uzzināt aizraujošus, šokējošus notikumus.
Tomēr jāatzīst, ka raidījuma veidotājiem tas vairs neizdodas.
MEDIJU KRITIKA
Savādi gan, ka "Savādi gan" smejas par visu un
visiem
Par ko nācās domāt pēc 21. oktobra
raidījuma "Savādi gan" noskatīšanās
Jau labu
laiku raidījumam "Savādi gan" ir visai stabilas skatītāju simpātijas,
bet, noskatoties kārtējo raidījumu, es nespēju atrast argumentus, kāpēc tā.
Minētais raidījums ne tikai izceļas ar savu vulgaritāti un dažādiem "izlēcieniem",
bet arī apsmej Latvijā pazīstamus cilvēkus, viņu darbu, viņu viedokļus, viņu
kļūmes, izskatu un daudz ko citu. 21. oktobrī tika parodēta virkne reklāmu.
Tas iznāca gluži kā antireklāma ikdienā reklamējamajai produkcijai. Domāju,
ka arī parodēto reklāmu veidotājiem nebija īsti patīkami noraudzīties, kā viņu
darbs tiek izsmiets, lai uzjautrinātu skatītāju tūkstošus. Manuprāt, visai neveiksmīgi
tika parodēts arī Latvijas Televīzijā skatāmais raidījums "Aizkadri"
un arī žurnāliste Ilze Alksne. Nekādu asprātību nesaskatīju, redzot ar guašas
krāsās "asinīm" notraipītos "huligānus", sevišķi jau ņemot
vērā pasaules notikumu kontekstu. No šis vulgārās parodijas mierīgi varēja atteikties.
Tas personāžs, kas "Savādi gan" tiek saukts par Omāru, acīm redzami
ir parodija par LTV "Panorāmas" žurnālistu Andreju Volmāru. Līdz šim
biju domājusi, ka parodijas žanrs prasa spožu sniegumu. Bet te ir tāda nožēlojama
ākstīšanās.
Raidījuma sadaļā "Slēptā
kamera", iespējams, to pat neapzinoties, "Savādi gan" veidotāji
nodarbojas ar divriteņu zādzību propagandu. Nu ir nu gan īstā tēma, par kuru
jokot TV ekrānos situācijā, kad tiek apzagti tik daudzi velosipēdu īpašnieki.
Veiksmīgākā šajā raidījumā
man šķita sadaļa "Saeimas sarunas". Nu vismaz parādījās kaut kādas
rozīnītes.
Te nu vēl tikai jāpiebilst,
ka, neraugoties uz to, ka šis raidījums mani visai pamatīgi sadusmoja, es to
skatos ja ne vienmēr, tad bieži gan. Lai vai kā, man tas patīk.
MEDIJU KRITIKA
Tās bija. Tā ir. Kā būs?
Novērtēt
kādu televīzija raidījumu ir grūti tāpēc, ka dažādu cilvēku dažādu cilvēku uztvere
un domāšana ir atšķirīga.
Vairāk nekā pirms gada,
kad iestājpārbaudījumos rakstīju motivācijas eseju, savā darbā pieminēju LTV
raidījumu "Vakara intervija". Tieši tāpēc nolēmu vēlreiz vērtēt šo
raidījumu, lai saprastu, vai pa šo laiku kaut kas ir mainījies. Ja, tagad es
šo raidījumu vērtēju citādāk. Un tomēr - "Vakara intervija" varētu
būt interesantāka, ja to veidotu mazliet savādākā stilā.
Raidījums šobrīd tiek veidots
kā intervija. Bet, lai intervija būtu veiksmīga, interesanta un saprotama, ir
nepieciešams to labi vadīt. Manā skatījumā Gintam Grūbem būtu jāmaina intervēšanas
stils - jāuzdod konkrēti jautājumi, jārunā skaidri. Šīs vakara intervijas sākas
no nekā un beidzas ar neko, jo raidījuma gaitā nav nekā konkrēta, ir tikai saraustīts
stāstījums.
Raidījuma viesis ir vai
nu sabiedrībā pazīstama persona, vai arī kāds cilvēks, kura dzīvē ir bijis kas
neparasts, traģisks vai kas cits, kā var ieinteresēt televīzijas skatītāju.
