Ierindas cilvēks un masu medijs

Zane NIKODEMUSA
11.09.2002.

Šovasar pirmo reizi ar masu medija starpniecību saņēmu it kā netiešu aizrādījumu par sava darba kvalitāti - laikraksta "Diena" sadaļā "Nejēdzības" kāda persona sūdzējās par to, ka Latvijas Republikas jaunās pases ir nekvalitatīvas un ka to izgatavošanas datums norāda uz to, ka patiesībā tās tiek izgatavotas daudz ātrāk nekā tās tiek izsniegtas. Ir lieliski, ka masu medijs ļauj cilvēkiem izteikties, paust savas domas, uzskatus. Tieši tādēļ šobrīd jūtos kā zaudētāja, jo, kādu laiku strādājusi Pasu centrā, neizmantoju tiesības un iespējas, kādas man sniedz masu mediji, tas ir, atbildēt uz laikrakstā "Diena" "Nejēdzībās" publicēto.
Masu mediji rada vidi, kurā var notikt dialogs - ne vienmēr atrisinot problēmas, bet noteikti vismaz to uzsākot. Mans uzdevums minētajā gadījumā, manuprāt, bija atbildēt uz laikrakstā publicēto, raksturojot situāciju, kā notiek pēdējā laikā tik bieži pieminēto jauno pasu drukāšana, "taisīšana". Es, piemēram, laikraksta lasītājam varētu sniegt ieskatu par ierastu Pasu centra darbības ainu - padsmit cilvēki vienā telpu kompleksā, kuru nedrīkst atstāt, pavada 10 un vairāk stundu printeru, datoru, ventilatoru un radio radītajā trokšņu sajaukumā, ražojot (kā konveijers) valstij un tās iedzīvotājiem nozīmīgus dokumentus. Pasu kvalitāte? Ja to drukātājiem maksātu vairāk nekā minimālo mēnešalgu un darba apstākļi būtu cilvēciskāki, tad varbūt arī kāds no viņiem vairāk piedomātu pie tā, lai katrs no pases pieteikumu iesniedzējiem sev svarīgajā dokumentā izskatītos pēc iespējas skaistāks. Bet, ražojot ap 1000 pasēm dienā, nekādi nevar izbēgt no tā, ka kādu neapmierinās pases kvalitāte.
Tomēr šoreiz negribu tik daudz stāstīt par valstiski svarīgā dokumenta "gatavotāju" darba apstākļiem, atalgojumu, kas nenoliedzami ir viens no svarīgākajiem faktoriem, lai Latvijas Republikas pases būtu kvalitatīvas, bet par to, ko mums dod demokrātiski masu mediji - iespēju atbildēt, ko tomēr joprojām daudzi neizmanto. Iespējams, ka cilvēki ir jāaudzina, ka viņi drīkst izmantot masu medijus, lai kaut ko paskaidrotu. Un tās nav tikai priviliģēto tiesības. Šķiet, daudziem ir aizspriedumi un kompleksi saistībā ar publicēšanos - nu ko tad es, es jau neko nevaru izmainīt, masu medijs ir gudru (cits domā, ka uzpirktu) cilvēku padarīšana, manas domas nav tik svarīgas vai arī tieši otrādi - ir pārāk svarīgas, lai kāds tās lasītu. Un vēl jau ir arī slinkums - parastais cilvēka slinkums, kurš neļauj domas novest līdz darbiem.
Es ar prieku lasu atbildes, piemēram, laikrakstā "Diena", kur uz viena cilvēka rakstīto nereti atbild citi, tādā veidā radot diskusiju. Tas liecina, ka sabiedrība ir dzīva. Cilvēku domas, rīcība un uzskati ir dažādi. Veidojot savstarpēju domu un uzskatu apmaiņu ar masu mediju starpniecību, sabiedrība attīstās. Nav jau jāpieņem visi viedokļi un uzskati, bet, zinot tādus, cilvēks attīstās kā patstāvīgi spriest spējīga personība, kura var un grib sekot līdzi sabiedrībā notiekošajam un piedalīties šajos procesos.


 VIEDOKLIS 
Postmodernās LU SP vēlēšanas?

Pēteris TIMOFEJEVS
LU Sociālo zinātņu fakultātes politikas zinātnes II kursa students
02.02.2002

Izlasot Kristīnes Antes atbildes rakstu "Esam vēl dzīvi" (LU SP Lapa - 20.12.2001.) un Matīsa Sīļa rakstu "Turpinot diskusiju par LU SP vēlēšanām" (www.e-studija.lv), protams, nevarēju palikt vienaldzīgs pret abos rakstos paustajiem viedokļiem un, ja nav par "skaļu" teikts, arī par abu rakstu idejiskajām nostādnēm, analizējot katra, manuprāt, nozīmīgākās tēzes.
Galvenā K. Antes raksta tēze ir - jā, sarakstiem programmu nav un nemaz nevajag. Tāda ideoloģijas vakuuma apoloģija mani nespēja ne pārliecināt, ne apmierināt. Būtībā K. Ante saka - nav jau tik traki, ka nezinu, ko sarakstos minētie cilvēki darīs pēc ievēlēšanas, galvenais ir balsot un nobalsot par kādu visnotaļ motivētu, jauku un dedzīgu studentiņu. Respektīvi - nost ar idejām, lai dzīvo Personības! Ideoloģiju noliegums mūsdienu postmodernajā laikmetā, šķiet, nevarētu pārsteigt (pat ja tas skan no varas pārstāvju puses). Tomēr, kā apgalvoja politiskā filozofe Hanna Ārente, tāda personību iecelšana saulītē un mistifikācija liecina par citu visai satraucošu tendenci - totalitārisma kustību, kas potenciāli noved pie domāšanas unifikācijas, pie nedomāšanas kā masu fenomena un pie varas esošo totālas kundzības. H. Ārente un daži postmodernisma klasiķi norāda, ka tas ir īpaši iespējams mūsdienās vērojamā patērētāju kultūras (H. Ārentes - masu sabiedrības) uzvaras gājiena laikā, kad galvenais nav ideja vai prece, bet veids kā to reklamē - jo trakāk, jo labāk.
Domājot par K. Antes kritēriju - motivāciju - var uzdot visai loģisku jautājumu raksta autorei - kā nabaga students, kurš pirmo reizi redz vēlēšanu sarakstus tikai vēlēšanu dienā, var noteikt katra kandidāta "motivācijas koeficientu"? Kā var zināt, kurš ir strādāt gribošs, pat ja nezina, vai kandidāts ir strādātgribošs kādas idejas labā un vai vispār studenta labā?
Apskatot K. Antes trīs izvirzītos sarakstu veidošanas veidus - nejauši izveidotie, iekšējo juku rezultātā izveidojušies un pirmkursnieku veidotie - mani vairāk nekā šokēja autores vieglprātīgā ideju un programmu nepieciešamības noliegšana. Varbūt neesmu adaptējies postmodernajai situācijai, bet gribētu uzzināt, ko tad cilvēki plāno darīt pēc ievēlēšanas amatā. Banāli, bet šinīs vēlēšanās to tā arī neuzzināju.
Dīvaini, bet K. Antes rakstā, kurā ir noliegta jebkādu ideoloģiju nepieciešamība LU SP vēlēšanās, ik pa laikam tiek piesaukta kaut kāda mistiska "saraksta ideoloģija". Rodas vēl viens jautājums - ja ideoloģija tomēr pastāv, kāpēc, piemēram, pati K. Ante to nedarīja zināmu vēlētājiem, kad piedalījās pēdējās LU SP vēlēšanās?
Atbildes varētu būt dažādas - ja vēlētāji zinātu, ko kandidāti grasās darīt, viņi nebalsotu. Ticami. Ak, ko nu vēlētāji darīs ar ideoloģijām, ne viņi sapratīs par ko ir runa; neba tas ir vajadzīgs, jābalso jau ir par Personību. Arī ticami. Patiesībā ideoloģijas nav, bet tā tika minēta, lai radītu arvien lielāku postmoderno jucekli. Dīvaini, bet arī ticami. Bet svarīga jau ir K. Antes atbilde uz šo jautājumu.
Analizējot M. Sīļa rakstu, man likās zīmīgi, ka tiek loģiski nodalītas jābūtības normatīvās kategorijas un empīriskie jeb reāli novērojamie fakti. "Wishful thinking" ir aizstāta ar skaudru reālismu. Vienīgi, šķiet, dīvaini, ka M. Sīlis "a priori" uzskata, ka sarakstiem LU SP vēlēšanās bija ideoloģijas…
Autors uzskata, ka, pirmkārt, LU SP nav leģitīms jeb vismaz pusi un vēl viena studenta uzticību baudoša un LU studentus pārstāvoša institūcija, jo vēlēšanās piedalījās tikai 8% visu vēlētāju (!), otrkārt, nav kārtībā kandidātu rekrutācijas jeb sarakstu formēšanas principi, treškārt, pastāv K.Antes noliegtā, bet reāli esošā fakultātes studentu kopuma, tātad mažoritārā pārstāvniecība, kas man liek jautāt - kad tiks nomainīti LU SP Satversmes eifēmismi par proporcionālām vēlēšanām, ceturtkārt, programmu neesamība ir politiska vieglprātība un bezatbildība.
Pēdējo argumentu gribētu papildināt - tā kā saraksti neveido programmas, tad nav atskaites punkta, nav iespēju panākt reālu LU SP locekļu atbildību vēlētāju priekšā. Interesanti, ka pastāv tikai iekšējs (!) LU SP kontroles mehānisms - revīzijas komisija, bet jebkāda ārēja kontrole un atskaitīšanās vēlētāju priekšā nepastāv. Grūti nepamanīt analoģisko līdzību ar Latvijas vēsturē piedzīvoto padomju režīmu, kura laikā visai veiksmīgi darbojās princips - roka roku mazgā.
Gribētu nobeigt ar salīdzinājumu starptautiskā perspektīvā - man zināmie citu valstu universitāšu esošie un bijušie studenti ziņoja par politisku programmu eksistenci savās universitātēs jau kopš 1970-ajiem gadiem, kad Rietumu universitātēs beidzās studentu pašpārvalžu izveides un konsolidācijas process. Programma un ideoloģija bija un ir noteicošie faktori sarakstu veidošanā vai kandidātu izvēlē un lielā mērā arī to veiksmē vēlēšanās. Tādējādi līdzība ar politiskām partijām jeb klubiem ir pilnīga. Interesanti, ka K. Ante sarakstu veidošanu pēc ideoloģijas un partijas principa noliedz kā nereālu!
Tāpat ārzemju universitātēs pastāv studentu pašpārvalžu ārējās kontroles mehānismi. Protams, to veidi variējas. Izplatīts paņēmiens ir uzticēt kontroles mehānismu kādai neatkarīgai ievēlētai vai ieceltai institūcijai.
Gribētu jautāt - kāpēc K. Ante noliedz programmu un līdz ar to elementārākās ārējās kontroles nepieciešamību un iespēju? Kāpēc citur tas var eksistēt un veiksmīgi darboties, tikai Latvijā ne? Vai tādēļ, ka Latvija atkal ir īpašs gadījums? Ceru, ka ne.


