Vienā mirklī iestājās tumsa…
Neredzīgos ir apzadzis liktenis. Viņus bieži apzog arī negodīgi līdzcilvēki

Zane SALENIECE
06.05.2001

Gaidot bērniņu, katra ģimene vispirms viņam vēl piedzimt veselam. Taču liktenis ne vienmēr ir labvēlīgs. Smags pārdzīvojums jaunajiem vecākiem un arī pārējiem tuviniekiem ir kāda bērna iedzimta kaite. Tas notiek reti, bet dzimst arī neredzīgi bērni. Taču aklums mūs var piemeklēt arī vēlāk pēc kādas traumas vai smagas slimības.
Reizēm redzīgam cilvēkam tiek ieteikts aizvērt acis un mēģināt tā paspert kaut dažus soļus. Ziedus noteikt tikai pēc smaržas, bet tuvu un mīļu cilvēku vaibstus - tikai pēc taustes. Redzīgais pēc brīža atver acis, un viss atkal ir tā, kā bijis. Neredzīgam cilvēkam ne vienmēr ir cerība arī pēc sarežģītām operācijām atgūt acu gaismu.
Starp neredzīgajiem ir arī jauni cilvēki. Viņu vienaudži studē, domā par tālāko karjeru. Neredzīgajiem ir jārēķinās, ka viņiem dzīvē būs daudz vairāk šķēršļu - gan tiešā, gan pārnestā nozīmē…

Viņi kustas lēni, bet gaita nav nedroša. Ir silta rudens diena, nevienam nekur nav jāsteidzas. Šķiet, ka vīrieši maršrutu zina no galvas. Uz celiņa un zālē mētājas sārtas un dzeltenas kļavlapas, kas čab zem cilvēku kājām. Kāds vīrietis pieliecas, satver vienu no tām un iebāž jakas kabatā. Mazajā parkā viņi pastaigājas sīkiem soļiem, priekšā turot izstieptu labo roku, kurā stingri satverts balsts spieķis - neredzīgo zīme.
Saules staros mirgo Juglas ezers. Viņi to neredz, bet sajūt tā tuvumu. Acīs krīt dzelteno stieņu iežogojums - viņu teritorija. Stieņi ir ap ietvēm, kokiem, ezeru, ēkām.
Strazdumuiža. Vieta, kur atrodas neredzīgo pansionāts, skola, rehabilitācijas un sociālās aprūpes centrs. Vieta, kur saule spīd tāpat kā citur, tikai daudzi to nespēj ieraudzīt.
Cilvēki, kas kļūst neredzīgi, zaudē apmēram 80% informācijas uztveres spēju. Daudzi neredzīgi kļūst dzīves laikā. Cilvēkam tad no jauna jāmācās lasīt, staigāt, ēst. Iededzināt sērkociņu, neapdedzinoties, sajust bedres un akmeņus zem kājām.
- Pamēģiniet kādu dienu nostaigāt aizsietām acīm. Jūs spēsit sajust tikai tās lietas, ar kurām nonāksit tiešā saskarē. Viss pārējais būs zudis. Jutīsit siltumu vai aukstumu, bet nebūs viegli pateikt, vai tā ir nakts vai diena. Pamēģiniet aizvērtām acīm ievērt adatā diegu, - man saka neredzīgo rehabilitācijas centra vadītājs Valdis Stilve. - Katru reizi, kad cilvēks ieskrien durvju stenderē vai neveikli atduras pret aizvērtām durvīm, uzskrien galda stūrim vai krēslam, tas atgādina par to, ka viņš neredz.
Strazdumuižas teritorijā neredzīgos bieži apzog. Pastaigu laikā izrauj somiņas, atņem naudu. Šo cilvēku "acis" ir viņu dzirde, oža, sajūtas un baltais spieķis rokā. Viņi ir neaizsargāti pret zagļiem.

Pie rehabilitācijas centra durvīm stāv kāds jauns puisis. Viņš ir ģērbies tumšās drēbēs un ar abām rokām turas pie trepju margām. Puisim ir melni mati un lielas melnas brilles. Jaunais cilvēks galvu ir pagriezis pretī saulei. Briļļu stikli atstaro saules gaismu, tie ir tumši, gandrīz melni. Puisis nesmaida, viņš nereaģē, kad eju garām. Viņš tikai stāv, un saules stari viņa seju padara neparasti gaišu.