Bet gadās, kad raidījuma viesim ir acīm redzamas (precīzāk - ausīm dzirdamas)
un pamatīgas problēmas ar skaidru dikciju. Piemēram, trešdien, 7.novembrī, raidījuma
viesis bija gados vecs cilvēks, kuru sauca par Indriķi. Viņa stāstījumu uztvert
traucēja neskaidrā runa, tādēļ bija grūti saprast visu interviju. Man kā skatītājai
traucēja arī G. Grūbes piebildes intervijas gaitā - nemitīgie "jā",
"mh" un it kā jau gatavās atbildes intervējamā vietā. G. Grūbe uzdod
jautājumu, pats it kā jautājoši atbild un gaida apstiprinājumu vai noliegumu
no intervējamā puses. Intervijas gaitā G. Grūbes balss ir neizteiksmīga un pat
nepatīkama, taču aizkadrā viņš runā vienkārši lieliski - skaidra dikcija, patīkami
klausīties. Kāpēc tāda atšķirība?
Protams, katram ir tiesības
savu raidījumu veidot tā, kā viņš pats vēlas, bet varbūt vajadzētu ņemt vērā
apstākļus, kas varētu traucēt izveidot labu raidījumu. Piemēram, ja viesim ir
neskaidra runa, varētu no viņa iegūt vajadzīgo informāciju un pasniegt to aizkadrā,
bet kadros varētu ietvert epizodes no konkrētā cilvēka dzīves.
Manā skatījumā, raidījuma
būtība ir pastāstīt televīzijas skatītājam ko interesantu vai kā citādi saistošu
no citu cilvēku dzīves. Ja šo uzdevumu veic tehniski kvalitatīvi un atraktīvi,
tad mērķis ir sasniegts. Bet šobrīd "Vakara intervijā" pietrūkst abu
šo minēto nosacījumu. Būs jāpaskatās "Vakara intervija" vēl pēc gada.
Tad jau redzēšu.
DISKUSIJA PAR MAKSAS IZGLITĪBU
Nopirkt var visu. Arī zināšanas
Sava
viedokļa paušana par tādu tēmu kā studijas par valsts vai par juridisku/fizisku
personu līdzekļiem jāsāk ar tā fakta pieminēšanu, ka pati esmu no tiem studentiem,
kas mācās par savu naudu. Ja runāt vēl konkrētāk - par savu vecāku naudu. Jāatzīst,
ka apskatāmā tēma, kā par brīnumu, man personīgi šajā periodā nešķiet īpaši
aktuāla. Kur nu vēl - sasāpējusi. Diez ko komfortabli laikam nejustos, ja apstākļi
liktu ņemt kredītu, lai varētu mācīties šobrīd un šajā vietā, vai - ja naudiņa
par studijām būtu jāizdod no pašas maka (šķiet, ka tomēr neviens strādājošs
students nepelna tik daudz, lai varētu atļauties maksāt par studijām 450 latus
gadā). Par savas personīgās naudas aiztecēšanu no sava maka students noteikti
satrauktos daudz vairāk, nekā tērējot to, ko nopelna vecāki.
Visbūtiskākais aspekts,
par ko man šajā sakarā gribas runāt, ir mūsdienu augstākās izglītības pārvēršanās
par masu izglītību. Iespējams, šī parādība nav tik aktuāla visās augstskolās
un visās studiju programmās, bet konkrēti manā - komunikācijas zinātnes programmā
- tas ir pat vairāk nekā aktuāli. Nepieņemu un nekad arī nepieņemšu faktu, ka
pēdējos divos trīs gadus šajā programmā tiek uzņemti 70 līdz 80 pirmkursnieki,
no kuriem tikai 25 tiek dota iespēja studēt par valsts budžeta līdzekļiem, bet
pārējie ir tā sauktie maksas studenti. Šajā kontekstā neizskatās īpaši taisnīgi
tas, ka pēc iestājeksāmenu rezultātiem gan 26. vietā esošajam, gan 75. vietā
esošajam reflektantam tik un tā nākas maksāt vienu un to pašu summu - šie divi
tik atšķirīgie iestājpārbaudījumu rezultāti tiek novietoti uz vienas taisnes!
Valda stereotips viedoklis par budžeta studentiem - tie ir tie gudrākie, talantīgākie.
