Vienā mirklī iestājās tumsa
Neredzīgos ir apzadzis liktenis.
Viņus bieži apzog arī negodīgi līdzcilvēki
Gaidot bērniņu, katra ģimene vispirms viņam vēl piedzimt veselam.
Taču liktenis ne vienmēr ir labvēlīgs. Smags pārdzīvojums jaunajiem vecākiem
un arī pārējiem tuviniekiem ir kāda bērna iedzimta kaite. Tas notiek reti, bet
dzimst arī neredzīgi bērni. Taču aklums mūs var piemeklēt arī vēlāk pēc kādas
traumas vai smagas slimības.
Reizēm redzīgam cilvēkam tiek ieteikts aizvērt acis un mēģināt tā paspert kaut
dažus soļus. Ziedus noteikt tikai pēc smaržas, bet tuvu un mīļu cilvēku vaibstus
- tikai pēc taustes. Redzīgais pēc brīža atver acis, un viss atkal ir tā, kā
bijis. Neredzīgam cilvēkam ne vienmēr ir cerība arī pēc sarežģītām operācijām
atgūt acu gaismu.
Starp neredzīgajiem ir arī jauni cilvēki. Viņu vienaudži studē, domā par tālāko
karjeru. Neredzīgajiem ir jārēķinās, ka viņiem dzīvē būs daudz vairāk šķēršļu
- gan tiešā, gan pārnestā nozīmē
Viņi
kustas lēni, bet gaita nav nedroša. Ir silta rudens diena, nevienam nekur nav
jāsteidzas. Šķiet, ka vīrieši maršrutu zina no galvas. Uz celiņa un zālē mētājas
sārtas un dzeltenas kļavlapas, kas čab zem cilvēku kājām. Kāds vīrietis pieliecas,
satver vienu no tām un iebāž jakas kabatā. Mazajā parkā viņi pastaigājas sīkiem
soļiem, priekšā turot izstieptu labo roku, kurā stingri satverts balsts spieķis
- neredzīgo zīme.
Saules staros mirgo
Juglas ezers. Viņi to neredz, bet sajūt tā tuvumu. Acīs krīt dzelteno stieņu
iežogojums - viņu teritorija. Stieņi ir ap ietvēm, kokiem, ezeru, ēkām.
Strazdumuiža. Vieta,
kur atrodas neredzīgo pansionāts, skola, rehabilitācijas un sociālās aprūpes
centrs. Vieta, kur saule spīd tāpat kā citur, tikai daudzi to nespēj ieraudzīt.
Cilvēki, kas kļūst
neredzīgi, zaudē apmēram 80% informācijas uztveres spēju. Daudzi neredzīgi kļūst
dzīves laikā. Cilvēkam tad no jauna jāmācās lasīt, staigāt, ēst. Iededzināt
sērkociņu, neapdedzinoties, sajust bedres un akmeņus zem kājām.
- Pamēģiniet kādu
dienu nostaigāt aizsietām acīm. Jūs spēsit sajust tikai tās lietas, ar kurām
nonāksit tiešā saskarē. Viss pārējais būs zudis. Jutīsit siltumu vai aukstumu,
bet nebūs viegli pateikt, vai tā ir nakts vai diena. Pamēģiniet aizvērtām acīm
ievērt adatā diegu, - man saka neredzīgo rehabilitācijas centra vadītājs Valdis
Stilve. - Katru reizi, kad cilvēks ieskrien durvju stenderē vai neveikli atduras
pret aizvērtām durvīm, uzskrien galda stūrim vai krēslam, tas atgādina par to,
ka viņš neredz.
Strazdumuižas teritorijā
neredzīgos bieži apzog. Pastaigu laikā izrauj somiņas, atņem naudu. Šo cilvēku
"acis" ir viņu dzirde, oža, sajūtas un baltais spieķis rokā. Viņi
ir neaizsargāti pret zagļiem.
Pie rehabilitācijas
centra durvīm stāv kāds jauns puisis. Viņš ir ģērbies tumšās drēbēs un ar abām
rokām turas pie trepju margām. Puisim ir melni mati un lielas melnas brilles.
Jaunais cilvēks galvu ir pagriezis pretī saulei. Briļļu stikli atstaro saules
gaismu, tie ir tumši, gandrīz melni. Puisis nesmaida, viņš nereaģē, kad eju
garām. Viņš tikai stāv, un saules stari viņa seju padara neparasti gaišu.
Valdis Stilve ir
laipns. Viņam ir patīkama un mierīga balss, stingrs rokasspiediens. Viņš ir
ģērbies brūnā ādas jakā. Viņam nav briļļu, manī raugās mierīgas un nopietnas
acis. Valdis Stilve ir Latvijas Neredzīgo biedrības rehabilitācijas centra direktors,
vājredzīgs.
Neredzīgo laikraksta
redaktore Dite Liepa par viņu saka:
- Vienkāršs un
runīgs.
