Runāšana + ? = komunicēšanās māksla

Velga VĪTOLA
11.09.2002.

Man visu laiku bija šķitis, ka studēju komunikācijas zinātni, bet 2. augustā mana pārliecība sabruka kā no sērkociņiem saslieta būdiņa.
Es nokļuvu fotogrāfu radošajā konferencē Vācijā. Konferences laikā un tās ietvaros cilvēki no dažādām Eiropas valstīm nedēļu sazinājās ar vizuālu attēlu palīdzību. Nodarbībās bija aizliegts runāt. Mēs drīkstējām tikai zīmēt, izmantojot krāsas. Bija reizes, kad uz nodarbībām bija jāierodas ar sagatavotām fotogrāfijām par noteiktu tēmu, piemēram, ar bilžu palīdzību jāizstāsta par sevi un savām šā brīža izjūtām.
Sākumā šķita, ka tas ir itin viegls darbiņš. Fotoaparāts plecos, un uz priekšu! Taču, gatavojot šo reportāžu, sapratu, ka es neprotu izteikties bez vārdiem. Nepatīkamā apjausma mani noveda līdz bezpalīdzībai un pat izmisumam. Līdz šim biju visu laiku lepni teikusi, ka studēju komunikācijas zinātni, lai vēlāk būtu speciāliste šajā jomā, bet, esot Vācijā, sapratu, ka drīzāk studēju tikai vārdu virknējumu zinātni, un tas ir arī viss!
Protams, kāds man oponēs, sakot, ka mūsu steidzīgajā laikmetā verbāla kontaktēšanās ir racionālāka un operatīvāka. Jā, domas ir jāietērpj. Pa ielu jau arī neviens nestaigā kails, tomēr man reizēm vārdus gribas salīdzināt ar tirgū nopērkamu apģērbu - lētu un vienkāršu, taču bieži vien ar apšaubāmu kvalitāti. Cilvēki tās valkā, bet kuram tad negribas reizēm uzvilkt arī kaut ko interesantāku un neparastāku?!
Dažreiz mēs vēlamies "pabarot" dvēseli, paklausoties sirdij tīkamu mūziku vai aizejot uz izstādi, kur kāds mākslinieks ir nolēmis dalīties savās izjūtās, tomēr svarīgi ir pašam būt aktīvajā pusē un prast izteikties citādākā veidā, bet jebkurā gadījumā tā, lai arī citi mūsu teikto saprastu. Mēs esam ļoti pieraduši runāt tikai runāšanas pēc. Uzreiz atcerējos lekcijas, kurās pasniedzēji mēģina tikt galā ar aurojošu studentu pūli.
Pēc aizraujošās nedēļas Vācijā nolēmu septembrī līdzīgu pasākumu noorganizēt vienā Rīgas skolā. Nebūtu slikti, ja izdotos to padarīt par tradīciju.

Televīzija iznāk ielās!

Ineta PORTNOVA
21.01.2002

Otrdien, 22. janvārī, pulksten 17.30 Doma laukumā pie Smilšu ielas 1./3. nama darbu sāks jauns TV5 interaktīvais projekts " Runā Rīga" .

TV5 interaktīvais projekts " Runā Rīga" sāks jaunu ēru Latvijas televīziju vēsturē. Doma laukumā blakus kafejnīcai "Casablanka" TV5 studijā uzstādīs brīvās kameras kabīni. Samaksājot 50 santīmus, ikviens pilsētas iedzīvotājs vai tās viesis varēs izteikt savas domas, viedokli, pārdzīvojumus vai vienkārši pasveicināt savus draugus un mīļos cilvēkus. Piecas reizes dienā ierakstītais videomateriāls tiks samontēts 3 minūtes ilgos segmentos. Ar vairākiem atkārtojumiem montētais materiāls tiks demonstrēts TV5 ēterā un interneta portālā TVNET.
Latvija ir pirmā ne tikai starp Baltijas valstīm, bet arī pirmā Austrumeiropā, kur tiek uzstādīta šāda kabīne ar brīvo kameru.

Starp lekcijām - pīpētavā

Baiba BROKA
13.01.2002

Šajā vietā sākas un beidzas viņas diena universitātē. Viņa to sauc par slimību, kas piemīt daudziem apkārtējiem studentiem un ko raksturo paradums ieiet šeit pēc katras lekcijas, pat pirms došanās uz mājām. Draugi zina, ja viņa nav ar viņiem, tad viņa ir tur. Viņai iezvanās mobilais: "Jā, tiekamies pīpetavā."
Dūmi, dūmi, dūmi…. Atverot pīpētavas durvis, tie uzgāžas viņai virsū. Nav jau tā, ka cilvēkus tur iekšā neredz, taču ikdienišķā situācija ir tuvu tam. Kamēr vēl nebija tik auksts, viņas pirmais "reflekss" bija aizskriet no turienes un papīpēt ārā, taču visbiežāk šis impulss neizvēršas par darbību, jo, pirmkārt, ir slinkums, otrkārt, gribas pīpēt, treškārt, tagad ir kļuvis tik drausmīgi auksts, ka, izejot ārā, viņas seja, rokas un kāju pirkstiņi sačokurojas un kļūst ledaini. Tāpēc viņa paliek.
Tā ir kāda no Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes ēkas pīpētavām, kur viņa smēķē. Pīpētava atrodas vienā no šīs ēkas sieviešu tualetēm.
Nu protams! Apsēsties atkal nav kur. Visi nedaudzie padomju laika krēsli, kas sastiepti no dažādām auditorijām, jau ir aizņemti. Bet, ko tad viņa grib!? Brīva sēdvieta ir reta laime - piemēram, gadījumā ja lektors palaiž no lekcijas piecas minūtes agrāk un lielākā daļa no "aktīvajām" smēķētājām vēl nav ieradušās. Bet tas, kā paši saprotat, nenotiek bieži.
"Interesanti, par ko šodien būs tas stāsts?" viņa nodomā pie sevis, izņemot no somiņas šķiltavas. Par seksu? Mācībām? Vai darbu ārzemēs, Amerikā? Apmēram piecdesmit procenti smēķētāju te runā par pirmo tēmu un otrie piecdesmit - par otro, viņa noapaļo kā jau cilvēks, kas "skatās uz pasauli caur mainīgu lielumu, procentu un līkņu prizmu". Trešās tēmas apcerētāji to aktuālu uztur tikai kādu brītiņu pēc ierašanās Latvijā, kādu mēnesi, ne ilgāk. Tā viņa spriež.
Kārtējo reizi kādai meitenei iezvanās mobilais: "Hallo? Čau! Ko?… Es tagad esmu auditorijā… Tad satiksimies pēc lekcijām pie ieejas."
"Ai, viņš negrib, lai es pīpētu, tāpēc vienmēr jāmelo, ka esmu auditorijā," ķiķina atbildētāja, runājot par savu otro pusīti.
Šeit rokās visām šķiltavas un mobilie. Viņas - super stilīgās meitenes. Kā saka, "s pontom". Nezin kāpēc, bet šeit nekad neieraudzīsi kādu nabadzīgi ģērbtu lauku meiteni, kas sēdētu stūrītī un pīpētu, piemēram, "Monte Carlo". Viņa to īsti nesaprot un skaidro situāciju ar to, ka meitenes no laukiem vienkārši nepīpē. Protams, mazticami… Viņa pati sevi gan nepieskaita pie tām, kuras "s pontom", taču zina, kurā vietā viņai vienmēr palīdzēs gadījumā, ja "nomiris" mobilais un ir steidzami jāpiezvana...
Turklāt, nākt uz šejieni ir arī pamācoši - ne tikai veselībai kaitīgi: var iepazīties ar vecāko kursu studentiem un, ja paveiksies, ar cilvēkiem, kas tikko kā uzrakstīja kontroldarbu, kas tev draud nākamnedēļ. Savukārt pie dekanāta tualetēm var uzsmēķēt kopā ar, piemēram, makroekonomikas lektori, kas apgaismos tevi par kursa darba iespējamo izstrādi.
Interesanti, ka smēķēšana ar pasniedzējiem viņai ir šķitusi esam kutelīga situācija. Kompleksu dēļ - smēķējot jāslēpjas no vecākiem, no pieaugušiem cilvēkiem vispār - tātad arī no pasniedzējiem, kas gan tevi personīgi nepazīst, taču atpazīst seju.
Un tad pīpētavā ieskrien apkopēja - pasākuma kroņa numurs, nodomā viņa. Nenosakāma vecuma sieviete, kas rokās tur milzīgu melnu atkritumu maisu, ģērbta, kā izskatās, slimnīcas halātā, rokās - gumijas cimdi. Atstumdama malā dūmojošo pūli, apkopēja zibenīgi ķeras pie darba: lielajā maisā pazūd pelnu trauku saturs, pelnu mākonis, enerģiski iztramdīts, gan paspēj apriņķot pa gaisu, pirms sabirst maisā. Ar šo smārdu ir gana, lai sēdošās pīpētājas ātri vien būtu kājās. Tad apkopēja var ķerties pie grīda mazgāšanas. Nepīpējošās būtnes tiek izdzītas no telpas, jo "runāt var arī ārā"…
Arī viņa pamet šo telpu, ielūkojoties savā pulkstenī. Līdz nākamajam starpbrīdim! Dūmi paliek aizmugurē.

Dānijas valdība izsludina konkursu uz stipendijām

Karīna JAVTUŠENKO
06.12.2001

Dānijas valdības stipendijas paredzētas augstāko mācību iestāžu vecāko kursu (bakalauru un profesionālo studiju programmu 3. un 4. kursu, maģistratūras un doktorantūras) studentiem, mācību spēkiem un pētniekiem studijām un zinātniskā darba izstrādei Dānijas universitātēs un citās augstākajās mācību iestādēs un pētniecības institūtos divu līdz deviņu mēnešu ilgumā.

Šī apmaiņas programma katram stipendiātam paredz specializēšanos savā jomā. Stipendijai var pieteikties dažādu jomu pārstāvji no Latvijas Universitātes, Rīgas Tehniskās universitātes, Kultūras akadēmijas, Latvijas Lauksaimniecības universitātes, Mūzikas akadēmijas, Mākslas akadēmijas, kā arī Liepājas, Daugavpils, Vidzemes, Rēzeknes un Ventspils augstskolām.
Šo stipendiju galvenā priekšrocība ir tā, ka, saņemot stipendijas apstiprinājumu, studentiem nav nepieciešams ņemt akadēmisko gadu. Dānijā studiju laikā gūtie kredītpunkti tiek pārskaitīti uz Latviju. Stipendijas apjoms ir 5000 dāņu kronu (aptuveni 375 lati) mēnesī katram stipendiātam. Šī summa paredzēta galvenokārt uzturēšanās izdevumiem - ēšanai, kopmītnes apmaksai. Izvēlētā augstskola stipendiātam palīdz atrast dzīvesvietu. Te vietā piebilst, ka Dānijā strādāt algotu darbu paralēli mācībām nedrīkst.
Stipendija katru gadu tiek piešķirta vidēji 10 līdz 15 cilvēkiem. Konkursā uz vienu vietu līdz šim parasti pretendējuši divi līdz trīs cilvēki. Stipendiju koordinatore Māra Katvare informēja, ka līdz šim uz Dānijas valdības stipendijām lielākoties piesakoties LU politikas un ekonomikas zinātņu studenti.
Galvenās prasības, pretendējot uz stipendiju, ir angļu valodas zināšanas (priekšrocības ir stipendiātiem ar dāņu valodas zināšanām), labas rekomendācijas (studentiem - vismaz divu augstskolas macībspēku, bet, ja stipendiāts strādā, arī darbavietas, pasniedzējiem un zinātniekiem - iestādes vadītāja), motivācijas vēstule un akcepts no izvēlētās augstskolas.
Dānijas valdības stipendijām iespējams pieteikties līdz 2002.gada 1.februārim. Sīkāku informāciju un pieteikuma veidlapas var saņemt Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības informācijas birojā, internetā: www.ciriusonline.dk/english/culture-agree vai pie Māras Katvares Rīgā, Vaļņu ielā 2, 226.kab., tālr. 7228718, e-pasts: katvare@izm.gov.lv.

Latviešu studenta laimes zeme

Ilze TELICA
08.11.2001

Nepieciešamība aktīvi rosīties mūsu platuma grādos dzīvojošajiem jauniešiem nav vis nekāda eksotika, bet gan dzīves realitāte. Jebkurš no mums cenšas savu dzīvi piepildīt pēc saviem ieskatiem - vieni strādā piecos darbos, lai nopelnītu vairāk naudiņas, bet citi realizē savus sapņus.

