DISKUSIJA PAR MAKSAS IZGLITĪBU 

Runga ar diviem galiem

Liene BARISA
22.11.2001

Ik pa brīdim sabiedrībā un politiķu aprindās uzplaiksnī diskusijas par to, ka augstākajai izglītībai vajadzētu būt par maksu (Šī diskusija īpaši aktualizējas pirms vēlēšanām). Līdz šim vispārēja mācību maksa nav ieviesta. Taču pilnīgi iespējams, ka tiem, kuri šobrīd mācās pamatskolā vai jau vidusskolā, iespējas studēt bez maksas (par valsts budžeta līdzekļiem) nebūs.
Vispārējā mācību maksa noteikti samazinās studētgribētāju (precīzāk - studētvarētāju) skaitu augstākās izglītības iestādēs. Pirmajā momentā varētu likties, ka tas nemaz nebūtu slikti - būtu lielākas iespējas paaugstināt un izlīdzināt (jo lielā barā ir daudz vairāk iespēju, ka kāds nav kaut ko sapratis vai iemācījies) saņemtās izglītības kvalitāti. Taču nekur nebūs garantijas, ka augstskolās mācīsies spējīgākie un talantīgākie cilvēki, jo iespēja studēt būs atkarīga no maciņa biezuma.
Protams, iespējai saņemt kredītu vajadzētu šo situāciju atrisināt, taču arī šeit pastāv zināmas problēmas. Agrāk, kad kredītu deva valsts, visiem naudas nepietika. Un jau tad bija tādi jaunieši, kuriem šī iemesla dēļ no studijām bija jāatsakās. Šobrīd, kad kredītus piešķir bankas, ir nepieciešami galvotāji ar stabiliem ienākumiem, turklāt viņiem jābūt šīs bankas klientiem. Arī šāds risinājums ne visiem ir pieejams un pieņemams. Tādēļ budžeta vietas vajadzētu saglabāt, lai vismaz tai daļai, kurai mācības patiešām kaut ko nozīmē (ne tikai diplomu) un kuri ir pietiekoši talantīgi, lai būtu to pelnījuši, varētu mācīties bez maksas.
Budžeta vietas universitātēs ir ne tikai iespēja mācīties par brīvu, bet arī stimuls mācīties labi. Lai savu vietu saglabātu, nedrīkst būt nesekmīgu atzīmju vai akadēmisko parādu. Iespējams, ka tas neko nenozīmē studentam, kurš varētu atļauties maksāt, taču lielai daļai studentu šādas iespējas nav, tādēļ studijas par budžeta līdzekļiem ir vienīgā alternatīva palikšanai mājās un darba meklēšanai pēc vidusskolas.
Protams, studentu, kuri studē par valsts līdzekļiem, ir krietni mazāk nekā to, kuri paši par savām studijām maksā. Un summas nebūt nav mazas. Arī viņi grib saņemt labu izglītību (vēl jo vairāk, ja šī nauda nenāk viegli). Un, protams, vietās, kur studentu skaits kursā ir tuvu astoņdesmit cilvēkiem vai pat vairāk ( kā, piemēram, Latvijas Universitātē) un pasniedzēju algas nav īpaši lielas, izglītības kvalitāte nav tik laba, kāda tā varētu būt. Tā kā nevar noliegt, ka papildu nauda būtu jāatrod. Bet vai tā būtu jāiegūst uz budžeta vietu rēķina tikai tāpēc, ka šobrīd nav pieejamas citas alternatīvas? Patiesībā… būs grūti. Katrs jau nāk ar savu taisnību.

Diploms uz letes

Sanita BIKSINIECE
22.11.2001

Vai izglītība kā process un rezultāts vispār var būt prece, tādējādi atrodoties noteiktā tirgus kontekstā, kur ir visi tirgus dalībnieki - pircēji, pārdevēji, patērētāji. Kur meklējama robežšķirtne starp produktu un tā pērkamību vai nepērkamību, kā arī cenas kritērijiem. Pašlaik Latvijas augstākās izglītības telpā vērojamās tendences liecina, ka izglītība ir prece, kas ir pat ļoti rentabla un izdevīga, jo to piedāvā trīsdesmit četras Latvijas augstākās izglītības iestādes. Daudzveidīgajam piedāvājumam, ekonomiski spriežot, nebūtu iespējams eksistēt bez liela pieprasījuma. Kā liecina lielie studētgribētāju konkursi, īpaši pieprasītākajās fakultātēs, interese par studijām ir milzīga. Problēma slēpjas vien atbildē uz jautājumu, vai visās šajās iestādēs izglītības kvalitāte ir vienlīdz augsta vai, gluži pretēji, viduvēja. Kaut gan valstī pastāv Ministru Kabineta noteikumi, kas formāli regulē augstskolu prasības un to atbilstību attiecīgās izglītības iestādes kritērijiem, tomēr kontroles un akreditācijas mehānisms ir birokratizēts, kas pieļauj gan kļūmes, gan neobjektivitāti to novērtēšanā.
Pilnīgi atkāpjoties no nepamatotām ambīcijām, ko varētu radīt fakts, ka studēju valsts lielākajā augstskolā, jāsecina, ka, piemēram, apzīmējums "ekonomikas bakalaurs", ņemot vērā augstskolu plašo spektru, ir kļuvusi par diezgan stiepjamu jēdzienu, jo kāds ir četrus gadus "notrinis krēslu" kādā skolā, ko par "augsto" diez vai varētu nosaukt, turpretim kāds cits ir dienām un naktīm lasījis, tulkojis, rakstījis referātus un kopsavilkumus, piemēram, Rīgas Ekonomikas augstskolā. Šai gadījumā varētu vainot gan universālo grēkāzi - cilvēcisko slinkumu, taču es domāju, ka vairāk pārmetumu būtu jāveltī nevienlīdzīgajām prasībām zināšanu novērtēšanā. Šāda situācija rezultātā rada diezgan izkropļotu izpratni par augstāko un akadēmisko izglītību kā par masām viegli iegūstamu papīrīti (diplomu). Savukārt šis faktors rada disbalansu un negodīgu diplomu konkurenci darba tirgū, kad darba devējs apjūk lielajā potenciālo darbinieku diplomu klāstā, nesaprotot, kurš no tiem iegūts akreditētā, kurš neakreditētā augstskolā, kurš varbūt ir vienkārši nopirkts. Neapšaubāmi, lai šobrīd veiksmīgi konkurētu darba tirgū, augstskolas diploms vien nav garants, tomēr atspēriena solis gan.
Lai tiktu risināta haotiskā situācija augstākās izglītības jomā, ko droši var saukt arī par tirgu, un lai noteikts akadēmisks grāds vai profesionālās kvalifikācijas diploms raksturotu tā īpašnieka atbilstošas zināšanas, nepieciešama gan detalizēta kritēriju definēšana un no valsts neatkarīga programmu akreditācijas institūcija, kas patlaban darbojas neefektīvi, gan pašu studentu kultūras un izglītības izpratnes uzlabošana.

