Tuvojas ķirbju un spoku diena

Elvīra KUKULE
09.10.2001

Skatlogos sāk parādīties izgrebtas ķirbju galvas, sveces un dažādi mošķi. Tie liek nojaust par Visu svēto dienas jeb Helovīna (Halloween) tuvošanos. Ko darīt - pieņemt šos svētkus vai ļaut tiem palikt tikai veikalu skatlogos?

Tie, kuri ir pret Helovīna svinēšanu, kā galveno argumentu min vai nu latviešu mazvērtības kompleksu, bez ierunām pieņemot visu rietumniecisko, vai to, ka latviešiem pašiem jau eksistē līdzīga diena - Mārtiņi. Citi atgādina - latvieši pārāk aizrāvušies ar dažādu svētku svinēšanu, aizmirstot par nepieciešamību kādreiz arī pastrādāt.
Taču kā gan šajā gadījumā lai neatceras "slaveno" teicienu par to, ka svētku nekad nevar būt par daudz. Ja jau kāds Latvijā svin Visu svēto dienu, tad kāpēc gan ne?
Nereti ir dzirdēti jauniešu, sevišķi nerīdzinieku, pārmetumi par to, ka viņiem nav pietiekami daudz iespēju labi atpūsties. Visu svēto dienas izdarības - spokošanās, izjokošana, dancošana un vēl dažnedažādas ālēšanās - latviešiem nav svešas, un pārmetumi par rietumnieku "kopēšanu" ir lieki. Iespējams, esam pieņēmuši dažas latviešiem neraksturīgas detaļas, bet kāpēc gan ne, kā nekā rietumu tautas Helovīnu svin jau vairākus gadsimtus.
Tāda Visu svēto diena, kādu daudzas tautas svin pašlaik, veidojusies vairāku gadsimtu garumā, ietekmējoties no daudzām kultūrām - romāņiem, ķeltiem un, visbeidzot, arī kristiešiem.
Ķelti, kuri dzīvoja pašreizējā Lielbritānijas un Ziemeļfrancijas teritorijā, jauno gadu sagaidīja 1.novembrī. Šo dienu svinēja katru gadu, atzīmējot "saules gadalaika" beigas un "tumsas un aukstuma laika" sākumu. Svinēšana turpinājās trīs dienas. Cilvēki piedalījās ielu gājienos, tērpti dažādu dzīvnieku ādās. Šie svētki tiek uzskatīti par pirmo Helovīnu.
Arī romāņi 1.novembrī svinēja augļu un dārzu dievības svētkus. Vēlāk, kad romāņi iebruka britu zemēs, abu svinamās dienas sajaucās kopā, kļūstot par vienu no svarīgākajām svinamajām dienām. Arī pēc kristietības izplatīšanās cilvēki neaizmirsa agrākās tradīcijas. Laikam ejot, visu triju svētku tradīcijas sajaucās kopā. Mūsdienu Helovīnā par romāņu ietekmi liecina āboli un rieksti, no ķeltiem palikuši melnie kaķi, maģija, ļaunie gari un nāve, savukārt spoki, skeleti un galvaskausi nāk no kristiešu Dvēseļu dienas.
Latvijā Visu svēto diena pagaidām nav guvusi lielu popularitāti. Par tās esamību parasti atceras jaunieši, kuri šajā dienā dodas uz krogu vai klubu rīkotajām ballītēm vai arī paši organizē pasākumus, kur neatņemamas sastāvdaļas ir iebiedēšana, spokošanās un šausmu radīšana. To vislabāk panākt, pašam pārģērbjoties par kādu mošķi. Idejas iespējamajam mūsdienīgajam Helovīna tērpam piedāvā speciāli šiem svētkiem veidotas interneta mājas lapas. Sievietēm ierosina kļūt par vikingmeitenēm, kvazimeitenēm vai Transilvānijas meitenēm, savukārt vīriešiem - par X-klauniem, raudošajiem bēbjiem, gejvilkiem vai resnajām dejotājām.
Tas gan vairāk iederētos Amerikā, kur Helovīns ir sena tradīcija, bet pie mums 31.oktobra vakarā derēs arī parastāki šausmonīši - raganas, vampīri, drakulas, spoki, mūmijas, frankenšteini un mazie zaļie cilvēciņi.