Valdis Stilve sešus
mēnešus bijis neredzīgs. Bērnībā viņš sapņoja kļūt par cirka mākslinieku, lasīja
grāmatas un centās sapni īstenot pašmācības ceļā. Cilvēki sacīja, ka viņam ir
talants un spējas. Tas bija papildu stimuls.
- No rīta piecēlos,
izdzēru glāzi tējas glāzi un devos pie stieņiem. Iesildījos un sāku vingrot.
Ne vienmēr īpaši piedomāju par savu drošību. Sadomāju paniekoties ar auklu pie
stieņa. Ieliku kāju auklas cilpā, bet aukla noslīdēja
Es kritu un smagi atsitos
ar muguru pret zemi. Uzreiz iestājās tumša nakts, vairs neredzēju itin neko.
Arī sauli ne. Jutos kā iekritis bezdibenī. Knapi izdzīvoju, sešus mēnešus neko
neredzēju. Kad atkal ieraudzīju sauli, raudāju.
Valdis Stilve stāsta,
ka bērnībā bijis pārgalvīgs un kustīgs. Daudzi pat, pirmo reizi ar viņu satiekoties,
nav uzreiz atskārtuši, ka Valdis neredz. Valdis laiku pa laikam kavējas atmiņās,
kā kādreiz slēpojis un vingrojis.
- Kad redze mazliet
sāka uzlaboties, tā bija milzīga laime. Taču pilnvērtīgi es vairs neredzēšu
nekad. Ja jūsu redze ir 99%, tad manējā - 2%.
Paskatos mierīgajās
acīs, kuras ir kļuvušas neparasti mirdzošas. Nojaušu - ja viņš tās aizvērs,
pār vaigiem sāks ritēt asaras. Domas ir sāpīgas. Domas par tumsu un tās radīto
tukšumu visapkārt.
Rehabilitācijas
centra galvenais uzdevums ir sagatavot cilvēkus patstāvīgai dzīvei. Likt sajusties
neatkarīgiem no radiniekiem, draugiem. Cik nu neredzīgs cilvēks vispār spēj
justies neatkarīgs. Šeit ierodas dažāda vecuma cilvēki, kas zaudējuši redzi.
Ēka ir neliela, ar šaurām durvīm un stāvām kāpnēm. Kāpņu pēdējie pakāpieni ir
dzeltenā krāsā. Gandrīz visi cilvēki, kurus sastopu, nēsā brilles. Dažiem tās
ir pavisam melnas, dažiem lielas un biezas - viņi ir vājredzīgi.
Sandra Kalniņa
ir datorspeciāliste. Viņa apmāca neredzīgos rīkoties ar internetu. Jā, tas ir
pārsteigums, internets neredzīgajiem.
- Viņi iemācas
datora taustiņu secību no galvas. Uzrakstīto pārbauda Braila (neredzīgo raksta)
rindā, kura atrodas zem klaviatūras. Mācu pārrakstīt tekstu no Braila raksta
grāmatas datorā un lasīt uzrakstīto.
Valdis Stilve smejot
atceras:
- Kad atbraucu
no ārzemēm un stāstīju, ka tur neredzīgajiem ir pieejams internets, par mani
smējās, teica, ka esmu muļķības saskatījies un tagad tās centīšos ieviest arī
Latvijā. Tagad arī šeit ir pieejams internets. Tas maksā 25 000 latu, Braila
raksta klaviatūra - deviņus tūkstošus. Bet mums tas ir.
Rehabilitācijas
centrs saņem finansējumu no Labklājības ministrijas Sociālās palīdzības fonda
un Valsts nodarbinātības departamenta. Centrā gadā tiek apmācīti apmēram 30
neredzīgi cilvēki. Mācību programmas pamatuzdevums ir sniegt kursantiem zināšanu
un prasmju minimumu orientācijā apkārtējā vidē, mājturībā, Braila raksta un
veselības zināšanu apgūšanā. Otrs centra darbības virziens ir neredzīgo profesionālā
apmācība masiera profesijā un pītu priekšmetu izgatavošanā.
Māris Ozols ir
viens no labākajiem skolniekiem. Viņš ir neredzīgs jauneklis, kuru interesē
datori. Māris no Daugavpils regulāri ierodas centrā un strādā internetā. Māris
viens pats no dzelzceļa stacijas atbrauc uz Juglu.
- Visgrūtāk ir
tikt pāri krustojumiem pie stacijas, Merķeļa ielā. Pajautāju kādam autobusa
numuru, cilvēki palīdz. Tikai vienreiz mani speciāli iesēdināja nepareizā transportā.
Tas cilvēks laikam pēc tam jutās laimīgs.
Mārim ir melni,
nedaudz izspūruši mati un melnas brilles. No sāniem redzu viņa aizvērtās acis.