Izņēmuma gadījumos šo viedokli var akceptēt, taču visā visumā iestājeksāmeni
ir viena liela laimes spēle. Un visbiežāk to rezultāti, tāpat kā atzīmes ( t.s.
zināšanu novērtējuma kritērijs) kursā, kurā ir 80 cilvēku un spilgti izteikta
studenta anonimitāte (kā es to dēvēju), ir visai subjektīva parādība. Neviens
jau nenoliegs, ka pilna laika studiju kursā, kurā mācās 80 cilvēki, studiju
kvalitāte nenoliedzami ir zemāka, nekā tas būtu gadījumā, ja šajā pašā kursā
mācītos, piemēram, 30 studenti. Šīs studējošo kvantitātes dēļ zūd gan iespējas
tiešākā veidā kontaktēties ar pasniedzēju, gan pašam pasniedzējam nav reālas
iespējas daudzmaz iepazīt (ja vien viņam pastāv šāda motivācija) gan katra studenta
spēju līmeni, gan viņa īpatnības, lai spētu pamatotāk novērtēt viņa intelektuālās
dotības. Konkrēti mēs esam viens liels bars, kurā pastāv lieliski apstākļi individualitātes
izplūšanai kolektīvajā.
Atceros, ka vairāk nekā
pirms gada medijos salīdzinoši bieži tika piesaukts jautājums par sociālo zinātņu
studiju finansējuma avotiem, tostarp runa bija arī par LU komunikācijas studiju
programmu. Šajā kontekstā Sociālo zinātņu fakultātes dekāne Inta Brikše skaidroja,
ka viens sociālo zinātņu students, kurš studē par valsts budžeta līdzekļiem,
valstij izmaksājot vidēji ap 900 latiem gadā. No tā izriet, ka studenta, kurš
par studijām maksā, piemēram, tos pašus 450 latus gadā, studiju maksu pilnībā
nesedz un to tik un tā daļēji sedz valsts. Tika runāts arī par to, ka, reāli
spriežot, maksas studentu universitātei iemaksātās summas nekādu acīm redzamu
labumu nedz universitātei, nedz fakultātei nedodot. Tomēr redzot, cik maksas
studentu katru gadu tiek uzņemti kaut vai minētajā komunikācijas zinātnes nodaļā,
šis arguments par neizdevīgumu man nešķiet ticams. Masas turpina ieplūst. Varbūt
kādam šī parādība šķiet ļoti pozitīva - studiju iespējas netiek liegtas arī
tiem, kuru iestājeksāmenu rezultāti nebija īpaši sekmīgi (princips - maksā un
tik mācies!), bet rungai ir arī otrs gals. Jā, augstākā izglītība jau nāk tikai
par labu gan konkrētajam jaunietim, gan sabiedrības progresam kopumā, taču līdz
ar to rodas sīva konkurence to pašu jauniešu starpā, runājot par nodarbinātības
jautājumu. Kur gan mūsu mazajā Latvijā būtu iespējams likties, teiksim, vienam
komunikāciju programmas kursa izlaidumam, kurā ir 60 vai pat 70 cilvēki? Turklāt
pieņemsim, ka viņi visi ir neglābjami žurnālistikas fani un citās sfērās strādāt
nevēlas! (Jā, laikam gan tas skan mazliet utopiski, jo nekad jau nav tā, ka
visi vai kaut vai 90 procenti no tiem, kuri iestājas universitātē vienā gadā,
to arī pabeidz tajā pašā skaitā, taču lietas būtība kopumā no tā nemainās.)
Rezumējot visu izklāstīto, jāsaka, ka šobrīd (atšķirībā no tā laika perioda,
kad biju augstskolas reflektante) man pašai nav konkrētas nostājas attiecībā
uz valsts politiku augstākās izglītības jautājumā - runājot par finansiālo pusi,
nejūtu īpašu diskomfortu (neapšaubāmi, ir jau patīkamāk nemaksāt, nekā maksāt!)
un vairāk domāju par to, kādas atziņas gūstu, studējot komunikācijas zinātni,
kā tā ietekmē manu skatījumu uz žurnālistiku un manus mērķus. Loģiski spriežot,
iespēju gūt zināšanas es pērku. Un laikam jau tas nav nekas slikts.