Naudas piramīda

Lana DANIELA
22.11.2001

Studiju finansējums, tā problēmas un apspriešana ir iesīkstējusi tāpēc, ka par to atbildīgas un procesā iesaistītas vairākas institūcijas un ļoti daudz cilvēku, sākot ar vienkāršo studentu piramīdas apakšā un izglītības ministru augšgalā. To apakšējie, pareizāk, mūs - studentu, ir visvairāk. Un jautājums, par kādiem (valsts vai juridisko/fizisko personu) līdzekļiem studēsim, visvairāk skar tieši mūs, bet teikšana mums ir vismazākā. Kam interesē paši studentu viedoklis? Vai viņiem kāds vispār kaut ko jautā? Bet izglītības ministra alga nemainīsies proporcionāli lēmuma pieņemšanai. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc šis jautājums tik ilgu laiku ir aizvien aktuāls. Pa vidu vēl atrodas milzum daudz ieinteresēto personu un institūciju - studentu pašpārvalde, fakultāšu domes, universitātes padome, Izglītības ministrija u.c, kas mūsu valstī pastāvošajā birokrātijā traucē izlemt šo jautājumu reizi par visām reizēm. Ir beidzot jāpieņem lēmums, lai kāds tas būtu. Taču pirms tam vajag izstrādāt konkrētu shēmu, darbības plānu, iespējamās sekas un reakciju. Sarežģīti? Bet kāpēc tad darbojas bezgalīgās institūcijas! Ja studijas būs tikai par maksu, kurš no tā iegūs? Kurš dabūs naudu?
Mācību iestādes? Vai līdz ar to pasniedzēju algas un mācību līmenis paaugstināsies, stipendijas būs lielākas?
Izglītības ministrija? Vai nauda tiks sadalīta atbilstoši tā brīža prioritātēm, kas var mainīties, nākot jaunai valdībai? Vai studenti būs ar mieru maksāt un ticēs maksas izglītības sistēmai, ticēs, ka tā būs kvalitatīvāka? Kā tiks nodrošināti studiju kredīti? Kas dos kredītus - tikai komercbankas, tikai valsts, mācību iestāde vai visi kopā?
Tie ir pamatjautājumi, uz kuriem vajadzīgas atbildes, bez kurām nevar pieņemt lēmumu par pilnīgas maksas izglītības ieviešanu. Līdzīgus jautājumus var uzdot arī par bezmaksas augstākās izglītības modeli. Kā tiks nodrošināta un kontrolēta sistēma, lai nerastos atsevišķu profesiju trūkums, bet citu pārprodukcija darba tirgū? Vai pietiks materiālo un cilvēku (pasniedzēju) resursu, lai apmācītu visus studēt gribošos? Kas apmaksās šo izglītību? Kā tas ietekmēs mācībspēku atalgojumu un darbu? Uz daudziem no šiem jautājumiem varēs atbildēt, tikai balstoties uz sabiedriskās domas pētījumiem. Jautājums - kas tos veiks? Bet vēl svarīgāk atbildēt uz jautājumu - kas par to maksās? Ka tikai atkal neiznāk apgrieztā loģika - lēmumu pieņems piramīdas spice, bet jāmaksā par to būs mums - piramīdas apakšgalam un patiesībā arī tās balstam. Varbūt vienreiz varētu pamēģināt izdarīt otrādi.

