No psihiatriskās
klīnikas Šveicē uz mājām Krievijā atgriežas pēdējais no kņaziem Miškiniem. Viņš
vairākus gadus ir ārstējies no idiotisma. Jau pirmajā dienā Krievijā Miškins
sastop daudz neparastu cilvēku, ar kuriem liktenis ir lēmis viņam iepazīties
tuvāk.Jaunajā Rīgas teātrī Viestura Kairiša režijā ir redzams krievu rakstnieka Fjodora Dostojevska romāna "Idiots" iestudējums.
Garīgi slimu cilvēku tēma
līdzpilsoņus ir interesējusi vienmēr un dažādās interpretācijās. Tomēr šoreiz
to diez vai varētu uzskatīt par kādu no kārtējām šīm interpretācijām - izrāde
pretendē uz kaut ko vairāk. Ja spējat atbrīvoties
no sajūtas, ka uz skatuves darbojas garīgi slims cilvēks, tad būs arī par ko
smieties. Ja nespējat, tad liela daļa izrādes izraisa žēlumu par netaisnību
pret citādajiem. Un varbūt, ka arī nevajag atbrīvoties ne no kādas sajūtas?
Vajag vienkārši ļauties un baudīt to, ko sniedz izrāde."Idiotā" ir
vairāki absolūti pārliecinoši momenti. Pirmkārt, Kairišs kā režisors.
Viņa domu gājiens šai izrādei man šķiet visatbilstošākais un radošākais. Tas
nes pārsteigumus un domas brīvības izjūtu. Otrkārt, Kaspars Znotiņš kā titullomas
atveidotājs. Atbilstošs lomai, pārliecinošs un gudrs. Treškārt, Ieva Jurjāne
kā scenogrāfe. Ar savu domu lidojumu uz skatuves rada perfektu pasauli, kura
apbur. Ceturtkārt, visi pārējie aktieri, kuri katrs ir savā tēlā un savā vietā.Idiots, kā izrādās, nemaz nav idiots. Caur viņa neslēpto bērnišķību un naivumu runā patiesība un gudrība. Tā ir tik patiesa, ka atliek tikai noticēt un nenobīties. Tādēļ katra reize, kad šis cilvēks tiek nodēvēts par idiotu, dziļi iedur sirdī. Netaisnība liek satrūkties.
Krievu korāļi, fantastiski
tērpi un to pārtapšana, sabiedrības normas par to, ko drīkst un ko nē, simboliska
pirtī pēršanās, simboliskas precības, simboliska atdzimšana
Un tam visam pa
vidu - idiots.Izrāde ir mīlestība un
kaislība. To apliecina arī scenogrāfija ar koši sārtajiem rožu ziediem, kas
rada īpašu kaislības noskaņu - tajā pat izrādes beigas šķiet piedodamas un kaislībai
pieļaujamas.