Šī raksta varone Ilona Bičevska pieder pie pēdējiem. Ikdienā viņa piedalās dažādos projektos. Piemēram, skolnieku vidū populārais "Skoliņ Boliņ bols" ir viņas izauklēts pasākums. Ilonas kontā ir arī balva "Zelta āmurs" (Golden Hammer) par reklāmas rullīti "Pizza Time". Taču šis ir stāsts par sapņiem, kuri piepildās. Ilonas sapnis bija padzīvot Amerikā. Kā tikt līdz sava sapņa piepildījumam, ir katra paša ziņā, bet Ilona piekrita dalīties savā pieredzē.
- Strādājot divus gadus reklāmas aģentūrā, iestājās rutīna. Visu laiku bija jādomā, ko un kā pārdot. Jutos radoši izsmelta. No šīs rutīnas uz laiku palīdzēja izbēgt vēlme doties ārpus šīs valsts robežām".
Kā jau liela daļa jauniešu, kuri vēlas atrast darbu ārzemēs, Ilona iesaistījās studentu apmaiņas programmā, kas paver iespēju jaunas pieredzes un iespaidu gūšanai. Tā kopā ar jauniešiem no Latvijas, Polijas, Francijas, Lietuvas un Čehijas viņa devās pāri okeānam apsolītās zemes virzienā.
- Brauciens uz Ameriku man bija atpūta no darba, sevis meklējumi. Taču to var nosaukt arī par visīstāko avantūru. Iekāpjot lidmašīnā, sāku domāt, ko īsti daru, taču atpakaļceļa faktiski vairs nebija. Tajā brīdī man bija tikai darba atļauja, bet nebija konkrētas darba vietas, kur strādāt, bet iekšējā intuīcija teica, ka noteikti viss būs ok."
Motivācijas, dodoties prom no mājām, jauniešiem ir visdažādākās - atrast sevi; saprast savas vēlmes, ko dzīvē īsti vēlies sasniegt; labi nopelnīt, kas nav mazsvarīgi; iemācīties valodas to dabiskajā vidē vai vienkārši aizbēgt no mājām, no vecākiem.
Braucot strādāt, ir jārēķinās, ka darbs var nebūt no vieglajiem. Un parasti tā arī ir. Pa dienu Ilona strādāja bērnu nometnē ar četrdesmit maziem resgaļiem, bet vakaros strādāja restorānā. Tur vajadzējis gan servēt kūkas, gan pildīt oficiantes pienākumus. Oficiantes darbs esot bijis viens no izdevīgākajiem dažādos aspektos - pastāvīgs kontakts ar klientiem, dzeramnauda piektdienas un sestdienas vakaros ap 100 dolāriem. (Pusgada stipendija makā.) Turklāt, aizverot darbavietas durvis, vairs nav jādomā par darbu, pārējā dienas daļa ir tavā rīcībā.
- Pirms tam maz laika varēju atlicināt kultūras pasākumiem, izklaidei, taču tur atlika laiks visam - darbam, atpūtai, izklaidei, mākslinieciskajai pašdarbībai, ģimenei. Amerikāņi strādā un dzīvo, lai paši būtu apmierināti, nevis lai šefs būtu gandarīts. Viņi strikti nodala darbu no atpūtas.
Ilona stāsta, ka izklaides klubu durvis gan esot atvērtas tikai tiem, kuriem pāri divdesmit vienam gadam, tāpēc ierasta izklaide esot turpat mājās rīkotie baļļuki (tādi, kādus varam vērot amerikāņu jauniešu seriālos). Iecienīts atpūtas veids ir muzicēšana kādā grupā (tā gan ne vienmēr ir kvalitatīva mūzika) un ierakstīt disku. Baņķieris vai svarīgs ierēdnis vakarā ietērpjas ādas apģērbā, uzspēlē kārtīgu roku, un tas ir pilnīgi dabiski. Tur cilvēki spēlē tāpēc, ka patīk, ierobežot sevi iesīkstējušu uzskatu dēļ tur nav pieņemts.
- Stereotips par resniem un bezgaumīgi ģērbtiem amerikāņu tipiņiem pilnībā neatbilst realitātei. Tie kas ir resni, dirn kantri bāros. Tās ir ēdināšanas iestādes, kurās par salīdzinoši zemu samaksu var ēst, cik tik gribas. Amerikas jaunieši, pretēji mūsu stereotipiem, ģērbjas stilīgi, eleganti, katrs izceļas pats par sevi. Man ļoti patika turienes jauniešu dzīves stils. Mēs dzīvojām netālu no Virdžīnijas universitātes, katru rītu tur varēja vērot ainas, kā jaunieši dodas ikrīta skrējienā, tad cītīgi mācās universitātes parkā. Viņi daudz laika pavada mācoties, taču arī izklaides netiek aizmirstas. Salīdzinot ar viņiem, mēs esam pilni dzīves spara ar vēlmi savā dzīvē kaut ko mainīt. Tur jaunieši ir vairāk vērsti uz sevi, savu karjeru, savas ģimenes nodrošināšanu. Nākotne viņiem rādās droša, bez pārsteigumiem. Arī jaunus draugus iegūt nav problēma, visi tādi draudzīgi noskaņoti.
Vienreiz iegāju veikalā, lai nopirktu zeķes par pāris dolāriem. Sāku runāties ar pārdevēju par to, no kurienes un kāpēc esmu šeit, bet viņš pārsteigts teica, ka pazīst vēl kādu latvieti. Ņēma telefonu, piezvanīja kādam, iedeva man klausuli, pretī atskanēja latviešu valoda. Rezultātā nedēļu pavadīju pie kādas latvietes. Vēl kāds atgadījums. Uz restorānu, kur strādāju, regulāri nāca kāds elegants mulats, kurš līdzi nešanai vienmēr ņēma vienu kūciņu. Kādus dienu izmetu joku par to, un tā sākām runāt ar viņu par dzīvi. Viņš izrādījās izbijis aktieris, kura gaitas ir krustojušās ar dziedātāju Daianu Rosu. Mani jau brīdināja par visādiem ti

Saruna ar Kristoferu trešdienas vakarpusē

Inese SAULĀJA
01.11.2001

Kristoferam ir 10 gadu. Viņš mācās Rīgas Centra Daiļamatniecības pamatskolas 4. klasē.

- Parunāsim par nopietnām lietām.
- Es neesmu nopietns cilvēks.
- Kāds ir tavs hobijs?
- Slēpot un spiningot. Tētis man iemācīja slēpot, bet mammas draugs - spiningot.
- Par ko tu gribētu kļūt, kad izaugsi liels?
- Par kinozvaigzni.
- Kāpēc?
- Gribu filmēties, tēlot dažādas lomas. Mana mīļākā loma varētu būt piedzēries idiots. Man tas patīk, tas man sanāk, ir viegli arī to notēlot.
- Tas taču nav labi!
- Kāpēc, kāpēc tu domā, ka nav labi?
- Nu, kad cilvēks piedzeras un paliek dumjš, viņš sadara visādas muļķības.
- Bet es jau tikai tēlošu. Būs smieklīgi, man patīk tēlot. Dumjības vieglāk notēlot nekā gudras lietas.
- Tev patīk, ka citiem ir jautri?
- Dažreiz. Varbūt es to teicu tāpēc, ka viņiem patiktu, ka es nolecu no klints, bet man tas nepatiks.
- Tu kļūsi slavens, ja būsi kinozvaigzne?
- Liela kinozvaigzne nebūšu. Es domāju, ka nē, bet slavens būšu.
- Kā tu domā, vai slaveni cilvēki ir bagāti?
- Daži. Ir viens rakstnieks, kas uzrakstījis vienu pasaku par Marču un Janci - "Staburaga bērni". Viņš nav bagāts. Bet citi uzraksta vairākas pasakas un ir bagāti. Varbūt ari es nofilmēšos tikai vienā filmā.
- Ko tu darītu, ja tev būtu daudz naudas?
- Tērētu (smaida). Visvairāk ceļotu, nodrošinātu labu dzīvi tālāk uz priekšu, aizdotu, ja kādam vajadzētu. Brauktu uz visādām valstīm. Disnejlendu, Āfriku, uz Itāliju, Franciju.
- Kur ir Itālija, zini?
- Nē.
- Un vai tu zini, vai tur ir silts vai auksts?
- Silts. Zinu, ka tā ir te kaut kur uz zemeslodes. Tikai nezinu kur - vai austrumos, vai dienvidos.
- Vai filmēties ir grūti?
- Ir grūti, panākumi prasa līķus. Nu, upurus. (smaida) Dažreiz arī man arī man būs jābūt upurim, man nauda arī būs upuris, kas tērēsies uz pildspalvām, parūkām.
- Kāpēc pildspalvām?
- Pierakstīšu scenāriju, būšu autors filmām, alga varbūt būs jāmaksā citiem aktieriem. No sākuma pafilmēšos, pēc tam būšu režisors, autors, bet labāk man patīk filmēties.
- Kā tu domā, vai Latvijā var filmēties?
- Var, ja ir nauda. Tad arī droši vien tas ir vienkārši.
- Vai naudai ir liela nozīme?
- Kā to ņem, kā kurām lietām. Domāju, ka droši vien ir. Īpaši liela nav, ja salīdzina ar citām lietām.
- Kas ir svarīgāks par naudu?
- Cilvēka dzīvība, viss, ko cilvēks jūt. Dažam labam arī prieks, ka kāds cits cilvēks priecājās. Piemēram, seriālā, kur ir Kodijs. Viņam bija daudz draugu - veci cilvēki no pansionāta. Viens onkulis nomira. Kodijs ar viņu bija sadraudzējies, tas bija viņa labākais draugs tajā pansionātā, viņš atstāja Kodijam naudu. Bet viņš par to nopirka saviem draugiem visu, ko viņi lūdza. Sev Kodijs nopirka tikai busiņu, kur gulēt pa naktīm.
- Vai tu gribētu līdzināties viņam?
- Mazlietiņ, filmā viņš tēlo idiotu, tādu muļķīti. Bet vai viņš tāds ir arī dzīvē, nezinu.

Rūķa dēls Krists zina, ka rūķi viens otru uzbur

Inese MIZOVSKA
01.11.2001

Viņš smēķē un smejas par maniem jautājumiem un savām atbildēm. Viņš nav sprīdi garš, viņam nav nedz jocīgas mices, nedz melnu zābaciņu ar augšup saslietiem purngaliem. Kristam ir divdesmit trīs gadi. Rūķiem tas nebūt nav vērā ņemams vecums. Krists vispār nav rūķis - viņš ir tikai rūķa dēls. Tie, kas rūķiem tic, viņa tēti sauc par rūķīti Taustiņu, bet tēta sievu - par Rūķīšu krustmāmiņu. Tie, kas viesojas pie viņiem gluži cilvēciskā un īstā mājā, pazīst komponistu Atvaru Sirmo un aktrisi Kristīni Dinu Bitēnu - Sirmo. Un viņi arī zina, ka rūķiem var būt bērni.