Nopirkt var visu. Arī zināšanas

Vita TEIVĀNE
08.11.2001

Sava viedokļa paušana par tādu tēmu kā studijas par valsts vai par juridisku/fizisku personu līdzekļiem jāsāk ar tā fakta pieminēšanu, ka pati esmu no tiem studentiem, kas mācās par savu naudu. Ja runāt vēl konkrētāk - par savu vecāku naudu. Jāatzīst, ka apskatāmā tēma, kā par brīnumu, man personīgi šajā periodā nešķiet īpaši aktuāla. Kur nu vēl - sasāpējusi. Diez ko komfortabli laikam nejustos, ja apstākļi liktu ņemt kredītu, lai varētu mācīties šobrīd un šajā vietā, vai - ja naudiņa par studijām būtu jāizdod no pašas maka (šķiet, ka tomēr neviens strādājošs students nepelna tik daudz, lai varētu atļauties maksāt par studijām 450 latus gadā). Par savas personīgās naudas aiztecēšanu no sava maka students noteikti satrauktos daudz vairāk, nekā tērējot to, ko nopelna vecāki.
Visbūtiskākais aspekts, par ko man šajā sakarā gribas runāt, ir mūsdienu augstākās izglītības pārvēršanās par masu izglītību. Iespējams, šī parādība nav tik aktuāla visās augstskolās un visās studiju programmās, bet konkrēti manā - komunikācijas zinātnes programmā - tas ir pat vairāk nekā aktuāli. Nepieņemu un nekad arī nepieņemšu faktu, ka pēdējos divos trīs gadus šajā programmā tiek uzņemti 70 līdz 80 pirmkursnieki, no kuriem tikai 25 tiek dota iespēja studēt par valsts budžeta līdzekļiem, bet pārējie ir tā sauktie maksas studenti. Šajā kontekstā neizskatās īpaši taisnīgi tas, ka pēc iestājeksāmenu rezultātiem gan 26. vietā esošajam, gan 75. vietā esošajam reflektantam tik un tā nākas maksāt vienu un to pašu summu - šie divi tik atšķirīgie iestājpārbaudījumu rezultāti tiek novietoti uz vienas taisnes! Valda stereotips viedoklis par budžeta studentiem - tie ir tie gudrākie, talantīgākie. Izņēmuma gadījumos šo viedokli var akceptēt, taču visā visumā iestājeksāmeni ir viena liela laimes spēle. Un visbiežāk to rezultāti, tāpat kā atzīmes ( t.s. zināšanu novērtējuma kritērijs) kursā, kurā ir 80 cilvēku un spilgti izteikta studenta anonimitāte (kā es to dēvēju), ir visai subjektīva parādība. Neviens jau nenoliegs, ka pilna laika studiju kursā, kurā mācās 80 cilvēki, studiju kvalitāte nenoliedzami ir zemāka, nekā tas būtu gadījumā, ja šajā pašā kursā mācītos, piemēram, 30 studenti. Šīs studējošo kvantitātes dēļ zūd gan iespējas tiešākā veidā kontaktēties ar pasniedzēju, gan pašam pasniedzējam nav reālas iespējas daudzmaz iepazīt (ja vien viņam pastāv šāda motivācija) gan katra studenta spēju līmeni, gan viņa īpatnības, lai spētu pamatotāk novērtēt viņa intelektuālās dotības. Konkrēti mēs esam viens liels bars, kurā pastāv lieliski apstākļi individualitātes izplūšanai kolektīvajā.
Atceros, ka vairāk nekā pirms gada medijos salīdzinoši bieži tika piesaukts jautājums par sociālo zinātņu studiju finansējuma avotiem, tostarp runa bija arī par LU komunikācijas studiju programmu. Šajā kontekstā Sociālo zinātņu fakultātes dekāne Inta Brikše skaidroja, ka viens sociālo zinātņu students, kurš studē par valsts budžeta līdzekļiem, valstij izmaksājot vidēji ap 900 latiem gadā. No tā izriet, ka studenta, kurš par studijām maksā, piemēram, tos pašus 450 latus gadā, studiju maksu pilnībā nesedz un to tik un tā daļēji sedz valsts. Tika runāts arī par to, ka, reāli spriežot, maksas studentu universitātei iemaksātās summas nekādu acīm redzamu labumu nedz universitātei, nedz fakultātei nedodot. Tomēr redzot, cik maksas studentu katru gadu tiek uzņemti kaut vai minētajā komunikācijas zinātnes nodaļā, šis arguments par neizdevīgumu man nešķiet ticams. Masas turpina ieplūst. Varbūt kādam šī parādība šķiet ļoti pozitīva - studiju iespējas netiek liegtas arī tiem, kuru iestājeksāmenu rezultāti nebija īpaši sekmīgi (princips - maksā un tik mācies!), bet rungai ir arī otrs gals. Jā, augstākā izglītība jau nāk tikai par labu gan konkrētajam jaunietim, gan sabiedrības progresam kopumā, taču līdz ar to rodas sīva konkurence to pašu jauniešu starpā, runājot par nodarbinātības jautājumu. Kur gan mūsu mazajā Latvijā būtu iespējams likties, teiksim, vienam komunikāciju programmas kursa izlaidumam, kurā ir 60 vai pat 70 cilvēki? Turklāt pieņemsim, ka viņi visi ir neglābjami žurnālistikas fani un citās sfērās strādāt nevēlas! (Jā, laikam gan tas skan mazliet utopiski, jo nekad jau nav tā, ka visi vai kaut vai 90 procenti no tiem, kuri iestājas universitātē vienā gadā, to arī pabeidz tajā pašā skaitā, taču lietas būtība kopumā no tā nemainās.) Rezumējot visu izklāstīto, jāsaka, ka šobrīd (atšķirībā no tā laika perioda, kad biju augstskolas reflektante) man pašai nav konkrētas nostājas attiecībā uz valsts politiku augstākās izglītības jautājumā - runājot par finansiālo pusi, nejūtu īpašu diskomfortu (neapšaubāmi, ir jau patīkamāk nemaksāt, nekā maksāt!) un vairāk domāju par to, kādas atziņas gūstu, studējot komunikācijas zinātni, kā tā ietekmē manu skatījumu uz žurnālistiku un manus mērķus. Loģiski spriežot, iespēju gūt zināšanas es pērku. Un laikam jau tas nav nekas slikts.

Studentu dzīves labumi

Kristaps ŠORIŅŠ
08.11.2001

Traka, traka ir šī pasaule, kurā mēs visi dzīvojam, jo traki ir tie noteikumi, kurus mēs paši esam sev uzstādījuši, lai šeit līdzās pastāvētu: laimīgs ir tas, kurš ir veiksmīgs, veiksmīgs ir tas, kurš prot gūt labumus, labumi ir visa mērs. Tādi ir nosacījumi, un mēs tiem sekojam. Mēs ņemam aizņēmumus, lai pirktu mājas un mašīnas, sēžam uz līzinga adatas, lai varētu pazīmēties ar jaunāku "nokiju" vai "motorollu". Neesmu dzirdējis vēl nevienu pukstam, ka mašīnas ir pārāk dārgas vai līzinga procenti par augstu. Tie ir upuri, kas jānes, lai kļūtu "laimīgs". Nevari? Nespēj tikt līdzi? Nav spiesta lieta, sēdi pie ratiem un andelē bumbierus!
Arī augstākā izglītība nav spiesta lieta. Latvijā obligātas ir tikai pirmās deviņas klases. Negribi mācīties, nemācies, bet Latvijas progresīvā jaunatne, šķiet, novērtē izglītības nozīmi. Tikai brīdī, kad par to lūdz arī maksāt, dažs labs sāk raustīt uzacis kā pustraks trusis. Vai tiešām izglītība nevarētu tikt vērtāka augstāk par kaut kādiem loriņiem, kuru iegādei mēs nekurnot veram vaļā savus maciņus. Krutais mobiļņiks saplīsīs, ādas jaka izies no modes, bet, ja cilvēks būs gana izglītots, lai saprastu, ka tam visam nav nekādas nozīmes, viņš būs ieguvējs. Par izglītību ir vērts maksāt. Un ir vērts to darīt pat vairākus gadus pēc studiju beigšanas. Protams, tikai tad, ja šī izglītība ir patiesi kvalitatīva. Ir grūti izvērtēt, vai "nauda seko studentam" modelis varēs nodrošināt kvalitatīvāku izglītības līmeni nekā pašreizējā finansēšanas sistēma. Tā būtu zīlēšana kafijas biezumos. Ņemot vērā, ka latviešu tautas mīļākā rotaļa ir "davai, salaižam visu dēlī", kad pat vislabākās idejas tiek apgrieztas kājām gaisā, cenšoties tās realizēt dzīvē, iespējams, ka attieksme no mācību iestāžu puses arī nemainītos, tomēr viens aspekts mainītos radikāli. Paši studenti daudz augstāk vērtētu to, ko viņi var iegūt, mācoties augstskolā. Un nevis - ko man te kāds var iemācīt, bet gan - ko es pats varu darīt, lai izmantotu tās iespējas, kuras es esmu "nopircis"? Tikai tā veidojas izglītības kvalitāte.
Man jau nav žēl, ka kāda - "labākā"- daļa var mācīties par brīvu, tikai jāatceras, ka šajā pasaulē nekas, pilnīgi nekas nav par brīvu, par visu kādam nākas samaksāt. Labāk taču ir maksāt par sevi, nevis par kādu citu. Un ja vēl dažs no šiem "izredzētajiem" atļaujas teikt, ka vienīgais stimuls labi mācīties ir augstākas stipendijas (kuru tagad arī vairs nav), par kādu izglītības kvalitāti tad mums te ir jācīnās, kam tad tas vispār interesē? Te nu mēs atkal atduramies pret labumu gūšanu. Tāda nu reiz ir šī pasaule - traka, pavisam traka!