 MEDIJU KRITIKA 
Kāpēc es nenoskatījos "Vakara interviju"
Ginta Grūbes saruna ar lietuviešu režisoru E. Ņekrošu

Līga KOKARE
13.01.2002

Ļoti reti skatos TV, jo tā nu ir iznācis, ka piederu pie tiem cilvēkiem, kuriem nav laika to darīt. Un nav arī patiesas vēlmes. Labāk paņemt no grāmatplaukta kādu grāmatu un režisēt pašai savu stāstu. Bet tas īsti neattiecas uz šo uzdevumu - izteikt savas pārdomas par kādu oriģinālraidījumu.
Ginta Grūbes vadītās "Vakara intervijas" LTV 1. programmā esmu redzējusi ļoti maz. Viena no pēdējām bija saruna ar tantiņu, kura dzīvo kūtī. Ak, jā, vēl redzēju interviju ar Jurģi Liepnieku. Bet šoreiz māte mani uzkūdīja, ka būšot intervija ar lietuviešu režisoru E. Ņekrošu. Uzķēros, jo esmu viņa talanta cienītāja. Nevaru īsti lepoties, ka pilnībā pārzinu viņa veikumu, bet divas izrādes gan man bija laime noskatīties - "Trīs māsas" un "Hamletu". Atcerējos arī, ka esmu lasījusi, šķiet, Normunda Naumaņa interviju ar E. Ņekrošu "Dienā". Lūk, ar šādu "bagāžu" atrados pie televizora, lai skatītu šo vīru vaigā un uzzinātu ko jaunu par šo izcilo režisoru.
Jāatzīstas, ka neesmu ne "Vakara intervijas", ne arī Ginta Grūbes fane. Varbūt tas arī nedaudz atvēsināja manu interesi par šo interviju. Tomēr domāju, ka tas nespēs sabojāt manas cerības.
Cik atceros, pirmais intervētāja jautājums bija: "Vai jūs zināt, kas jūs esat?" Bladāc! Atzīstos, neesmu interesējusies, kādu izglītību guvis Gints Grūbe, bet tik, mēreni izsakoties, jocīgu intervijas sākumu nebiju gaidījusi. Televizorā - klusums. Cigarete. Dūmi. Klusums. Visbeidzot samocīta atbilde. Raidījuma turpinājumā - ļoti optimistisks Ginta Grūbes aizkadra teksts par E.Ņekrošu: ka viņš ir viens no izcilākajiem mūsdienu režisoriem Eiropā, ka viņš var atļauties iestudēt vienu izrādi divos gados, ka viņam pašam ir savs teātris, ka viņš iestudē klasiku, bet ne lietuviešu dramaturgu darbus, ka uz viņa izrādēm visas biļetes ir izpārdotas utt. Respektīvi, raidījuma vadītājs stāsta par to, ko, pēc manas saprašanas, zina gandrīz ikviens vidusmēra cilvēks, kurš kaut nedaudz interesējas par kultūru. Varbūt tomēr esmu pārāk kategoriska savos spriedumos? (Atmiņā atplaiksnī kāda epizode iz manas dzīves, kad, pie viesu galda sēžot, pārliecinoši bārstīju frāzes par pirmo filmu pasaulē - brāļu Lumjēru "Vilciena pienākšana". Bet pēc brīža izrādījās, ka neviens no klātesošajiem neko par to nezināja un nebija redzējis kadrus no šīs filmas. Totāla izgāšanās! Biju visus padarījusi par muļķiem, ieskaitot sevi. Faktiski - vispirms sevi!) Bet turpināšu savas pārdomas par interviju.
Nākamais Ginta Grūbes jautājums: "Kāpēc Jūs neiestudējat lietuviešu rakstnieku darbus?" Atkal man jāsaka, ka laikam šo jautājumu uzdod vai katrā intervijā ar E. Ņekrošu. Varbūt šādu jautājumu nevar pārmest žurnālistam, jo tiešām - tas ir interesants fakts, kāpēc gan leišu režisors neiestudē leišu lugas. Ņekrošs atbild - lēni, ilgi klusējot, smēķējot. Tad seko optimistisks Ginta Grūbes aizkadra teksts par Ņekroša iestudējumiem. Atkal jāsaka - nekādu jaunu informāciju par režisoru šie aizkadra teksti skatītājam nesniedz.
Vēl viens jautājums. Vēl. Un tad: "Vai Jūs esat laimīgs?" Mans pacietības mērs ir pilns. Vai tiešām jābrauc uz citu valsti, jātiekas ar tik izcilu režisoru, jātērē laiks un nauda, lai pajautātu pāris banālus jautājumus, pabārstītu pāris zināmus faktus un nofilmētu to, kā viens cilvēks smēķē?! Un klusē...
Atzīstos, es nenoskatījos šo interviju līdz galam. Es to vienkārši nespēju izdarīt. Bija nepatīkami noskatīties, kā E. Ņekrošam jāmocās, lai kaut ko atbildētu. Nē, es maldos. Viņš nemocījās un netēloja. Viņš vienkārši smēķēja un atbildēja. Un klusēja. Vairāk jau klusēja, nekā runāja. Es šo interviju varētu nodēvēt par Klusuma interviju. Droši vien man daudzi var oponēt - ka tāds nu viņš ir, ka viņš daudz nerunā, ka viņš vispār izvairās no žurnālistiem, intervijām. Jā, varbūt. Es nezinu, jo neesmu TV redzējusi nevienu citu interviju ar E. Ņekrošu. Bet, cik noprotu, ja jau viņš bija piekritis intervijai, tad viņam arī bija, ko pateikt. Un žurnālista uzdevums ir profesionāli banāls - atraisīt viņu uz atklātību, noskaņot uz sarunu. Man liekas, ka tas ir žurnālista profesijas pamatu pamats. Varbūt atkal kļūdos, jo neesmu profesionāle. Man vēl daudz jāmācās. Toties es varu sevi uzskatīt par profesionāli kā televīzijas skatītāja. Šādā ampluā mani nepiespiedīs skatīties to, ko negribu un ko uzskatu par nevērtīgu. Mans ieteikums būtu - tā vietā, lai mocītu režisoru un pats mocītos ar pastulbiem jautājumiem, rast iespēju TV skatītājiem redzēt kādu E. Ņekroša izrādes ierakstu. Kaut vai fragmentu. Domāju, ka no tā cilvēki iegūtu daudz vairāk. Arī lietuviešu režisors E. Ņekrošs. Un arī žurnālists.


 VIEDOKLIS 
Turpinot diskusiju par LU SP vēlēšanām

Matīss SĪLIS, LU SZF Politikas zinātnes II kursa students
11.01.2002

Lai neļautu apdzist Pētera Timofejeva aizsāktajai diskusijai par Latvijas Universitātes Studentu padomes (LU SP) vēlēšanām un cerot uz tālāku diskusijas izvēršanu, nolēmu izteikt arī savu viedokli par dažiem no kolēģi satraukušajiem jautājumiem.
Apskatot jautājumu par vēlēšanu sarakstu veidošanas principiem, jāsecina, ka tie ir… oriģināli. Timofejeva aprakstītais gadījums par iekļaušanu sarakstā pēc principa "aizgāju un piereģistrējos" ir patiešām "politoloģisks retums", kā to precīzi atzīmēja pats Timofejevs. Savukārt Kristīnes Antes rakstā (Ante K. "Esam vēl dzīvi" // LU SP Lapa 2001. gada 20. decembris) aprakstītais princips (jauno censoņu atzīšana "par gana piemērotiem saraksta ideoloģijai"), manuprāt, uzskatāmi norāda uz LU SP oligarhizāciju. Šāda rekrutācija, kur par pamatu tiek ņemta atbilstība ideoloģijai, par kuras saturu un esamību vispār, pārējie - neiesvētītie - studenti var tikai izdarīt minējumus, nekādi neveicina studentu iesaistīšanos sev svarīgu lēmumu pieņemšanas procesā. Par katra saraksta ideoloģiju vajadzētu būt informētiem arī savu izvēli izdarošajiem studentiem, ne tikai pašu sarakstu dalībniekiem.
Pašreizējajā situācijā, nav pārsteidzoši, ka studenti savu izvēli vēlēšanās izdara, vadoties pēc kandidāta piederības konkrētai fakultātei, nevis pēc kandidātu aizstāvētajām idejām. Nekādas informācijas par šīm idejām vienkārši nav! Tātad LU SP ievēlētie studenti pārstāv katrs savu fakultāti. Tikai kādas gan ir katras fakultātes īpašās intereses? Vai pašreizējajā Studentu padomē ir pārstāvēti tie studenti, kuri atbalsta, piemēram, rotācijas principa, vai, piemēram, vispārējas augstākās izglītības maksas ieviešanu? Vai LU SP spēs aizstāvēt studentu intereses šajos jautājumos, ja nav papūlējusies tās uzzināt?
Iepazīstoties ar vēlēšanu rezultātiem, pirmkārt, māc šaubas par SP leģitimitāti, jo 8% studentu piedalīšanās vēlēšanās nav uzskatāma par apmierinošu. Otrkārt, ir izveidojusies interesanta situācija, kurā proporcionālā velēšanu sistēma darbojas kā mažoritārā! 86,3% ekonomistu balso par "Paisumu"; 91,1% fizmatu - par "Mazajiem oranžajiem". Visvairāk vietu iegūst tas saraksts, kura fakultātei ir vairāk studentu. Treškārt, balstīšanās uz ideoloģiju pārvar fakultāšu robežas! "Nacionālās apvienības" saraksta ievēlētie seši kandidāti pārstāv piecas fakultātes! Kaut gan arī šim sarakstam ir savas "drošās" fakultātes.
Pašreizējā SP vēlēšanu sarakstu (partiju?) balstīšanās uz konkrētām fakultātēm norāda uz šo sarakstu veidojošo cilvēku un par tiem nobalsojušo (atgādināšu - 8%) priekšstatu par SP uzdevumiem - aizstāvēt konkrētu fakultāšu studentu intereses LU organizācijas iekšējās cīņās (piemēram, cīņās par līdzekļiem, labākajiem pasniedzējiem, labākajām kojām utt.). Vai šāds ir LU SP uzdevums? Jautāju vēlreiz - kādas ir fakultāšu īpašās intereses, kurām būtu jābūt pārstāvētām LU SP? Ja tādu nav vai arī tās ir salīdzinoši nesvarīgas, tad kādas ir studentu intereses un kā tās var tikt pārstāvētas, ja vēlēšanu sarakstus veidojošie cilvēki nav pauduši savus priekšstatus nedz par šīm interesēm, nedz par to īstenošanas līdzekļiem.
Varbūt šiem cilvēkiem šādu priekšstatu nav, bet ir, runājot Kristīnes Antes vārdiem, "tādas nepārspējamas pozitīvās īpašības kā uzdrošināšanās, enerģija un iniciatīva"? Vai mums būtu jāpievienojas LU SP priekšsēdētājai un jāizvēlas "tie saraksta kandidāti, kas ir motivēti darboties LU Studentu padomē. Tas nekas, ja viņiem vēl nav skaidras programmas un atbilstošas pieredzes"? Iedomāsimies šādu situāciju: tūristu autobuss brauc pa kalnainu apvidu, pēkšņi autobusa vadītāju ķer sirdstrieka. Pasažieriem jāizvēlas, kas vadīs autobusu līdz slimnīcai. Ir divi kandidāti - pirmais, ļoti aktīvs un entuziastisks puisis, kuram ļoti patīk grozīt autobusa stūri un kurš vienkārši no ādas lien laukā, lai viņam atļautu braukt, bet ir problēma - viņš to nekad nav darījis. Otrs kandidāts - pusmūža vīrs, kuram nav ne mazākās vēlēšanās sēsties pie stūres, jo viņš jau 20 gadus ir tālbraucējs šoferis. Kuru jūs sēdinātu pie stūres šajā situācijā?
Vēl viens diskutējams apgalvojums, kuru varam izlasīt Antes rakstā: "Kādēļ nebija vēlēšanu programmu? LU SP pārstāv studentu kopumu, nevis atsevišķas fakultātes. Minot priekšvēlēšanu programmā konkrētas problēmas, saraksts apliecina, ka apzinās tās." Pirmkārt, LU SP būtu jāpārstāv studentu kopuma intereses, bet tas nekādā gadījumā nav jādara sarakstam! Tie pat nevar to izdarīt! LU studentu kopums nav viendabīga masa, kurā visi domā vienādi. Katram sarakstam būtu jāpārstāv konkrētas grupas intereses. Savukārt kopīgo studentu interešu definēšana notiek LU SP ietvaros sarakstu ievēlēto pārstāvju savstarpējas mijiedarbības rezultātā. Otrkārt, ar problēmu uzskaitīšanu nepietiek! Ir nepieciešamas atbildes uz smago jautājumu: ko darīt? Par šīm atbildēm arī balso vēlētājs. Kā savā rakstā norādīja Pēteris Timofejevs: politisko kandidātu tikšanās ar vēlētājiem tiek praktizēta tieši ar šo mērķi - lai kandidāti apzinātos svarīgākās problēmas un lai vēlētāji varētu iepazīties ar dažādu kandidātu piedāvātajiem problēmu risināšanas ceļiem un izvēlēties sev piemērotāko.
Ceru, ka turpmākajā diskusijas gaitā izdosies rast risinājumus tām problēmām, kas līdz šim ir konstatētas. Šo problēmu risināšana cels gan studentu politisko aktivitāti, gan politisko kultūru.


