-
Bieži vien cilvēki mūs nesaprot un tāpēc dusmojas, - Lienes balsī neskan pārmetums,
viņa vienkārši man cenšas izskaidrot, kas šķir mūsu pasaules. Mēs runājam dažādās
valodās, taču tas nenozīmē, ka nespējam cits citu sadzirdēt.Liene Kleina no sešiem bērniem ģimenē ir vecākā. Viņas tētis un māmiņa ir dzirdīgi, un arī vecvecākiem vairākās paaudzēs nav bijuši dzirdes traucējumi. Liene vienīgā ir nedzirdīga, kaut arī divām Lienes māsām ir problēmas ar dzirdi.
Tagad Lienei ir 25 gadi, viņa mācās Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas 2. kursā un divus vakarus nedēļā strādā Rīgas Nedzirdīgo bērnu internātskolā. Ik dienu viņu var sastapt Latvijas Nedzirdīgo sporta federācijā, kur viņa strādā par sekretāri un grāmatvedi. Pirms septiņiem gadiem Liene beidza Rīgas nedzirdīgo bērnu internātskolu. Vēlāk trīs gadus mācījās Rīgas Amatniecības skolā.
- No mūsu klases
gandrīz visas meitenes aizgāja uz Amatniecības skolu, jo tolaik nedzirdīgajiem
nebija citas iespējas, kur turpināt mācības. Pēc Amatniecības skolas beigšanas
iestājos vakarskolā un paralēli mācījos arī Republikas rehabilitācijas centrā,
Komercdarbinieku nodaļā. Tagad tur ir izveidota nedzirdīgo grupa, bet toreiz
tādas nebija. Es vienīgā mācījos kopā ar dzirdīgiem bērniem. Tas bija ļoti smagi.
Man katras stundas beigās vajadzēja lūgt no kāda grupas biedra pierakstus un
tos pārrakstīt, bet mājās pašai visu meklēt grāmatās un censties izprast, ko
ir skaidrojis pasniedzējs.Visgrūtāk nācās,
kad stundās vajadzēja rakstīt patstāvīgu darbu, bet es pat nevarēju uztvert,
par ko ir runa. Kad centos ielūkoties blakussēdētāja darbā, dažkārt lapa dusmīgi
tika parauta sānis - sola biedrs laikam domāja, ka vēlos norakstīt, bet es tikai
gribēju uzzināt jautājumus. Man laimējās, ka klasē bija divas ļoti atsaucīgas
meitenes, kas man ļoti palīdzēja - deva pārrakstīt pierakstus, palīdzēja saprast
vielu. Skolotāji bija ļoti atsaucīgi un izpalīdzīgi. Atceros, ka pirmajās datorstundās
biju izmisumā, jo nesapratu pilnīgi neko. Nopirku veselu kaudzi grāmatu un centos
pašas spēkiem izurbties cauri mācību viela. Un laika gaitā tieši informātika
kļuva par man vismīļāko priekšmetu. Tagad mācos augstskolā un gatavojos kļūt
par informātikas skolotāju, lai pēc tam strādātu nedzirdīgo bērnu internātskolā.Pēdējo kursu Republikas
rehabilitācijas centrā Liene apvienoja ar mācībām augstskolā.- Diemžēl ļoti
maz nedzirdīgo turpina mācības, lai iegūtu vidējo izglītību. Uz vienas rokas
pirkstiem saskaitāmi tie, kuri uzdrīkstas mācīties augstskolā. Vidējo izglītību
var iegūt tikai vakarskolā, kur izveidota speciāla nedzirdīgo klase. Mani senči
paaudžu paaudzēs ir bijuši izglītoti cilvēki, un arī es zinu, cik liela nozīme
ir izglītībai. Uzzinājusi, ka tiek veidota nedzirdīgo grupa Rīgas Pedagoģijas
un izglītības vadības augstskolā, biju ārkārtīgi priecīga, ka nedzirdīgajiem
pavērusies šāda iespēja, turklāt pedagoģija bija tieši manis izvelētā nākotnes
profesija.Liene runā raiti, viņas valoda ir bagāta, ikvienu manu jautājumu viņa precīzi nolasa no lūpām, mēs lieliski saprotamies.