MEDIJU KRITIKA
Saldā krējuma skābā garša
Lai arī televīziju, izņemot ziņas, skatos visai reti, 8.oktobra vakarā, LNT ziņu izlaidumu gaidot, ieslēdzu televizoru un "uzdūros" raidījumam "Krējums saldais". Vispirms no tumsas iznira raidījuma vadītāja Elīna Bīviņa un, pavadot runu ar visai jocīgām galvas un visas ķermeņa augšdaļas kustībām, pieteica pirmo rubriku "Nedēļas kokteilis". Vārds "kokteilis" gluži labi atbilda rādītajam, vienīgi ņemot vērā, ka tas sajaukts no putukrējuma, gurķu marinādes un traukūdens. Šādas asociācijas radās, skatot blakus Amerikas uzbrukumus Afganistānai, firmas "Lukoil" jubileju, tenisista Andrē Agasi rīkotu labdarības koncertu un dziedātājas Dženiferas Lopesas otrās laulības. Pirmais iespaids - absolūts sajukums, kurā trīs sižeti no četriem attiecas uz Ameriku. Man būtiski no tiem šķita tikai ASV uzbrukumi teroristiem, taču sižeta vietu šāda tipa raidījumā gan neredzu. Likās, ka tas ievietots tikai tāpēc, ka "tagad tā dara visi".
MEDIJU KRITIKA
Vienkāršība pret patiesību
Raidījums "Kriminālā informācija" (TV 3) ir savāds. Tam ir divas versijas - latviešu un krievu valodā, bet viens pasaules skatījums. Un jāsaka, diezgan apšaubāms. Taču, ja raidījumu skatās uzmanīgi, tas atklāj daudz vairāk nekā raidījuma veidotāji varbūt gribētu. Katrs sižets uzdod jautājumus, liek pārvērtēt savu attieksmi, savus uzskatus. Kas ir noziegums? Kas ir sods? Un kā pret to izturēties?
MEDIJU KRITIKA
Nedēļa bez dienasgrāmatas
Mūsu pelēkā
ikdiena parasti rit vienveidīgi. Dienu no dienas mēs braucam uz darbu, ejam
mācīties vai studēt vai dīkdienīgi pavadām savu laiku, slaistoties apkārt. Līdz
vienā vien cilvēkam zināmā mirklī, tas nolemj: "Man pietiek." Vienam
šis mirklis ir dzimšanas diena, otram - Jaunais gads, vēl citam - jaunas nedēļas
vai pat dienas sākums. Tad nu arī katrs ar gaišu skatu nākotnē mēģina rast jaunu
dzīves veidu vai ritmu. Bet svarīgākais šajā dzīves stila maiņas procesā ir
saprast, kas lika spert šādu soli - mammas bāriens, drauga padoms vai tomēr
paša atziņas?
MEDIJU KRITIKA
Parunāsim par mūziku?
Es uzaicinu jūs parunāt par mūziku, jeb, pareizāk sakot, par mūzikas raidījumiem Latvijā. Tādu mums patiesi nav daudz. Viena pusstunda TV3 un vēl viena LNT (Latvijas Neatkarīgā Televīzija). Es gribētu parunāt tieši par pēdējo - LNT "Latvijas mūzikas stundu".
MEDIJU KRITIKA
Māksla atsegt būtību
Šis televīzijas raidījums daudzus sajūsmina, daudzus iedomāto normu un stereotipu pārņemtus indivīdus ik pa reizei mēdz tracināt ar savu dabiskuma un tiešuma devu. Katrā ziņā ir ļoti minimālas iespējas palikt vienaldzīgam un neizjust pēcgaršu, noskatoties Ginta Grūbes un viņa komandas veidoto "Vakara interviju".
MEDIJU KRITIKA
"Kas notiek Latvijā?"
Skatoties
Jāņa Dombura ik trešdienas vakaru LTV 1. programmā vadīto raidījumu "Kas
notiek Latvijā?", gribas izsaukties: "Beidzot Latvijas Televīzijā
ir parādījies raidījums, kurā kādam interesē, kas tad īsti notiek Latvijā!"
Tas nav vis noslēpumainais "kāds", bet gan pats raidījuma vadītājs,
kas savā jau ierasti ironiskajā manierē viena raidījuma ietvaros intervē cilvēkus
ar pretējiem politiskajiem uzskatiem, ekonomiskajām un sabiedriskajām interesēm.