No "Capuccino" kafijas palika tikai aromāts
Atsauksme uz Evitas Naglinskas rakstu "Es varētu būt pat antilope. Tas nekas, ka ar ragiem".

Irina JERŠOVA
10.12.2001

Pilnīgi piekrītu Evitai un viņas intervētām studentēm, ka darbs mācību laikā nav nekāda medusmaize. Pat tajā gadījumā, ja izdodas sameklēt neparastu un interesantu darbu. Tik un tā būs grūti, jo palielinās gan fiziskā, gan intelektuālā slodze, pie tam vēl moka sirdsapziņa, ka nedrīkst nolaisties mācības. Taču bieži vien vēlme tikt pie kabatas naudas uzveic kliedzošo sirdsapziņu, jo katram studentam gribas būt materiāli neatkarīgam un patstāvīgi pelnīt naudu, lai cik nogurdinoši tas arī nebūtu. Galvenais, ka pats esi nopelnījis.
Es vēlētos padalīties savā pieredzē un papildināt studentu stāstus ar to, kā man gāja, kad mācījos pirmajā kursā.
Apzinoties, ka brīvais laiks pēcpusdienās ļauj man aizdomāties par darba meklēšanu, es devos uz studentu darba biroju, taču tur nevienu prātīgu piedāvājumu neatradu. Stāvēt lielveikalos no rīta līdz vakaram un reklamēt smaržas - tas man šķita par traku. Sapratu, ka nekas nopietns mani tur nesagaidīs, tāpēc nolēmu lietas nesasteigt un sāku apzvanīt paziņas un draugiem, cerot, ka varbūt atradīsies kaut kas man piemērots. Daudzi no viņiem jau bija nogājuši darba meklētāju ceļi. Zvanīju un runāju ar tiem, kurus uzskatīju par lieliem speciālistiem darba meklēšanas jautājumā. Par laimi, šis variants attaisnojās. Kad draudzene man iedeva vizītkarti ar diezgan vilinošo informāciju, es jutos gluži kā loterijas lielo balvu vinnējusi. Bija nepieciešams pavāra palīgs itāļu kafejnīcā "Cafe Roma", kas atrodas Pulkveža Brieža 4. Speciālās prasmes netika prasītas. Tikai angļu valodas zināšanas bija obligātas, bet tā man nebija liela problēma. Es saņēmos un piezvanīju, lai norunātu tikšanos. Vārdu sakot, viss gāja pēc plāna.
Kad kādā rītā devos meklēt pašu kafejnīcas, cerot ieraudzīt lielu izkārtni pie respektabla nama, biju nedaudz vīlusies. Īstā vieta bija neliels, gandrīz nemanāms pagrabiņš, pie kura stāvēja dažas sievietes. Nodomāju, ka viņas gaida savas darba dienas sākumu. Pienākusi klāt, es iepazinos ar viņām un pavaicāju, kā te ir jāstrādā. "Galvenais ir klausīties, ko viņš saka." Un šī frāze bija mans pavadonis, pildot savus pienākumus.
"Viņam" bija ap 45 gadiem. Kafejnīcas īpašnieks itālis Antonio Sugaroni man šķita jauks cilvēks - vienkāršs, miermīlīgs, labsirdīgs un īsts sava amata profesionālis, patiess itāļu virtuves fans. Precīzs, pedantisks, pārliecināts un līdzsvarots - man pat radās priekšstats, ka tās ir itāļiem raksturīgas iezīmes. Mēs sarunājamies angliski bez uztraukuma un pārpratumiem. Antonio pat bija sajūsmā par manām angļu valodas zināšanām. Viņš interesējas, vai es gadījumā neesmu praktizējusies Anglijā. Man jau pašai būtu to gribējies, bet mana angļu valoda bija tepat skolā apgūta. Par to jāpateicas angļu valodas pasniedzējai, kas mums mācīja brīvi sarunāties svešvalodā.
Ar Antonio vienojāmies par darba stundām, samaksu un pārējiem noteikumiem. Bija nepieciešams noformēt arī sanitāro grāmatiņu. Atlīdzība par darbu gan bija visai pieticīga. Strādājot visu dienu no pulksten 10 līdz 22, bija paredzēta samaksa Ls 3,50. Ja strādāju tikai no rīta līdz pusdienlaikam vai no pusdienlaika līdz kafejnīcas slēgšanai, atalgojums bija Ls 1,50. Man šī summa likās ļoti niecīga. Vienīgais mierinājums bija, ka brokastis, pusdienas un vakariņas varēju paēst par brīvu. Un uzskatīju, ka arī darba pieredzei ir sava vērtība. Un es piekrītu strādāt šajā kafejnīcā.
Pavārs man izrādīja mazās kafejnīcas telpas. Sākotnējās vilšanās par it kā necilo iestādi ātri vien izklīda. Itāļu gaumē stilīgi iekārtotā klientu zāle viesa siltas jūtas manā sirdī. Tiesa, darba dienas lielākā daļa bija jāpavada niecīgā virtuvītē pie plīts, ledusskapja, produktu plauktiem un galda. Bet tur nenācās garlaikoties. Bez manis tur rosījās trauku mazgātāja un galvenā pavāra palīdze, kuru varēja saukt par Antonio labo roku.
Sajūtot brīvu darba gaisotni, es liku lietā visas mājās apgūtas prasmes - mizot kartupeļus, griezt maizi, augļus, dārzeņus, sildīt gatavus ēdienus. Man šie pienākumi šķita ļoti viegli paveicami. Novērtējis manu drosmi un pārliecības pilnās kustības, Antonio drīz vien sāka man mācīt, kā pagatavot specifiskos itāļu virtuves ēdienus. Mans pirmais eksperiments bija marinētie baklažāni, pēc tam saldais ēdiens "Markizo". Lepojos ar to, ka viss labi izdevās, neskatoties uz to, ka bija jārēķinās ar miligramiem un sekundēm, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Manis iegaumētā frāze "galvenais ir klausīties, ko viņš saka" tiešām lieti noderēja. Mums ar pavāru izveidojas laba sadarbība . Var teikt, ka mani bija pārņēmis šī darba entuziasms.
Labs garastāvoklis darba dienas sākumā bija nodrošināts ar tasīti brīnišķīgās kafijas "Capuccino", kuru es dzēru ar lielu baudu, cerot, ka viss turpināsies tieši tādā pašā garā. Taču es neesmu aso ēdienu iecienītāja un vispār dodu priekšroku pārtikai, kuru par veselīgu atzīst arī dietologi. Tāpēc no kafejnīcas piedāvātās ēdienkartes manai gaumei atbilda tikai zupas. Itāļu mērces mani atbaidīja. Uz 15 "spagetti" nosaukumiem pat skatīties negribēju. Ātri vien sailgojos pēc auzu pārslu putras, kefīra un āboliem. Ievēroju, ka arī pārējie kafejnīcas darbinieki īpaši neaizraujas ar te gatavoto ēdienu baudīšanu. "Atnes līdzi bulciņu un iedzer tēju", dzirdēju no citiem te strādājošajiem. Un tad galvā pavīdēja doma, ka ilgi tā nevarēšu izturēt.
Ar klientiem šai kafejnīcai gāja pašvaki. Laikam jau lielākā vaina bija meklējama cenās, jo otrais ēdiens te maksāja no 10 līdz 20 latiem. Cilvēki te parādījās lielākoties pievakarē. Un tie pārsvarā bija kafejnīcas pastāvīgie klienti. Uz rīta kafiju šajā vietā nebija daudz pretendentu. Jau trešajā dienā man kļuva vienmuļi, garlaicīgi un nogurdinoši.
Kopmītnēs pēc darba atgriezos ļoti vēlu. Nebija vairs ne spēka, ne vēlēšanās mācīties. Iedomājos, cik bēdīga būtu mana dzīve, ja es katru dienu pavadītu pustumšajā pagrabiņā, ierobežotā cilvēku lokā, pusbadā un par to vēl saņemot niecīgu atalgojumu. Nē, man kā jaunam cilvēkam ar augstam pretenzijām pret dzīvi tas nebija pa prātam. Un tāpēc man nācās atvadīties gan no jaukā Antonio, gan no specifiskās itāļu virtuves, gan no omulīgās zāles gaisotnes, gan no baudāmas kafijas tasītes, kuras aromāts man katru reizi atgādinās piedzīvojumus kafejnīcā "Cafe Roma". Vēlreiz pārliecinājos, ka katram ir savs aicinājums, intereses, vēlmes. Un tās arī ir jārespektē, meklējot darbu.


 MEDIJU KRITIKA 
Šovs palika "aiz rāmja"