Nē - gan pilnīgai maksas, gan bezmaksas izglītībai!

Laura LAPIŅA
08.11.2001

Ir ļoti grūti noteikt optimālo un vispilnīgāko izglītības apmaksas sistēmu - tas nav nekas jauns. Arī tie divi apmaksas projekti (kas pat nav projekti bet vienkārši priekšlikumi, tikai runu līmenī), kas pašlaik tiek apspriesti, ir pārāk vispārīgi - viens, ka augstskolās vispār nav budžeta vietu, bet ir tikai maksas vietas, otrs, ka ir tikai budžeta vietas, bet vispār nav maksas vietu. Pieņemot pirmo, valsts, manuprāt, atsacītos no atbildības par savu iedzīvotāju izglītību, bet izglītots pilsonis taču ir viens no valsts stūrakmeņiem. Tā būtu diezgan lielas bezatbildība, kas varētu izraisīt visai bīstamas sekas, jo mācīties varētu jebkurš, kuram tikai būtu nauda, turklāt pats izlemjot, kādu nozari viņš vēlas apgūt, pat necenšoties noskaidrot, vai maz ir atbilstošs izvēlētajai profesijai. Kādas tam varētu būt sekas?
Noteikti rastos pārprodukcija populārākajās nozarēs. Visticamāk studenti izvēlētos apgūt tās specialitātes, kurās nodarbinātie profesionāļi tagad pelna salīdzinoši labi vai ļoti labi, līdz ar to cerot paši nākotnē gūt pieklājīgus ienākumus. Taču situācija varētu krasi mainīties - līdz ar lielo šīs profesiju pārstāvju skaitu nākotnē varētu izveidotos liels bezdarbnieku skaits.
Manuprāt, pazeminātos arī izglītības kvalitāte, jo, ja augstskolās tiktu uzņemti visi attiecīgajā nozarē studēt gribošie, nepārbaudot pirms tam viņu spējas, izveidotos liels to cilvēku skaits, kas pēc augstskolas nespētu strādāt attiecīgajā profesijā savu neatbilstošo spēju dēļ.
Domāju, ka arī zustu motivācija sasniegt labākus rezultātus studiju laikā. Ja man ir nauda un es to maksāju, tad taču varu studēt, kā es gribu. Par labākām sekmēm man neviens neko nedod, nav nekāda stimula. Tagad budžeta studentiem par labām sekmēm vismaz ir iespēja pretendēt uz augstāku stipendiju.
Pasniedzēji būtu ieinteresēti studentam ielikt apmierinošu atzīmi pat tad, ja zināšanas nebūtu apmierinošas, jo, ja students par vājām sekmēm tiek atskaitīts, tad samazinās naudas daudzums, no kuras tiek maksāta pasniedzēja alga.
Bet visnetaisnīgākais būtu tas, ka tiem studēt gribošajiem, kuru ģimenei nebūtu pietiekami daudz līdzekļu vai iespēju paņemt kredītu, vispār nāktos atteikties no iespējas studēt.
Protams, varētu uzskaitīt vēl vairākas negatīvas sekas, ko izraisītu maksas izglītības ieviešana, bet, manuprāt, tikko nosauktās ir galvenās. Jā, maksas izglītībai ir arī pozitīvā puse. Ja visi maksātu, tad varētu studēt krietni vien vairāk studentu nekā tagad, jo nebūtu noteikts vietu skaits. Taču šis pozitīvais aspekts neatsver manis minētos negatīvos aspektus. Turklāt valsts lomas gandrīz pilnīga izzušana izglītības sektorā ir nepieņemama.
Tik pat nepieņemams man šķiet variants par pilnīgu bezmaksas izglītību, jo tad krasi samazinātos studējošo skaits. Studēt būtu iespējams tikai nelielai sabiedrības daļai, kas novestu pie tā, ka Latvijā jūtami samazinātos to cilvēku skaits, kuriem būtu augstākā izglītība. Bet, manuprāt, par šo projektu nav iespējams pašlaik runāt Latvijas ekonomiskā stāvokļa dēļ, jo nav iespējams tikai par valsts līdzekļiem nodrošināt augstskolu darbību. Par to jau pašlaik liecina maksas vietu īpatsvars arī LU.
Vai no iepriekšteiktā var secināt, ka vislabāk ir tā, kā ir tagad? Protams, ka nē, jo arī tagad ir problēmas ( piemēram, zemais pasniedzēju atalgojums, kas saistāms arī ar izglītības kvalitāti, zemās stipendijas utt.). Taču šīs ekonomiskās problēmas, kas galvenokārt ir citu ar izglītības iegūšanu saistīto problēmu pamatā, ir galvenokārt saistītas ar valsts ekonomisko stāvokli un budžeta sadalījumu. Tāpēc, manuprāt, kaut kas uzlaboties vai krasi mainīties - gan izglītības atmaksas sistēmā, gan pašā mācību procesā - varētu mainīties tikai tad, kad valstī tiks panākts ekonomisks uzplaukums un stabilitāte. Ir lietas, kuras iespējams mainīt arī tagad (piemēram, izmaiņas studiju apgūšanas programmās), taču krasas izmaiņas mācību apmaksas sistēmā pašlaik nav iespējamas.