Valdis Stilve ir laipns. Viņam ir patīkama un mierīga balss, stingrs rokasspiediens. Viņš ir ģērbies brūnā ādas jakā. Viņam nav briļļu, manī raugās mierīgas un nopietnas acis. Valdis Stilve ir Latvijas Neredzīgo biedrības rehabilitācijas centra direktors, vājredzīgs.
Neredzīgo laikraksta redaktore Dite Liepa par viņu saka:
- Vienkāršs un runīgs.
Valdis Stilve sešus mēnešus bijis neredzīgs. Bērnībā viņš sapņoja kļūt par cirka mākslinieku, lasīja grāmatas un centās sapni īstenot pašmācības ceļā. Cilvēki sacīja, ka viņam ir talants un spējas. Tas bija papildu stimuls.
- No rīta piecēlos, izdzēru glāzi tējas glāzi un devos pie stieņiem. Iesildījos un sāku vingrot. Ne vienmēr īpaši piedomāju par savu drošību. Sadomāju paniekoties ar auklu pie stieņa. Ieliku kāju auklas cilpā, bet aukla noslīdēja… Es kritu un smagi atsitos ar muguru pret zemi. Uzreiz iestājās tumša nakts, vairs neredzēju itin neko. Arī sauli ne. Jutos kā iekritis bezdibenī. Knapi izdzīvoju, sešus mēnešus neko neredzēju. Kad atkal ieraudzīju sauli, raudāju.
Valdis Stilve stāsta, ka bērnībā bijis pārgalvīgs un kustīgs. Daudzi pat, pirmo reizi ar viņu satiekoties, nav uzreiz atskārtuši, ka Valdis neredz. Valdis laiku pa laikam kavējas atmiņās, kā kādreiz slēpojis un vingrojis.
- Kad redze mazliet sāka uzlaboties, tā bija milzīga laime. Taču pilnvērtīgi es vairs neredzēšu nekad. Ja jūsu redze ir 99%, tad manējā - 2%.
Paskatos mierīgajās acīs, kuras ir kļuvušas neparasti mirdzošas. Nojaušu - ja viņš tās aizvērs, pār vaigiem sāks ritēt asaras. Domas ir sāpīgas. Domas par tumsu un tās radīto tukšumu visapkārt.

Rehabilitācijas centra galvenais uzdevums ir sagatavot cilvēkus patstāvīgai dzīvei. Likt sajusties neatkarīgiem no radiniekiem, draugiem. Cik nu neredzīgs cilvēks vispār spēj justies neatkarīgs. Šeit ierodas dažāda vecuma cilvēki, kas zaudējuši redzi.
Ēka ir neliela, ar šaurām durvīm un stāvām kāpnēm. Kāpņu pēdējie pakāpieni ir dzeltenā krāsā. Gandrīz visi cilvēki, kurus sastopu, nēsā brilles. Dažiem tās ir pavisam melnas, dažiem lielas un biezas - viņi ir vājredzīgi.
Sandra Kalniņa ir datorspeciāliste. Viņa apmāca neredzīgos rīkoties ar internetu. Jā, tas ir pārsteigums, internets neredzīgajiem.
- Viņi iemācas datora taustiņu secību no galvas. Uzrakstīto pārbauda Braila (neredzīgo raksta) rindā, kura atrodas zem klaviatūras. Mācu pārrakstīt tekstu no Braila raksta grāmatas datorā un lasīt uzrakstīto.
Valdis Stilve smejot atceras:
- Kad atbraucu no ārzemēm un stāstīju, ka tur neredzīgajiem ir pieejams internets, par mani smējās, teica, ka esmu muļķības saskatījies un tagad tās centīšos ieviest arī Latvijā. Tagad arī šeit ir pieejams internets. Tas maksā 25 000 latu, Braila raksta klaviatūra - deviņus tūkstošus. Bet mums tas ir.
Rehabilitācijas centrs saņem finansējumu no Labklājības ministrijas Sociālās palīdzības fonda un Valsts nodarbinātības departamenta. Centrā gadā tiek apmācīti apmēram 30 neredzīgi cilvēki. Mācību programmas pamatuzdevums ir sniegt kursantiem zināšanu un prasmju minimumu orientācijā apkārtējā vidē, mājturībā, Braila raksta un veselības zināšanu apgūšanā. Otrs centra darbības virziens ir neredzīgo profesionālā apmācība masiera profesijā un pītu priekšmetu izgatavošanā.