Orientālas noskaņas par Tibetu, tīģeriem un drakoniem
Filma rosina lasīt grāmatas

Annemarī Coja
29.05.2001

Režisora Anga Lī filma "Tīģeris un Drakons" izpelnījās manu apbrīnu, jo, pirmkārt, atmodināja manu austrumniecisko asinsbalsi, kas šajos platuma grādos pārsvarā dus aizmirsta, un uzrunāja dvēseli ar izsmalcināto vizualitāti, lielisko režiju un labo aktierspēli.

Taču nedomājiet, ka esmu viegli uzpērkama ar lētām cīņu filmām. Tikai pēc ilgāka laika kaut ko līdzīgu "Tīģera un Drakona" raisītajām jūtām manī modināja Heinriha Hareras romāns "Septiņi gadi Tibetā".
Varētu likties, ka esmu īpaša mērķauditorija, tādēļ filma uz mani atstāja tādu iespaidu. Bet tādā gadījumā, lasot mūsu bargo un bieži cinisko kino kritiķu Ditas Rietumas un Normunda Naumaņa rakstīto, arī varētu šķist, ka viņi pa pusei ir aziāti - "Tīģeris un Drakons" abām autoritātēm bija gājis pie sirds, kritiķi neskopojoties deva filmai visas piecas "zvaigznītes".
Kāda paziņa, noskatoties šo filmu, sacīja, ka tā ir murgaina, stulba un vispār ar "kaut kādiem lidojošiem ķīniešiem". Droši vien, uzliekot cinisma brilles, ko līdzīgu var teikt par daudzām labām mākslas filmām, kurās ir kas vairāk par pliku un skaidru sižetu, kad 1:1 saprotams, kas ko mīl un ko krāpj.
Ejot uz šo filmu, vajag atslābināties un ļauties tās valdzinājumam, gluži tāpat kā meditējot. Citādi nekā .
"Tīģeris un Drakons" ir skaista pasaka, tomēr paliekot laba mākslas filma. Es iedomājos, ka tās sižets ir pietiekami "mīksts", lai no tā sanāktu kaut kas salkans. Kā nekā mīlestība, nodevība un kaušanās ir pašā filmas pamatā. Tādēļ man šķiet, ka liekākais filmas ieguvums ir būt aizkustinoši skaistai un romantiskai, tomēr nekļūstot banālai.
Viss sākās ar šo vienu filmu, lai manī pēkšņi rastos dziļāka interese par austrumiem, tādēļ tai sekoja lieliskā jau iepriekš minētā H. Hareras grāmata "Septiņi gadi Tibetā". Tā ir viena no aizraujošākajām grāmatām, ko pēdējā laikā esmu lasījusi. Tā ne par ko nemoralizē, neko neidealizē, bet uzbur pilnīgi svešu, nepazīstamu un noslēpumainu pasauli. Šī grāmata radīja lielisku klātbūtnes efektu un ļāva iepazīt seno pirmsrevolūcijas Tibetu tās dabiskajā dailē.
Iejūsmināta par Hareras grāmatu, ķēros pie lietuviešu rakstnieces Jurgas Ivanauskaites grāmatas "Nozaudētā apsolītā zeme" lasīšanas. Un vīlos. "Nozaudētā apsolītā zeme" ir pārpilna ar pašas autores senās Tibetas slavinājumiem, ļoti personiskām, pat fanātiskām izjūtām par šo zemi, žanriski svārstoties starp mistiku, banālu romānu (te jāpiemin svētlaimīgās asaras, nokļūstot šajā zemē, labā gara, kas stāvējis autorei līdzās u.tml.) un referātu. Lasot radās sajūta, ka citējumu šajā grāmatā ir vairāk nekā pašas autores domu. Nojaušu, ka viņa bija gribējusi pateikt par Tibetu vislabāko un sniegt visaptverošāko informāciju, bet mani tas nepārliecināja.