Viņa seja ir bāla, nopietna un nedaudz skumja. Māris ir 25 gadus vecs, bet izskatās
daudz vecāks. Viņš ir ļoti kalsns un maza auguma. Viņa pirksti ātri kustas pa
datora klaviatūru. Uz galda atrodas grāmata Braila rakstā. Pirksti pārslīd pār
lappusi, un ekrānā jau parādās dzejas rinda "
snieg sniegi, balti sniegi
snieg
"
Māris raksta ātri
un drudžaini. Es klusi stāvu viņam aiz muguras, bet nojaušu, ka viņš mani sajūt,
dzird. Man kļūst tā kā neveikli.
- Uzrakstiet kaut
ko, Māris to izlasīs, - mani mudina Sandra.
Pieliecos pie datora
un ātri uzrakstu :
- Mani sauc Zane.
Puiša pirksti ātri
pārslīd Braila raksta rindiņai:
- Prieks iepazīties,
Zane!
Jurijs Markovs
strādājis par atslēdznieks. Kopā ar kolēģi aizgājuši "haltūrā" pie
kādas sievietes. Pēc padarītā darba sieviete aicinājusi viņus iedzert. Saimniece
ielējusi vienu glāzi, tad otru. Pēc tam teikusi, ka tad nu viņiem pietikšot.
Pēc "cienasta" kolēģis nomiris uzreiz, bet Jurijs izdzīvojis, tikai
kļuvis neredzīgs. Sieviete viņus esot vēlējusies noindēt.
Jurijam bija 40
gadu, kad viņš ieradās rehabilitācijas centrā. Stāsta centra darbiniece Māra
Siliņa:
- Viņš sēdēja,
rokas sakrustojis, un nekustējās, lepns. Balto spieķi rokās neņēma. Uz centru
atbrauca tāpēc, ka radinieki lūguši. Kaut ko darīt viņš nevēlējās.
Valdis Stilve Juriju
mudināja iemācīties cept kotletes.
- Gaļu veikalā
iedos? Iedos. To samalsi un uzliksi uz pannas. Problēmas būs ar izcepšanu, jo
nezināsi, kura apgriezta. Ko darīsi?
Šo mīklu uzdeva
arī man. Ieminējos par konkrētu secību, bet centra direktors jautri izmeta:
"Kotletes taču var izcept cepeškrasnī!"
Valdis Stilve skaidro,
ka gandrīz visi, kuri centrā ierodas pusmūža gados, reizēm domājot par pašnāvību,
jo nevēlas būt par apgrūtinājumu citiem. Tāpēc cilvēkos ir jārada vēlme atkal
mācīties dzīvot, mācīties šūt, adīt, gatavot ēdienu un staigāt. Visgrūtāk ir
pārvarēt depresiju. Bērniem tas izdodoties vieglāk. Cilvēkiem pusmūžā ir daudz
grūtāk iemācīties Braila rakstu, jo uztvere vairs nav tik noturīga.
- Virtuvē atrodas
"runājošie" svari, īpašs termometrs, - skaidro saimniece Daiga Lejasmeiere.
- Mācu uzvārīt pienu, lai tas nepārskrien pāri katlam, aizdedzināt sērkociņu,
lai cilvēks neapdedzinās.
Bibliotēkā atrodas
kasešu kolekcija. Daudziem ierakstu klausīšanās kļūt par iecienītāko laika pavadīšanu
- tikai guļ gultā un klausās kārtējo "grāmatu".
Ludmila Voroncova
redzi zaudēja trīs gadu laikā. Aklumu izraisīja cukura diabēts. Tagad viņa mācās
orientēties tuvākajā apkārtnē.
- Man karte atrodas
galvā. Izstaigāju jaunu maršrutu, tad apsēžos uz soliņa, izņemu tāfelīti un
uz tās pēc atmiņas salieku mazas mājiņas, kokus, ceļu. Tā apgūstu arvien plašāku
teritoriju. Mans spieķis ir manas acis, klausos, taustu ar kājām."
Ludmila ir gaišmataina, jauna un skumja, neredzīga.
Lēnām kāpju lejup
pa trepēm, kurām ir dzelteni pakāpieni.
Izeju ārā un priecājos
par saulaino rudens pēcpusdienu - krāšņajām kļavu lapām, saules stariem, ezeru.
Paskatos pulkstenī, kurā pie cipariem nav piestiprināti sataustāmi punktiņi.
Es sajūtu kāda
klātbūtni. Pret mājās sienu atspiedies stāv Māris. Viņam mugurā ir koši zila
vējjaka, kas vēl vairāk izceļ viņa melnos matus un brilles. Mārim rokās ir melns,
dīvainas formas koferis, kurā varētu būt kāds mūzikas instruments. Māris kādu
gaida. No mājas iznāk viņa datoru skolotāja Sandra un paņem Māri zem rokas.
Blakus pavadonei viņš soļo lieliem, atsperīgiem soļiem. Puisis ar aizvērtajām
acīm šajā brīdī jūtas drošs.