- Kad tu pirmo reizi saskāries ar rūķu būšanu?
- Laikam tad, kad biju maziņš. Tētis mani veda vizināties ar mašīnītēm Vērmaņa dārzā. Pēc tam mums bija jāiet pie vienas pazīstamas tantes, nu - it kā jau pie rūķiem. Kamēr tētis runājās ar vienu komponisti par savām mūzikas lietām, tā jocīgā tante man stāstīja, ka skapī esot rūķi.
- Tu noticēji?
- Loģiski, ka nē…Kādas muļķības, kādā skapī? Es sapratu, ka tur nekas vairāk par salocītām segām nevar būt.
- Bet vai kādreiz tu esi ticējis, ka rūķi var ieraudzīt?
- Vienīgi, ja sapīpētos zāli ( aizgūtnēm smejas).
- Pat bērnībā tu tam neticēji?
- Nē ( turpina smieties), bērnībā es pīpēju cigaretes - " BT "…
- Daudzi bērni zem spilvena liek izkritušos zobus, lai nākamajā rītā atrastu saldumus, ko atnesuši rūķīši. Tu tā nedarīji?
- Bet vecmamma taču noliek tās konfektes, tikai saka, ka tie ir rūķi.
- Vai Sniegbaltītei un septiņiem rūķīšiem tu arī neticēji?
- Ne-e.
- Vai tēta raidījumus toreiz Latvijas televīzijā tu uztvēri kā rūķu pasauli?
- Nē, jo tad jau es vairs nebiju tik maziņš. Tas sākās kādus desmit gadus atpakaļ. Man toreiz jau moči interesēja. Kādi tur vairs rūķi. Vienīgi rūķītis Bāciņš (atkal aizrautīgi spurdz). Tāds rūķītis, kas vairo bākā benzīnu.
- Vai, tavuprāt, Latvijas televīzijai pietrūkst šī raidījuma?
- Bērniem pietrūkst. Gan jau viņi tomēr tiem rūķiem mazliet tic. Vai ne?!
- Vai tevis paša neticību rūķiem ietekmēja tēta piedalīšanās raidījumā " Čučumuiža"?
- Var jau būt. Es Miedziņam arī neticēju, jo pazinu Jāni Jarānu. Neticēju arī Silvijas Silavas rūķim Vakariņam, jo biju dzirdējis runas par konkurenci.
- Kad notiek "Čučumuižas" koncerttūres, redzot tēti un Kristīni uz skatuves, tu viņus vērtē kā rūķus vai tuvi pazīstamus cilvēkus?
- Noteikti kā pazīstamus cilvēkus, noteikti. Un tāpēc kritizēju daudz vairāk.
- Tev pašam patīk Kristīnes scenāriji?
- Vispār… jā. Ja to darītu sveši cilvēki, man būtu vienkāršāk par to visu izteikties, novērtēt to, ko viņi dara. Viņas rūķos ir apbrīnojama sirsnība. Mani sapņi ir līdzīgāki tiem, kurus sapņo "Čučumuižas" rūķīši, nevis Vakariņš. Mans un Kristīnes domu gājiens laikam ir līdzīgāks.
- Kādi rūķu sapņi tev ir?
- Tās ir visas tās lietas, kas it kā šķiet nereālas, bet tad ņem un piepildās! Piemēram, uzrodas mašīna.
- Tu domā, ka arī rūķi sapņo par mašīnām?
- Nu, protams! Kā tai tēta - rūķīša Taustiņa dziesmiņā " Ja es būtu prezidents". Taustiņš tur dzied - "ja es būtu skroderis, ja es būtu šoferis…" Pasapņošana tāda…
- Kur rūķīši dzīvo, kad nav uz skatuves?
- Guļ vienā maisā un viss.
- Tev nav bijis viņu žēl? Es bērnībā uz nakti visas lellītes sasedzu.
- Es jau arī. Suņus sasedzu - spēļu un īsto arī. Lai katram būtu tāda kā būdiņa pa nakti. Liku mīkstās mantas sev gultā apkārt…
- Tu bērnībā kādreiz esi manījis, ka teātra lelles vada cilvēks?
- Jā. Esmu. Bet es to ātri vien aizmirsu. Tas pat ir interesanti, un nav nemaz tik būtiski.
- Tu domā, ka citi bērni arī to redz?
- Nu, bet protams! Viņi tāpat pēc izrādes aizlien aiz skatuves un redz, ka Kikī tur guļ kā nosprādzis ēzelis. Bet - un es to nesaku tāpēc, ka tur darbojas mani radi - "Čučumuižā" viss ir vairāk ticams nekā daudzās citās leļļu izrādēs. Kikī staigā apkārt, bet balss tā pati. Kristīne tur viņu rokās, bet Dace Skadiņa lūr aiz stūra. Kā Kikī atver muti, tā Dace ierunājās.
- Kādam jāizskatās īstam rūķim?
- Šitādam ( rāda attālumu starp īkšķi un rādītājpirkstu). Jā - varbūt arī tik lielam kā kaķis.
- Tu rūķus pieskaiti pie cilvēciskām būtnēm?
- Neesmu par to aizdomājies. Drīzāk viņi dzīvo grāmatās un multenēs. Tā, piemēram, ir ar Pifu . To viņa draugu - puisīti, es arī nevaru uztvert kā cilvēku, jo viņš ir ļoti maziņš. Liekas - viņš arī ir rūķis, Pifs - arī. Tāpat Karlsons un Brālītis - lidojošais un staigājošais rūķis.
- Vai multenēs viss šķiet tāds īstāks?
- Jā, jo uz skatuves ir tas cilvēciskais. Taustiņš dzied, dzied, te pēkšņi ņem un pārsprauž vadus sintezātoram. Multenē rūķis skrien pa īstam, bet teātrī viņam no ausīm velkas kaut kādi diedziņi. Izrādē Kikī ir kaut kāda mugursomiņa, kas izrādās, pāriet Daces Skadiņas rokā.
- Tai rūķu pasaulei jābūt citādākai nekā mūsējā?
- Jā. Interesantākais, ka dzīvnieki gan viņiem ir tie paši, kas mums. Nav nekā rūķiska. Kaķis tāds pats kā cilvēkam, klepus - arī. Nav ne īpašu rūķu mikrobu, ne baciļu.
- Tavuprāt, tur jābūt kam ačgārnam?
- Jā! Lai skapis rūķiem vērtos citādāk - tikai durvis stāvētu uz vietas. Klavieru taustiņi varētu būt apaļi.
- Tevī kaut kas no rūķa ir?
- Manī? Nē. Bet es varu pateikt, kas tevī ir no rūķa!
- Nu, nu?
- Ejot gulēt, tu droši vien aizmirsti novilkt zābaciņus (ilgi smejas) . Tu droši vien brīnies, kāpēc jātīra kartupeļi, ja tāpat tūlīt tos būs jāapēd.
- Saviem bērniem stāstīsi, ka rūķi ir?
- Jā. Tas tāpēc, ka tad vecākiem ir mazāk problēmu . Ja klausīsi, rūķis atnesīs tev saldumus, ja neklausīsi - žagarus.
- Vai citiem bērniem vajadzētu zināt, ka rūķim Taustiņam pašam ir bērni?
- Nē. Rūķi nepārojas. Viņi viens otru uzbur. Nu, piemēram, Kikī pats sevi uzbūra. Rūgumpods radās no pārskābušiem kāpostiem. Un kā viņiem citādāk rasties? Par Taustiņu gan es nezinu.
- Kurš "Čučumuižas" rūķītis tev patīk vislabāk?
- Kikī. Jo viņš ir tieši tāds kā tu - prikoļnijs. Viņš neko nesaprot, neko nezina. Kā no mēness novēlies.
- Tu pats savus bērnus vestu uz tēva rūķu koncertiem?
- Jā, noteikti.
- Kas ir tas labākais, ko šie pasākumi bērnam var sniegt?
- Ne jau tikai koncerts kaut ko var dot. Tā jau ir tikai viena audzināšanas sastāvdaļa. Būtiski ir arī tas, ka tajos pasākumos bērns var piedalīties pats, nākt augšā uz skatuves. Tad rodas tiešā saskarsme. Viņiem uzreiz kļūst interesantāk. Neviens bērns taču mierīgi nenosēdēs koncertā no sākuma līdz pat galam. Varbūt tu esi tādu redzējusi?
- Vai ir tādi bērni, uz kuriem rūķu būšanas vispār neiedarbojas?
- Jā, tādi, kam vecāki grib uzmaukt džinsus pa 70 latiem un iestāstīt, ka to visu jau var noskatīties arī internetā. Bet internetā taču neviens ar tevi nerunās, tur nav skatuves, uz kuras tu varētu padejot ar īstu rūķi.

Man ir vairāki "es", kuri ik pa laikam mainās
Saruna ar aizkrauklieti Jāni Jakstu

Zane PIĻKA
01.11.2001

Jāni pazīstu jau sen. Kopā mācījāmies skolā, bet es neesmu varējusi saprast, kāds viņš īsti ir. Jānis Rīgā atšķiras no Jāņa Aizkrauklē vai Skrīveros. Šobrīd viņš ir Kultūras akadēmijas students, jaunietis, kura aizraušanās pārsniedz vidusmēra jaunu cilvēku intereses. Jānis cenšas izbaudīt visu, ko dzīve piedāvā, nepalaižot garām neko -- ne labo, ne šķietami nosodāmo.

VIZĪTKARTE

VĀRDS, UZVĀRDS: Jānis Jaksts.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1979. gada 12. septembris, Aizkraukle.
IZGLĪTĪBA: beidzis Andreja Upīša Skrīveru vidusskolu, pašlaik studē Latvijas Kultūras akadēmijā kultūras teoriju.
ĢIMENE: neprecējies, bērnu nav.
HOROSKOPA ZĪME: Jaunava.
DZĪVES MOTO: viss, kas notiek, notiek uz labu. Tikai jautājums: izmantosi to tu vai kāds cits -- draugs, ienaidnieks vai nejaušs garāmgājējs.
MĪĻDZĪVNIECIŅŠ: ziemeļbriedis.
AIZRAUŠANĀS: vienmēr būt aktivitāšu centrā.
SIEVIETES IDEĀLS: ne tāda, kurai kājas aug no smaganām, bet tāda, kurai "pelēkās vielas" ir tik daudz, lai var izteikt savas domas.

Krāsni kurināt nelika

- Tu esi jaunākais bērns ģimenē. Vai bērnībā tevi ļoti lutināja?
- Mani lutināja līdz izmisumam. Man nelika darīt to, ko vajadzēja darīt vecākajai māsai. Piemēram, iet kurināt Skrīveru ambulances krāsni. Tur savulaik strādāja mana mamma.
- Tev ir bijušas kādas iesaukas?
- Visas, kuras bijušas, cēlušās no uzvārda. Pārsvarā tās bija tik stulbas, ka es tām vienkārši nepievērsu uzmanību.
- Piemēram?
- Nu, piemēram, Jahta!
- Par ko tu bērnībā gribēji kļūt?
- Par restauratoru. Es pat nezinu, kā tas man ienāca prātā. Vienkārši gribēju būt restaurators un viss.
- Tu jau no mazotnes esi visur aktīvi piedalījies - darbojies pulciņos, dejojis tautiskās dejas, skaitījis pantiņus?
- Nē! Ne vairāk, ne mazāk kā citi.
- Pamatskolu beidzi Aizkraukles 2. vidusskolā. Kāpēc aizgāji mācīties uz Skrīveriem?
- Nu kā - māte strādāja skolā un līdz ar to pazina skolotājus. Viņa gribēja, lai mani tur vairāk uzrauga.
- Kāpēc tad uzreiz nesāki mācīties Skrīveros?
- Tāpēc, ka Aizkrauklē dabūjām dzīvokli.

Viņš ne ar vienu nerunā!

- Kas tev no Skrīveru laika visvairāk palicis atmiņā?
- Tas, kā mans klasesbiedrs Kažociņš 1. klasē aizdedzināja eglīti! Viņam atļāva ieslēgt lampiņas… Bet no vidusskolas laikiem atmiņā palicis pilnīgi viss. Piemēram, bija laiks, kad es vienkārši ne ar vienu nerunāju. Ar klasesbiedriem sarakstījos ar lapiņām un tāpat mēģināju atbildēt arī skolotājiem. Skolotāja Ilze Šustere to nesaprata un izbrīnā raustīja uzacis. Bet pārējie teica: "Kuš, kuš, viņš ne ar vienu nerunā!" Savukārt mana klases audzinātāja Anita Miķelsone ļoti apvainojās, domādama, ka es tā daru, jo esmu apvainojies uz viņu. Tad apvainojos es. Tas man bija lēkmjveidīgi - pa brīdim uznāca un ik pa brīdim pārgāja.

Studē nabadzīgo kultūru

- Tu studē kultūras teoriju Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA). Taču, beidzot 12. klasi, skolas avīzē "Skrīks" uz jautājumu, ko tu domā par skolas kultūras dzīvi, atbildēji: "Tā ir gandrīz tikpat nabadzīga kā Latvijas kultūra kopumā!" Kāpēc tad izvēlējies saistīt dzīvi ar kultūru?
- Kādam taču tā jāceļ augšā. Neba jau es viens to mēģināšu darīt. Bet es darīšu visu, lai Latvijas kultūras dzīvi padarītu bagātāku. Pravieša vārdi, vai ne?
- Kad iestājies LKA, tu nokļuvi pavisam citā vidē. Droši vien juties kā pilnīgs nejēga un muļķis, kā laikam notiek ar daudziem pirmkursniekiem. Vai arī šie jaunie apstākļi tevi atbrīvoja?
- Zināmā mērā jutos kā muļķis, jo kultūras bagāžas man nebija. Atceros, kā 1. kursā mēs staigājām pa Rīgu un skaļi spriedām, kāds stils tad šim namam ir - eklektisms, klasicisms vai romantisms? Bet kursabiedri bija ļoti lādzīgi, un viss nokārtojās.

