Hokeja fenomens
Pasaules čempionāts klātesoša līdzjutēja acīm

Inese VILCĀNE
15.05.2001

Pavasaris Latvijā pārvēršas par hokeja svētkiem, kad pat sīvākais šā sporta veida pretinieks nespēj pilnībā norobežoties no notikumiem Pasaules hokeja čempionātā. "Fanošanu" parasti uzskata par jaunu cilvēku aizraušanos, taču Latvijas vēl pavisam nesenā vēsture atsauc atmiņā spēli, kuras laikā pat tika pārtraukts Saeimas un valdības darbs, lai nopietnie valstsvīri un valstssievas ar uzmundrinājuma saucieniem pie televizora ekrāna varētu kaut neklātienē atbalstīt Latvijas hokejistus. Nu jau vairākus gadus pēc kārtas tūkstošiem hokeja fanu dodas līdzi savai favorītu komandai. Vēl vairāk tūkstošu paliek Latvijā, lai krogos un krodziņos vai mājās uz dīvāna ar visu sirdi justu līdzi savai Latvijas hokejistiem.

Ar katru gadu līdzjutēju pulciņš, kas dodas vērot hokejistu spēles klātienē, pieaug. Un tā vien liekas - ja vienreiz esi izbaudījis hokeja laukumā virmojošās emocijas, tad jāsaka gluži kā pazīstamā šlāgerdziesmā - "aizmirst to nespēsi nekad".
Pirms došanās uz Ķelni nolēmām neizmantot tūrisma firmu sniegtos pakalpojumus, bet ceļojumu organizēt pašu spēkiem. Sarežģītais vārds "organizēt" mūsu gadījumā ietvēra sevī tikai vienu vienīgu nosacījumu - neaizmirst mājās pasi un labu noskaņojumu. Diennakts laikā sasniedzām Vācijas galvaspilsētu Berlīni. Jau agrā svētdienas rītā, vairākas stundas pirms pirmās Latvijas hokejistu spēles, iebraucām Ķelnē.
Ķelnes ielās ik uz stūra vīdēja sarkanbaltās formās tērpti Latvijas līdzjutēji, taču sarkanbalto jūru (Latvijas līdzjutēju Vācijā bija apmēram 8000) ieraudzīju pie Ķelnes ledus arēnas.
Kaut ko tādu Ķelne vēl nebija pieredzējusi! Vietējie iedzīvotāji nāca Latvijas faniem klāt un taujāja, ko tad īsti nozīmē viņiem nepazīstamais burtu savienojums - Latvija. Uzzinājuši, ka visi esam atbraukuši no mazās valstiņas "Lettland" (vāciski - Latvija), viņi izteica patiesu apbrīnu par mūsu kuplo līdzjutēju pulku un mazliet nobažījušies apjautājās, vai kāds no tautiešiem ir palicis arī dzimtenē. Pēc pirmās Latvijas spēles Ķelnes veikaliņos parādījās Latvijas līdzjutēju krekli. Un jau uz nākošajām spēlēm Latvijas hokeja fanu rindās varēja redzēt dažus jauniešus un sirmus kungus, tērptus letiņu kreklos. Viņi aktīvi atbalstīja mūsu valsts hokejistus, taču savā starpā sarunājās vāciski.
Lielajā hokeja arēnā Latvijas un Zviedrijas spēles laikā ne mirkli nerimās līdzjutēju saucieni, skanēja taures un bungas. Līdz ar pirmajām spēles minūtēm lielais fanu pūlis kļuva par vienu veselu, un gaisā virmoja izjūta, kuru, manuprāt, sirdī juta ikviens - gan Latvijā palikušie līdzjutēji, gan plecu pie pleca stāvošie Ķelnes arēnā - viens par visiem un visi par vienu. Un tieši šis vienotības un absolūtās saskaņas vilnis piepildīja ar reibinošām emocijām, lepnumu par sevi, par savu tautu un valsti. Lai arī tas skan banāli, dzirdot tūkstošiem balsu, kas skandina Latvijas vārdu, vispatiesākās un skaistākās patriotisma jūtas uzbango vēl nebijušos augstumos.
Lai arī pirmā spēle Latvijai nesa zaudējumu, fani nejutās sarūgtināti, jo par zaudējumu vienai no spēcīgākajām pasaules komandām nav jākaunas, bet jāpriecājas par skaistu, līdzvērtīgu spēli.