Žanna ZĀLĪTE
10.12.2001

Reiz kaut kur lasīju, ka ar televīziju ir tā: vienalga, ko un kā tā rāda - attēla iespaids uz skatītāju tik un tā esot pietiekami spilgts. Šķiet, šo atziņu ielāgojuši daudzi TV oriģinālraidījumu veidotāji, kuriem liekas, ka raidījuma kvalitātes neesamību itin veikli var kompensēt ar sevis demonstrēšanu kadrā. To neviļus atcerējos, kad 13. novembrī pulksten 21.30 Latvijas Televīzijas 1. programmā vēroju Dainas Jāņkalnes veidoto raidījumu "Sarunas bez rāmja". Ne jau tāpēc atcerējos, ka man šo pieņēmumu gribējās attiecināt uz šī talk show žanra raidījuma vadītāju, bet tāpēc, ka šo atziņu es ar viņas personību nekādi nevarēju un nevēlējos sasaistīt.
Pirms apmēram pusgada, kad "Sarunas bez rāmja" bija nesen dzimis raidījums, Pēteris Bankovskis rubrikā "TV kritiķa acs", ko laikraksts "Diena" publicē savā ik ceturtdienas TV programmas pielikumā, prognozēja, ka šis nesen tapušais, bet profesionāli veidotais raidījums būs dzīvotājs. Izrādās, kritiķim bijusi taisnība, jo vēl aizvien TV ekrānos skatītāji ik otrdienas vakaru tiekas ar Dainu Jāņkalni un viņas studijas viesiem.
13. novembra tēma - bailes - bija interesanta un uzmanību piesaistoša. Par ko liecina un cik pamatotas ir bailes? Tā raidījuma tēmu pieteica žurnāliste, atgādinot gan studijā, gan pie televizoru ekrāniem sēdošajiem 11. septembra notikumus Amerikas Savienotajās Valstīs, rosinot katram domāt par bailēm sevī. Nenoliedzami, šis ASV notikušais terora akts ir pārvērtis daudzu dzīves. Arī to, kuri atklāti runāt par bailēm vairās, apziņā šīs izjūtas tomēr ir iezagušās - kaut lēni un nemanāmi, bet ir.
"Sarunas bez rāmja" vadītājas izvēli manā skatījumā attaisnoja trīs raidījuma dalībnieki - Katastrofu medicīnas centra direktors Mārtiņš Šics, Nacionālā Vides un veselības centra darbiniece Aija Griškēviča un Latvijas Nacionālā teātra aktrise Inta Tirole. Taču pavisam nesaistošs man šķita pulkveža Daiņa Turlā teiktais. Tiesa, šis raidījuma dalībnieks tika pieteikts kā cilvēks ar neordināru viedokli vairākos jautājumos. Taču līdz ar viņa parādīšanos kadrā pazuda arī aizsāktā tēma par bailēm, jo izskatījās, ka Dainim Turlajam svarīga bija sevis apliecināšana, manipulēšana ar atpazīstamību. Un D. Turlais "pašapliecinājās" vairākos veidos - gan uzsverot savu jaunības aizraušanos filozofiju, gan liekot skatītājiem justies gluži vai vainīgiem par to, ka viņi par Afganistānas karu zina tikai tik, cik žurnālisti veiksmīgi vai neveiksmīgi to interpretējuši. Tad vēl šajā garlaicīgajā runā (brīnos, kāpēc žurnāliste Daina Jāņkalne Daiņa Turlā stāstā tik reti iejaucās) raidījuma viesis atzinās, cik ļoti viņam nepatīkot ASV prezidents Bušs; viņš visiem "atklāja" jau sen dzirdētu patiesību par Buša zemo intelektu, par ko gan Amerikā, gan arī visā pasaulē pirms prezidenta vēlēšanām runāja aizgūtnēm, un kas nepagāja secen pasaules notikumos pat visneinformētākā un aprobežotākā pilsoņa ausīm. Kad D. Turlais gana bija izrunājies par šo un to, kad bija "konstatējis", ka terorismu var pieveikt, cīnoties pret tā cēloņiem, bet nevis ar sekām, viņš sevis izrādīšanai atvēlētā laika beigās vēl neaizmirsa piebilst, ka viņa viedoklis šajā un, domājams, arī citos jautājumos ir dominējošais (tas tā, drošībai, ja nu kāds varbūt tomēr domā citādāk...).
Manuprāt, Daiņa Turlā šajā baiļu tēmā tik neiederīgajam stāstījumam dinamiskuma un atraktivitātes noti nespēja piešķirt pat daži viņam uzdotie jautājumi, kas bija neuzbāzīgi un trāpīgi, taču acīm redzami adresātam nesaprotami, jo monotono runu tie nepadarīja spraigāku ne par mata tiesu. Arī viņa personība skatītājiem nekļuva valdzinošāka.
Patiesi baudāms bija Katastrofu medicīnas centra direktora Mārtiņa Šica kompetentais stāstījums. Viņā klausoties, bailes patiesi izgaisa, jo viņš par Sibīrijas mēri runāja kā par nieka nobrāzumu vai nenozīmīgu saaukstēšanos, uzsverot, ka Latvijas lielākais risks nebūt nav Sibīrijas mēris, bet gan ceļu satiksmes negadījumi, kuros ik gadu dzīvību zaudē ap 600 iedzīvotāju. Spraiga bija saruna ar Nacionālā Vides un veselības centra darbinieci Aiju Griškēviču un, protams, ar Latvijas Nacionālā teātra aktrisi Intu Tiroli.
Žēl, ka Inta Tirole bija "atstāta" punkta uzlikšanai uz "i" (bet varbūt Daina Jāņkalne to darīja ar nolūku, jau iepriekš zinot, ka Dainis Turlais skatītājus garlaikos?), jo viņas neviltotajās emocijās (tās paspilgtināja aktrises talants), runājot par raidījumā izvirzīto tēmu, patiesi bija vērts ieklausīties. Vismaz kādu atziņu skatītājs no aktrises īsās runas varēja gūt, jo viņa vienīgā no visiem uzaicinātajiem spēja noformulēt, ko viņai nozīmē bailes. Un tā nebija izrunāšanās riņķī un apkārt par šo jēdzienu tā vispārzināmajā izpratnē. Intas Tiroles stāstiņš bija šī raidījuma "rozīnīte". Žēl, ka aktrises izjūtu baudīšana skatītājam ātri vien tika liegta. To pavisam negaidīti pārtrauca pusotras minūtes gara reklāmas pauze, pēc kuras kadrā, lai atvadītos no TV skatītājiem, parādījās raidījuma vadītāja.
Šis bija viens no Dainas Jāņkalnes veidotajiem raidījumiem, kuru varu salīdzināt ar virkni citu minētā cikla raidījumu. Bet tieši par šo jāsaka, ka šova šajā reizē nudien nebija. Arī informatīvo un skaidrojošo raidījumu klasifikācijas principiem tas nekādi neatbilda. "Kaut kas" starp "kaut ko"... Varbūt pašlaik notiek balansēšana uz "veselīga līdzsvara robežas starp raidījuma veidotāju cilvēciski nopietnajām vēlmēm un aizspriedumu un maldu diktētām pūļa prasībām", kā to pirms vairākiem mēnešiem paredzēja kritiķis Pēteris Bankovskis?!
Jā, ne velti televīziju mēdz uzskatīt par visbīstamāko masu mediju, kas tikai rada iespaidu, ka atspoguļo realitāti..., ka rāda šovu..., ka izklaidē skatītāju...


 MEDIJU KRITIKA 
"Bijušo savienība" Krievijas TV skatījumā

Niks VOLMĀRS
10.12.2001

Novembra beigās Krievijas iedzīvotājiem kārtējo reizi bija iespēja dzirdēt Latvijas vārdu. Šoreiz gan tie nebija apvainojumi krievvalodīgo apspiešanā. Tieši pretēji - neraksturīgi krievu medijiem Latvija tika parādīta brīnumaini pozitīvā gaismā. Taču pats interesantākās šīs filmas sakarā bija latviešu žurnālistu reakcija, kas, gaidījuši kārtējo apmelojumu šalti, maigi sakot, bija izbrīnīti.

Sākumā atgādināšu, ka runa ir par valsts televīzijas kanāla "Krievijas TV" (PTP - kr. val.) rādīto ciklu "Bijušo savienība". Ņemot vērā nesen uzvirmojušās un ticamās runas par Krievijas varasvīru finansētu kampaņu Latvijas diskreditēšanai, izbrīnu rada tik korektas filmas izveidošana šo pašu varasvīru kontrolētā televīzijā. Tādēļ svarīgi būtu analizēt ne tikai filmas saturu un informācijas devēju izvēli žurnālistiskās kategorijās, bet arī atbildēt uz jautājumu - kādēļ šāda (it kā) objektīva filma par Latviju parādījās? To jautāju arī kādam labi informētam ārpolitikas speciālistam, kura atbilde bija intriģējoša: "Nemāku teikt." Acīmredzot īsto atbildi uz šo jautājumu zina tikai kaimiņvalsts pašreizējās politiskas veidotāji.
Tiesa, nevaram izslēgt arī žurnālistiku darbu bez politiskās koriģēšanas iejaukšanās. Par labu šai iespējai runā arī fakts, ka "Bijušo savienība" ēterā parādījās nevis "prime time" laikā, bet krietni vēlā vakara stundā. Un Latvijā tā izsauca daudz lielākas diskusijas nekā Krievijā. Par filmas galveno vērtību var uzskatīt arī to, ka pēc "Bijušo savienības" vairs nevaram apgalvot, ka Krievijas masu mediji par Latviju izplata tikai neobjektīvu un apmelojošu informāciju. Tas nekas, ka "Bijušo savienība" Latvijas politiskajai situācijai pieskārās minimāli.
Gan nedomāju, ka šī filma Krievijā spēja sagraut visu iepriekš būvēto informācijas piramīdu par mūsu valsti. Diez vai TV skatītāji pilnībā aizmirsuši reportāžas par leģionāru gājieniem, pensionāru "varmācīgo izklīdināšanu" un krievvalodīgo "diskriminēšanu". Taču, ja dokumentālais darbs "Bijušo savienība" būtu vienīgā informācija, ko Krievijas iedzīvotāji būtu redzējuši par savu kaimiņvalsti rietumos, tad Latvijas tēls viņu acīs droši vien būtu daudz pievilcīgāks. Rastos priekšstats par saticīgu vienkopienas sabiedrību, strādīgu, eiropeisku un inteliģentu valsti ar labām atpūtas iespējām.
Filma ir arī profesionāli pozicionēta pret skatītāju - izmantoti krievu skatītājam atpazīstami Latvijas simboli, daudz ētera laika atvēlēts tieši krievvalodīgo dzīves atspoguļojumam un Krievijas lomai Latvijas ekonomikā. Zīmīgi, ka "savējo" dzīves apstākļu parādīšanai izvēlēti patiesi veiksmīgi, inteliģenti un bagāti cilvēki - skatieties, Latvijā krievi dzīvo "cepuri kuldami", ne par ko nesūdzas, pat atļaujas atzīt, ka situācija šeit labāka nekā Krievijā un te dzīvodami, šie veiksmīgie krievi paši min nepieciešamību mācīties latviešu valodu. Tas bija spilgts pretstats bieži izskanējušajam viedoklim par krievu diskrimināciju un asimilāciju. Šīs interpretācijas parādīšanās, manuprāt, ir vislielākais Latvijas ieguvums no šīs filmas.
Tomēr par vispārdrošākajām minūtēm filmā gribu saukt epizodes par mūsu zemi II. Pasaules kara laikā, kad skaļi izskan Latvijas okupācijas fakts. Arī leģionāru specifiskais jautājums "Bijušo savienībā" atspoguļots daudzpusīgi. Stāsti par latviešu ģimenēm, kur brālis karoja pret brāli, abās frontēs ar pārliecību cīnīdamies par Latvijas neatkarību. Man visemocionālākais šķita sirdi plosošais vecā vīra stāsts par viņa sievu, kuru padomju armijas zaldāti nodūra ar durkli, un mazo bērnu, kuru viņi sita pret sienu līdz nāvei tēva acu priekšā… Asaras vecā vīra sejā un fona mūzika tik emocionāli atspoguļoja Latvijas tautas ciešanas starp divām lielvarām kara laikā, ka visi minējumi par okupācijas neesamību šķiet lieki.
Latvijas simboli, kas zināmi vai katram, kas dzīvojis bijušajā PSRS, ir Jūrmala, Vecrīga (te uzņemts tik daudz populāru filmu), Dzintaru koncertzāle, VEF, RAF. Šīs vietas tika rādītas gan mūsdienās, gan pasenās kinohronikās. Un tās bija lietas, kas jebkuram Krievijas cilvēkam lika atcerēties ja ne paša jaunības gados trauksmaini pavadīto atvaļinājumu Latvijā, tad vismaz paša acīm ar TV starpniecību redzēt paziņu nostāstos dzirdēto.
"Bijušo savienības" montāžas virtuozitātes paraugs ir intervija ar teātra ģēniju Viju Artmani - šīs spožās personības radošās darbības spilgtākās lapaspuses un kontrastējošā tagadējā dzīve. Te nu parādījās patiesais filmu veidojošā žurnālista un režisora profesionālisms. Pieļauju varbūtību, ka Latvijas žurnālisti šādam likteņa pavērsienam neķertos klāt: ies te nevajadzīgi ķēpāties!
Aktrises atvērtās un patiesa ģēnija cienīgās atbildes, par bēdām un nabadzību runājot ar nelabojama optimista attieksmi, radīja asociāciju ar āksta likteni. Šajā gadījumā ar vārdu "āksts" es domāju garīgi dziļu, ironisku un satriecoši trāpīgu skatījumu uz dzīvi. Piemontējot klāt zīmīgos kadrus no filmas "Teātris", kas pazīstama ļoti plašai skatītāju auditorijai, līdz ar to pilnīgi skaidrs bija arī epizodes zemteksts, man ir pamats apgalvot, ka ar to Krievijas žurnālisti arī pateica paldies Vijai Artmanei par viņas talantīgo darbu. Tā bija kā pateicība par padarīto un nostaļģija par aizejošo.
"Bijušo savienībā" pieminētā filma par leģionāriem, kas mācību nolūkos iztulkota arī Latvijas krievu skolām, spilgti trāpīgais Vijas Artmanes portretējums, strādīgu un inteliģentu krievu uzņēmēju atspoguļojums, kā arī vēstures stunda par Latvijas specifisko jautājumu kara laikā un mūsu padomjlaiku simboliem radīja ķecerīgu domu - varbūt vajadzētu pārtulkot "Bijušo savienību" latviski un rādīt skolās? Citādi Latvijas skolēni turpinās domāt, ka Krievijā par Latviju tiek izplatīta tikai dezinformācija. Latvijas TV šādu darbu par Latviju diez vai izveidos. Kaut vai tādēļ, ka politiskās nodevas pie mums cieņā ir pat lielākā…


 AICINU UZ DISKUSIJU 
Kaut kas nav īsti kārtībā ar LU Studentu padomes priekšvēlēšanu kampaņu Sociālo zinātņu fakultātē
Dažu politoloģisku aspektu analīze