Ne jau vienmēr vajag uzaicinājumu

- Kas tevi pamudināja piedalīties pirmajā Aizkraukles skaistumkonkursā?
- Agnese Grīga. Viņa mani praktiski turp aizvilka. Aizgāju un pieteicos. Arī pati Agnese togad piedalījās.
- Kā šo ziņu uztvēra tavi draugi?
- Vienmēr esmu bijis paškritisks pret savu izskatu. Līdz ar to jebkāda reakcija man šķita pārspīlēti liela.
- Tev ir svarīgi, ko par tevi domā apkārtējie, kā vērtē tevi un tavus darbus?
- Nē! Patiesībā būtu patīkami, ja būtu objektīva kritika, jo tāda ir nepieciešama. Tas nav dzīvības un nāves jautājums, ja man pasaka, ka tas, ko es daru, ir galīgi garām. Tad es vienkārši metu plinti krūmos un skrienu citur. Reizumis arī analizēju, kāpēc bijis tieši tā.
- Tevi joprojām var redzēt Aizkraukles skaistumkonkursos, aizpildot pauzes ar dažādiem iznācieniem. Tevi aicina vai tu savas idejas piedāvā pats?
- Kā kuru reizi. Bet vispār es negaidu uzaicinājumus, bet aizeju pats un saku, ka esmu jau kaut ko tādu darījis un gribētu darīt arī šogad. Tā tas parasti sākas.
- Tu esi gan organizējis pasākumus, gan arī pats tajos piedalījies. Kādā ampluā -organizatora vai dalībnieka - tu jūties labāk?
- Tas ir dažādi. Ja tu esi organizators, tevi uztrauc, piemēram, lai cilvēks nenokavē iznācienu, lai viņš uz skatuves nepakristu. Bet, ja piedalies pats, vairāk esi kā vērotājs. Tu skaties, ko ar tevi dara un kāpēc, tu to analizē. Es teiktu, abos ampluā būt ir vienlīdz interesanti.
- Ar kuru paša organizētu pasākumu lepojies visvairāk?
- Ar pēdējo gaisa balonu festivālu Cēsīs.

Festivāls par vēdera tiesu

- Kā tu tiki pie tik vērienīga pasākuma organizēšanas?
- Tas sākās 1998. gadā, kad LKA prorektors Siliņš aicināja sešus cilvēkus braukt uz festivālu strādāt. Par to nemaksāja, tikai gādāja par ēdināšanu un dzīvošanu. Mēs arī aizbraucām un tikām galā ar dažādām problēmām. 2000. gadā es pats pieteicos palīdzēt organizēt gaisa balonu festivālu Pedvālē. Tā nu es jau trešo gadu esmu viens no šī festivāla organizatoriem.
- Tu esi no vecākiem materiāli neatkarīgs?
- Nē!
- Bet tu taču strādā!
- Jā, bet tas ir projektu darbs. Ja man ir projekts, ir arī darbs, un alga.

Publiku interesē šovi

- Kā tu vērtē kultūras dzīvi Aizkrauklē?
- Tā ir kūtra, jo cilvēki pasīvi apmeklē pasākumus.
- Kāpēc, tavuprāt, tas tā ir?
- Ja tu sarīko vienu pasākumu, uz kuru neatnāk publika, tev zūd interese, jo nauda iztērēta veltīgi. Aizkraukle ir maza pilsēta. Tu nevari pateikt sponsoram: mēs tavu karogu izkārsim nākamreiz, jo tad viņš vienkārši pateiks - nē! Tādā ziņā Rīgā ir plašs vēriens. Vajadzētu sākt ar socioloģiskajiem pētījumiem, kas cilvēkus interesē. Tagad publiku, manuprāt, interesē dažādi šovi, vienalga --nakts melnumā vai saulainā dienā.

Aizkulisēs zūd ideāli

- Vai kultūras jomā tev šajos gados ir zudušas kādas ilūzijas?
- Protams! Darbā ar slavenībām. Balonu festivālā darbā aiz kulisēm zuda visi ideāli, kādi bija.
- Tu kādreiz varētu strādāt un dzīvot Aizkrauklē?
- Jā! Bet tad darbam vajadzētu būt saistītam ne tikai ar Aizkraukli. Jākrāj iespaidi. Nevar palikt vienā pilsētā, domāt, ka esi sasniedzis visu, un būt laimīgs. Jāredz, kā dara citur, tad jāmēģina to realizēt Aizkrauklē.

Dzīve sniedz iespējas

- Kurš kuru veido - tu savu dzīvi vai dzīve tevi?
- Gan tā, gan tā. Dzīve sniedz iespējas, kuras katram jāmēģina interpretēt un pielāgot savām spējām.
- Kas ir tavi draugi?
- Pārsvarā no vidusskolas laikiem. Ir daži arī Rīgā iegūti. Bet ir arī atšķirība starp Rīgu un Skrīveriem. Rīgā dzīves temps ir daudz dinamiskāks, ātrāks un straujāks. Īstenībā novilkt robežu starp draugiem un paziņām ir ļoti grūti. To var pateikt tikai dzīves grūtajos brīžos.
- Agrāk tu bieži mēdzi mainīt matu krāsu, staigāt stilīgās drēbēs. Kāpēc tagad esi mazliet piezemētāks?
- Ikdienā es tiešām vairs nestaigāju tik izaicinoši kā agrāk, jo darbā ir savi noteikumi. Ja es aizietu firmai lūgt trīs datoru komplektus, kuri maksā 1000 latu, un viņi mani ieraudzītu zaļiem matiem, puķainā kleitā un zilām kļošenēm kājās, viņi varētu arī neko neiedot. Man stilošanas laiks pagājis. Kaut gan ieraudzīt mani katru dienu uzvalkā ir pilnīgi nereāli. Tās ir mocības.

Zobus atdauzīt negrib

- Kas tev šobrīd ir vissvarīgākais?
- Viena svarīga mērķa nav, jo uzcelt vienu augstu latiņu, pret kuru atdauzīt zobus, būtu vienkārši muļķīgi. Tāpēc es uzceļu daudzas sīkākas, kurām pamazām tieku pāri. Protams, svarīgi būtu arī pabeigt akadēmiju, uzrakstīt ļoti labu bakalaura darbu…
- Un pēc tam?
- Atrast labu darbu un kļūt par pilnīgi pelēku mietpilsoni, kuru neviens neievēro…
- Mietpilsoni?!
- Droši vien tā nekad nenotiks!
- Tevi labāk saukt par Jāni, Jakstu vai tomēr par Jāni Jakstu?
- Atkarībā no apstākļiem. 24. jūnijā es fanoju par to, ka mani sauc Jānis. Bet ir arī tādi cilvēki, kas 24. jūnijā piezvana, parunājas ar mani kā Jakstu un tikai beigās aptver, ka mani sauc Jānis. Un tad apsveic vārdadienā. Man ir vairāki "es", kuri ik pa laikam mainās.

"Mani daudzie "es", kā jebkuram cilvēkam, ir sakrauti cits uz cita kā šķīvji bufetē, tiem vienmēr ir kaut kādas savas vēlmes, pašiem savi uzvedības kodeksi un tiesības, un viens mans "es" var parādīties lietus laikā, cits -- tikai istabā ar zaļiem aizkariem, vēl cits - tikai mana mīļotā cilvēka klātbūtnē, vēl cits, ja tam apsolīs vīna glāzīti… Ikviens no mums ir tikšanās vieta dzīvēm, kas saplūst kopā šai punktā, kurš pieder mums, es esmu vienīgi maza daļiņa, kas tiks atklāta. Lielākā daļa no mūsu dzīvēm nekad netiks atklāta -- tās ir mūsu slepenās dzīves."

(U. Eko )

Māsu piedzīvojumi Šveicē

Aija VALTMANE
01.11.2001

Vasaras nogali viņas nepavadīja ne Jūrmalas pludmalē, ne Rīgas klubiņos, ne laukos pie vecmāmiņas. Viņas bija divu nedēļu ilgā nometnē. Trīs māsas - Inta (20) trešo gadu studēs sociālo pedagoģiju, Gunta (17) un Gita (14) atsākušas mācības Ādažu vidusskolas 12. un 8. klasē. Atmiņās par ceļojumu un nometni dalījās vecākās māsas.