Raidījuma mērķis ir diskusijas formā iepazīstināt cilvēkus ar aktuālajiem notikumiem
Latvijas dzīvē. Tās nav vakara ziņas, bet gan kāda notikuma, problēmas dziļāka
analīze. Tēmas ir visdažādākās, piemēram, pirkt vai nepirkt tankkuģus, ēnu ekonomika,
Eināra Repšes jaunā partija utt.
Pats galvenais šāda tipa
raidījumos ir neļaut dalībniekiem ieslīgt daiļrunīgā apcerē par dzīvi, izvairoties
no jautājuma būtības. Jānis Domburs tādos gadījumos lieliski tiek galā. "Atvainojiet,
bet jūs neatbildējāt uz jautājumu" vai "Kā tad ir patiesībā?".
Šādi teikumi raidījuma laikā atskan visai bieži. Tādēļ cilvēkiem, kam ir kas
slēpjams, ir jābūt vai nu viltīgiem un gudriem, vai arī, kas ir krietni drošāk,
nav jāpiekrīt piedalīties šajā raidījumā. Nu kurš gan grib, lai viņa negodīgos
plānus un darbus atmasko televīzijas tiešraidē?!
Katra raidījuma būtiska
sastāvdaļa ir studija, tās dizains, kā arī iekārtojums. Uzstāšanās televīzijā
daudziem ir pārbaudījums. Vēl jo vairāk, ja tā ir tiešraide. Iespējams, ka virkne
svarīgu domu bieži vien paliek nepateiktas. Man radies iespaids, ka studijas
iekārtojums nepalīdz cilvēkiem atbrīvoties. Krēsliem tā vien gribas pielikt
klāt galdiņu. Ne jau skaistuma dēļ. Psiholoģiski tas noteikti palīdzētu raidījuma
dalībniekiem diskutēt brīvāk, jo tad nebūtu tik ļoti jāuztraucas par sava ķermeņa
valodu.
Laikam neesmu vienīgā, kam
raidījums šķiet saistošs un kas to ar interesi vēro. To var noprast, paskatoties
interaktīvās aptaujas rezultātus tiešraides gaitā. Tad arī jūtams, ka skatītāju
viedokļi un domas mainās atkarībā no dalībnieku izteiktās argumentācijas.
Dažiem tas var likties labi,
dažiem - ne tik labi, bet, manuprāt, fakts, ka tauta domā līdzi tam, ko redz
un dzird, ir pozitīvi.
MEDIJU KRITIKA
Kas par daudz, tas par skādi
Subjektīvas domas par raidījumu "Egila
Zariņa Rīta mikslis"
Sestdienas
rīts. Pa pusatvērto logu istabā ieplūst rudenīgi vēss gaiss, un es jau kādu
brīdi tāpat vien gulšņāju un gaidu, kad sāksies kārtējā brīvdienu rītu komēdijas
sērija - tāds jauks un smieklīgs pusstundu ilgs izklaides brītiņš.
Laiks paiet nemanot, un
klāt jau pusdivpadsmit. Izrāpjos no gultas un nokāpju lejā uz virtuvi, kur mani
jau gaida kūpoša tējas tase - mmm
Kamēr ar tēju un sviestmaizēm
atkal tieku līdz savai istabai, LNT sācies cits raidījums. Brrr
nepatikā saraucu
degunu. Tas ir "Egila Zariņa Rīta mikslis"! Pie sevis klusībā nodomāju,
kurš gan šoreiz būs viņa "upuris"? Un nevilšus pat paliek drusku žēl
šī cilvēka.
Uzskatu, ka raidījums sevi
jau sen ir izsmēlis un tagad tiek vienkārši "atstrādāts". Katru reizi
vieni un tie paši izteikumi, vienas un tās pašas replikas
Vai tiešām LNT nav
spējīga izdomāt ko jaunu? Kādu jaunu niansi? Egils Zariņš vienmēr ir tik zinošs
un erudīts. Kā slikts aktieris, viņš atstāj uzpūtīga un iedomīga cilvēka iespaidu,
kurš vienmēr visu zina labāk, bet, lai raksturotu pagatavoto ēdienu, nespēj
atrast sinonīmu vārdam "labs".