Pēteris Timofejevs,
LU SZF Politikas zinātnes II kursa students

Jau atkal ir pagājis viens Latvijas Universitāte Studentu padomes (LU SP) darbības termiņš. Un kā loģisks tā noslēgums ir atnākušas jaunas vēlēšanas. Kā politikas zinātnes studentam man LU SP vēlēšanas ir interesantas no politoloģiskā aspekta, kas var ne tikai sniegt atbildes uz daudziem situacionāla un arī eksistenciāla rakstura jautājumiem, bet paradoksāli - vēl uzdot tādus jautājumus, atbildes uz kuriem nav meklējamas šinī rakstā. Mana interese saistās ar tā saucamo sarakstu jeb partiju izveidi un dažiem sarakstu dalībnieku politisko tehnoloģiju aspektiem. Raksta gatavošanā tika izmantotas tiešās novērošanas un tā saucamās ekspertu jeb elites aptaujas metodes.
Jautājums - kā tad veidojas saraksti vēlēšanām? - ir visai intriģējošs, tāpēc to uzdevu vienam šo procedūru izgājušam cilvēkam, kuru vārdā nesaukšu, lai mani vēlāk neapvainotu netiešā vēlēšanu aģitācijā. Atbilde bija apmēram tāda: "Nu, es aizgāju uz LU SP un izdomāju, kurā sarakstā es gribu, un viņi mani piereģistrēja…" Neteikšu, ka biju pārsteigts, jo tāds apzīmējums neatspoguļotu manas īstenās izjūtas. Tomēr - pie malas izjūtas! - politologam ir jābūt aukstam un objektīvam. Kā Makss Vēbers teica par ierēdņiem - "sine ira et studio". Bez dusmām un paša ieinteresētības. LU SP oficiālajā mājaslapā apstiprinājumu šādiem izteikumiem neguvu, toties tur publicētajā LU SP Satversmē atradu norādi, ka vēlēšanu kārtība ir reglamentēta īpašā nolikumā. Tādējādi es aizdomājos par gadījumiem, kad pat visai demokrātiskas organizācijas, kuras ir dibinātas un darbojas tikpat demokrātisku mērķu labā, šinī gadījumā - pārstāvēt LU studentus gan Latvijā, gan ārvalstīs - var birokratizēties, apaugt ar papīra kalniem, nolikumu un kārtības ruļļu biezokni, kas savukārt rada pamatu bailēm par organizācijas oligarhizāciju, ar to izprotot, ka organizācijas vadāmība un kontrolējamība, kā arī vienkārši (pie-)iekļūšana tajā var kļūt ar īpašām priekšzināšanām neapveltītam studentam visai problemātiska (par oligarhizāciju - Robert Michels. Political Parties: A Sociological Study of the Oligarchical Tendencies of Modern Democracy). Par LU SP elitarizāciju tika spriests īpašā diskusijā (www.e-studija.lv), šinī jautājumā man ir īpašs viedoklis, bet, tā kā tas neattiecas uz manis iztirzāto tēmu, neizklāstīšu to.
Tika aptaujāti arī daži citi kandidāti, kuri lielos vilcienos apstiprināja jau minēto versiju par saraksta veidošanu kārtību. Secinājumi par šo studentu pārstāvniecības veidu ir šādi: pirmkārt, saraksts vai partija LU SP vēlēšanām neatbilst ne Morisa Diveržē (Maurice Duverger. Political Parties: Their Organization and Activityin the Modern State), ne Džovanni Sartori (Giovanni Sartori. A Sociology of Parties: A Critical Review), ne kādu citu partiju pētnieku teorijām. Tātad šis ir izņēmums, kas neiekļaujas nevienā teorētiskā rāmī jeb satvarā. Līdz ar to varētu ieteikt saviem kolēģiem gan no Politikas zinātnes nodaļas, gan no Socioloģijas un no Komunikāciju nodaļām pievērst uzmanību šim politoloģiskajam retumam.
Pārējos secinājumus gribētu atstāt līdz galam neizteiktus, norādot savu domu gaitu tikai ar konkrētu jautājumu palīdzību. Vai šī sarakstu veidošanas kārtība patiešām ir pati demokrātiskākā? Proti, vai studenti, kuri individuālā kārtā reģistrējas kādā sarakstā, ir kopēju studentu interešu atspoguļotāji, vai arī viņi atspoguļo savas personiskās intereses? Izvēršot - vai viņi pārstāv kādas fakultātes studentu intereses vai arī viņi tur ir nokļuvuši tikai tāpat - negadījuma dēļ.
Vai ir godīgi rīkot tā saucamās proporcionālās vēlēšanas visā LU? Vai nebūtu demokrātiskāk rīkot mažoritāras vai proporcionālas vēlēšanas katrā fakultātē, tādējādi ievēlot vismaz katras fakultātes studentu interešu pārstāvjus, ja ne kādas studentu interešu grupas pārstāvjus?
Summējot - vai nav laiks pārdomāt eksistējošo LU SP vēlēšanu nolikumu. Es aicinu uz diskusiju visus, kuriem rūp tāda vērtība kā demokrātija. Mainīt nolikumu nav pašmērķis, bet patiesas rūpes par to, lai LU SP patiesi spētu artikulēt visu vai vismaz lielākās daļas studentu intereses, mazinātu aizdomas par elitārismu un veicinātu studentu politisko aktivitāti.
Otrais priekšvēlēšanu norises aspekts, kurš manī radīja interesi, ir priekšvēlēšanu politiskā aģitācija. Tas ir tiešs jautājums par katra saraksta politiskajiem tehnologiem, viņu gaumi, priekšstatiem par vēlētāju un tā (es apzināti lietoju vietniekvārdu, kas norāda uz līdzību ar objektu) vajadzībām (vai interesēm?), politisko kultūru un izglītības līmeni. Lielu lomu spēlē arī polittehnologu uzskati un priekšstati par sabiedrisko attiecību lauciņu.
Raksts top priekšvēlēšanu kampaņas agrīnajā stadijā, kad, iespējams, aģitācija nav tik izteiksmīga. Es patiesi ceru, ka polittehnologi gardāko kumosiņu taupa pašai vēlēšanu dienai, lai arī īstas pārliecības par to man nav.
Par spīti tam, ka Latvijā, kā to atzīst vietējās autoritāte, pastāv neattīstītā (parochial) politiskā kultūra, studentu auditorija polittehnologiem varētu būt visai nepateicīga, jo studentiem kā sociālai grupai ir relatīvi augsts inteliģences un intelekta līmenis, kas varētu sarežģīt studentu "apvešanu ap stūra" ar muļķīgiem solījumiem vai šokolādi un banāniem. Tomēr vismaz politisko reklāmu līmenis un tikai vizuālais noformējums liecina par kaut ko pretēju. Vai nu sarakstu polittehnologi ir bez gaumes, stila un atbilstošas izglītības, vai arī vēlētāji ir visai viegli pakļaujami, kad pat ar primitīviem saukļiem un neandertālieša cienīgu vizuālo noformējumu apdrukāts papīra gabals uz viņu var atstāt fatālu iespaidu. Vai arī abi faktori kombinējas. Un vislielākais izbrīns man bija par to, ka šāda paskata plakātveidīgi papīra gabali tiek producēti un izlikti nākamo polittehnologu kalvē - Sociālo zinātņu fakultātē.
Norādīšu arī uz īpatnēju parādību, ka dažās valstīs, kurās politiskā reklāma nav atļauta, tiek plaši praktizēta politisko kandidātu tikšanās ar vēlētājiem. No vienas puses, vēlētājs iepazīstas ar politisko platformu un kandidātu personīgi, bet, no otras puses, kandidāts iegūst unikālu iespēju uzzināt, kas patiesi satrauc un dara rūpes vēlētājam. Divvirzienu informācijas kustība. Protams, ja abi to vēlas.
Sarakstos redzami tādu cilvēku vārdi, kuri vēlēšanās piedalās ne jau pirmo gadu. Ir arī tādi, kuri pagājušajā gadu netika ievēlēti. Var, protams, uzdot elementāru jautājumu - vai tad patiešām nebija iespējams mācīties no pagājušā gada kļūdām? Var jau būt, ka kāds man tagad atbildēs ar jau nozelēto Hēgeļa frāzi, ka vēsture rāda, ka no vēstures (tātad arī no kļūdām) neviens neko nav iemācījies.
Galvenais secinājums, ko var izdarīt no šāda veida improvizētas analīzes, ir, ka kaut kas ir jāmaina un pašiem jāmainās. Es norādīju uz, manuprāt, galvenajām nebūšanām, kas ir saistītas ar LU SP priekšvēlēšanu un vēlēšanu norisi Sociālo zinātņu fakultātē. Ceru, ka iespējamās diskusijas gaitā tiks rasti ja ne risinājumi, tad vismaz celta studentu politiskā aktivitāte, kas arī ir mans galvenais mērķis.


 MEDIJU KRITIKA 
Nešokējošais šoks

Liene KILBLOKA
10.11.2001

Skaidrojošu izklaidējošu raidījumu (talk-show) pirmsākumi meklējami 80. gadu sākumā ASV. Pēc tādiem pašiem radījuma uzbūves principiem talk-show veidoja 80. gados Itālijā un citur pasaulē. Latvijas televīzijas kompānija SIA "Alter A" 90. gadu sākumā skatītājiem Latvijā piedāvāja pirmo talk-show raidījumu "Šoka šovs", kas izpelnījās augstus skatītāju reitingus. Šis ir populārākais raidījums, ko veido "Alter A". Raidījuma pastāvēšanas sākumā "Šoka šovu" vadīja Natālija Ābola, bet pirms neilga laika viņu nomainīja meita Anna Ābola. 90. gadu sākumā raidījums patiešām šokēja skatītājus, ko pierādīja raidījuma popularitāte. Šodien raidījums vairs nešokē. Iemesls slēpjas faktā, ka raidījums "Šoka šovs" neatbilst talk-show raidījumu veidošanas principiem, ko secināju, skatoties raidījumu 19. oktobra vakarā LTV 2. programmā.

Kur slēpjas problēma?
Talk-show raidījumu uzdevums ir runāt par tēmām, par kurām nav pieņemts runāt ikdienā. Raidījuma galvenais uzdevums ir veidot izrādi auditorijai.
19. oktobra raidījumā "Šoka šovs" vadītāja Anna Ābola pieteica radījuma dalībnieci, Krievijas pilsoni Veru Pavlovnu kā sievieti, kura cīnās ar znotu Andri (meitenes mātes Ritas (narkomānes) un tēva laulība nebija reģistrēta) par mazmeitas, Latvijas pilsones Aļinas aizbildniecību, tomēr raidījuma gaitā, kurā vadītāja uzdeva jautājumus, kas absolūti neattiecās uz radījuma tēmu, atklājās, ka ar znotu attiecības ir sakārtotas, jo znots bāriņu tiesā pats atteicies no meitas aizbildniecības. Raidījuma uzbūve nebija pārdomāta. Un beigās vēl izrādījās, ka mazmeita ir Latvijas pilsone, bet aizbildne Vera Pavlovna - Krievijas pilsone, kura pat saņēmusi uzturēšanās atļauju Latvijā. Patiesībā skatītājam nebija skaidrs, kur slēpjas problēma. Raidījuma sākumā izvirzītā tēma izrādījās blefs.

Talk-show raidījuma mērķi
Talk-show raidījuma galvenais mērķis ir panākt auditorijas līdzdalību, emocijas un skaidrot. Šāda veida raidījumus veido, cenšoties iesaistīt cilvēkus, runājot par ikdienas dzīvi un sniegt baudu skatītājiem. Tā kā raidījumam nebija pārdomātas koncepcijas, nenotika arī aktīva diskusija starp studijā esošajiem skatītājiem, jo arī viņiem nekļuva skaidrs, kur slēpjas problēma. Nebija problēmas, tāpēc arī nebija, ko risināt. Auditorija izteica līdzjūtību meitenītei, par kuru interesējas tikai vecmāmiņa, nevis tēvs un māte. Raidījuma vadītāja Anna Ābola neveiksmīgi mēģināja iesaistīt skatītājus diskusijā, mudinot izteikt viedokli. Patiesībā skatītāji izteica tikai nožēlu par situāciju, kādā atrodas meitene. Viedokļu nebija, tiem nebija kur rasties, jo nebija problēmas, par ko diskutēt. Izpalika gan šovs, gan šoks.