Intelektuālie nabagi

JĀNIS BUHOLCS
08.11.2001

Kā jāsāk domāt par nākamā gada budžetu, tā mūsu valstsvīri un citas atjautīgas personas sāk kasīt pakausi - paga, vai tikai tās augstskolas nesaņem pārāk daudz naudas no valsts budžeta. Kazi, varbūt derētu vēl vairāk piegriezt skābekli studentiņiem. Par savu naudu izglītoties var tikai neliela daļa Latvijas jaunatnes. Seko spīdošs risinājums - banku sistēma Latvija ir gana stabila, kredītus varēs dabūt liela daļa studētgribētāju, un, kas nav mazsvarīgi, nauda sekos studentam uz augstskolu. Un tās būs vairāk nekā tagad, kad studenti maksā paši. Tātad arī augstskolas varēs atļauties to, par ko, iespējams, pagaidām var tikai sapņot. Būs perfektas telpas un inventārs, darba atdevei atbilstošas pasniedzēju algas un kas tik vēl ne.
Arī studentiem it kā tas varētu būt labi - konkursa praktiski vairs nebūs, jo, ja būs nauda, augstskola varēs nodrošināt zinību apguvi visiem, kas to vēlas. Arī eksāmenos nevienam netiks pārāk zāģēts, jo ar katru atskaitīto studentu zudīs arī nauda fakultātei. Dzīvojot ar tādu apziņu, students izvēlēsies tās zinības, ka viņu patiesi interesē, nevis tās, kuras var vieglāk iemācīties un kur ir mazāk jābaidās par savu silto budžeta vietiņu.
Bet vai viss varētu būt tik spoži? Mēs redzam, ka, sagatavojot daudzus speciālistus vienā nozarē, palielinās konkurence darba tirgū, un students pat ar savu augstskolas diplomu nekur tālu netiks. Var gadīties, ka vakances vispār nav. Un tad darba meklējumos nāktos pieņemt visai neauglīgu kompromisu - piekrist jebkādam darbam, par kuru maksā algu - ka tikai var dzīvību pavilkt.
Un veidosies jauna ļaužu šķira - intelektuālie nabagi. Un tad vēl atnāks kāds laipns vīrs no bankas un saldā balstiņā apjautāsies, vai tik intelektuālais nabags gadījumā nav aizmirsis, ka banka naudu studijām nevis iedeva, bet aizdeva… Un jau tā trauslā dzīvīte sagrūs pavisam, jo viss, kas cilvēkam būs, tiks iegrūsts bankas žokļos. Kam gan pēc tam būs vajadzīgs tāds plukata? Vai mēs esam tik naivi un ceram, ka Latvijā attīstīsies ražošana, augstās tehnoloģijas, zinātne un citas vērtīgas un pelnošas nozares? Nu izskatās, ka patiešām ticam šai patīkamajai nākotnes vīzijai. Un tas ir labi. Jo cerība parasti nemirst pirmā - to itin labi pierāda, ka jaunie cilvēki, kas plūst uz augstskolām, sapņo par labu dzīvi. Nu lai jau pasapņo. Tas nav liegts nevienam.
Labi, nevaram mēs atļauties pilnībā valsts dotētu augstāko izglītību. Saprotu, ka nevaram. Bet kādēļ citām jomām, piemēram cietumu un bezdarbnieku pāraudzināšanas iestādēm tiek tērēts vairāk naudas nekā jauno profesionāļu izglītībai?

Esošā apmaksas sistēma ir atbilstoša situācijai

Vita MICKĒVIČA
08.11.2001

Pašlaik Latvijā tiek apspriesti vairāki augstākās izglītības iegūšanas modeļi, proti, maksas izglītība, kad nepastāv budžeta vietas, bet kā alternatīva tiek piedāvāts kredīts, kas vēlāk noteiktā laika posmā jāatmaksā. Otrs modelis - daļa budžeta un daļa maksas vietu.
Salīdzinot maksas modeli ar otro, var secināt, ka nepastāvēs konkurence, jo visi maksās vienādi un līdz ar to visiem būs vienādas iespējas pretendēt uz augstāko izglītību. No tā izriet, ka nevajadzētu būt iestājeksāmeniem, jo nebūtu konkurences. Tā kā šāda maksas izglītība būtu pieejama visiem, ņemot vērā piedāvāto kredītu, palielinātos studiju vietu skaits, kas vēlāk izraisītu bezdarbu, jo ne jau visi pēc izglītības iegūšanas atrastu darbu.
Nākamais, ko gribu pieminēt - kredīta atmaksāšana. Ja neatrod darbu, kas ir liela varbūtība, nav iespējams atmaksāt kredītu. Kā kreditori pret to cīnītos? Sāktos tiesu darbi. Līdz ar to tiesas būtu ļoti noslogotas, jo tādu studentu, kas nevarēs atmaksāt kredītu, būs ļoti daudz.
Līdzšinējais augstākās izglītības iegūšanas modelis paredz gan budžeta, gan maksas vietas. Tas veicina konkurenci, uzlabo mācīšanās gribu, jo konkurence veicina attīstību. Valstij ir jāatbalsta paši labākie Latvijas studenti ar šīm budžeta vietām, kuru tāpat nav daudz. Katru gadu studenti cenšas, mācās, lai iekļūtu budžetā. Un tas veicina mācīšanos. Ja sākas diskusija, cik godīga ir tā vai cita studenta atrašanās budžeta vietā, var likt lietā rotācijas principu, kas nosaka, ka budžeta vietas paredzētas labākajiem studentiem. Ja studenta novērtējums nav atbilstošs budžeta vietai paredzētajam, viņš tiek pārskaitīts maksas grupā, bet viņa vietā nāk cits. Un tas ir godīgi. Tādā veidā arī maksas studentiem tiek dota iespēja iekļūt valsts apmaksātajās vietās.
Domāju, ka pašreizējais modelis Latvijas situācijai atbilst vislabāk. Tas veicina mācīšanos. Latvijai ir vajadzīgi gudri cilvēki. Ja pieņems maksas modeli, tas pierādīs, ka valstij neinteresē izglītoti, gudri, mācīties griboši jaunieši, bet ir tikai viena doma - kā ietaupīt naudu citām valsts sfērām. Latvija nav tik bagāta, lai katrs jaunietis varētu atļauties maksāt par studijām, kaut arī tiek dots kredīts, kurš tāpat galu galā būs jāatmaksā. Ir kārtīgi jāapspriež visi par un pret pirms lēmuma pieņemšanas.