Saprotu, ka, lai raidījums
un televīzija kā medijs varētu normāli funkcionēt, ir nepieciešamas reklāmas,
bet ne jau tik šausmīgi uzkrītoši, kā to dara Egils Zariņš, katrā iespējamā
un neiespējamā vietā pateikdams, cik lieliskas ir "Santa Maria" garšvielas
vai "Hercogs" milti. Tas kaitina vēl vairāk nekā parastās reklāmas,
jo, cenzdamies to darīt pēc iespējas nemanāmāk, Egils Zariņš sevi padara smieklīgu.
Un pāriet jebkura vēlēšanās skatīties raidījumu. Ir jāzina robeža, kur apstāties.
Tāpēc vienmēr, kad sākas
"Egila Zariņa Rīta mikslis", es sameklēju televizora tālvadības pulti
un pārslēdzu citu kanālu.
MEDIJU KRITIKA
Kā medaļas viena puse
Par 29. septembra raidījumu "Galva.
Pils. Sēta." Latvijas TV 1. programmā
Raidījuma
pamatā ir problēmas un notikumi, kas saistīti ar mūsu galvaspilsētu Rīgu. Tas
informē sabiedrību par būtiskām lietām galvaspilsētas dzīvē. Raidījuma saturs
mēdz būt visai atšķirīgs - gan par kultūras pasākumu norisi, gan politiku, gan
citām jomām.
29. septembra raidījumā
galvenā uzmanība tika pievērsta autovadītāju sodīšanai "neklātienē"
par auto novietošanu vai apstāšanos neatļautā vietā. Ar to nodarbojas jaunizveidotā
pašvaldības ceļu policija. Raidījuma sākumā kā mazliet šokējošs tika pieminēts
fakts, ka pusotras stundas laikā tikai viena kvartāla robežās izrakstītas 25
soda kvītis. Tika meklēta atbilde uz jautājumu, kā šī sistēma tiek iedzīvināta
pilsētā, cik tā ir veiksmīga. Lai to panāktu tika intervētas amatpersonas -
Rīgas policijas pārvaldes (RPP) priekšnieks Oļģerts Močuļskis, kurš paziņo,
ka caurmēra rādītājs ir 450 pārkāpēju dienā. Izjautāts tika RPP ceļu policijas
nodaļas priekšnieka pienākumu izpildītājs Aigars Monahovs, arī paši policisti.
Ekrānā tika demonstrētas arī soda kvītis, lai potenciālie sodāmie tās atpazītu.
Savukārt CSDD direktors Andris Lukstiņš stāstīja par šo kvīšu viltošanas neiespējamību.
Raidījuma vadītāja Kristīne Leščinska informēja, kur nogrēkojušies autovadītāji
var maksāt soda naudu. Raidījuma veidotāji šo aktuālo jautājumu mēģināja aplūkot
arī no citas puses - proti, vai Rīgā esošās stāvvietas spēj uzņemt visas automašīnas,
kam tas nepieciešams. Lai to noskaidrotu, tika intervēta SIA "Rīgas autostāvvietas"
direktora vietniece Irina Spiridonova, kura informēja, ka autostāvvietu noslogotība
tuvojas tikai 50%.
Raidījumā ir ļoti daudz
informācijas, tiek intervēti kompetenti cilvēki, lai sniegtu atbildes uz interesējošo
jautājumu. Tātad raidījuma virsuzdevums ir izpildīts. Tomēr tas tiek veikts
vienpusēji - tiek parādīts tikai amatpersonu viedoklis, bet netiek aptaujāti
paši automašīnu īpašnieki, viņu domas pat netiek pieminētas. Raidījuma sākumā
žurnāliste Kristīne Leščinska paziņo, ka visi autovadītāji ir nedisciplinēti
un ir nepieciešama tieši šāda agresīva cīņa pret pārkāpējiem. Bet netiek meklēts
cēlonis, kāpēc autovadītāji šādi rīkojas. Varbūt maksa par autostāvvietām Rīgā
tomēr ir neadekvāti augsta?
Manuprāt, raidījuma ētera
laiks nav izvēlēts īpaši veiksmīgi, jo tas tiek rādīts sestdienā pulksten 18.15,
kad lielākā daļa rīdzinieku dod priekšroku dažādām izklaidēm, tās meklēdami
arī TV ēterā, ko dāsni piedāvā citas TV kompānijas.