Inta: - Mēs bijām kristīgajā nometnē Šveicē, mazā ciematiņā Biltenē, ko organizēja Kva Sibandu misija no Āfrikas. Pērn izlasīju Ludmilas Pletas grāmatu "Atmoda sākas ar mani", kurā bija rakstīts par šo misiju. Grāmata izmainīja gan manu dzīvi, gan daudzu jauniešu dzīvi manā Jēzus draudzē. Šajā grāmatā bija stāstīts par grēku nožēlu, sevis attīrīšanu un par to, ka sākumā ir jāsakārto savas attiecības ar citiem, lai Dievs tevi var izmantot. Tad arī Jēzus draudze kopā ar Internacionālo draudzi noorganizēja šo braucienu.
Gunta: - Mums tiešām bija piedzīvojumu pilns ceļojums. Tikām pāri Latvijas un Lietuvas robežai, bet tad autobuss saplīsa. Piecas stundas gaidījām jaunu, kas patiesībā izrādījās 20 gadus vecs autobuss. Ar to tikām līdz Vācijas robežai, kuras robežsargi teica: "Stop! Tālāk jūs nevarat braukt!" Firma mums nodrošināja viesnīcu Polijā, kamēr atbrauks nākamais autobuss. Tā kā tā bija robežpilsētiņa, mēs arī gājām pastaigāties uz Vāciju.
Inta: - Nākamajā vakarā līdz pulksten divpadsmitiem benzīntankā gaidījām mūsu trešo autobusu, ar kuru laimīgā kārtā nokļuvām Šveicē. Pirmo reizi mūžā redzēju tik augstus kalnus. Ceļš man atmiņā palicis ar klinšu ieskauto Valenzē ezeru, tā kristāldzidro ūdeni. Radās vēlēšanās vēlreiz tur atgriezties. Un vēlāk šis sapnis tiešām piepildījās. Katru rītu septiņos cēlāmies, paēdām brokastis, un tad brīvajā laikā Jēzus draudzes jaunieši pulcējās slavēšanā. Internacionālajai draudzei bija Bībeles stundas. Divreiz dienā visi nometnes dalībnieki sanāca kopā uz sprediķiem.
Gunta: - Pirmajās dienās es biju vīlusies. Domāju: kur esmu atnākusi, ko viņš tur runā. Bezmaz vai tu tur nedrīksti uz zēniem skatīties, ne ar viņiem runāt, nevar nekur iet. Biju dusmīga. Bet tad ar laiku ieklausījos un nomierinājos. Sapratu, ka tas nav domāts tieši konkrēti, bet - lai saprastu. Beigās jau daudzi jautājumi atrisinājās. Nē, bija labi sprediķi. Patika.
Inta: - Man bija tā, ka jauniešu nometnē tās visas problēmas, ko tur risināja par pirmslaulības attiecībām, man nebija aktuālas. Katru dienu bija brīvais laiks. Pirmajā vakarā varēja spēlēt futbolu un volejbolu, bet mēs gājām apskatīt ciematiņu. Citu dienu bija teātra vakars, svētdien- muzikāla pēcpusdiena, kad arī mēs dziedājām.
Gunta: - Izmantojām arī izdevību iet tuvējā kanālā nopeldēties. Tajā bija ļoti dzidrs ūdens, tāds zils kā baseinā. Kanālā bija tik spēcīga straume, ka nevar nostāvēt kājās. Pa vienām trepītēm iekāp, straume tevi nes, un jāpaspēj pieķerties pie nākamām, lai tiktu ārā. Ūdens ledaini auksts, bet ļoti patīkami.
Inta: - Tā kā bija ļoti karstas dienas, tad mēs izdomājām četros no rīta celties un agri iet kalnos, lai tur redzētu saullēktu. Kalnos bija mākslīgi izveidoti ūdenskritumi, ļoti skaisti, tajos varēja atvēsināties. Tas bija brīnišķīgi, kad redzējām, kā saule paceļas. Bija arī gadījums, kad Dievs mūs izmācīja. Mūsu jaunākā māsa gribēja par katru cenu kāpt. Augstāk. Kaut arī celiņš beidzās. Gita teica - iešot, bet mēs aizliedzām, jo visi bijām nolēmuši tālāk neiet. Gita sadusmojās un teica, ka nākošajā rītā atradīs komandu, kas gribēs kāpt un sasniegt kalna galotni. Un tad atpakaļceļā vienā brīdī viņa paslīdēja, nokrita un sasita kāju. Tad mums tiešām vairs nebija, ko teikt. Sapratām - tad, kad Dievs māca, cilvēkam vairs nav, ko teikt. Mēs varējām runāt, cik gribam, Gita no sava nodoma neatkāptos. Tas bija tiešām tāds kā punkts uz i. Rezultātā viņa, protams, nevarēja nekur iet nākošajā rītā. Pāris dienas Gita nevarēja pakustināt kāju, bet tad, kad atgriezāmies Latvijā, viss bija kārtībā.
Gunta: - Vienu dienu visa Latvijas grupa noorganizējām braucienu uz Reinas ūdenskritumu, kas ir lielākais Eiropā. Tur skats bija tiešām iespaidīgs, nekas tāds nebija redzēts. Ūdens bija tik balts, pilnīgi... Es nevaru izteikt to vārdos.
Inta: - Kad redzēju tās baltās putas, vēlējos lēkt un slīdēt kopā ar to ūdenskritumu. Tur es arī garīgi attīrījos. Tas bija brīnišķīgs pārdzīvojums. Vienu dienu bija dāvāta iespēja braukt ar kuģīti pa Valenzē ezeru. Tur bija gulbji ar saviem mazuļiem, gribējām ar tiem nofotografēties. Es netīšām paspēru Gitas ābolu, un tas iekrita ezerā. Viņa sadusmojās un teica, lai lienu pakaļ. Tā arī darīju, bet man paslīdēja kāja, un es ar visām drēbēm, var teikt, izpeldējos ezerā. Bet tas bija jautri. Es vienkārši nobijos no gulbjiem, kuri sāka skriet man virsū. Bet beigās ar otro piegājienu arī ābolu dabūju. Tāda brīnišķīga lieta, ko es šajā nometnē piedzīvoju, bija tā, ka es atklāju dziļākas attiecības ar Jēzu. Visapkārt bija daba, rītos vai vakaros varēju aiziet pastaigāties un pabūt divatā ar Jēzu. Nekas neierobežoja un netraucēja.
Gunta: - Mājās Carnikavā nekur nav tādas vietas, visur ir cilvēki, nav, kur aiziet. Šveicē ir kalni, uzkāp kaut kur, aizej pļaviņā. Tur tu esi viens pats. Bija tāds plašums, visur tāds miers. Baigi labi tur bija. Intai 4.augustā bija dzimšanas diena, kas iekrita tieši ceļojuma laikā. Tajā dienā grupa brauca uz Lihtenšteinu, bet mēs nebraucām. Vakarā kafejnīcā gan kārtīgi nosvinējām Intas dzimšanas dienu. Visi viņai dziedāja Happy birthday. Tikai nebija godīgi, ka Intu uzmeta 20 reizes gaisā pa to laiku, kad es skrēju pēc fotoaparāta. Biju dusmīga, ka to neredzēju.
Inta: - Jau no paša rīta visi mani apsveica. Un pie gultas stāvēja kūka, ko bija nolicis mans slepenais draudziņš. Nometnes laikā katram bija savs slepenais draudziņš, par kuru vajadzēja rūpēties. To dienu es vairāk veltīju sev un Jēzum, mūsu attiecībām. Arī ar māsām kopā labi pavadījām laiku. Biju no Rīgas atvedusi svētku maizi ar riekstiem, ar kuru vakarā visus cienāju. Tas bija grandiozi, kad arī sveši nāca klāt un apsveica. Nometnē bija iespēja iepazīties ar daudziem jauniešiem gan no Vācijas, gan Šveices, gan Francijas, gan no daudzām citām valstīm. Man ļoti dārga bija draudzība ar vācieti Helēnu, kas tagad studē Dienvidāfrikā. Un, tā kā mans sapnis ir kādreiz nokļūt Āfrikā, varbūt arī kādā misijā piedalīties, tad tā draudzība tiešām daudz ko nozīmē. Es daudz ko no tās ieguvu, daudz ko uzzināju. Un ceru, ka tā turpināsies. Visi mēs, kas bijām no Latvijas, viens otru tuvāk iepazinām un sadraudzējāmies. Kā tas viss sākās? Kad man bija 12 gadi, mums Carnikavā kaimiņos dzīvoja Gorkušu ģimene, kas uzaicināja mūs uz svētdienas skolu Jēzus draudzē. Vēlāk sāku vairāk iet uz jauniešu vakariem un citiem pasākumiem. Maniem vecākiem tas nepatika, un viņi aizliedza man iet - līdz pilngadībai. Un tad, kad man palika astoņpadsmit, es atgriezos draudzē. Tad daudz kas mainījās manā dzīvē. Sāku aktīvi apmeklēt gan dievkalpojumus, gan jauniešu vakarus, gan mājas grupiņas. Tagad jau divus gadus esmu iesaistījusies visā kristiešu dzīvē un pasākumos.
Gunta: - Inta nāca mājās pie manis istabā un stāstīja: es biju tur un tur, darīju to un to... Man iepatikās, arī gribējās tur iet. Pirms diviem mēnešiem sāku skaitīties kā kristiete. Gitiņa arī iet svētdienās uz dievkalpojumiem, bet no Carnikavas uz Rīgu bieži nesanāk izbraukāt. Šī nometne bija tāds pirmais lielākais pasākums mums visām kopā. Tas bija vērtīgi, arī garīgajā ziņā. Visiem, bet īpaši klases biedriem es gribētu novēlēt, lai viņi visi atgrieztos, lai saprastu, ka nav dzīves bez Dieva. Lai viņi būtu saprotošāki, lai pieņem cilvēku tādu, kāds viņš ir, un neaizmirst, ka neviens nav ideāls.
Inta: - Es novēlētu, lai katrs mīlētu otru kā sevi pašu un lai katrā sīkumā ieraudzītu to skaistumu, ko Dievs vēlas parādīt. Lai katrā lietā varētu saskatīt Dieva brīnumu un viņa mīlestību.

KARJERA - VIENS SOLIS TUVĀK MĒRĶIM

Karīna JAVTUŠENKO
01.11.2001

Kas ir karjera? Karjera vienmēr aizsākas ar sapni, kas ir viens no nozīmīgākajiem iztēles veidiem. Sabiedrībā to mēdz dēvēt par ceļu uz panākumiem, bagātību utt. Tomēr arī ceļš uz karjeru - uz mērķi, tāpat kā cilvēka dzīves ceļš, līdzinās alpīnista kāpienam bezgalīgā kalnā. Šis ceļš nav rozēm kaisīts, jo, šķiet, visi esam pārliecinājušies, ka, lai ko gūtu, kaut kas tomēr ir jāsniedz arī pretī, līdz ar to karjeru varētu arī definēt kā procesu, uz kuru jāstrādā.
Tomēr, runājot par karjeru un karjeras iespējām šodien, jāsaka, ka ne vienmēr piepildās sabiedrībā plaši izplatītais stereotips, ka visu lietu mērs ir nauda, no kura izriet, ka, lai ko sasniegtu dzīvē, mums vienmēr ir kādam jāmaksā. Nebūt ne! Protams, ir daudz cilvēku, kuri otru vērtē pēc tā maciņa biezuma. Tomēr tai pat laikā karjera nevar būt veiksmīga, ja vien cilvēks pats neiet un nemeklē karjeras iespējas - iespējas izteikties, iespējas pierādīt sevi kā personību, jo tikai tādejādi rodas iespēja augt un pilnveidoties pašam, nevis prasīt sevis pilnveidošanu no citiem.
Mēdz teikt, ka cilvēkam pašam ir galva uz pleciem. Tomēr tai pat laikā, iegūstot varu, cilvēks kļūst citāds, jo varas, tāpat kā naudas, lai arī cik daudz tās būtu, vienmēr ir un būs par maz. Secinājums ir viens: vara maitā cilvēku. Tas izpaužas gan viņa domās, gan arī darbos, jo šie abi faktori ļoti spēcīgi ietekmē viens otru.
Iegūstot varu, cilvēks kļūst par sava veida egoistu. Tomēr, kāpjot pa karjeras kāpnēm, ceļā uz iecerēto mērķi, lai arī kā to negribētos, ir jāprot sastrādāties ar citiem, jo šodien indivīds nevar pastāvēt bez sabiedrības. Šis pats apstāklis ir precīzi attiecināms arī uz karjeristiem, jo ir jābūt kādam iekšējam vai ārējam spēkam, kas viņus vada ceļā uz mērķi, piemēram, gribasspēks un pacietība. Turklāt, visam, ko mēs darām, jābūt tā, lai pēcāk mums nebūtu jākrīt kaunā, parakstoties zem sava darba, zem tā rezultātiem.
Šajā ziņā karjeras cilvēku varētu pielīdzināt arī māksliniekam, jo, kā mēdz teikt: "Iepazīsti mākslinieku un tad vērtē viņa darbu." Šis pats teiciens ir lielā mērā attiecināms arī uz citām dzīves jomām, jo mākslinieki esam mēs visi, mums ir jāiepazīstina citi ar saviem darbiem pēc tam, kad esam stādījušies priekšā paši, un nevis otrādi. Jo citādi mums adresēto novērtējumu - uzslavas un mūsu panākumus - var gūt citi.
Jā, dzīvē nāk brīži, kad nākas kaut ko zaudēt, jo nevar visu laiku gūt un gūt, un gūt. Protams, zināmā mērā patiesība ir arī tiem, kas apgalvo, ka laime slēpjas uzvarā. Tā ir gan karā, gan arī komercijā, tomēr būtu derīgi iegaumēt, ka TU šajā pasaulē neesi viens vienīgais. Arī TEV apkārt ir cilvēki, kas kāpj pa karjeras kāpnēm, bet tie, kuri "salūzt", zaudē personīgās dzīves mērķi.
Taču, kāpjot pa karjeras kāpnēm, nepieciešams kāda atbalsts, palīdzība. Un tad jāsecina, ka īsteniem karjeristiem, kuri gatavi iet arī pāri līķiem, bet tādu mūsdienu sabiedrībā nav mazums, draugu nav. Viņiem ir tikai ienaidnieki un sabiedrotie. Kurus no tiem diviem karjerists izvēlēsies, atkarīgs no viņa paša. Ja izvēlēsies pirmos, būs grūti, bet, atrodot pareizo pieeju, ienaidnieks var kļūt arī par sabiedroto. Turpretim, ja izvēlēsies otros, arī būs grūti, jo arī sabiedrotie tiecas uz sava mērķa piepildījumu, līdz ar to sabiedrotais nereti var kļūt par visniknāko ienaidnieku.
Paradoksāli, bet jau vairākus gadus visvairāk reflektantu pretendē uz mācībām dažādu augstskolu juridiskajās fakultātēs. Kāpēc paradoksāli? Deviņdesmito gadu sākumā visi, kuriem nebija slinkums, beidzot studijas, vēlējās kļūt par grāmatvežiem. Grāmatvedis tolaik bija viena no visvairāk pieprasītākajām profesijām. Toreiz tika rīkoti dažādi grāmatvežu apmācības kursi. Un grupas bija vairāk nekā pilnas. Tās bija pārpildītas.
Dažus gadus vēlāk līdzīga situācija bija novērojama psiholoģijas fakultātēs. Šķiet, tobrīd pieprasījumu pēc psihologiem veicināja apstāklis, ka Latvija atklāja Eiropu, bet Eiropa - Latviju. Attīstītākajās Eiropas valstīs praktiski katram cilvēkam ir savs psihologs, kurš strādā ar viņu individuāli. Vērojot reālo situāciju Latvijā, jāsecina, ka nu jau arī pieprasījums pēc psihologiem vairs nebūt nav tāds, kā bijis. Tātad pienācis arī psihologu popularitātes ēras gals
Šobrīd savus "zelta gadus" piedzīvo jurisprudences un komunikācijas ēra. Vienīgi aizvien nav skaidrs, kas notiks, kad radīsies juristu un, piemēram, PR speciālistu pārprodukcija. Ir jāņem vērā, ka universitātes diploms nesniedz nekādas karjeras garantijas. Universitātes diploms dod tikai iespējas, jo izvēli - ko, kad, kā un kur darīt, bieži vien liek izdarīt apstākļi. Cilvēki ar augstāko izglītību strādā arī par sētniekiem.
Jā, iespējas pārkvalificēties ir katram. Bet ir vajadzīga vēlēšanās. Tāpat, uzsākot studijas, neatkarīgi no vecuma, ir jārēķinās ar papildu izdevumiem mācību līdzekļu iegādei un mācību maksas segšanai, bet mūsdienu apstākļos to katrs nevar atļauties .
Tādējādi jāsecina, ka, kāpjot pa karjeras kāpnēm, katram cilvēkam ir jāsaprot vai vismaz jāizprot cilvēka psiholoģiskais mehānisms - jāprot paredzēt savu un citu darbību dažādos apstākļos. Līdzko mēs pietuvojamies karjerai, tā no mums attālinās. Karjeru varētu pielīdzināt arī horizontam - jo tuvāk nāc, jo tālāks tas šķiet. Tālab katrs karjeras pakāpiens katram jāizliek pašam. Tikai tā var sasniegt panākumu virsotni. Nav iespējams uzreiz uzbraukt uz karjeras ceļa, tāpēc nozīmīgi ir izvēlēties savu karjeru meklējumu ceļā!