 OPERA 
Tāda opera, ka skudriņas skrien pa muguru
Šosezon var izvēlēties operu "Alčīna" ar Sonoru Vaici

Sintija DRAGONE
22.05.2001

Es katru gadu vismaz reizi cenšos aiziet uz kādu operas vai baleta izrādi. Svētki ir jau Nacionālās Operas nama apmeklējums vien. To nevar salīdzināt ar sēdēšanu pie TV ekrāna mājās, ar to nevar sacensties ne kinoteātra apmeklējums, ne vakars klubā, bārā vai kādā citā izklaides vietā. Man patīk tā vienreizējā sajūta, kas pārņem, atrodoties greznajā zālē. Grūti iedomāties kādu citu vietu, kur tu, cilvēk, varētu justies tik elitārs, nozīmīgs un svinīgs kā operā. Visapkārt greznība un dvēselisks eņģeļu siltums. Katru Operas apmeklējumu es uztveru kā svētkus.

Opera "Alčīna" mani pārsteidza. Virs skatuves greznās arkas izrādes gaitā tika rādīti subtitri latviešu valodā. Tie atviegloja operas libreta uztveri, saprast visu "teikto". Ienāca prātā, ka nebūtu slikti, ja tieši tāpat tiktu darīts arī citās operas izrādēs.
Operu "Alčīna" Hendelis radīja 18. gadsimta 30. gadu vidū - laikā, kad liktenis komponistam nebija īpaši labvēlīgs. Hendelis bija zaudējis tronim tuvu stāvošu personu morālo atbalstu, komponistu mocīja finansiālas problēmas, kuras radās galvenokārt pret viņu vērstā publikas daļas boikota dēļ. Tiesa, par muzikālu ideju trūkumu Hendelim nebija iemesla sūdzēties - Londonā labi ieredzētā dejotāja Marī Sallē komponistu iedvesmoja pēc franču parauga radīt dažas operas - baletus.
"Alčīnas" libreta autors nav zināms, sižets aizgūts no renesanses dzejnieka Ludoviko Ariosto dzejojuma "Saniknotais Orlando" 6. un 7. dziedājuma. Šīs lieliskās operas atdzimšanas notika 20. gadsimta 20. gados Leipcigā (Vācija), vēlāk arī Anglijā, Itālijas pilsētā Venēcijā (Dzefirelli inscenējums ar Džoanu Sazerlendu titullomā) un citur.
"Alčīnas" iestudējuma burvība slēpjas visu komponentu harmonijā: ne vokāls, ne režisūra, ne diriģents, ne dekorācijas, ne kostīmi nenomāc cits citu, bet saplūst vienā veselā, kam vārds ir izrāde.
Uzvedums dzīvo, valdzinot ar teiksmaini dīvaino saturu, tīši naivajiem baroka teātra pērkona un vēja efektiem un režisores Kristīnes Vusas iestrādātajiem pārlaicīgajiem zemtekstiem (morāli) un komismu, Andra Freiberga scenogrāfijas gaišo vieglumu, Kristīnes Pasternakas košajiem fantāzijas tērpiem un dzīvīgiem, barokāli autentiskiem muzikālo jūtu afektiem, par ko gādājis senās mūzikas erudīts - diriģents Andris Veismanis.
Uzveduma laikā acīs "koda" konstrasts starp Alčīnas sarkano tērpu un baltajām barokālajām kolonnām. Šis krāsu salikums, manuprāt, nedaudz tracina, uzjunda nemierīgas sajūtas, it kā pastiprina uz skatuves notiekošā dramatismu.
Skatoties izrādi, es laiku pa laikam pieķēru sevi, ka domās esmu aizlidojusi uz barokālo Versaļas pili, pa kuras greznajām zālēm, dārziem un oranžēriju klaiņoju pagājušajā vasarā. Apjautu arī domas lidojuma cēloni - tā bija "Alčīnas" barokālā mūzika. Stilā līdzīgu mūziku es klausījos audiogida klausulē eksursijas laikā Parīzē. Vēl tagad atceros sevi greznajā spoguļzālē, kur pavadīju diezgan daudz laika - aizvērtām acīm es elpoju Versaļas pils noslēpumaino gaisu un klausījos vieglajos, raitajos baroka mūzikas ritmos.
Manas sajūsmas cēlonis noteikti ir arī burves Alčīnas lomā iejutušās Sonoras Vaices fantastiskais dziedājums un tēlojums. Viņa ir Latvijas gods un lepnums. Operas Polārā zvaigzne! Viņa ne tikai lieliski dzied, bet ir arī talantīga aktrise. Sēžot otrajā rindā, es varēju redzēt katru grimasi. Sonora ar sirdi un dvēseli iejutās tēlā. Viņa raudāja, kliedza, smaidīja, krita un atkal cēlās. Tad, kad izrādes beigās publika atkārtoti ar gavilēm un aplausu vētru pateicās Sonorai par lielisko dziedājumu, mans pārdzīvojums bija tik spēcīgs, ka šķita - skudriņas skrien pa muguru, kņud pakrūtē. Vārdos ir grūti izteikt, cik laimīga un sajūsmināta biju par apkārt notiekošo. Es jūsmoju un priecājos līdz ar Sonoru.
Opera "Alčīna" man sniedza fantastisku baudu, ko nevaru aizmirst arī tagad, klusumā sēžot pie datora ekrāna un kavējoties atmiņās par patīkami pavadīto laiku Latvijas Baltajā dvēseļu namā.