Būt vai nebūt ?

Kristīne SOMERE
08.11.2001

Ikvienu topošo un esošo studentu uztrauc jautājums par studēšanas iespējam nākotnē.
Ja ieviesīs tikai maksas studijas, būs daudzi, kuri nespēs studēt līdzekļu trūkuma dēļ un būs spiesti meklēt citas alternatīvas savai nākotnei. Arī bankas nespēs piešķirt kredītu pilnīgi visiem. Un problēmas var rasties arī ar galvotāja atrašanu, ja vien to neuzņemas vecāki vai kādas sociālas instances, bez kuru galvojumu kredītu neredzēt.
Tā visa rezultāta jaunietis, kurš dzīvojis laukos un sapņojis par studiju gadiem, kad varēs izrauties uz Rīgu, iegūt zināšanas un vēl citu dzīves pieredzi, būs spiests palikt savā pilsētā vai ciemā un meklēt alternatīvas, kuras tur atrast jau tagad ir diezgan pagrūti, lai neteiktu - neiespējami.
Viens variants - jaunietis sāk strādāt un liek santīmu pie santīma, lai sakrātu nepieciešamo summu studijas uzsākšanai, cerot pie viena Rīgā atrast labāk atalgotu darbu, kurš ļautu turpināt studijas. Protams, cerība ir laba lieta, bet atrast labu darbu Rīgā cilvēkam bez pieredzes un arī bez zināmas veiksmes devas ir diezgan pagrūti. Ja jaunietis to visu paveic - apsveicami. Bet ja nu taupīt naudu studijām, nezinot, vai tas varēs pabeigt, liekas bezjēdzīga? Ir jau vajadzīgs arī jauns krekls pašam, gludeklis mammai, traktors tētim utt.
Sapņus pie malas? Kādu dienu pie redzesloka parādās Ilzīte vai Pēterītis, kurš piepilda privāto dzīvi. Un tad pamest dzimto vietu izglītības dēļ pat liekas bezjēdzīgi un neiespējami.
Studēt gribētājiem, kuriem ir vecāku finansiālais atbalsts, it kā nav par ko uztraukties. Ar platu smaidu un pilnu naudas maku visas durvis ir vaļa. Vienu gadu cilvēks pastudē fiziku, bet tad saprot, ka šī joma nesaista. Labi, var taču iet uz biologiem. Atkal garām? Ceļošanu var turpināt, kamēr neapnīk. Bet tie, kam naudas nav, var tikai sapņot. Kāds Jānītis cer, ka fizikas likumi viņam reiz palīdzēs izpētīt varžu dziesmas dīķī, bet kāda Anniņa sapņot sapņo par to, ka kādu dienu varēs ķerties pie nozīmīgiem bioloģiskiem eksperimentus, ka reiz viņa brauks uz Āfriku pie krokodiliem vai radīs jaunas medicīniskas vielas, kas palīdzēs pasaulei izdzīvot.
Pasaule ir skarba. Ar sapņošanu un vēlmēm vēl nebūt nepietiek, lai sasniegtu mērķi. Tad ko darīt?
Kredītu it kā varētu ņemt, bet vai es to spēšu atdot? Kā es dzīvošu un strādāšu turpmākos gadus ar domu, ka lielākā daļa nopelnītās naudas aizies kredīta atmaksāšanai? Ģimeni gribas, dzīvokli gribas, bet smadzenēs iekalts tikai viens vārds - kredīts.
Protams, tiem jauniešiem, kas skaidri zina, ko vēlas no dzīves, maksas studiju ieviešana ir kā balzams dvēselei, jo vairs nav jāuztraucas par iestājeksāmeniem un lielajiem konkursiem. Visas durvis vaļā, visas iespējas tavas! Paskatoties tālākā nākotnē, mēs redzam dažu profesiju pārstāvju pārprodukciju. Bet ir citas profesijas, kurās speciālistu trūkst. Visas Mildiņas būs aktrises un visi Kaspariņi lidotāji. Cik tālu mēs tā tiksim?
Es uzskatu, ka vispareizākais variants ir tāds, ka daļa studē par valsts līdzekļiem, bet daļa, kura var to atļauties un to arī vēlas - par saviem līdzekļiem. Tikai vajadzētu rūpīgāk izvērtēt, kuram studentam piešķirt šo budžeta vietu, neskatoties uz topošā studenta uzvārdu, bet gan viņa materiāliem apstākļiem un zināšanām.

VISĀ IR VAINĪGA SISTĒMA!