Welcome, Lettland people
Pirmo vakaru Ķelnē aizvadījām letiņu krogā. Kāds no Latvijas faniem bija noīrējis plašas telpas Ķelnes nomalē, kur virs ieejas durvīm plīvoja Latvijas karogs. Krogā un deju zālē skanēja tikai latviešu mūzika - līdzjutēji savās neiztrūkstošajās formās vienojās kopīgās dziesmās un dejās. No rokas rokā ceļoja "draudzības kausi" Ik pa brīdim skaļo mūziku pārtrauca klusums un līdzjutēju uzmundrinošie saucieni, kad uz lielā ekrāna deju zāles stūrī parādījās Latvijas spēkavīrs Viktors Ščerbatihs, kurš todien izcīnīja pirmo vietu svarcelšanā - katru Ščerbatiha veiksmi Ķelnē sagaidīja ar grandiozām gavilēm.
Iegriezāmies arī kādā nelielā vācu krodziņā, kur laiku kavēja pārsvarā vecās paaudzes vācieši. Sakām griezt šaurajā krodziņā dančus , tā dažās minūtēs iekarojot vietējo sirdis. Namamāte mūs nākamajā dienā uzaicināja uz sātīgām pusdienām. Vakarā uz galdiņa, pie kura bijām sēdējuši, vīdēja dzeltena zīmīte - "Welcome, Lettland people" (tulk. no vācu - Laipni lūgti, cilvēki no Latvijas). Pirmo nakti Ķelnē pavadījām teltī, kuru uzslējām zem Ķelnes meses pajumtes. Kā vēlāk izrādījās, bijām nakšņojuši pie vienas no ievērojamākajām Ķelnes ēkām, kurā tiek izstādītas slavenu mākslinieku gleznas, te viesojas pazīstami mākslas pasaules cilvēki, taču mūsu miegu tonakt neviens netraucēja.

Ķelnē valda letiņi
Otrajā dienā devāmies iepazīt Ķelni, pilsētu, kas pamatoti tiek daudzināta par vienu no skaistākajām Vācijas pilsētām. Ja kāds no Ķelnes iedzīvotājiem vēl nebija dzirdējis par faniem no Latvijas, tad šajā dienā sarkanbaltais pūlis nevarēja palikt nepamanīts. Ķelnes katedrāles pakājē letiņu līdzjutēji dziedāja dziesmas, pūta taures un vienkārši baudīja saulaino, silto laiku, sēžot uz strūklaku apmalēm un soliņiem. Daudzi citu valstu hokeja līdzjutēji un arī vietējie iedzīvotāji vēlējās nofotografēties ar nu jau pa visu pasauli izdaudzinātajiem Latvijas faniem. Pat vietējie Ķelnes laikraksti veltīja īpašus raktus mūsu hokeja faniem.
Latvijas spēle ar ASV vakarā pārspēja līdzjutēju cerības un ierindojās Latvijas hokejistu leģendāro uzvaru sarakstā. Pēc pirmās trešdaļas Latvijas līdzjutēju sajūsmu par lielisko hokejistu sniegumu pastiprināja hallē atskanējusī pazīstamā melodija - "Prāta Vētras" dziesma "Online" un pēc tam arī "A-eiropas" dziesma "Jūrmala". Kārtējo reizi līdzjutējiem uzgavilējot, uz lielā tablo tika parādīts pie arēnas margām piekārtais plakāts ar uzrakstu "Ķelnē valda letiņi". Un tieši tāda arī tobrīd bija izjūta - Ķelnē tik tiešām todien gan uz laukuma, gan tribīnēs valdīja letiņi. Pēc grandiozās uzvaras pār pasaules lielvalsti ASV likās, ka nevaldāmā līdzjutēju sajūsma draud pacelt lielās Ķelnes ledus halles jumtu. Raudot prieka asaras, apkampjoties ar blakus stāvošajiem, himnas pavadījumā virs arēna tika uzvilkts Latvijas karogs. Pirms došanās projām mums laimējās satikt un runāt ar vienu no spēles tiesnešiem. Viņš atzina, ka tik aizkustinošu skatu hokeja hallē redzējis pirmo reizi - visi ledus arēnas viesi, kājās stāvot un karogus plivinot, dziedāja himnu. Spēles beigās Ķelnes ledus pils spēļu komentētājs lauzītā latviešu valodā izsaucās: "Lai dzīvo Latvijas fani!"
Uzvara deva dubultu prieku - Ķelnes ielās līdz agrai rīta gaismai bija dzirdami Latvijas fanu sajūsmas saucieni, letiņu krogā līdz rīta gaismai virmoja uzvaras emocijas, bet mazajā vācu krodziņā ne viens vien alus kauss tika tukšots par godu Latvijas hokejistiem.