- Mani vecāki,
brālis un māsas neprot zīmju valodu. Pati arī pie tā esmu vainīga. Es diezgan
labi runāju, un mēs varam saprasties tāpat. Ir vecāki, kas cenšas apgūt sava
nedzirdīgā bērna zīmju valodu, tomēr lielākā daļa vecāku to nedara. Ja ģimenes
locekļi prot zīmju valodu un brīvi runā ar nedzirdīgajiem, attiecības veidojas
tuvākas.Reti ir gadījumi, kad starp dzirdīgiem un nedzirdīgiem izveidojas kas vairāk par draudzību.
Dzirdīgam pilnībā
izprast nedzirdīgu un pieņemt viņa dzīves skatījumu ir diezgan grūti. Iedomāsimies
ikdienas situāciju - jūs skatāties televizoru, bet pie katra teikuma nedzirdīgais
jums piebiksta un jautā, ko tur teica. Cik ilgi jūs to izturēsiet - pusstundu,
stundu? Bet te ir runa par visu mūžu. Jūs gribēsit aiziet uz teātri vai koncertu,
bet vai nedzirdīgo jūs gribēsit ņemt līdzi? Mūsu nākamajā tikšanās
reizē internātskolā Liene ir paņēmusi līdzi biezu fotogrāfiju albūmu. Kopā skatāmies
fotogrāfijas. Liene ir aktīva sportiste, savulaik trenējusies vieglatlētikas
komandā, prot dažādas komandas spēles. Pateicoties sportam, bijusi daudzās valstīs.
Liene stāsta piedzīvojumus, kas atgadījušies ceļojumu laikā, es viņā klausos
Pat nespēju noticēt, ka viņa nedzird manus vārdus, ka viņa nedzird pat savu
balsi.- Bērnudārzā gandrīz
neesmu gājusi, lielākoties bērnību pavadīju mājās, gāju uz poliklīniku mācīties
runāt. Lielu atbalstu sniedza vecmāmiņa, viņa man veltīja ļoti daudz laika.
Viņa izgrieza attēlus un mācīja mani izrunāt vārdus.Atceros, ka bērnībā
māsīcas un brālēni mani sūtīja mājās, kad gribēju spēlēt paslēpes. Ja viņi nevarēja
mani atrast, es vēl ilgi pēc spēlēs beigām varēju tupēt savā slēptuvītē. Tie
bija ļoti skumji brīži. Spēlēties ar vienaudžiem bija grūti, tāpēc lielākoties
laiku pavadīju vienatnē. Pirmskolas gados bieži braucu uz laukiem. Man patika
staigāt pa mežu, gāju kilometriem tālu. Kad mamma gribēja, lai nāku mājās, viņa
lika mūsu kollijam, lai viņš mani uzmeklē. Kad redzēju Rafiju nākam, zināju,
ka laiks doties mājās.Jautāju Lienei,
kā viņai patīk pavadīt brīvo laiku un kādi izklaides pasākumi tiek rīkoti nedzirdīgajiem.- Man gandrīz nav
brīvā laika - daudz jāmācās. Vispār man patīk sportot, lasīt grāmatas, adīt.
Dažreiz gribas kaut kur aiziet - uz kādu koncertu vai teātra izrādi, taču to
daru ārkārtīgi reti. Maz skatos televizoru, jo no tā nedzirdīgajiem nav lielas
jēgas. Liels prieks, ja filmām ir subtitri latviešu valodā. Kad "Panorāmā"
diktors runā, nolasu vārdus no viņa lūpām, bet, kad parāda bildi, es vairs neko
nesaprotu. Balles nedzirdīgajiem parasti notiek ļoti skaļi, bet arī dzirdīgo
diskotēkās mūzika ir tik skaļa, ka var sajust tās vibrāciju. Nedzirdīgie nedzird,
bet jūt mūziku, uztverot vibrācijas apkārtējā telpā.Mēs ilgi tērzējam,
un es atskārstu, ka, pateicoties Lienei, esmu atvērusi sev jaunu pasauli, vismaz
esmu spējusi tajā ielūkoties. Atvadoties, ejot pa krēslaino Čaka ielu, atnākot
mājās, es domāju par to, kā pasauli redz un uztver viņa. Nospiežot modinātāja
zvanu, pērkot biļeti, paceļot telefona klausuli, atkal un atkal iedomājos par
klusuma pasauli