Helēna ZAKMANE
08.11.2001

Tā kā es studēju Universitātē par personīgiem līdzekļiem jeb "par maksu", kā runā tautā, savā rakstā vairāk aizskāršu jautājumus par tā saucāmo rotācijas sistēmu un mūsu Sociālo zinātņu fakultātes studiju noteikumos paredzēto atlaižu sistēmu. Man gribētos pārrunāt jautājumu par studentu dalīšanu šķirās - "budžetniekos" un "nebudžetniekos".
Vispirms par rotācijas sistēmu. Noteikumos ir paredzēts, ka, piemēram, es, varu tikt uz budžeta vietu, ja būs izpildīti daži nosacījumi. Tie ir: kādam "jāizlido" no budžeta vietas, manai vidējai atzīmei jābūt virs 8 un vēl būtu ļoti vēlams, lai es kaut kādā veidā piedalītos universitātes sabiedriskajā dzīvē. Labi, divu pēdējo nosacījumu izpilde ir atkarīga tikai no manis - pieļausim, ka ar mani te viss ir pilnīgā kārtībā. Bet rodas cits jautājums: cik liela ir iespēja, ka kāds tomēr "pametīs" savu budžeta vietu? Šaubos, dāmas un kungi, šaubos… Jo "budžetniekam" nav īpašu grūtību nolikt visus paredzētos eksāmenus sesijas laikā (var taču vēl vairākas reizes paspēt pa to laiku eksāmenu pārlikt!) un pavisam nav grūti noturēt savu vidējo atzīmi virs 6 (nevis virs 8, ka vajag, lai "nebudžetnieks" varētu pārcelties uz budžeta finansējumu). Secinājums? Manuprāt, rotācijas sistēma eksistē tikai teorijā, bet nevis praksē, kaut gan daži laimīgi aculiecinieki apgalvo, ka pazīst studentus, kuriem tomēr izdevies izmantot šīs sistēmas priekšrocības un iekļūt budžeta vietās LU. Tā gan drīzāk ir laimīga nejaušība, nevis likumsakarība, un tāpēc sanāk, ka man zūd jebkāda jēga teicami mācīties, jo no savas maksas vietas es reāli izlīst nevaru. Iespēja pacelties augstāk ir pārāk vāja un efimēra.
Man bija ļoti laba iespēja parunāt par šo tēmu ar Latvijas Mākslas akadēmijas prorektoru Alekseju Naumovu - šajā mācības iestādē rotācijas sistēma izpaužās pavisam citādāk. Rotācija notiek automātiski - respektīvi, studentiem nav jāraksta iesniegums. Studenti mainās vietām pat tad, ja "nebudžetnieka" vidējā atzīme ir augstāka kaut vai par vienu desmitdaļu(!) nekā kādam "budžetniekam". Tādā sistēmā es redzu daudz vairāk stimulu tiešām teicami mācīties.
Un tā, atmetot visas cerības tikt uz valsts finansētu vietu, šī gada augustā es atnācu reģistrēties studijām 2. kursā. Un… studiju noteikumos ieraudzīju pantus par atlaižu sistēmu. Priecīga, ka varēšu dabūt vismaz kādu atlīdzību par to, ka pirmajā kursā ļoti centos būt teicamniece (abos pirmā kursa semestros mana vidēja atzīme pārsniedza 8), ienācu dekanātā un uzrakstīju iesniegumu (pēc noteikumiem es varēju dabūt 50% atlaidi uz studiju maksu). Gan īpaši necerot uz tādu lielu veiksmi, pēc pusotra mēneša arī saņēmu atbildi, ka "fakultātei nav līdzekļu, tāpēc Jūsu iesniegums tika noraidīts"! Mācību maksas atvieglojums bija tikai teorija, tikai dažas rindkopas uz skaistā dzeltena papīrīša…
Bet labi vēl, kā mūsu fakultātē visi studenti studē kopā - kā "budžetnieki", tā arī citi. Labi tāpēc, ka, piemēram, Ekonomikas un vadības fakultātē notiek īsta studentu dalīšana pirmās un otrās šķiras studentos. Tur studentu grupas tiek veidotas tieši pēc pazīmes - vai tu maksā vai nemaksā. Tas ļoti atgādina diskrimināciju, vēl jo vairāk tāpēc, ka pasniedzēju attieksme pret vieniem un pret otriem atšķiras. Par to stāsta paši fakultātes studenti.
Kaut gan es uzskatu, ka Sociālo zinātņu fakultātē tāda problēma nepastāv, ir arī diezgan radikāli viedokļi par šo jautājumu. Piemēram, mūsu kolēģis no Juridiskās fakultātes (kur arī visi studē kopā), 4. kursa students Vladimirs Fogels saka: "Es uzskatu, ka ne tikai nedrīkst šķirot studentus pēc šis te pazīmes, bet informācijai par to, kas maksā par studijām un kas nē, jābūt slēgtai - gan pašiem studentiem, gan arī pasniedzējiem. Tas nedotu nekādas iespējas kādai "īpašai" attieksmei gan pret vieniem, gan pret otriem studentiem."
Pat ja studiju sistēmā kaut kas tiks mainīts, es uzskatu, ka vienmēr paliks arī kāds neapmierinātais.