Pārkāpjot slieksni

Liene JOHANSONE
01.11.2001

Rudens. Vējš trenkā nokritušās lapas. Ir it kā parasta piektdienas pēcpusdiena, tomēr kaut kas nav tā, kā parasti, jo, lai gan ir auksti un tu uzvelc cimdus, dvēseli ar tiem nesasildīsi…
Mašīna tevi atved līdz klusai, miera pārņemtai vietai, kas līdzinās mežam (tikai koku te mazāk). Pie vienīgās ēkas šajā "mežā" pulcējas cilvēki ar ziediem. Dažiem rokās ir skuju vainagi. Tad tu saproti - esi kapos. Un ēka, pie kuras visi pulcējas, ir kapliča.
Bēres jau ir viens no tiem notikumiem, kad vari satikt sen neredzētus cilvēkus. Pat tādus, ar kuriem gadiem neesi pārmijis ne vārdiņu, jo katrs, skrienot savās ikdienas gaitās, ir bijis tik aizņemts, ka satikties sanācis tikai tagad.
Tā nu jūs stāvat pie kapličas durvīm, gaidīdami, kad sāksies ceremonija. Iekšā neviens neiet. Visi stāv, gaida un runā. Kāds varbūt izmet pa mazam jokam. Cilvēki sasmaidās, kāds pamāj ar roku. Ir tik daudz laika pagājis, kopš pēdējoreiz tā tikāties. Runājamā ir ļoti daudz - ko kurš tagad dara, kā kuram iet, kas jauns? Tā jūs tur stāvat un runājat, mēģinot atgaiņāt salu. Un mazliet tā kā aizmirstas tas skumjais notikums, kura dēļ visi pulcējušies. Tikai saujā iežņaugtais kabatlakatiņš un no kapličās skanošās vijoles skaņās to pēkšņi atgādina… Un tad tu pārkāp slieksni. Tas taču ir tikai kapličas slieksnis, bet patiesībā tas ir kaut kas daudz vairāk. Pārkāpjot to slieksni, aizmirstas visi smiekli un sarunas - tas viss paliek tur ārpusē. Tagad tu esi ienācis atvadīties…
Telpā valda pustumsa. Pašā vidu uz paaugstinājuma ir novietots zārks. Zemē nolikti skuju vainagi. Zārka vāks ir atvērts, tu vari ielūkoties aizgājēja sejā. Tu nevari neraudāt.
Un kamēr kāds pusbalsī stāsta šī cilvēka dzīvesstāstu un saka atvadu vārdus, tev atmiņā uzplaiksnī it kā jau sen aizmirstas un mīļas atmiņas. Bērnība. Smiekli. Jautrība. Tam visam pa vidu šis īpašais cilvēks, kura nu jau vairs nav. Tu atceries viņa dīvainības. Katrs sīkums pēkšņi kļuvis tik nozīmīgs un svarīgs.
Tu skaties griestos. Tā liekas visneitrālākā vieta telpā. Nez kāpēc galvā pavīd muļķīga doma neraudāt, būt stipram un izturēt, neparādīt, ka arī tev sāp, ka arī tev ir smagi, ka arī tu skumsti. Bet asaras jau nepaklausa un klusi slīd pār vaigiem.
Runātājs apklust. Un atkal tu dzirdi vijoles skaņas. Cilvēki pieiet pie zārka atvadīties no aizgājēja, bet tu to nespēj. Vēl nekad neesi spējis. Kājas vienkārši neklausa. Tev ir bai. Brīdī, kad tiek aizvērts smagais zārka vāks, tu saproti, ka šis cilvēks patiešām ir aizgājis uz mūžu. Viss ir beidzies. Tu atkal esi pārkāpis slieksni. Tu esi "ārā"…
Tikai vakarā, ka visi jau ir prom un tu esi palicis viens savā istabā, negribas izslēgt gaismu un iet gulēt, jo atkal kā bērnībā galvā nevilšus pazib doma - vai es rīt pamodīšos?

Halloween sapnis

Diāna KALNIŅA
01.11.2001

Es vēl esmu visai tālu no Halloween. Es sēžu caurvējā, pustukšā birojā un skatos, kā gabaliņu pa gabaliņam viņi aiznes mani prom. Bet es to nejūtu. Tikpat labi varētu būt, ka es stumju ķerru ar mēsliem pāri laukam, kur pagājušonedēļ iestādīju avenes. Šajā spoku naktī nekad nevari būt īsti drošs par īsto un neīsto. Šķībais ķerras ritenis griezīgi dzied. Tas pat nav Brian Wyatt. Čupu pa čupai, šķībajam ritenim griežoties, es aizstumju pati sevi prom. Plate joprojām griežas, bet nekas neskan. Garā pauze ir iestrēgusi. Tas ir klusums. Nē, tas ir Halloween.
20.13. Laiks ir apstājies. Trick or threat? Ko tas nozīmē? Ko viņi grib? Vēl vienu alu?
Viņa ir ragana. Tumsas pavēlniece. Visīstākā. Viņa skatās uz mani ar melnām, caururbjošam acīm. Es esmu piespiesta pie sienas. Vai varbūt jau esmu tur iekšā. Man rokās ir glāze. Viņa nepārtrauc skatīties, tas pat nav sapnis.
Apkārtesošais un arī neesošais griežas melni oranžā virpulī. Roka sniedzas piespiest peles labo pogu un ar vienu klikšķi šo virpuli apstādināt. Vēl vienu alu? Yes - No - Cancel. Mēs turpinām, protams.
Man šķiet - viņa smaida. Un es uz brīdi piemiedzis acis. Saldkaisli to varu vērot. Es vēl nezinu, ka raganu skatiens sadedzina. Man šķiet, ka viņa pati arī to nezina. Viņa nezina pat to, ka ir ragana. Un kurš no šiem mošķiem esmu es? Katrs pretimnācējs ir mans spogulis. Es sabīstos no šīs uguns.
Manas acis ir gandrīz aizvērtas, un es skrienu pa Audēju ielu tieši cauri Vecrīgai. Man pakaļ dzenas bars melnu kaķu. Aizvērtās acis man ļauj uztvert visas smaržas un smakas. Citu pēc citas. Tās nak no pusatvērtajām durvīm un aicina mani iekšā, un es varētu iet, es varētu smieties un teikt: Trick or threat? Es varētu pieprasīt savai raganai konfektes. Uz pavisam īsu brīdi viņa samulst. Ja viņa pamirkšķinātu acis, skatiena burvju iedarbība būtu zudusi un es būtu brīva.
"Helovīns esot radies tāpēc, ka cilvēki ir gribējuši zināt, kas ir iekšā ķirbī," viņa nosmej. Viņa tagad maskēsies un izliksies neko nenojaušam. Bet viņa stingri tur rokā nazi un cītīgi (kā bērnībā) izgriež acis un smaidu ķirbī, kas patiesībā ir mana sirds. Tā ir sausa un nemaz neasiņo. Tāpat kā ķirbis. Darot savu darbu, ragana smaida. Un es pamanu, ka viņai ir vampīra smaids.
Nez no kurienes uzradies studentu bariņš nojauc kaķiem pēdas, un es tieku cauri ar dažiem skrāpējumiem. Paceļu no bruģa kādu nomaldījušos karameli, palēninu soli, tomēr turpinu sekot neredzamajai rokai, kas maigi ievelk mani nākošajā krogā un ar skaļu skrapšķi no jauna uzliek to pašu veco plati.Kāds pretimnākošs spoks lūdz man aizdedzināt viņa cigareti. Tas nav viegli šajā vējā un lietū. Es pieliecos tuvāk, un man liekas, ka es viņam pieskaros, bet neko nesajūtu. Varbūt viņa nemaz nav. Varbūt viņš ir gaiss, un es gandrīz jau noticu, ka viņš ir īsts spoks, līdz kāda vēja pūsma ļauj man sajust viņa smaržu. Tā ir aizdomīgi pazīstama. Kur es to jau esmu sajutusi? Kāds atkal grib mani izmuļķot. Varbūt tas ir vējš - labi pazīstams vējš. Es eju tālāk, bet tur pretī beidzot ir siena. Es pārāk ilgi esmu veiksmīgi maldījusies šai labirintā. Tālāk iet es nedrīkstu. Es ietriecos tajā ar visu savu saldi sausās sirds ķirbja sirds spēku. Gleznas krīt no sienām. Visas glāzes izslīd no ļaužu rokām. Viesmīles pēkšņi ir kaut kur izgaisušas. Nav neviena, kas pajautā par alu. Man būtu ko atbildēt. Visas sveces ir iztecējušas, un plate klusi un vienmērīgi turpina griezties. Spožas, par gājputniem transformējušās raganas laižas slapjās debesīs. Tā nav spārnu švīkstona. Tur aizklaudz kādi mazi soļi kopā ar lapu čaukstoņu. Ar vecu zaru slotu sētnieks no rīta tās aizslaucīs un neskatīsies atpakaļ. Vienīgā vēl nesašķīdusī glāze beidzot izslīd no neredzamās rokas. Ar klusu šķindoņu tā atsitas pret nedzīvo grīdu, un es pamostos. Es joprojām esmu savā krēslā. Ar vieglu rokas kustību un īsu klikšķi es kārtējo reizi atbildu uz jautājumu: "Do you want to save changes?"
Es droši atbildu "nē", jo zinu, ka tāpat to neaizmirsīšu. Dators kaut kur atrod "backup" failu.
Tas bija vakar.
Kas bija vakar.
Helovīns?

Šīs neizturamās izjūtas - bailes

Ilze GRAŽULE
11.10.2001

Katrs savā dzīvē kādreiz ir izjutis uztraukumu un bailes. Bailes no nezināmā, bailes no tumsas, no sāpēm, no izgāšanās, no vientulības... Un vienmēr cilvēks ir centies atbrīvoties no tām. Bieži vien pat tracina tas, ka baidies un īsti nezini, kā šīs izjūtas pārvarēt.
Uztraukumu nodod poza, žesti, tas, ka tiek trauktas nost neesošas pūciņas un pluinīti apģērba stūri. Ja to skatāmies, uzņemtu video, šie sīkumi izskatās smieklīgi. Arī es sevi kādreiz esmu pieķērusi tā darām. Un tad mani vienmēr pārņem dusmas, ka šādi rīkojos. Ar prātu tu it kā apzinies, ka uztraukumam nav pamata, taču ķermenis tevi neklausa. Šādos gadījumos parasti sev nosolos, ka nākamreiz centīšos savas izjūtas savaldīt. Taču vēlāk kādā līdzīgā situācijā aizmirstas visas apņemšanās. Un atkal es rīkojos tik pat muļķīgi.
Tāpat kā daudziem, man ir bail no tumsas svešā vietā, un ļauniem cilvēkiem, kad apzinos, ka nespēju sevi vai citus aizstāvēt. Neizturama ir šāda bezspēcības izjūta. Dažreiz mani pārņem bailes no fiziskām sāpēm un ārstiem, kaut zinu, ka tās pārvarēšu. Un tomēr. Atceros, skolas laikā, kad vajadzēja doties pie ārsta, gandrīz visiem skolēniem sāka sāpēt vēderi. Bet mani drīzāk pārņēma tāda neizturami kņudinoša sajūta pakrūtē. Pēdēja laikā pie zobārsta eju bez īpašām emocijām. Laikam "lielās bailes", kas kādreiz piemita bērnībā, ir pārvarētas. Lai gan arī tajā laikā, kad biju mazs ķipars, mani nekad nav pārņēmušas tādas bailes, ka nebūtu spējusi iesēsties zobārsta krēslā.
Dažreiz man bailes iedveš augstums. Piemēram, braucot panorāmas ratā, zinu, ka jāskatās tālumā, bet man nez kāpēc rodas liela vēlēšanās paskatīties lejup un redzēt, cik tie cilvēciņi izskatās niecīgi. Pēc šāda soļa mani pārņem bailes, kas liek aizžmiegt acis un vairs neko neredzēt, jo šķiet, ka jebkurā mirklī varu zaudēt līdzsvaru un izkrist.
Līdzīgi bērnībā bija ar dažādiem karuseļiem, kuri varēja apgriezties ap savu asi. Baidīdamās stāvēju rindā pēc biļetēm, taču jau tad zināju, ka drosme un ziņkārība man ļaus šīs bailes pārvarēt. Kad baismīgais karuselis bija "izdzīvots", man bija milzīgs gandarījums.
Kāda mana draudzene nesen teica, ka viņai bailes ir par to, ka šobrīd viss it kā ir kārtībā. Ir divas rokas, divas kājas, laba veselība, drošības sajūta un doma, ka Afganistānas notikumi ir kā ļauns murgs, kas nenotiek realitātē, bet tikai tavās iedomās. Bailes, ka viss labais kādreiz var beigties, un ļaunums un cietsirdība pārņems visu planētu Zeme.
Katrs, kas runātu par bailēm, pateiktu ko citu. Taču viens gan visiem ir kopīgs - mēs neieredzam savas bailes, taču nekas cits mums neatliek, kā samierināties vai cīnīties ar tām. Ne velti mēdz teikt, ka cilvēka vienas no spēcīgākajām jūtām ir mīlestība un bailes.