KAISLĪBAS AP LUSP
MEDIJU KRITIKA
Kenija nāves bezjēdzība
-
Ak, Dievs, viņi nogalināja Keniju!
Paskaidrošu,
ka runa ir par oranžā kombinezonā tērpta un no aplikācijas papīra izgriezta
animācijas filmas tēla bojāeju, kurai pēdējo pāris gadu laikā pie TV ekrāniem
sekojuši miljoni cilvēku, kurus saista multiplikācijas seriāla "Dienvidparks"
infantilais humors, skarbā rupjība un primitīvie zīmējumi. Tātad - miljoniem
tādu cilvēku, kā šo rindu autors.
Cik ētikas kodeksu vajag Latvijas žurnālistikai?
14. maijā astoņu mediju - laikrakstu "Dienas bizness",
"Neatkarīgā Rīta Avīze", "Rīgas Balss", "Jaunā Avīze",
"Čas", "Respubļika", "Sporta Avīze" un radio KNZ
- vadītāji parakstīja dokumentu - "Latvijas
preses, radio un televīzijas žurnālistu profesionālās ētikas kodekss".
15. maijā minētais dokuments bija atrodams "Dienas biznesā" un "Rīgas
Balsī", savukārt lielākais rīta laikraksts "Diena" par jauntapušo
dokumentu sniedza visai plašu ziņu materiālu "Jaunajam žurnālistu ētikas
kodeksam paredz neveiksmi", kā arī veltīja šai tēmai komentāru "Mediji
sarosās". Ir gan viena lieta, ko "Diena" nav izdarījusi - nav
nopublicējusi pašu dokumentu, kuru citējusi abos rakstos, izraujot atsevišķus
teikumus, tādējādi liedzot lasītājam pašam novērtēt dokumentu kopumā. Tieši
tāpēc 14. maija dokuments pilnībā tiek publicēts "e-studijā".
Varētu
rasties priekšstats, ka līdz šim Latvijā žurnālistiem ētikas kodeksa nav bijis.
Bet ir! 1992. gada 28. aprīlī Latvijas Žurnālistu savienības konferencē tika
pieņemts "Latvijas Žurnālistu
savienības ētikas kodekss". Lai rastos iespēja salīdzināt, ar ko viens
kodekss atšķiras no otra, publicējam arī 1992. gada dokumentu.
15. maijā Latvijas
Žurnālistu savienības un Eiropas Padomes Informācijas un dokumentācijas centra
rīkotajā seminārā "Mediju tiesiskā un ētiskā atbildība un uzraudzība"
laikraksta "Dienas bizness" galvenais redaktors Juris Paiders skaidroja,
ka 14. maijā pieņemtā kodeksa pamattēzes uz papīra uzliktas jau 1994. gadā,
taču toreiz šis dokuments nav guvis laikraksta "Diena" galvenās redaktores
Sarmītes Elertes atbalstu. Tagad, nedaudz papildināts, tas nācis klajā ar astoņu
mediju atbalstu.
LNT ziņu dienesta vadītāja Silvija Jokste semināra diskusijā izteicās, ka viņa
par kvalitatīvu atzīst LŽS Ētikas kodeksu. 14. maijā parakstīto dokumentu S.
Jokste raksturoja kā principu kopumu, kas jāievēro katram žurnālistam, kas grib
sevi uzskatīt par profesionāli, bet ne vairāk. Par ētikas kodeksu tas nebūtu
nosaucams.
"Neatkarīgās
Rīta Avīzes" (NRA) komentētājs Dainis Lemešonoks nepieciešamību pēc pašu
mediju pieņemta kodeksa pamatoja ar pieņēmumu, ka žurnālistu jaunā paaudze,
tostarp lielākā daļa viņa pārstāvētās avīzes līdzstrādnieku, diez vai zina,
ka tāda LŽS vispār darbojas. D. Lemešonoks salīdzināja LŽS ar padzīvojušu dāmu,
kuru daudzi piecieš kaut vai tās agrāko nopelnu un solīdā vecuma dēļ. Taču tajā
pat laikā NRA pārstāvis izteica varbūtību, ka tajā gadījumā, ja LŽS iesaistītos
mediju procesi analīzē, uzraudzībā un regulācijā, tā noteikti saņemtu pretsparu
no tiem pašiem medijiem.