Vai raidījums sevi izsmēlis?
Talk-show raidījuma vadītājam ir ļoti nozīmīga loma. Viņam jābūt gan radījuma varoņa vērtētājam, gan sarunas iniciatoram. Šajā gadījumā Anna Ābola neuzņēmās iniciatīvu, bet vienkārši kameras priekšā bezkaislīgi uzdeva jautājumus, kas pat neattiecās uz raidījuma tēmu, piemēram, kur 20 gadus atpakaļ raidījuma varone Anna Pavlovna strādājusi utt. Tas radīja iespaidu, ka raidījuma veidotāji nav sagatavojušies raidījumam. Turklāt Anna Ābola talk-show vadītājas lomai vēl nav gatava, viņa nespēj noturēt raidījuma dramaturģiju, nepieciešamības gadījumā nespēj improvizēt
Šķiet, raidījums "Šoka šovs" sevi jau ir izsmēlis un vairs nespēj pildīt talk-show funkcijas - nav tēmas, nav raidījuma mērķa. "Šoka šovs" vienkārši neatbilst raidījuma klasifikācijai. Vienīgais, kas atbilda talk-show radījuma veidošanas principiem, bija mēģinājums iesaistīt auditoriju un runāt par kādas sievietes ģimenes dzīves peripetijām.

Nav saiknes ar auditoriju
Talk-show radījumu uzdevums ir nodrošināt saikni ar auditoriju, nevis tikai risināt problēmas. Svarīgi, lai skatītājs varētu identificē arī sevi. 19. oktobra raidījumā nebija skaidrs, ar ko skatītājam sevi identificēt. Ar meitenītes māti narkomāni? Ar tēvu, kuram nav intereses par meitu? Ar vecmāmiņu - Krievijas pilsoni, kurai ir uzturēšanās atļauja Latvijā, bet kura pati nezin, ko vēlas? "Šoka šovs" šajā gadījumā nenodrošināja saikni ar auditoriju un arī nerisināja problēmu, jo patiesībā jau nebija, ko risināt. Raidījuma veidotāji mēģināja meklēt problēmas, kur to nebija. Vēl jo vairāk domāju, ka Latvijā ir cilvēki un problēmas, par kurām būtu vērts runāt, kuras būtu vērts risināt, bet izskatās, ka "Šoka šova" veidotāji nestrādā profesionāli. Natālija Ābola intervijā laikrakstam "Televīzijas Programma" teica, ka raidījuma "Šoka šovs" veidotāji meklējot interesantus materiālus presē, paši cenšas uzzināt aizraujošus, šokējošus notikumus. Tomēr jāatzīst, ka raidījuma veidotājiem tas vairs neizdodas.


 MEDIJU KRITIKA 
Savādi gan, ka "Savādi gan" smejas par visu un visiem
Par ko nācās domāt pēc 21. oktobra raidījuma "Savādi gan" noskatīšanās

Diāna ĻAHA
10.11.2001

Jau labu laiku raidījumam "Savādi gan" ir visai stabilas skatītāju simpātijas, bet, noskatoties kārtējo raidījumu, es nespēju atrast argumentus, kāpēc tā. Minētais raidījums ne tikai izceļas ar savu vulgaritāti un dažādiem "izlēcieniem", bet arī apsmej Latvijā pazīstamus cilvēkus, viņu darbu, viņu viedokļus, viņu kļūmes, izskatu un daudz ko citu. 21. oktobrī tika parodēta virkne reklāmu. Tas iznāca gluži kā antireklāma ikdienā reklamējamajai produkcijai. Domāju, ka arī parodēto reklāmu veidotājiem nebija īsti patīkami noraudzīties, kā viņu darbs tiek izsmiets, lai uzjautrinātu skatītāju tūkstošus. Manuprāt, visai neveiksmīgi tika parodēts arī Latvijas Televīzijā skatāmais raidījums "Aizkadri" un arī žurnāliste Ilze Alksne. Nekādu asprātību nesaskatīju, redzot ar guašas krāsās "asinīm" notraipītos "huligānus", sevišķi jau ņemot vērā pasaules notikumu kontekstu. No šis vulgārās parodijas mierīgi varēja atteikties. Tas personāžs, kas "Savādi gan" tiek saukts par Omāru, acīm redzami ir parodija par LTV "Panorāmas" žurnālistu Andreju Volmāru. Līdz šim biju domājusi, ka parodijas žanrs prasa spožu sniegumu. Bet te ir tāda nožēlojama ākstīšanās.
Raidījuma sadaļā "Slēptā kamera", iespējams, to pat neapzinoties, "Savādi gan" veidotāji nodarbojas ar divriteņu zādzību propagandu. Nu ir nu gan īstā tēma, par kuru jokot TV ekrānos situācijā, kad tiek apzagti tik daudzi velosipēdu īpašnieki.
Veiksmīgākā šajā raidījumā man šķita sadaļa "Saeimas sarunas". Nu vismaz parādījās kaut kādas rozīnītes.
Te nu vēl tikai jāpiebilst, ka, neraugoties uz to, ka šis raidījums mani visai pamatīgi sadusmoja, es to skatos ja ne vienmēr, tad bieži gan. Lai vai kā, man tas patīk.


 MEDIJU KRITIKA 
Tās bija. Tā ir. Kā būs?

Dace GERSONE
09.11.2001

Novērtēt kādu televīzija raidījumu ir grūti tāpēc, ka dažādu cilvēku dažādu cilvēku uztvere un domāšana ir atšķirīga.
Vairāk nekā pirms gada, kad iestājpārbaudījumos rakstīju motivācijas eseju, savā darbā pieminēju LTV raidījumu "Vakara intervija". Tieši tāpēc nolēmu vēlreiz vērtēt šo raidījumu, lai saprastu, vai pa šo laiku kaut kas ir mainījies. Ja, tagad es šo raidījumu vērtēju citādāk. Un tomēr - "Vakara intervija" varētu būt interesantāka, ja to veidotu mazliet savādākā stilā.
Raidījums šobrīd tiek veidots kā intervija. Bet, lai intervija būtu veiksmīga, interesanta un saprotama, ir nepieciešams to labi vadīt. Manā skatījumā Gintam Grūbem būtu jāmaina intervēšanas stils - jāuzdod konkrēti jautājumi, jārunā skaidri. Šīs vakara intervijas sākas no nekā un beidzas ar neko, jo raidījuma gaitā nav nekā konkrēta, ir tikai saraustīts stāstījums.
Raidījuma viesis ir vai nu sabiedrībā pazīstama persona, vai arī kāds cilvēks, kura dzīvē ir bijis kas neparasts, traģisks vai kas cits, kā var ieinteresēt televīzijas skatītāju. Bet gadās, kad raidījuma viesim ir acīm redzamas (precīzāk - ausīm dzirdamas) un pamatīgas problēmas ar skaidru dikciju. Piemēram, trešdien, 7.novembrī, raidījuma viesis bija gados vecs cilvēks, kuru sauca par Indriķi. Viņa stāstījumu uztvert traucēja neskaidrā runa, tādēļ bija grūti saprast visu interviju. Man kā skatītājai traucēja arī G. Grūbes piebildes intervijas gaitā - nemitīgie "jā", "mh" un it kā jau gatavās atbildes intervējamā vietā. G. Grūbe uzdod jautājumu, pats it kā jautājoši atbild un gaida apstiprinājumu vai noliegumu no intervējamā puses. Intervijas gaitā G. Grūbes balss ir neizteiksmīga un pat nepatīkama, taču aizkadrā viņš runā vienkārši lieliski - skaidra dikcija, patīkami klausīties. Kāpēc tāda atšķirība?
Protams, katram ir tiesības savu raidījumu veidot tā, kā viņš pats vēlas, bet varbūt vajadzētu ņemt vērā apstākļus, kas varētu traucēt izveidot labu raidījumu. Piemēram, ja viesim ir neskaidra runa, varētu no viņa iegūt vajadzīgo informāciju un pasniegt to aizkadrā, bet kadros varētu ietvert epizodes no konkrētā cilvēka dzīves.
Manā skatījumā, raidījuma būtība ir pastāstīt televīzijas skatītājam ko interesantu vai kā citādi saistošu no citu cilvēku dzīves. Ja šo uzdevumu veic tehniski kvalitatīvi un atraktīvi, tad mērķis ir sasniegts. Bet šobrīd "Vakara intervijā" pietrūkst abu šo minēto nosacījumu. Būs jāpaskatās "Vakara intervija" vēl pēc gada. Tad jau redzēšu.


 DISKUSIJA PAR MAKSAS IZGLITĪBU 
Nopirkt var visu. Arī zināšanas

Vita TEIVĀNE
08.11.2001

Sava viedokļa paušana par tādu tēmu kā studijas par valsts vai par juridisku/fizisku personu līdzekļiem jāsāk ar tā fakta pieminēšanu, ka pati esmu no tiem studentiem, kas mācās par savu naudu. Ja runāt vēl konkrētāk - par savu vecāku naudu. Jāatzīst, ka apskatāmā tēma, kā par brīnumu, man personīgi šajā periodā nešķiet īpaši aktuāla. Kur nu vēl - sasāpējusi. Diez ko komfortabli laikam nejustos, ja apstākļi liktu ņemt kredītu, lai varētu mācīties šobrīd un šajā vietā, vai - ja naudiņa par studijām būtu jāizdod no pašas maka (šķiet, ka tomēr neviens strādājošs students nepelna tik daudz, lai varētu atļauties maksāt par studijām 450 latus gadā). Par savas personīgās naudas aiztecēšanu no sava maka students noteikti satrauktos daudz vairāk, nekā tērējot to, ko nopelna vecāki.
Visbūtiskākais aspekts, par ko man šajā sakarā gribas runāt, ir mūsdienu augstākās izglītības pārvēršanās par masu izglītību. Iespējams, šī parādība nav tik aktuāla visās augstskolās un visās studiju programmās, bet konkrēti manā - komunikācijas zinātnes programmā - tas ir pat vairāk nekā aktuāli. Nepieņemu un nekad arī nepieņemšu faktu, ka pēdējos divos trīs gadus šajā programmā tiek uzņemti 70 līdz 80 pirmkursnieki, no kuriem tikai 25 tiek dota iespēja studēt par valsts budžeta līdzekļiem, bet pārējie ir tā sauktie maksas studenti. Šajā kontekstā neizskatās īpaši taisnīgi tas, ka pēc iestājeksāmenu rezultātiem gan 26. vietā esošajam, gan 75. vietā esošajam reflektantam tik un tā nākas maksāt vienu un to pašu summu - šie divi tik atšķirīgie iestājpārbaudījumu rezultāti tiek novietoti uz vienas taisnes! Valda stereotips viedoklis par budžeta studentiem - tie ir tie gudrākie, talantīgākie. Izņēmuma gadījumos šo viedokli var akceptēt, taču visā visumā iestājeksāmeni ir viena liela laimes spēle. Un visbiežāk to rezultāti, tāpat kā atzīmes ( t.s. zināšanu novērtējuma kritērijs) kursā, kurā ir 80 cilvēku un spilgti izteikta studenta anonimitāte (kā es to dēvēju), ir visai subjektīva parādība. Neviens jau nenoliegs, ka pilna laika studiju kursā, kurā mācās 80 cilvēki, studiju kvalitāte nenoliedzami ir zemāka, nekā tas būtu gadījumā, ja šajā pašā kursā mācītos, piemēram, 30 studenti. Šīs studējošo kvantitātes dēļ zūd gan iespējas tiešākā veidā kontaktēties ar pasniedzēju, gan pašam pasniedzējam nav reālas iespējas daudzmaz iepazīt (ja vien viņam pastāv šāda motivācija) gan katra studenta spēju līmeni, gan viņa īpatnības, lai spētu pamatotāk novērtēt viņa intelektuālās dotības. Konkrēti mēs esam viens liels bars, kurā pastāv lieliski apstākļi individualitātes izplūšanai kolektīvajā.
Atceros, ka vairāk nekā pirms gada medijos salīdzinoši bieži tika piesaukts jautājums par sociālo zinātņu studiju finansējuma avotiem, tostarp runa bija arī par LU komunikācijas studiju programmu. Šajā kontekstā Sociālo zinātņu fakultātes dekāne Inta Brikše skaidroja, ka viens sociālo zinātņu students, kurš studē par valsts budžeta līdzekļiem, valstij izmaksājot vidēji ap 900 latiem gadā. No tā izriet, ka studenta, kurš par studijām maksā, piemēram, tos pašus 450 latus gadā, studiju maksu pilnībā nesedz un to tik un tā daļēji sedz valsts. Tika runāts arī par to, ka, reāli spriežot, maksas studentu universitātei iemaksātās summas nekādu acīm redzamu labumu nedz universitātei, nedz fakultātei nedodot. Tomēr redzot, cik maksas studentu katru gadu tiek uzņemti kaut vai minētajā komunikācijas zinātnes nodaļā, šis arguments par neizdevīgumu man nešķiet ticams. Masas turpina ieplūst. Varbūt kādam šī parādība šķiet ļoti pozitīva - studiju iespējas netiek liegtas arī tiem, kuru iestājeksāmenu rezultāti nebija īpaši sekmīgi (princips - maksā un tik mācies!), bet rungai ir arī otrs gals. Jā, augstākā izglītība jau nāk tikai par labu gan konkrētajam jaunietim, gan sabiedrības progresam kopumā, taču līdz ar to rodas sīva konkurence to pašu jauniešu starpā, runājot par nodarbinātības jautājumu. Kur gan mūsu mazajā Latvijā būtu iespējams likties, teiksim, vienam komunikāciju programmas kursa izlaidumam, kurā ir 60 vai pat 70 cilvēki? Turklāt pieņemsim, ka viņi visi ir neglābjami žurnālistikas fani un citās sfērās strādāt nevēlas! (Jā, laikam gan tas skan mazliet utopiski, jo nekad jau nav tā, ka visi vai kaut vai 90 procenti no tiem, kuri iestājas universitātē vienā gadā, to arī pabeidz tajā pašā skaitā, taču lietas būtība kopumā no tā nemainās.) Rezumējot visu izklāstīto, jāsaka, ka šobrīd (atšķirībā no tā laika perioda, kad biju augstskolas reflektante) man pašai nav konkrētas nostājas attiecībā uz valsts politiku augstākās izglītības jautājumā - runājot par finansiālo pusi, nejūtu īpašu diskomfortu (neapšaubāmi, ir jau patīkamāk nemaksāt, nekā maksāt!) un vairāk domāju par to, kādas atziņas gūstu, studējot komunikācijas zinātni, kā tā ietekmē manu skatījumu uz žurnālistiku un manus mērķus. Loģiski spriežot, iespēju gūt zināšanas es pērku. Un laikam jau tas nav nekas slikts.