 BAĻĻUKS 
Raganas un citi mošķi salidos Valpurģu naktī

Dace BUNGŠE
07.05.2001

Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) studenti kopā ar kolēģiem no Banku augstskolas 11. maijā rīko Valpurģu nakti.

Piedalīsies:
* ikviena sevi cienoša ragana un čorti, mošķi ķēmi un citi tamlīdzīgi radījumi;
* LKA dejojošie dēmoni;
* grupas "Fine animals" un "TC fox".

Paredzēts:
* raganu turnīrs;
* ugunskurs akadēmijas dārzā;
* miroņu dejas morgā līdz rītam;
* komas telpa;
* pesteļbārs (kafejnīca);
* vella dzira.

Ierašanās: raganīgā paskatā.

Ieejas maksa: Ls 1(iepriekšpārdošanā - pie 2. KT kursa cilvēkiem akadēmijā, kā arī Banku augstskolā), uz vietas - Ls 1.50. (Tiem, kuri neieradīsies - Ls 3.)
Sākums: pulksten 21.13

LKA adrese: Ludzas 24. Uz Valpurģu nakti varat braukt ar 15. maršruta trolejbusu vai 7. vai 9. maršruta tramvaju.

 TEĀTRIS 
Tagadnes vīzija vai pagātnes noskaņa?
Jaroslava Ivaškēviča romāna "Vilkumuižas jaunkundzes" dramatizējuma iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī

Dace LIEPIŅA
02.05.2001

Režisors: Alvis Hermanis
Kostīmu māksliniece: Večella Varslavāne
Lomās: Vigo Roga, Regīna Razuma, Agnese Zeltiņa, Baiba Broka, Aurēlija Anužīte, Elita Kļaviņa, Sandra Kļaviņa, Marija Zeltiņa

Izrādes veidotāji anotācijā par izrādi raksta tā: "Pavadīt vasaras atvaļinājumu lauku muižā ierodas kāds vientuļš vīrietis Viktors. Pirms piecpadsmit gadiem viņš kalpojis par mājskolotāju šajā ģimenē, kurā ir sešas nu jau pieaugušas meitas. Viktors atgriežas, lai vēlreiz atcerētos, kas piedzīvots agrā jaunības pavasarī, lai izdzīvotu to, kas palicis nepiepildīts, lai apjēgtu un pieskartos tam, kas tā arī nekad nepiepildīsies..."

Lasīt

Augstskolu darbinieki taisa jampadraci

Zane Pīrāga
18.04.2001

Lai popularizētu sportu augstskolu vidū, nodibinātu kontaktus un draudzīgas attiecības starp Latvijas augstskolām, Ventspilī notika sacensības "Jampadracis 2001". Pasākumu organizēja Ventspils Augstskola (VeA), un tajā piedalījās 15 Latvijas augstskolu pasniedzēju un darbinieku komandas.