Vietā piebilst, ka
Latvijas Žurnālistu Savienības valdes priekšsēdētāja Ligita Azovska ar astoņu
mediju parakstīto kodeksu iepazinās tikai 15. maijā semināra gaitā. Plašākas
un publiskas diskusijas par šo dokumentu nav bijušas.
P.S. "e-studija" aicina uz diskusiju! Gan par to, cik un kādi
ētikas kodeksi vajadzīgi Latvijas medijiem, gan par situāciju mūsu medijos kopumā
- gan komerciālajos un privātajos, gan tajos, kurus gribētos saukt par sabiedriskajiem,
bet kuri vēl aizvien ir valsts mediji. Mūsu adrese: e-studija@lanet.lv
MEDIJU KRITIKA
Labrīt mīļie un mīļās!
Agrs rīts pie TV ekrāna - cik tas
ir vērts?
Rīts sākās neparasti. Vispirms es pamodos stundu agrāk nekā parasti. Pati nobrīnījos par to - kā nekā studentu brīvdienas, nekur nav jāsteidzas. Kafijas vārīšanai un dzeršanai laika bija atliektiem galiem. Ne tā kā citus rītus, kad viss jādara trakā steigā pa galvu, pa kaklu. Bija brīvdiena pilnā vārda nozīmē, un saule spīdēja tik spoži, ka par aizmigšanu domāt nebija pilnīgi nekādas jēgas. Tāpēc izdarīju to, ko parasti no rītiem nemēdzu darīt - ieslēdzu televizoru.
MEDIJU KRITIKA
Spēles realitātē vai vienkārši realitāte?
TV3 sestdienās piedāvā jaunu it kā
realitātes spēli "Dienas harakiri"
Pēc pirmā
raidījuma "Dienas harikiri" noskatīšanās gribas vaicāt - vai tiešām
tā ir spēle vai vienkārši realitātes atspoguļojums?
MEDIJU KRITIKA
Pēc raidījuma "Vakara intervija" ar Kasparu Dimiteru
(LTV 1 - 06.04.2001.)
Tā kā
šī intervija ierindojama pie intervijas kā sarunas veidiem, kad intervētājs
(Gints Grūbe) vienkārši piespēlē tēmas, kas ļoti bieži nav savstarpēji saistītas,
tad var teikt, ka "Vakara intervijas" uzdevums ir nevis censties atrisināt
kādu sarunas gaitā skarto problēmu (kā tas ir intervijas - dialoga gadījumā),
bet gan iespēja apmainīties ar viedokļiem.
Raidījumā tiek dalītas sfēras,
ko sauc par interviju kā metodi un interviju kā žanru, jo ne viss stāstītais
atspoguļots intervijas "jautājums - atbilde" formā: parādās arī teksts
žurnālista pārstāstā. Tas ir atstāstījums par K. Dimitera agrāk teikto, kā arī
citāti no viņa rakstītajām interneta slejām.
VIEDOKLIS
Palīdzība sev vai citam - kas labāk?
Atsauksme Sintijas Dragones rakstam
"Bezkauņa tāds!"
Šis raksts
mani uzvedināja uz līdzīgām, bet nedaudz citādākām pārdomām, kas saistītas ar
vārdu "līdzcilvēks".
Mana vecmāmiņa man iemācījusi
nepaiet garām cilvēkam, kad tam ir slikti. Arī ikdienas situācijās, pavisam
parastās: guļ cilvēks uz ietves, izskatās piedzēries, vecmāmiņa pieiet klāt.
Izrādās, gulošajam slikti ar sirdi... Cik cilvēku tā iedomājās? Cik ilgi vīrietis
tā nogulēja uz ielas? Cik ilgi viņš būtu nogulējis, ja vecmāmiņa nebūtu piegājusi
klāt?
VIEDOKLIS
Pārsteigums citiem un mācība pašam
22.03.2001
Pirmdien, 19. martā notikušais Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes un Sabiedriskās politikas institūta rīkotais analītiskais seminārs "Pašvaldību vēlēšanas: pārsteigumi un mācības" izraisa pārdomas - taču ne tik daudz par to, ko māca un ar ko pārsteidz pašvaldību vēlēšanas, bet par to, kas pārsteidz semināra klausītājus un, iespējams, māca pašus referentus.