Lasīt visu diskusiju


 MEDIJU KRITIKA 
Saldā krējuma skābā garša

Ieva BŪMANE
09.10.2001

Lai arī televīziju, izņemot ziņas, skatos visai reti, 8.oktobra vakarā, LNT ziņu izlaidumu gaidot, ieslēdzu televizoru un "uzdūros" raidījumam "Krējums… saldais". Vispirms no tumsas iznira raidījuma vadītāja Elīna Bīviņa un, pavadot runu ar visai jocīgām galvas un visas ķermeņa augšdaļas kustībām, pieteica pirmo rubriku "Nedēļas kokteilis". Vārds "kokteilis" gluži labi atbilda rādītajam, vienīgi ņemot vērā, ka tas sajaukts no putukrējuma, gurķu marinādes un traukūdens. Šādas asociācijas radās, skatot blakus Amerikas uzbrukumus Afganistānai, firmas "Lukoil" jubileju, tenisista Andrē Agasi rīkotu labdarības koncertu un dziedātājas Dženiferas Lopesas otrās laulības. Pirmais iespaids - absolūts sajukums, kurā trīs sižeti no četriem attiecas uz Ameriku. Man būtiski no tiem šķita tikai ASV uzbrukumi teroristiem, taču sižeta vietu šāda tipa raidījumā gan neredzu. Likās, ka tas ievietots tikai tāpēc, ka "tagad tā dara visi".

Lasīt


 MEDIJU KRITIKA 
Vienkāršība pret patiesību

Laura TABUNA
04.10.2001

Raidījums "Kriminālā informācija" (TV 3) ir savāds. Tam ir divas versijas - latviešu un krievu valodā, bet viens pasaules skatījums. Un jāsaka, diezgan apšaubāms. Taču, ja raidījumu skatās uzmanīgi, tas atklāj daudz vairāk nekā raidījuma veidotāji varbūt gribētu. Katrs sižets uzdod jautājumus, liek pārvērtēt savu attieksmi, savus uzskatus. Kas ir noziegums? Kas ir sods? Un kā pret to izturēties?

Lasīt


 MEDIJU KRITIKA 
Nedēļa bez dienasgrāmatas

Mārtiņš KOZLOVSKIS
04.10.2001

Mūsu pelēkā ikdiena parasti rit vienveidīgi. Dienu no dienas mēs braucam uz darbu, ejam mācīties vai studēt vai dīkdienīgi pavadām savu laiku, slaistoties apkārt. Līdz vienā vien cilvēkam zināmā mirklī, tas nolemj: "Man pietiek." Vienam šis mirklis ir dzimšanas diena, otram - Jaunais gads, vēl citam - jaunas nedēļas vai pat dienas sākums. Tad nu arī katrs ar gaišu skatu nākotnē mēģina rast jaunu dzīves veidu vai ritmu. Bet svarīgākais šajā dzīves stila maiņas procesā ir saprast, kas lika spert šādu soli - mammas bāriens, drauga padoms vai tomēr paša atziņas?

Lasīt


 MEDIJU KRITIKA 
Parunāsim par mūziku?

Inese SAULĀJA
04.10.2001

Es uzaicinu jūs parunāt par mūziku, jeb, pareizāk sakot, par mūzikas raidījumiem Latvijā. Tādu mums patiesi nav daudz. Viena pusstunda TV3 un vēl viena LNT (Latvijas Neatkarīgā Televīzija). Es gribētu parunāt tieši par pēdējo - LNT "Latvijas mūzikas stundu".

Lasīt


 MEDIJU KRITIKA 
Māksla atsegt būtību

Vita TEIVĀNE
04.10.2001

Šis televīzijas raidījums daudzus sajūsmina, daudzus iedomāto normu un stereotipu pārņemtus indivīdus ik pa reizei mēdz tracināt ar savu dabiskuma un tiešuma devu. Katrā ziņā ir ļoti minimālas iespējas palikt vienaldzīgam un neizjust pēcgaršu, noskatoties Ginta Grūbes un viņa komandas veidoto "Vakara interviju".

Lasīt


 MEDIJU KRITIKA 
"Kas notiek Latvijā?"

Zanda OZOLA
04.10.2001

Skatoties Jāņa Dombura ik trešdienas vakaru LTV 1. programmā vadīto raidījumu "Kas notiek Latvijā?", gribas izsaukties: "Beidzot Latvijas Televīzijā ir parādījies raidījums, kurā kādam interesē, kas tad īsti notiek Latvijā!" Tas nav vis noslēpumainais "kāds", bet gan pats raidījuma vadītājs, kas savā jau ierasti ironiskajā manierē viena raidījuma ietvaros intervē cilvēkus ar pretējiem politiskajiem uzskatiem, ekonomiskajām un sabiedriskajām interesēm. Raidījuma mērķis ir diskusijas formā iepazīstināt cilvēkus ar aktuālajiem notikumiem Latvijas dzīvē. Tās nav vakara ziņas, bet gan kāda notikuma, problēmas dziļāka analīze. Tēmas ir visdažādākās, piemēram, pirkt vai nepirkt tankkuģus, ēnu ekonomika, Eināra Repšes jaunā partija utt.
Pats galvenais šāda tipa raidījumos ir neļaut dalībniekiem ieslīgt daiļrunīgā apcerē par dzīvi, izvairoties no jautājuma būtības. Jānis Domburs tādos gadījumos lieliski tiek galā. "Atvainojiet, bet jūs neatbildējāt uz jautājumu" vai "Kā tad ir patiesībā?". Šādi teikumi raidījuma laikā atskan visai bieži. Tādēļ cilvēkiem, kam ir kas slēpjams, ir jābūt vai nu viltīgiem un gudriem, vai arī, kas ir krietni drošāk, nav jāpiekrīt piedalīties šajā raidījumā. Nu kurš gan grib, lai viņa negodīgos plānus un darbus atmasko televīzijas tiešraidē?!
Katra raidījuma būtiska sastāvdaļa ir studija, tās dizains, kā arī iekārtojums. Uzstāšanās televīzijā daudziem ir pārbaudījums. Vēl jo vairāk, ja tā ir tiešraide. Iespējams, ka virkne svarīgu domu bieži vien paliek nepateiktas. Man radies iespaids, ka studijas iekārtojums nepalīdz cilvēkiem atbrīvoties. Krēsliem tā vien gribas pielikt klāt galdiņu. Ne jau skaistuma dēļ. Psiholoģiski tas noteikti palīdzētu raidījuma dalībniekiem diskutēt brīvāk, jo tad nebūtu tik ļoti jāuztraucas par sava ķermeņa valodu.
Laikam neesmu vienīgā, kam raidījums šķiet saistošs un kas to ar interesi vēro. To var noprast, paskatoties interaktīvās aptaujas rezultātus tiešraides gaitā. Tad arī jūtams, ka skatītāju viedokļi un domas mainās atkarībā no dalībnieku izteiktās argumentācijas.
Dažiem tas var likties labi, dažiem - ne tik labi, bet, manuprāt, fakts, ka tauta domā līdzi tam, ko redz un dzird, ir pozitīvi.


 MEDIJU KRITIKA 
Kas par daudz, tas par skādi
Subjektīvas domas par raidījumu "Egila Zariņa Rīta mikslis"

Liene JOHANSONE
04.10.2001

Sestdienas rīts. Pa pusatvērto logu istabā ieplūst rudenīgi vēss gaiss, un es jau kādu brīdi tāpat vien gulšņāju un gaidu, kad sāksies kārtējā brīvdienu rītu komēdijas sērija - tāds jauks un smieklīgs pusstundu ilgs izklaides brītiņš.
Laiks paiet nemanot, un klāt jau pusdivpadsmit. Izrāpjos no gultas un nokāpju lejā uz virtuvi, kur mani jau gaida kūpoša tējas tase - mmm…
Kamēr ar tēju un sviestmaizēm atkal tieku līdz savai istabai, LNT sācies cits raidījums. Brrr… nepatikā saraucu degunu. Tas ir "Egila Zariņa Rīta mikslis"! Pie sevis klusībā nodomāju, kurš gan šoreiz būs viņa "upuris"? Un nevilšus pat paliek drusku žēl šī cilvēka.
Uzskatu, ka raidījums sevi jau sen ir izsmēlis un tagad tiek vienkārši "atstrādāts". Katru reizi vieni un tie paši izteikumi, vienas un tās pašas replikas… Vai tiešām LNT nav spējīga izdomāt ko jaunu? Kādu jaunu niansi? Egils Zariņš vienmēr ir tik zinošs un erudīts. Kā slikts aktieris, viņš atstāj uzpūtīga un iedomīga cilvēka iespaidu, kurš vienmēr visu zina labāk, bet, lai raksturotu pagatavoto ēdienu, nespēj atrast sinonīmu vārdam "labs".
Saprotu, ka, lai raidījums un televīzija kā medijs varētu normāli funkcionēt, ir nepieciešamas reklāmas, bet ne jau tik šausmīgi uzkrītoši, kā to dara Egils Zariņš, katrā iespējamā un neiespējamā vietā pateikdams, cik lieliskas ir "Santa Maria" garšvielas vai "Hercogs" milti. Tas kaitina vēl vairāk nekā parastās reklāmas, jo, cenzdamies to darīt pēc iespējas nemanāmāk, Egils Zariņš sevi padara smieklīgu. Un pāriet jebkura vēlēšanās skatīties raidījumu. Ir jāzina robeža, kur apstāties.
Tāpēc vienmēr, kad sākas "Egila Zariņa Rīta mikslis", es sameklēju televizora tālvadības pulti un pārslēdzu citu kanālu.