Latvijas fenomens
Nākamā dienā mūsu hokejistiem bija brīva, tāpēc mēs nolēmām doties uz Holandes galvaspilsētu Amsterdamu. Jāatzīst, ka arī tur mums priekšā jau bija tautieši sarkanbaltajos kreklos.
Nakti pārlaidām busiņā, bet no rīta jau devāmies atpakaļ uz Ķelni. Spēle ar Ukrainu, kā zināms, mūsu komandai izrādījās liktenīga. Pirmā spēles trešdaļa, liekas, gan pašus hokejistus, gan arī viņu līdzjutējus pārsteidza nesagatavotus. Spēles beigas bija likumsakarīgas - lija ne vairs prieka, bet sarūgtinājuma un vilšanās asaras. Līdz pat spēles beigām līdzjutēji nebeidza skandināt - sarauj, sarauj!
Pēc zaudētās spēles visas cerības tika liktas uz Zviedrijas hokejistiem, kuri, uzvarot ASV, Latvijas hokejistiem ļautu turpināt cīņu par medaļām. Par to, cik lielu iespaidu uz vāciešiem bija atstājuši Latvijas līdzjutēji, liecināja fakts, ka Zviedrijas un ASV spēles pēdējās minūtēs runāja galvenokārt par Latvijas komandu un spēles starplaikos rādīja krogu, kurā Latvijas līdzjutēji vēroja izšķirošo spēli. Tovakar daudzi vācieši un citu valstu hokeja fani nāca mums klāt un teica, ka arī viņi jutuši līdzi mūsu komandai un atbalstījuši zviedrus galvenokārt tāpēc, ka tieši zviedru uzvara bija nepieciešama Latvijas hokejistiem. Kāda vāciete pienāca klāt un teica, ka tik miermīlīgus un jaukus fanus vēl nav redzējusi un ka noteikti tuvākajā laikā dosies uz Latviju, jo, viņasprāt, tur dzīvojot ļoti jauki cilvēki.
Noskaņojums pēc zaudējuma nenoliedzami bija ļoti nomācošs, bet, lai cik dīvaini arī tas izklausītos, letiņi savus hokejistus mīl kā vecāki bērnus. Lai ko arī viņi izdarītu, Latvijas hokejisti ir un paliek mūsu mīluļi. Esmu pārliecināta, ka jau nākošgad Zviedrijā fanu pulks būs vēl kuplāks.
Atgriežoties pie Latvijas hokeja līdzjutēju fenomena - Latvija ir maza valsts, un mazas valsts iedzīvotājiem jo īpaši nozīmīga ir iespēja parādīt sevi, apliecināt savu spēku un varēšanu.