TEĀTRIS 
Tagadnes vīzija vai pagātnes noskaņa?
Jaroslava Ivaškēviča romāna "Vilkumuižas jaunkundzes" dramatizējuma iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī

Dace LIEPIŅA
02.05.2001

Režisors: Alvis Hermanis
Kostīmu māksliniece: Večella Varslavāne
Lomās: Vigo Roga, Regīna Razuma, Agnese Zeltiņa, Baiba Broka, Aurēlija Anužīte, Elita Kļaviņa, Sandra Kļaviņa, Marija Zeltiņa

Izrādes veidotāji anotācijā par izrādi raksta tā: "Pavadīt vasaras atvaļinājumu lauku muižā ierodas kāds vientuļš vīrietis Viktors. Pirms piecpadsmit gadiem viņš kalpojis par mājskolotāju šajā ģimenē, kurā ir sešas nu jau pieaugušas meitas. Viktors atgriežas, lai vēlreiz atcerētos, kas piedzīvots agrā jaunības pavasarī, lai izdzīvotu to, kas palicis nepiepildīts, lai apjēgtu un pieskartos tam, kas tā arī nekad nepiepildīsies..."

Man lugu gribas salīdzināt ar tādu kā vīziju - parādās, uzplaiksnī un aizveras, uzbango un norimst, bet beigu beigās pazūd, neatstādama pēdas. Vien dažas emociju dzirkstis manī vēl nozib - nu kā jau pēc katra kaut kā jauna redzēta, bet ne vairāk. Manu dvēseli neuzrunā izrādes saturs. Ne tāpēc, ka pasniegts būtu kaut kā ne tā; tieši otrādi - pasniegts tiek savdabīgā un skatītājus piesaistošā veidā, taču nekļūst skaidrs, ko autori (gan romāna, pēc kura motīviem izrāde veidota, gan režisors) ar to gribējuši pateikt. Vai to, ka atmiņas var būt itin spilgtas arī pēc daudziem gadiem? Vai to, ka emocijas, kas dzimušas pirms daudziem gadiem, var atstāt neizdzēšamas pēdas? Iespējams, visprecīzāk izrādes galveno domu raksturojis N. Naumanis: "Izrāde vēsta - nevajag atgreizties vietās, kur kādreiz bijis labi. Restaurēt mīlestību, vēl vairāk - jaunību ir, mazākais, neauglīgi, sliktākajā gadījumā tas kļūst vienkārši smieklīgi. Manuprāt, šādā traktējumā slēpjas izrādes gudrība."
Tomēr uzskatu, ka izrādei pietrūkst motivācijas - KĀDĒĻ nu jau vecot sākušais vīrietis pēkšņi ierodas ciemos pie Vilkumuižas jaunkundzēm - māsām, kurām visām viņš reiz, kā izrādās, bijis sirdī tuvs. Kādēļ tam visam pāri sērs sāpju plīvurs, kas vijas cauri visai izrādei (kas, starp citu, ir viencēliena) un kuras kulminācijas brīdī, visām "jaunkundzēm" apsēžoties skatuves priekšplānā, viņas sāk izmisīgi raudāt? Šis bija viens no aizkustinošākajiem izrādes brīžiem, izmantojot čellistu kvarteta "Apocalyptica" sniegumā izpildīto grupas "Metallica" slaveno hītu "Nothin' else Metters" radīto skumju noskaņu, kuru aktrises papildināja ar neizmērojamu sāpju sajūtas izsakošām dabiskām asarām. Jā, aizkustina tēlojumi. Aktieru tēlotie cilvēki, liekas, saaug ar pašiem aktieriem. Teksts vienmēr ir pietiekami skaidri un skaļi izsacīts - man kā skatītājai nepaliek nesadzirdēti vārdi un līdz ar to arī emcijas. Tās ir primitīvas lietas, par kurām, šķiet, runāt nevajadzētu, jo tas pieder pie aktiera profesijas un amata - to prast bez vārda runas, bet, kā pieredze rāda, ne visos Rīgas lielajos teātros šīs šķietami it kā primitīvās lietas tiek ievērotas, kas tracina. Tādēļ vēl jo vairāk gribas izcelt Jaunā Rīgas teātra aktierus, kuri gan "Vilkumuižas jaunkundzēs", gan citās izrādēs šai jomā neliek vilties.
Par spīti tam, ka izrādes satura smaguma punkts manī palika atklāts jautājums, priecēja realizācijas forma - it kā atgriešanās pagātnē un tad atkal lēciens tagadnē, noskaņu radīšana, piemēram, vārdus veidojot, katram aktierim izsakot savu vārda zilbi, un tamlīdzīgi efekti. Kas padara tēlojumu interesantu? Jā, vārda "izrāde" vietā lietoju vārdu "tēlojums", jo tieši tāds šis viencēliena gabals man likās - tēlojums, kurš ideāli iederētos kā papildinājums kādai izrādei, bet nepretendē uz nosaukumu "izrāde" (no mana viedokļa), jo ir pārāk īss un vīzijisks.
Atklāts paliek arī jautājums, kuru uzdot pašam objektam, iespējams, nebūtu īsti ētiski, tomēr doma neatstāj: kādēļ daudzas sieviešu sirdis aizkustinošā vīrieša lomu atveido aktieris, kura vizuālais tēls pilnīgi nesader ar to, par kādu tiek runāts. Jūtu, ka tas darīts apzināti, un ļoti ticams arī (domājot par JRT specifiku), ka izrādes veidotāju nolūks tieši NAV bijis atklāt, kādēļ tas tā, kādēļ tieši Vigo Rogas vizuālais tēls, nevis, piemēram, Kaspara Znotiņa vai Andra Keiša. Varbūt tādēļ, lai pasvītrotu patiešām bijušo emcionālo, garīgo, nevis fizisko tuvību starp vīrieti un sievieti?
Kopumā mans iespaids ir ļoti poztīvs, kas attiecas uz aktierdarbu, izrādes realizācijas formu, bet nepilnīgs attiecībā uz saturu. Jo "Vilkumuižas jaunkundzes" likās kā kolosāls ievads turpmāk sekojošam izvērsumam, kura nebija. Kolosāli parādīta, noskaņas radoša vīzija, taču kura vislabāk iederas kā kādas citas izrādes papildinoša sastāvdaļa. Kaut kā pietrūka līdz galīgam atrisinājumam. Bet varbūt tāds bija lugas veidotāju mērķis - likt mums iejusties dažādu emociju buķetē, tā arī īsti neatrodot savējo, bet paliekot jautājam...