Lasīt

 KINO 
Tīģeris un Drakons

Laura Širina
17.04.2001

Režisors: Angs Lī
Lomās: Čovs Juņfats, Mišela Jao

Lī Mubajs ir leģendārs karotājs. Uzskatot, ka pietiek karot, viņš vēlas savu slaveno Zaļo likteņzobenu nosūtīt uz Pekinu. Šo darbu viņš uztic Ju Šuljenai - tikpat leģendārai sievietei karotājai. Pekinā Ju Šuljena satiek Dženu - jaunu aristokrāti, kurai drīz paredzētas kāzas. Kad Zaļais likteņzobens tiek nozagts, Ju seko iespējamā zagļa pēdām un nonāk pie Dženas. Atklājas, ka meitene ir slepeni apguvusi kaujas mākslu un nemaz nevēlas apprecēties ar vecāku izraudzīto līgavaini.
Filma apbur ar savu austrumniecisko šarmu. Tā ir pasaule, par kuru mēs gandrīz neko nezinām, tā ienāk ar savām tradīcijām un likumiem (un arī 10 nominācijām "Oskaram"). Būtībā tas ir stāsts par to, cik augsta cena ir jāmaksā par brīvību. Šis kino noteikti patiks tiem, kuri mīl izsmalcinātus kaujas skatus. Jāpiebilst, ka reizēm gan varoņu kustības ir pat vairāk nekā nereālas, bet tomēr savu estētisko pievilcību tās nezaudē.
Filma var likt padomāt par to, vai esam godīgi paši pret sevi un pret citiem. Stāsts ir pamācošs, bet nepretenciozs. Kopumā "Tīģera un drakona" skatīšanās ir bauda ne tikai acīm, bet arī prātam.
Mani sarūgtināja tas, ka nevarēja dzirdēt ķīniešu valodu - filma ierunāta angliski. No vienas puses, tas, protams, ir ērti, jo nevajadzēja visu laiku sekot subtitriem. Bet, no otras puse, filmas videi piederētos oriģinālvaloda.

P.S. Līdz filmas beigu titriem var paspēt iemācīties arī pāris varoņu vārdus, bet pirmajās 20 minūtēs būtu jāsāk atšķirt, kurš ir kurš.
Nav skaidrs, kādēļ dažviet tiek norādīts, ka šī filma nav ieteicama skatītājiem līdz 12 gadu vecumam - asinis nešķīst un seksa ainas netiek piedāvātas.

 BAĻĻUKS 
"Green Onions" !!!
Tematisks, informatīvs, izklaidējošs pasākums līdz rīta gaismai

60.- tie gadi!
Mūzika & video! Filmas!!!
Konkursi, priekšnesumi, intervijas!
Ugunskuri!

Latvijas Kultūras Akadēmijā 20. aprīlī no pulksten 20 līdz nākamā rīta pulksten 6 notiks pasākums "Green Onions"! Green Onions jeb, latviski sakot, zaļie sīpoli, liecina, ka pavasaris ir klāt!

Scenāriju varat atrast te.

LKA atrodas Ludzas ielā 24
Satiksme ar 15. trolejbusu. Jābrauc līdz pieturai "Poliklīnika".

 KINO 
Ar marķīza de Sada spalvu

Laura ŠIRINA
03.04.2001

Režisors: Filips Kaufmans
Lomās: Džefrijs Rašs, Keita Vinsleta, Maikls Keins, Žoakins Feniks