 MEDIJU KRITIKA 
Kā medaļas viena puse
Par 29. septembra raidījumu "Galva. Pils. Sēta." Latvijas TV 1. programmā

Ilga LEITĀNE
04.10.2001

Raidījuma pamatā ir problēmas un notikumi, kas saistīti ar mūsu galvaspilsētu Rīgu. Tas informē sabiedrību par būtiskām lietām galvaspilsētas dzīvē. Raidījuma saturs mēdz būt visai atšķirīgs - gan par kultūras pasākumu norisi, gan politiku, gan citām jomām.
29. septembra raidījumā galvenā uzmanība tika pievērsta autovadītāju sodīšanai "neklātienē" par auto novietošanu vai apstāšanos neatļautā vietā. Ar to nodarbojas jaunizveidotā pašvaldības ceļu policija. Raidījuma sākumā kā mazliet šokējošs tika pieminēts fakts, ka pusotras stundas laikā tikai viena kvartāla robežās izrakstītas 25 soda kvītis. Tika meklēta atbilde uz jautājumu, kā šī sistēma tiek iedzīvināta pilsētā, cik tā ir veiksmīga. Lai to panāktu tika intervētas amatpersonas - Rīgas policijas pārvaldes (RPP) priekšnieks Oļģerts Močuļskis, kurš paziņo, ka caurmēra rādītājs ir 450 pārkāpēju dienā. Izjautāts tika RPP ceļu policijas nodaļas priekšnieka pienākumu izpildītājs Aigars Monahovs, arī paši policisti. Ekrānā tika demonstrētas arī soda kvītis, lai potenciālie sodāmie tās atpazītu. Savukārt CSDD direktors Andris Lukstiņš stāstīja par šo kvīšu viltošanas neiespējamību. Raidījuma vadītāja Kristīne Leščinska informēja, kur nogrēkojušies autovadītāji var maksāt soda naudu. Raidījuma veidotāji šo aktuālo jautājumu mēģināja aplūkot arī no citas puses - proti, vai Rīgā esošās stāvvietas spēj uzņemt visas automašīnas, kam tas nepieciešams. Lai to noskaidrotu, tika intervēta SIA "Rīgas autostāvvietas" direktora vietniece Irina Spiridonova, kura informēja, ka autostāvvietu noslogotība tuvojas tikai 50%.
Raidījumā ir ļoti daudz informācijas, tiek intervēti kompetenti cilvēki, lai sniegtu atbildes uz interesējošo jautājumu. Tātad raidījuma virsuzdevums ir izpildīts. Tomēr tas tiek veikts vienpusēji - tiek parādīts tikai amatpersonu viedoklis, bet netiek aptaujāti paši automašīnu īpašnieki, viņu domas pat netiek pieminētas. Raidījuma sākumā žurnāliste Kristīne Leščinska paziņo, ka visi autovadītāji ir nedisciplinēti un ir nepieciešama tieši šāda agresīva cīņa pret pārkāpējiem. Bet netiek meklēts cēlonis, kāpēc autovadītāji šādi rīkojas. Varbūt maksa par autostāvvietām Rīgā tomēr ir neadekvāti augsta?
Manuprāt, raidījuma ētera laiks nav izvēlēts īpaši veiksmīgi, jo tas tiek rādīts sestdienā pulksten 18.15, kad lielākā daļa rīdzinieku dod priekšroku dažādām izklaidēm, tās meklēdami arī TV ēterā, ko dāsni piedāvā citas TV kompānijas.


 KAISLĪBAS AP LUSP 

Diskusija par LUSP darbību


 MEDIJU KRITIKA 
Kenija nāves bezjēdzība

Jānis BAGĀTAIS
29.05.2001

- Ak, Dievs, viņi nogalināja Keniju!
Paskaidrošu, ka runa ir par oranžā kombinezonā tērpta un no aplikācijas papīra izgriezta animācijas filmas tēla bojāeju, kurai pēdējo pāris gadu laikā pie TV ekrāniem sekojuši miljoni cilvēku, kurus saista multiplikācijas seriāla "Dienvidparks" infantilais humors, skarbā rupjība un primitīvie zīmējumi. Tātad - miljoniem tādu cilvēku, kā šo rindu autors.

Lasīt


Cik ētikas kodeksu vajag Latvijas žurnālistikai?

Ilma RUGĀJA
16.05.2001

14. maijā astoņu mediju - laikrakstu "Dienas bizness", "Neatkarīgā Rīta Avīze", "Rīgas Balss", "Jaunā Avīze", "Čas", "Respubļika", "Sporta Avīze" un radio KNZ - vadītāji parakstīja dokumentu - "Latvijas preses, radio un televīzijas žurnālistu profesionālās ētikas kodekss".
15. maijā minētais dokuments bija atrodams "Dienas biznesā" un "Rīgas Balsī", savukārt lielākais rīta laikraksts "Diena" par jauntapušo dokumentu sniedza visai plašu ziņu materiālu "Jaunajam žurnālistu ētikas kodeksam paredz neveiksmi", kā arī veltīja šai tēmai komentāru "Mediji sarosās". Ir gan viena lieta, ko "Diena" nav izdarījusi - nav nopublicējusi pašu dokumentu, kuru citējusi abos rakstos, izraujot atsevišķus teikumus, tādējādi liedzot lasītājam pašam novērtēt dokumentu kopumā. Tieši tāpēc 14. maija dokuments pilnībā tiek publicēts "e-studijā".

Varētu rasties priekšstats, ka līdz šim Latvijā žurnālistiem ētikas kodeksa nav bijis. Bet ir! 1992. gada 28. aprīlī Latvijas Žurnālistu savienības konferencē tika pieņemts "Latvijas Žurnālistu savienības ētikas kodekss". Lai rastos iespēja salīdzināt, ar ko viens kodekss atšķiras no otra, publicējam arī 1992. gada dokumentu.
15. maijā Latvijas Žurnālistu savienības un Eiropas Padomes Informācijas un dokumentācijas centra rīkotajā seminārā "Mediju tiesiskā un ētiskā atbildība un uzraudzība" laikraksta "Dienas bizness" galvenais redaktors Juris Paiders skaidroja, ka 14. maijā pieņemtā kodeksa pamattēzes uz papīra uzliktas jau 1994. gadā, taču toreiz šis dokuments nav guvis laikraksta "Diena" galvenās redaktores Sarmītes Elertes atbalstu. Tagad, nedaudz papildināts, tas nācis klajā ar astoņu mediju atbalstu.
LNT ziņu dienesta vadītāja Silvija Jokste semināra diskusijā izteicās, ka viņa par kvalitatīvu atzīst LŽS Ētikas kodeksu. 14. maijā parakstīto dokumentu S. Jokste raksturoja kā principu kopumu, kas jāievēro katram žurnālistam, kas grib sevi uzskatīt par profesionāli, bet ne vairāk. Par ētikas kodeksu tas nebūtu nosaucams.
"Neatkarīgās Rīta Avīzes" (NRA) komentētājs Dainis Lemešonoks nepieciešamību pēc pašu mediju pieņemta kodeksa pamatoja ar pieņēmumu, ka žurnālistu jaunā paaudze, tostarp lielākā daļa viņa pārstāvētās avīzes līdzstrādnieku, diez vai zina, ka tāda LŽS vispār darbojas. D. Lemešonoks salīdzināja LŽS ar padzīvojušu dāmu, kuru daudzi piecieš kaut vai tās agrāko nopelnu un solīdā vecuma dēļ. Taču tajā pat laikā NRA pārstāvis izteica varbūtību, ka tajā gadījumā, ja LŽS iesaistītos mediju procesi analīzē, uzraudzībā un regulācijā, tā noteikti saņemtu pretsparu no tiem pašiem medijiem.
Vietā piebilst, ka Latvijas Žurnālistu Savienības valdes priekšsēdētāja Ligita Azovska ar astoņu mediju parakstīto kodeksu iepazinās tikai 15. maijā semināra gaitā. Plašākas un publiskas diskusijas par šo dokumentu nav bijušas.

P.S. "e-studija" aicina uz diskusiju! Gan par to, cik un kādi ētikas kodeksi vajadzīgi Latvijas medijiem, gan par situāciju mūsu medijos kopumā - gan komerciālajos un privātajos, gan tajos, kurus gribētos saukt par sabiedriskajiem, bet kuri vēl aizvien ir valsts mediji. Mūsu adrese: e-studija@lanet.lv


 MEDIJU KRITIKA 
Labrīt mīļie un mīļās!
Agrs rīts pie TV ekrāna - cik tas ir vērts?

Vineta SPRUGAINE
06.05.2001

Rīts sākās neparasti. Vispirms es pamodos stundu agrāk nekā parasti. Pati nobrīnījos par to - kā nekā studentu brīvdienas, nekur nav jāsteidzas. Kafijas vārīšanai un dzeršanai laika bija atliektiem galiem. Ne tā kā citus rītus, kad viss jādara trakā steigā pa galvu, pa kaklu. Bija brīvdiena pilnā vārda nozīmē, un saule spīdēja tik spoži, ka par aizmigšanu domāt nebija pilnīgi nekādas jēgas. Tāpēc izdarīju to, ko parasti no rītiem nemēdzu darīt - ieslēdzu televizoru.

Lasīt


 MEDIJU KRITIKA 
Spēles realitātē vai vienkārši realitāte?
TV3 sestdienās piedāvā jaunu it kā realitātes spēli "Dienas harakiri"

Dace LIEPIŅA
02.05.2001

Pēc pirmā raidījuma "Dienas harikiri" noskatīšanās gribas vaicāt - vai tiešām tā ir spēle vai vienkārši realitātes atspoguļojums?

Lasīt


 MEDIJU KRITIKA 
Pēc raidījuma "Vakara intervija" ar Kasparu Dimiteru
(LTV 1 - 06.04.2001.)

Dace LIEPIŅA
17.04.2001

Tā kā šī intervija ierindojama pie intervijas kā sarunas veidiem, kad intervētājs (Gints Grūbe) vienkārši piespēlē tēmas, kas ļoti bieži nav savstarpēji saistītas, tad var teikt, ka "Vakara intervijas" uzdevums ir nevis censties atrisināt kādu sarunas gaitā skarto problēmu (kā tas ir intervijas - dialoga gadījumā), bet gan iespēja apmainīties ar viedokļiem.
Raidījumā tiek dalītas sfēras, ko sauc par interviju kā metodi un interviju kā žanru, jo ne viss stāstītais atspoguļots intervijas "jautājums - atbilde" formā: parādās arī teksts žurnālista pārstāstā. Tas ir atstāstījums par K. Dimitera agrāk teikto, kā arī citāti no viņa rakstītajām interneta slejām.

Lasīt


 VIEDOKLIS 
Palīdzība sev vai citam - kas labāk?
Atsauksme Sintijas Dragones rakstam "Bezkauņa tāds!"

Dace LIEPIŅA
17.04.2001

Šis raksts mani uzvedināja uz līdzīgām, bet nedaudz citādākām pārdomām, kas saistītas ar vārdu "līdzcilvēks".
Mana vecmāmiņa man iemācījusi nepaiet garām cilvēkam, kad tam ir slikti. Arī ikdienas situācijās, pavisam parastās: guļ cilvēks uz ietves, izskatās piedzēries, vecmāmiņa pieiet klāt. Izrādās, gulošajam slikti ar sirdi... Cik cilvēku tā iedomājās? Cik ilgi vīrietis tā nogulēja uz ielas? Cik ilgi viņš būtu nogulējis, ja vecmāmiņa nebūtu piegājusi klāt?

Lasīt


 VIEDOKLIS 
Pārsteigums citiem un mācība pašam

Dace Liepiņa
22.03.2001

Pirmdien, 19. martā notikušais Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes un Sabiedriskās politikas institūta rīkotais analītiskais seminārs "Pašvaldību vēlēšanas: pārsteigumi un mācības" izraisa pārdomas - taču ne tik daudz par to, ko māca un ar ko pārsteidz pašvaldību vēlēšanas, bet par to, kas pārsteidz semināra klausītājus un, iespējams, māca pašus referentus.

Lasīt