Māris Ozols ir viens no labākajiem skolniekiem. Viņš ir neredzīgs jauneklis, kuru interesē datori. Māris no Daugavpils regulāri ierodas centrā un strādā internetā. Māris viens pats no dzelzceļa stacijas atbrauc uz Juglu.
- Visgrūtāk ir tikt pāri krustojumiem pie stacijas, Merķeļa ielā. Pajautāju kādam autobusa numuru, cilvēki palīdz. Tikai vienreiz mani speciāli iesēdināja nepareizā transportā. Tas cilvēks laikam pēc tam jutās laimīgs.
Mārim ir melni, nedaudz izspūruši mati un melnas brilles. No sāniem redzu viņa aizvērtās acis. Viņa seja ir bāla, nopietna un nedaudz skumja. Māris ir 25 gadus vecs, bet izskatās daudz vecāks. Viņš ir ļoti kalsns un maza auguma. Viņa pirksti ātri kustas pa datora klaviatūru. Uz galda atrodas grāmata Braila rakstā. Pirksti pārslīd pār lappusi, un ekrānā jau parādās dzejas rinda "… snieg sniegi, balti sniegi snieg…"
Māris raksta ātri un drudžaini. Es klusi stāvu viņam aiz muguras, bet nojaušu, ka viņš mani sajūt, dzird. Man kļūst tā kā neveikli.
- Uzrakstiet kaut ko, Māris to izlasīs, - mani mudina Sandra.
Pieliecos pie datora un ātri uzrakstu :
- Mani sauc Zane.
Puiša pirksti ātri pārslīd Braila raksta rindiņai:
- Prieks iepazīties, Zane!

Jurijs Markovs strādājis par atslēdznieks. Kopā ar kolēģi aizgājuši "haltūrā" pie kādas sievietes. Pēc padarītā darba sieviete aicinājusi viņus iedzert. Saimniece ielējusi vienu glāzi, tad otru. Pēc tam teikusi, ka tad nu viņiem pietikšot. Pēc "cienasta" kolēģis nomiris uzreiz, bet Jurijs izdzīvojis, tikai kļuvis neredzīgs. Sieviete viņus esot vēlējusies noindēt.
Jurijam bija 40 gadu, kad viņš ieradās rehabilitācijas centrā. Stāsta centra darbiniece Māra Siliņa:
- Viņš sēdēja, rokas sakrustojis, un nekustējās, lepns. Balto spieķi rokās neņēma. Uz centru atbrauca tāpēc, ka radinieki lūguši. Kaut ko darīt viņš nevēlējās.
Valdis Stilve Juriju mudināja iemācīties cept kotletes.
- Gaļu veikalā iedos? Iedos. To samalsi un uzliksi uz pannas. Problēmas būs ar izcepšanu, jo nezināsi, kura apgriezta. Ko darīsi?
Šo mīklu uzdeva arī man. Ieminējos par konkrētu secību, bet centra direktors jautri izmeta: "Kotletes taču var izcept cepeškrasnī!"
Valdis Stilve skaidro, ka gandrīz visi, kuri centrā ierodas pusmūža gados, reizēm domājot par pašnāvību, jo nevēlas būt par apgrūtinājumu citiem. Tāpēc cilvēkos ir jārada vēlme atkal mācīties dzīvot, mācīties šūt, adīt, gatavot ēdienu un staigāt. Visgrūtāk ir pārvarēt depresiju. Bērniem tas izdodoties vieglāk. Cilvēkiem pusmūžā ir daudz grūtāk iemācīties Braila rakstu, jo uztvere vairs nav tik noturīga.
- Virtuvē atrodas "runājošie" svari, īpašs termometrs, - skaidro saimniece Daiga Lejasmeiere. - Mācu uzvārīt pienu, lai tas nepārskrien pāri katlam, aizdedzināt sērkociņu, lai cilvēks neapdedzinās.
Bibliotēkā atrodas kasešu kolekcija. Daudziem ierakstu klausīšanās kļūt par iecienītāko laika pavadīšanu - tikai guļ gultā un klausās kārtējo "grāmatu".
Ludmila Voroncova redzi zaudēja trīs gadu laikā. Aklumu izraisīja cukura diabēts. Tagad viņa mācās orientēties tuvākajā apkārtnē.
- Man karte atrodas galvā. Izstaigāju jaunu maršrutu, tad apsēžos uz soliņa, izņemu tāfelīti un uz tās pēc atmiņas salieku mazas mājiņas, kokus, ceļu. Tā apgūstu arvien plašāku teritoriju. Mans spieķis ir manas acis, klausos, taustu ar kājām."
Ludmila ir gaišmataina, jauna un skumja, neredzīga.

Lēnām kāpju lejup pa trepēm, kurām ir dzelteni pakāpieni.
Izeju ārā un priecājos par saulaino rudens pēcpusdienu - krāšņajām kļavu lapām, saules stariem, ezeru. Paskatos pulkstenī, kurā pie cipariem nav piestiprināti sataustāmi punktiņi.
Es sajūtu kāda klātbūtni. Pret mājās sienu atspiedies stāv Māris. Viņam mugurā ir koši zila vējjaka, kas vēl vairāk izceļ viņa melnos matus un brilles. Mārim rokās ir melns, dīvainas formas koferis, kurā varētu būt kāds mūzikas instruments. Māris kādu gaida. No mājas iznāk viņa datoru skolotāja Sandra un paņem Māri zem rokas. Blakus pavadonei viņš soļo lieliem, atsperīgiem soļiem. Puisis ar aizvērtajām acīm šajā brīdī jūtas drošs.