Sodīšana kā dzīvesveids vai novirze no normas?
Vai zinājāt, ka viens lats ir lielāka
naudaszīme nekā piecdesmit lati?
Negribas jau nevienu noniecināt, bet dažkārt nākas saskarties ar kontrolieriem, kuriem, šķiet, pašiem īsti nav skaidrs sava darba vistiešākais uzdevums. Kontrolieri sabiedriskajā transportā vairāk tīksminās par savu varu pār citiem, nepalaižot garām iespēju pazemot tos, no kuriem reāli var iekasēt sodu.
Pēc
vidusskolas beigšanas vasarā dzīvoju Rīgā, lai apmeklētu kursus universitātē.
Nupat ieradusies Rīgā, mana sirds bija atvērta galvaspilsētai. Man šķita, ka
Rīga spēj novērtēt pieklājību un godīgumu. Bet izrādījās, ka esmu maldījusies.
Pāris dienu laikā
iepazinos ar kārtību Rīgas sabiedriskajā transportā. Un klāt bija arī tā diena,
kad mani sodīja. Pilnīgi ne par ko! (Vismaz man tā šķita).
Iekāpu tramvajā
un devu konduktorei vienu latu, lai iegādātos biļeti. Konduktore grabinājās,
grabinājās pa savu somu un galu galā teica, ka nevarot šo monētu izmainīt. Tad
viņa uzgrieza man muguru un devās pie citiem pasažieriem. Tieši tanī brīdī tramvajā
iekāpa kontrolieri. Tā arī pateicu, ka man biļetes nav, jo konduktore nevarēja
latu izmainīt. Neatceros, kā to manu kontrolieru pārīti sauca, bet viņi abi
tādā sadomazohistiskā priekā bakstīja ar pirkstu uzrakstā pie tramvaja sienas
un teica: "Tur taču ir rakstīts, ka sīknauda jādod!!!" Bet es neredzēju,
ka tur būtu definēts, kas ir sīknauda. Manuprāt, viens lats nav nekas milzīgs.
Šis arguments kontrolierus atstāja vienaldzīgus. Viņi mani raustīja aiz rokas
līdz tramvaja galapunktam, mēģinot padarīt mani par kaut kādu noziedznieci vai
arī sabiedriski degradējušos subjektu - it kā es valsti gribētu apzagt! Lika
maksāt divus latus lielu sodu. Man joprojām rokās bija tas viens lats, ko konduktore
nebija spējīga izmainīt. To arī viņiem atdevu. Kontrolieru pārītis dusmojās,
ka dodu par maz, jo sods esot divi lati. Bet man vairāk nebija, jo biju rēķinājusies,
ka par to naudu pirkšu biļetes, nevis maksāšu sodus. Tad viņi izdomāja piešķirt
man sodu, kas jāmaksā, ja tramvajā pārvadā suni bez biļetes! Galu galā izrādījos
suņu pārvadāšanas noteikumu pārkāpēja - tā sacīt, pārprofilējos.
Kad kāpu ārā no
tramvaja, viņi vēl pakaļ kliedza, vai man nevajagot kvītis. Atbildēju, lai viņi
paši patur tās.
Pa šiem pāris gadiem,
kopš dzīvoju Rīgā, esmu redzējusi, ka konduktors braucējam izmaina pat piecdesmit
latu naudaszīmi (ko nu tiešām vairs nevar nosaukt par sīknaudu). Tas liecina,
ka nav nekādas konsekvences. Vai kontrole attiecas tikai uz pasažieriem? Vai
konduktoriem viss ir atļauts? Viņš var naudu nepieņemt un pēc tam par to neatbildēt,
jo sodu maksās pasažieris. Pasažieris līdz ar to kļūst par upuri gan konduktoram,
gan kontrolierim.
Formāli man toreiz
nebija biļetes. Un formāli mani varēja sodīt. Bet man netika doties tiesības
sevi aizstāvēt. Jā, es to uztvēru kā nepelnītu pazemojumu - gan fizisku (kālab
kontrolieriem vajadzēja mani raustīt aiz rokām un plēst drēbes?), gan morālu
(lielā kaunināšana visu pārējo pasažieru priekšā, lai gan es nebiju ļaunprātīga
bezbiļetniece).