Lielākā bauda pasaulē

Dace EKERTE
11.10.2001

Dzirdot to čaboņu, es vienmēr ar acīm sāku meklēt, no kurienes tā skaņa nāk. Galva, pašai negribot, pagriežas uz to pusi. Manām ausīm šī papīru čaukstēšana ir kā visskaistākā pasaules mūzika. Bet mutē es jau sajūtu, kā tas varētu garšot - cilvēces vēsturē visburvīgākais izgudrojums. Jā, runa ir par šokolādi.
Man ir vienalga, vai tā ir balta vai melna, ar riekstiem vai rozīnēm, galvenais, ka tā ir mutē. Man garšo šokolāde. Pat ļoti.
Ja es varētu izvēlēties, es pārtiktu tikai no tās. Kāpēc? Tādēļ, ka šokolāde ir salda, un, to ēdot, liekas, ka dzīve arī ir kļuvusi saldāka un labāka.
Šokolāde man ir kā benzīns mašīnai. Ja degvielas nav, automašīna nekustas uz priekšu. Tāpat ir ar mani. Ja es kādu dienu neesmu ēdusi šokolādi, tad vairs nevaru loģiski domāt un strādāt. Man tā ir kā narkotika, kuras noteiktu devu ir "jāieņem" katru dienu. Jā, varu apgalvot, ka tā ir savā ziņā ļoti liela atkarība no šīs vielas. Bet cik patīkama un garšīga!
Šokolādei arī piemīt tādas īpašības, ka, to ēdot, viss sliktais aizmirstas vai arī notikušais vairs neliekas tik drūms un neglābjams.
Tā biezā, brūnā viela mutē mani var nomierināt, un dzīve vairs nešķiet tik smaga.
Parasti es cenšos nobaudīt pēc iespējas vairāk dažādu šķirņu šokolādes gan Latvijā, gan kādā citā pasaules valstī. Esot ārzemēs, noteikti nopirkšu vietējā ražojuma šokolādes. Lai arī citas šķirnes ir izrādījušās ne tik garšīgas, vienmēr priecājos par iegūto pieredzi degustācijā, jo šī nodarbe (šokolādes baudīšana) ir ļoti patīkama. Tādēļ uzskatu, ka šokolādes ēšana ir viens no maniem hobijiem.
Nevaru iedomāties, kas var būt labāks par vakarā pēc garas darba dienas, sēžot savā mīļākajā mājas klubkrēslā, apēstu šokolādes gabaliņu.

Trīs mēnešu kursi muļķiem

Ilona Golubecka
11.10.2001

Man ļoti nepatīk realitātes šovi. Konkrēti - latviešu realitātes šovi, tomēr, iespējams, ja vien es būtu redzējusi arī citu valstu šovus, es par tiem teiktu to pašu.
Pat nevis tikai nepatīk, bet gan ļoti tracina. Uzreiz piebildīšu, es tomēr reizi pa reizei tos skatos, jo kā gan es citādāk varētu apgalvot, ka tie mani tracina?
Godīgi sakot, pat nevaru piekrist šo šovu apzīmējumam "realitātes". Kas gan tā par realitāti, ja cilvēki dzīvo mākslīgos apstākļos, mākslīgi runā un mākslīgi kustas. Ja nu es kļūdos par to mākslīgumu, tad šie cilvēki, kas grib: a) pierādīt sev un citiem kaut ko; b) saprast, kas viņi ir; c) kļūt slaveni - ir dumji!
Esmu pārliecināta, ka par šādiem aprobežotiem cilvēkiem tā sauktā realitātes šova dalībnieki kļūst tieši šajos "reālās dzīves" apstākļos ( kameras, bailes no zaudējuma, piespiedu atrakcijas un citas bezjēdzīgas izdarības), kur ir būtiski censties skatītāju acīs "sevi pasniegt kā labāku, izturīgāku, jautrāku, interesantāku…". Par laimi, pensionētie ļaudis ir vienīgie, kas saglabā cieņu un normālu, nesmieklīgu uzvedību.
Protams, nedrīkst aizmirst arī par šova veidotājiem, īpaši par režisoru! Kādēļ kādam ienāca prātā "taisīt" "Barbarosu", "Kubas" tradīciju sekotāj? "Kuba" savulaik kļuva par garlaicīgāko raidījumu topa līderi. "Barbarosa" man uzreiz radīja "zosādas efektu", jo tajā krietni palielinājies tracinošo varoņu skaits. Taču laikam jau nekad nezūd cerība, ka "viss interesantais vēl tikai priekšā".
Ar "Robinsoniem" ir citādāk - skatītāji šajā raidījumā mēģina sajust eksotikas garšu, ieraudzīt Defo varoņu cienīgus piedzīvojumus: ataugusī bārda vīriešiem, svaigu kāpuru notiesāšana, sieviešu sejas bez kosmētikas… Tomēr arī šeit - nekā… Šī realitāte arī tiek saspiesta, sagrozīta, samontēta, saņurcīta un izkropļota līdz nepazīšanai.
Iespējams, vaina slēpjas mūsu kautrīgajās dvēselēs, jo kas gan trīs mēnešus varētu normāli uzvesties ar apziņu, ka viņu redz visa Latvija (!), ka viņš līdz pat mūža beigām varbūt būs slavens vai vismaz atpazīstams, turklāt, iespējams, viņš iegūs arī papildu līdzekļus eksistencei.
Secinājums tāds: lai latvietim viss izdotos šovā tā, kā iecerēts (es varu, es esmu, es gribu), ir ļoti jāpiepūlas, konkrēti - jātēlo muļķis.

Deja ir atkarība

Elīna IRBE
11.10.2001

Dzīves cīņā starp ekonomiku un daili bieži zaudējam saikni paši ar sevi kā dabas daļu. Bēdīgākais ir tas, ka biežāk šajā eksistenciālajā cīņā zaudē daile, un tā mēs arvien vairāk attālināmies no tā, kas ir bijis ap mums jau no pasaules radīšanas laika. Vai no tā neciešam vien paši?
Cilvēki, ieslīguši savā dzīves rutīnā, kļūst atkarīgi. Atkarīgi no visa iespējamā. Sākot ar pārtiku un beidzot ar ierastajām istabas čībām. Mani tas skumdina, bet tādos brīžos es sāku domāt par sevi.
Atskārsme ir pēkšņa, un man patīk, tas, ko saprotu. Arī es esmu atkarīga no kaut kā. Mana atkarība ir deja.
Kustība ir visa pamatā. Sākot ar rituālu dejām, kad tā bija vistiešākā komunikācija starp cilvēku un dieviem, kā arī zintnieku - vaidelošu meditatīvās dejas. Viduslaikos galvenokārt saglabājās gadskārtu ieražu un ģimenes godu horeogrāfiskās norises ar dziļi filozofisku domu. Savukārt 18.,19. un 20.gadsimta sākumā viduslaiku salondejas tika pārveidotas atbilstoši vienkāršās tautas tradīcijām un izjūtām. Stilu pārbagātība un daudzveidība priecē ikvienu. Un te nu vietā sakāmais - viss jaunais ir labi aizmirsts vecais.
Kāpēc deja man nozīmē tik daudz?

• Jo tā ir fiziska izlādēšanās un enerģijas uzņemšana.
• Jo tā ir garīga attīrīšanās.
• Jo tā ir sevis sakārtošana.
• Jo tā ir savas identitātes apzināšanās.
• Jo tā ir saplūšana ar kustību, saplūšana ar mūziku, saplūšana ar otru.
• Jo tas ir pārsteidzošs spēks, kas nāk no maniem biedriem, spēks, kuru man ir iespēja dot viņiem un cilvēkiem, kas skatās mūsu priekšnesumu.
• Jo tie ir iespaidi.
• Jo tie ir draugi, garīgi bagāti cilvēki, no kuriem var mācīties tik daudz!
• Jo tā ir lieta, kas manā ģimenē man vienmēr ir mācīta par svarīgu esam.

Es negribu teikt, ka tagad visiem ir jāpārveido sava vērtību sistēma. Es negribu nevienam neko uzspiest. Taču gribu likt padomāt par to, kas mūsu dzīvē ir svarīgs. Un patiesībā mērķis tam, ko es šobrīd rakstu, ir parādīt - mana atkarība ir deja. Es varu šim biedējošajam vārdam - atkarība - dot vismaz vienu pozitīvu nozīmi, lai arī tā būtu pozitīva tikai man.
Dejā es daudz mācos un daudz varu dot citiem. Dejā es esmu stiprāka, bagātāka. Tie ir tie iemesli, kuru dēļ es dejoju un iesaku pamēģināt ikvienam. Galu galā no tevis tas neprasa neko daudz. Tikai vienu reizi pamēģināt.

P.S. Un ja man reiz ir dota šī iespējas izteikties, tad gribu pateikt lielu paldies saviem vecākiem, kas man šo brīnumu atklāja, un cilvēkam, kas man iemācīja to ietērpt vārdos - savai vadītājai Artai Melnalksnei.

CITI LAIKI, CITAS VĒRTĪBAS - SPĒLĒSIM GODĪGI

Karīna JAVTUŠENKO
11.10.2001

Pasaule ir daudzveidīga. Tā ir mainīga laikā un telpā, tālab šodien ir daudz un dažādu lietu, kas sabiedrību tracina, saista, uztrauc un interesē.
Vienus tracina jau doma vien, ka pašam vai bērnam būs jāiet laukā tumšā naktī, neziņā par to, kas TEVI sagaida kāpņutelpā. Kur nu vēl aiz pirmā vai otrā stūra. Citus tracina valdošā ideoloģija un valdības nostāja attiecībā uz pensijām, pabalstiem, skolotāju un mediķu algām. Un tad vēl visam pa vidu esošās politiskās un sociālās peripetijas - integrēšanās Eiropas Savienībā, privatizācija, narkomānija, pedofīlija un vēl sazin kas.
Dienu no dienas problēmu kļūst aizvien vairāk un vairāk, un vairāk. Un TU jau slīksti problēmu kokteiļa glāzē aizvien dziļāk un dziļāk, un dziļāk, apzinoties, ka šajā pasaulē katram savs krusts nesams. Kā nekā, tikko tiks atrisināta viena problēma, tās vietā radīsies vēl viena, otra, trešā un ceturtā…

Logs uz Eiropu
Ilgu laiku atklāti netika runāts nedz par noziedzību, nedz bezdarbu, nedz seksu un vēl daudz ko citu. Tomēr ar to brīdi, kad krita "dzelzs priekškars" un Latvijai radās iespēja salīdzināt savu ikdienu, savu dzīvi ar dzīvi TUR, vienmēr "labajā" un pagalam "pareizajā" Eiropā., sākās "juku laiki". Un visspilgtāk šo periodu iezīmēja cīņas par vārda brīvību un cilvēktiesībām.
Aizmirstot, ka Eiropā valda citi likumi, ka tā ir cita pasaule, latvieši akli ķērās pie jebkura salmiņa, ko tiem piedāvāja "modernā" pasaule. Turklāt, redzot, kā dzīvo citur, bija jāsāk domāt - ar ko TU esi sliktāks par VIŅIEM, kāpēc TEV jādzīvo sliktāk?! Kā nekā, visi no vienas mīklas esam mīcīti…