Apšaubāmais Godīgums

Mārtiņš Kozlovskis
04.11.2001

Nu jau kāds laiks ir pagājis, manuprāt, pat vairāki gadi, kopš dažādās aprindās, sākot no politiķiem līdz pat vienkāršiem cilvēkiem, tādi kā mēs studenti, klīst runas par maksas studijām. Vieni piedāvā modeli, kur nauda seko studentam, vēl citi - kur studenti naudai. Tā arī līdz galam neesmu izpratis šo modeļu būtību, bet realitāte ir tāda, ka lielākā daļa studentu šobrīd jau maksā diezgan ievērojamas summas (no 300 - … Ls gadā) par savām studijām. Esmu arī dzirdējis vairāku pasniedzēju un universitātes vadības viedokļus par maksas studentu daudzumu un to summu, kāda būtu nepieciešama kvalitatīva studiju procesa veikšanā. Protams, vienprātības šajā jautājumā, kā vienmēr, nav. Dievs vien zin', vai tādas arī būs.
Nevienprātības valda arī pašu studentu vidū. Tiklīdz ir runa par studiju maksu, tā studenti sadalās divās grupās: pirmā grupa ir tā, kuriem patīk šā brīža situācija, kur vieni saņem stipendiju, bet otri maksā - pārsvarā tā uzskata "budžetnieki". Otra grupa uzskata, ka visiem ir jāmaksā vienādi. Tā domā studenti, kas jau tagad par savām studijām maksā. Jā, ir gan vēl trešā grupa - tie, kuriem ir pilnīgi vienalga. Bet salīdzinoši šo cilvēku ir tik maz, ka pat nav īsti vērts tos pieminēt.
Lai arī es esmu neapmierināts ar pašreizējo situāciju, jo piederu pie tā saucamas maksas grupas, manu sašutumu vēl vairāk izraisīja Lanas Danielas pārdomas par neGodīgumu. Lai gan Godīgums ir diezgan abstrakts jēdziens, šajā rakstā es saskatu vienīgi noteiktas grupas savtīgu interešu lobēšanu nevis studentu interešu aizstāvēšanu vai vēlēšanos uzlabot vispārējo zināšanu iegūšanas līmeni.
Pirmkārt, man nepieņemams šķiet autores uzskats, ka budžeta studenti ir labāki par pārējiem, ka maksas studenti ir sliņķi un liekēži, kas nāk un atsēž studiju laiku tikai tāpēc, lai iegūtu diplomu. Man arī nav pieņemami tie iestājeksāmenu kritēriji, kas nosaka studentu sadalījumu budžeta un maksas grupās. Manuprāt, tie ir galīgi aplami. Vai tad var izvērtēt katra kandidāta atbilstību fakultātei trijās dienās? Nē!
Man pieņemams risinājums būtu tāds, ka pirmajā mācību pusgadā maksā visi. Bet jau pēc pirmās sesijas tiek izlemts, kas saņems stipendijas par labām sekmēm. Tas ir tā saucamais "rotācijas princips", kur iegūst tas, kas labāk mācās, nevis tas, kas slinko. Un tieši šādā veidā varētu uzlabot arī zināšanu iegūšanas līmeni. Varbūt tas radītu papildu spriedzi studentu vidū, bet negribas apgalvot, ka tādas nav jau tagad.
Otrkārt, mani pārsteidz Lanas Danielas Godīgums. Man nav zināmi tie iemesli, kas lika satraukties par šīm finansiālām izmaiņām, bet es saskatu tikai tipisku savtīguma izrādīšanu - labāk man vairāk, bet citiem mazāk. Un varbūt tiem citiem vispār nevajag, viņi nav pelnījuši. Savs maciņš jau vienmēr pašam tuvāks.
Ja jau līdzekļu nav pietiekoši, lai varētu tos sadalīt pēc ierastās kārtības. Tad vismaz tas budžeta students, ja jau viņš ir tik labs, lai saņem to minimumu un priecājas par to, kas ir. Man patīk šāda frāze: "Stipendijām jāatvieglo studentu dzīves apstākļi." Es tam pilnībā piekrītu, bet tikai ar nosacījumu, ka katrs saņem šo finansiālo atbalstu. Un saņem pēc padarītā.
Treškārt, paskatoties nedaudz uz priekšu, manu acu priekšā pavīd aina, kur vieni ir par pāris latiem labāk situēti nekā citi. Kas tie ir? "Budžetnieki"! Kāpēc es tā domāju? Tāpēc, ka viņiem katru mēnesi nebūs jārēķinās ar zināmu summu no nopelnītās algas, lai atmaksātu kredītu par studiju maksu. Līdz ar to viņiem būs lielākas iespējas nodrošināt sev komfortablākus dzīves apstākļus.
Tāpēc man rodas gandrīz vai retoriski jautājumi - par kādu godīgumu un taisnīgumu mēs runājam? Kāpēc vieni saņem, bet otri maksā? Kāpēc vieniem vajadzētu saņemt vairāk, bet citiem nesaņemt neko?

Un tomēr nav godīgi!

Lana Daniela
11.10.2001

Tas, ka šogad visiem budžeta studentiem ir vienlīdz lielas vai, pareizāk sakot, mazas stipendijas 8 latu apmērā, ir vienkārši cūcība! Protams, mēs visi mācāmies, lai iegūtu labas zināšanas katrs sev. Bet labākajiem nodrošina budžeta vietas, tātad valsts atbalsta tos, kas ir spējīgāki un progresīvāki ieguldītāji valsts nākotnē. Taču, nokārtojot iestājeksāmenus un tiekot budžeta grupā, ir otrs veids, kā stimulēt budžeta grupas studentus mācīties - tās ir stipendijas. Jebkurā gadījumā stipendija ir niecīga un pietiek vien kopēšanas izdevumiem vai braukšanas kartītes iegādei. Bet tomēr, dažādie stipendiju līmeņi bija kaut kāds stimuls censties un iegūt labākas atzīmes. Tagad tā vairs nebūs.
Ja kādreiz priekšmetu, kas mazāk interesēja, students tomēr neignorēja kaut vai lai iegūtu labāku stipendiju, tagad piespiesties izmācīties viduvēji interesējošu, bet, iespējams, vajadzīgu mācību priekšmetu, kļuvis daudz grūtāk. Sociālo zinātņu fakultātes studentu pašpārvaldes priekšsēdētājs Mārtiņš Kaprāns apgalvo, ka šogad stipendijām piešķirts mazāk līdzekļu, jo sociālo zinātņu nozarē it kā esot pārprodukcija. Tātad atlikuši divi varianti - vai nu samaksāt visiem pamatstipendiju 8 latus, lai būtu mazāk neapmierināto, vai arī 20 % budžeta studentu maksāt lielākas stipendijas. Tā kā līdz šim Sociālo zinātņu fakultātes studentu pašpārvalde bija nolēmuši stipendijas maksāt atbilstoši studenta sekmēm, 20 % kursa labāko studentu saņēma paaugstinātās stipendijas (pagājušajā gadā - Ls 10,50), bet 10% vislabāko saņēma augstāko stipendiju (pagājušajā gadā tā bija Ls 14). Bet šogad naudas trūkuma dēļ visi saņems tikai pamata stipendiju - astoņus latus. Es varu vienīgi nožēlot, ka nepiedalījos studentu pašpārvaldes sēdē, kaut formāli tajā esmu ievēlēta, un nemēģināju ietekmēt lēmumu par labu diferencētajam variantam. Protams, ka daudz vairāk būtu to, kas nesaņemtu neko un nāktu ar pretenzijām, jo šobrīd pretenzijas ir tikai tiem, kam būtu bijis jāsaņem paaugstinātā un augstākā stipendija. Bet augstās stipendijas mudinātu tiekties sasniegt labākus rezultātus un iekļūt to veiksmīgo 20 % skaitā, kas saņemtu lielākas stipendijas. Ja 8 lati it kā nav nekas, jo divos mēnešos tie ir tikai 16 lati, bet trijos - 24, tad, izsniedzot kādas 30 latu stipendijas, trijos mēnešos tie būtu jau 90 lati, kas tomēr ir summa, par kuru "kaut ko var nopirkt". Stipendijām jāatvieglo studentu dzīves apstākļi. Tad lai vismaz dažiem šie apstākļi tiešām tiek atviegloti. Tāpēc, lai ko arī teiktu Mārtiņš Kaprāns, es uzskatu, ka visiem vienādas stipendijas - tas tomēr nav godīgi!