Napoleona laiks. Marķīzs de Sads, kas slavens ar saviem perversajiem stāstiem, tiek turēts psihiski slimo iestādē. Tomēr tas neattur viņu no rakstīšanas. Sarakstītie darbi ar vešerienes palīdzību tiek izplatīti un publiski dedzināti. Bet tauta tos mīl. Viss, kas marķīzam vajadzīgs, ir rakstāmspalvas. Bet tad slimnīcā ierodas slavens ārsts…
Lieliska, pretīga, izaicinoša un pārdomas rosinoša filma. Pirms iešanas uz kino ir jāatceras, ka no marķīza vārda radies termins "sadisms". Lai gan perversas ainas filmā neatradīsiet, ir jārēķinās ar diezgan lielu devu nežēlīgu un pretīgu skatu.
Filmai, manuprāt, ir divas ļoti labas īpašības. Pirmā - tā gandrīz nemoralizē, kas ļauj salīdzinoši brīvi katram skatītājam pašam radīt iespaidu par de Sadu. Otrā - vienkārši lielisks aktieru ansamblis. Īpaši vēlētos izcelt Džefriju Rašu un Keitu Vinsletu, kuru aktierspēle ir vairāk nekā pārliecinoša. Prieks arī par to, ka filmas autori centušies parādīt marķīzu tieši kā personību, nevis vienkārši kā autoru stāstiem par vardarbību un seksu.
Pieķēru sevi pie domas, ka filma, kas tūlīt pēc noskatīšanās it kā neatstāja ļoti spēcīgu iespaidu, domās liek pie tās atgriezties vēl un vēl.

 KINO 
Kā pasauli darīt labāku
Filma "Padod tālāk" Rīgā

Zane Pīrāga
03.04.2001

Trevors skolā no civilzinību skolotāja saņem uzdevumu - jāizdomā, kā padarīt pasauli labāku. Tā viņš rada projektu "padod tālāk", kura princips ir pavisam vienkāršs - katram cilvēkam jāizdara kaut kas patiesi labs trim citiem cilvēkiem (kaut kas tāds, ko šie cilvēki paši nespēj paveikt), bet šie trīs aplaimotie palīdz nākamajiem trijiem citiem, viņi - vēl citiem… Un tā tālāk.

Jāsaka, ka šis ir tipisks Holivudas komercgabals un lielisks pierādījums tam, kā Holivuda spēj sabojāt pat gana labu ideju. Filmu neglābj ne aktieri Speisijs un Hanta, ne arī mazais talants Osments.
Ja jūsu nervi ir tik stipri, ka spēj paciest popkorna turzu čaukstoņu un ēdēju čāpstināšanu kinozālē pusfilmas garumā, ļautiņus, kuri zālē nāk un iet, kad vien iepatīkas, plaudēšanu un svilpšanu ik pēc pāris filmas epizodēm un skaļus sajūsmas spiedzienus, kad uz ekrāna parādās Bon Jovi, tad šī ir īstā filma jums. Man tā visa bija stipri par daudz. Mani nesajūsmināja neviena no šīm izdarībām.
Vienīgais, kādēļ, manuprāt, filmu būtu jēga noskatīties, ir aktieri. Pirmkārt, Kevins Speisijs skolotāja lomā, otrkārt, Helēna Hanta māmiņas alkoholiķes lomā. Un cerams, ka galvenās (Trevora) lomas atveidotājs Heilijs Džoels Osments nepazudīs no ekrāniem, kad būs izaudzis no sava mīlīgā bērnības vecuma un puišeļa biksēm (kā tas notika ar Makoliju Kalkinu). Pagaidām Osmenta acis ir pietiekami izteiksmīgas un skatītāju uzrunājošas.
Vai tērēt naudu un laiku šai filmai, tas ir katra paša ziņā. Domāju, ka netrūks arī sajūsmināto, kuriem filmas stulbās beigas nešķitīs tikpat banālas kā man. Un kuriem, analizējot filmas sižetu, neienāks prātā vilkt paralēles ar kaut kādu sektantismu.

 TEĀTRIS 
Idiota dvēsele
F. Dostojevska romāna "Idiots" dramatizējums

Lasīt

 TEĀTRIS 
Ak, daiļā Dezdemone!

- Ak, daiļā Dezdemone! - 9.marta vakarā uz Valmieras teātra skatuves mīlas un kaisles pilnā balsī sauca Otello. Liepājas teātris kā viesizrādi uz Valmieru bija atvedis Viljama Šekspīra lugas "Otello" iestudējumu. Klasika! Režisore Māra Ķimele. Galvenajās lomās - Mārtiņš Vilsons (Otello), Juris Bartkevičs (Jago), Inese Caune (Dezdemone).

Lasīt

 IZKLAIDE 
Atgriežoties 60.-70. gados

Lasīt