Kad mātes piens uz lūpām…
21 gads ir tā robeža, tas slieksnis, kuru pārkāpjot, Latvijā un daudzās citās pasaules valstīs cilvēks kļūst pilngadīgs šī vārda vistiešākajā nozīmē. Tādējādi nu jau pāris gadus viena no aktuālākajām problēmām mūsdienu sabiedrībā ir paaudžu nesaskaņas.
Dari to, nedari šito! Ko TU no sevis iedomājies? Kā TU uzdrošinies? Un kur nu vēl klasiskā frāze - kad ES augu, bija citādi. Nereti, dzirdot šādas frāzes, TEV nākas aizdomāties - cik… nu, cik ilgi var "skaldīt".
Nu, nav... Nav tā "mātes piena" uz lūpām, ja tā sauktais BĒRNS var, spēj un grib savu dzīvi veidot un nodrošināt pats.
Visu nelaimju sakne šajā gadījumā meklējama apstāklī, ka liela daļa "Staļina, Ulmaņa un "godājamā un cienījamā" pravieša Ļeņina bērnu" nespēj pieņemt jaunos spēles noteikumus. Viņi nespēj aprast ar domu, ka pasaule mainās līdz ar laiku, ka esam pārkāpuši jau 21. gadsimta slieksni, jo agrāk taču bija citādi…

"Pasaules naba"
Dzīvojot uz iepriekš minēto stereotipu bāzes, ir jāatzīst ka "pareizās" jaunatnes laiki jau sen ir vēsture - skarba un neizdzēšama pagātnes liecība.
Jā, savulaik cigarete, glāzīte džina vai ruma, līmes maisiņš, sauja kaņepju un marihuāna nebija ikdiena. Un, ja arī bija, tad ne tik lielā mērā kā šodien.
Tāpat, atceroties Padomju Latviju, grūti iedomāties skatu, kad sīks zellis - nopīpējies un nodzēries, atļukušām ausīm un izcirptu galvvidu, ieģērbies biksēs, kas divus izmērus par lielu - slāj pa peļķēm kā tāds mazs un nopuņķojies bērns puķainiem gumijniekiem kājās. Vai kāda meitene, uzlikusi "tonnu" kosmētikas, uzvilkusi garus vai īsus svārkiem ar šķēlumu līdz … un zābakus ar 15 centimetrus augstu platformas zoli. Bet pašas vēl brīnās - 5 kilogrami lieki, tālab dzīvo kā tādas desas pa svariem!
Jā, cilvēks ir neatkārtojama "parādība". Viņš apzinās, ka ir individualitāte, ka ir vienīgais un neatkārtojamais eksemplārs uz šīs planētas, sauktas par Zemi. Un tomēr akli pakļaujas bara instinktiem un apkārtējās vides ietekmei, nereti sākot sevi uzskatīt par "pasaules nabu".

Arī pensionāriem ir ienaidnieki
Ja šodien pensionāram pajautā, kas ir viņa nelaimju cēlonis, visbiežāk TU saņem viennozīmīgu atbildi - "Lattekom", "Latvenergo" un deputāti - zagļi un nelieši (turklāt, visi kā viens!). Ulmaņlaikos, redz, dzīvot esot bijis vieglāk - nekā neesot netrūcis. Pat pāri dažkārt palicis. Tādējādi jāsecina, ka pensionāra ienaidnieks nr.1 ir valdība. Īsāk sakot, valstī valdošā politiskā ideoloģija.
Tomēr pensionāra "ienaidnieku topa" pirmajā pieciniekā noteikti parādās arī tāda vienība kā pārdevējs. No tirgus vai veikala - nav nozīmes, jo visi IR un PALIEK krāpnieki.
Un tomēr - pārdevējs. Vai tā maz ir profesija? Un ja ir, tad, vai tie ir tie labākie un atbilstošākie darbinieki, ar kuriem TU ikdienā aci pret aci sastopies letes otrā pusē?!
Tirgū pat banānu nopirkt nevar, lai TEV kāds neliktu justies vainīgam. Tomēr TU esi cilvēks, un, attiecoties pret kādu cilvēcīgi, ar cieņu, līdzīgu attieksmi TU sagaidi arī pret sevi. Bet te tev nu bija:
- Vai vienu banānu varētu?
- Mmmhmm (pārdevēja zem deguna nobubina).
Pircējs nolauž banānu un noliek uz svariem - tādu melnu un pavisam maziņu.
Pārdevēja pēkšņi kā no sapņa pamozdamās:
- Es taču jums teicu, ka nevar! Labi, 4 santīmi, lūdzu!
Nu, bet, kad tad varēs!? Labi vismaz, ka pateica to brīnumaino vārdiņu "lūdzu", ko no cita pat ar skrūvspīlēm neizdabūsi!
Tomēr arī pārdevējs ir cilvēks, ko TU nereti aizmirsti, lai gan skaidri apzinies, ka tā ir dzīve, kas diktē šīs spēles noteikumus. Bet, lai arī kā, TEV vienmēr šķiet, ka tieši TEV tiek atvēlēta tā lielākā problēmu deva, lai gan TU nebiji, neesi un, iespējams, nekad arī nebūsi "narkomāns", kuram viena deva var izteikt visas dzīves būtību.

Es un Dželsomīne

Diāna KALNIŅA
11.10.2001

Parasti iepriecinošie un jaunas ziņas nesošie divi pīkstieni manā kabatā šodien nebija iepriecinoši. Brīdī, kad es jau devos uz divas dienas iepriekš norunāto tikšanos, satiekamais cilvēks man atsūtīja žēlu īsziņu, ka tomēr nevarēs mani satikt, jo ieplānotā diena ir mainījusies, starp citu arī tāpēc, ka pārcelta kāda tikšanās. Mēs savu norunāto tikšanos pārcēlām uz rītdienu, un es kāpu ārā no trolejbusa, lai dotos atpakaļ uz mājām. Pa ceļam nopirku minerālūdeni, krējumu, makaronus, atbildēju uz pāris telefonzvaniem (viens no tiem mani pārsteidza pavisam nepiemērotā brīdī atpakaļceļa trolejbusā, kad, apkrāvusies ar pārtikas maisiņiem, turējos pie augstās trubas un nemitīgi pārjautāju "ko?", "ko?", lai pilnajā trolejbusā sadzirdētu šo balsi) un, jā, paguvu arī mazliet sadusmoties.
Kas īsti mani sadusmoja šai iespēju laikmetā - 21. gadsimtā, kad tehnoloģijas brīnumi mūsu dzīvi padarījuši tik ērtu un vieglu? Un, kas tā bija par atkarību, kas manu mobilo telefonu vienmēr turēja acs un rokas attālumā no manis, tā īsti neaizmirstot pat naktīs un svētkos, esot kopā ar dzīviem cilvēkiem?
Lai atbildētu uz šiem visai bezjēdzīgajiem jautājumiem (esmu atbildējusi jau vairākkārt, un šīs atbildes neko nav mainījušas), man noteikti vispirms jāpastāsta par Viņu. Viņu sauc Dželsomīne, viņa ir jauna, skaista, sarkanā "kleitiņā" ģērbta 3310 "Nokia". Mēs vienmēr un visur esam kopā. No rītiem Viņa mani sveicina ar tekstu: "hello, darling, this is gonna be a better day", un vakarā pirms gulētiešanas klusi iepīkstoties, kas varbūt ir izslēgšanas pīkstiens vai varbūt "ar labu nakti". Parasti, kad kāds zvana, viņa spēlē skanīgo "Sunny walks" melodiju, bet lekcijās es to nomainu pret kluso, nesadzirdamo "Mangrove", atstājot Dželsomīni goda vietā uz galda un gaidot iemirdzamies zaļo ekrāniņu, kad ir kas jauns. Garlaicīgākās lekcijās mēs spēlējam spēles, Dželsomīne prot četras - Snake II, Space Impact, Bantumi un Pairs II, bet es tikai vienu. Reizi trijās dienās es viņu baroju, uz nakti pieslēdzot pie elektrības. Izklaidēties mēs, bez šaubām, dodamies kopā - nereti viņa mani ir arī glābusi no netīkamām un garlaicīgām sarunām dažādos klubos un dažādās kompānijās, vienkārši iezvanoties un pēc citiem nedzirdamas sarunas ārā ļaujot doties prom. Arī mostamies mēs vienmēr kopā, kad atkarībā no lekciju sākuma laika, viņa pilda vecā, sen ārā izmestā modinātājpulksteņa funkcijas. Mēs jau apmēram sešus mēnešus vienmēr esam kopā, izņemot to nedēļu, kas Dželsomīnei bija jāpavada "slimnīcā", jo izrādījās, ka viņai negaršo kafija (tāpat kā man).
Tonedēļ jutos šausmīgi neērti. Pirmajā dienā bez Viņas mēģināju sev iemānīt saldskābi šķērmo brīvības sajūtu, gluži tāpat kā dara visi, kad kādas attiecības ir pārtrauktas vai pavisam galā. Domāju, cik labi būt vienai, brīvai un nesasniedzamai, staigāju kā kaķis, kur pašam patīk, nesaņemot nepatīkamus pārsteigumus īsziņās un negaidītus zvanus nepiemērotā laikā. Tas neturpinājās ilgi. Pēc pāris stundām es sāku uztraukties, kur gan ir palikuši visi mani draugi, kāpēc viņi mani nemeklē, ko es šovakar darīšu un kāpēc, sasodīts, kabatā nekas nepīkst? Kad vairs nevarēju izturēt, aizņēmos telefonu no savas istabas biedrenes un ieliku tajā savu SIM karti. Neaizmirstama bija svētlaimīgā sajūta, kad viena pēc otras sāka nākt nesaņemtās īsziņas! Tieši šajā brīdī nāca apjausma, cik ļoti Viņu mīlu un, nu jā, arī ienīstu... No visas sirds.
Es ienīdu negaidītos zvanus un nepatīkamās īsziņas, cilvēkos pamodušos bezatbildības sajūtu un dzīvošanu šodienai bez plāniem, jo mobilie telefoni ļauj jebkurā mirklī atcelt norunāto tikšanos, izjaukt citu plānus, pielāgojoties saviem izjauktajiem. Tajā briesmīgajā nedēļā bez Viņas es pat sāku apsvērt domu, ka labāk būtu dzīvot bez mobilā telefona, kas mani darīja nervozu un atkarīgu. Es pat sāku plānot savu laiku, tikšanās vienmēr norunāju iepriekš un to, kur būšu vakarā, zināju jau no rīta. Tomēr šai iluzorajā pasaulē biju sasodīti viena, mani draugi joprojām gribēja mani sazvanīt, lai sarunātu vai atceltu tikšanos, viņi joprojām vispirms atbildēja uz telefona zvanu un tikai tad uz pretimsēdošā jautājumu. Un aizrautīgi turpināja pirkt arvien jaunākus mobilo telefonu modeļus, mainīt to krāsainos korpusus.
Viņas atgriešanos pēc "slimnīcā" pavadītās nedēļas mēs nosvinējām ar salīdzinoši mazu rēķinu un septiņām laikus nesaņemtām īsziņām (trīs bija priecīgas, četras - ne tik ļoti). Kā tad bija - es viņu ienīdu vai mīl... Atvainojiet, man zvana telefons... Laikam jau mīlēju.

Inga AKMENTIŅA
18.09.2001

Ārsti Zviedrijā uzskata, ka populārais enerģijas dzēriens "Red Bull" (Sarkanais vērsis), ko var iegādāties arī Latvijā, izraisījis vismaz trīs jauniešu nāvi. Par to informē Zviedrijas avīze "Dagens Nyheter". Divi no jauniešiem "Red Bull" pirms dzeršanas sajaukuši ar alkoholu, bet viens puisis vairākas bundžas izdzēris pēc intensīva treniņa. Šis gadījums izraisīja plašas diskusijas. Tāpēc ārsti nolēmuši drīzumā šos nāves gadījumus izpētīt detalizēti.

Lasīt

Alkohola lietošanā latvieši kļūst prātīgāki

Inga AKMENTIŅA
17.09.2001

Lai arī statistika liecina, ka pēdējos gados Latvijā samazinājies ceļu satiksmes negadījumu skaits, kurus izraisījuši vadītāji alkohola reibumā un samazinājies arī šajos negadījumos bojā gājušo un ievainoto skaits, mūsu skaitļi joprojām ir vieni no augstākajiem Eiropā. 1998. gadā Latvija bija trešajā vietā Eiropā dzērumā izraisīto avāriju skaita ziņā. Mūs apsteidza Igaunija un Slovākija, bet Krievija, kas tradicionāli tiek uzskatīta par valsti ar augstu alkohola patēriņu, minētajā statistiskajā tabulā ieņēma tikai sesto vietu. Tāpēc ir pamats apgalvot, ka Latvijā ir ļoti svarīgi rīkot un atbalstīt jebkuru akciju, kuras rezultāts būtu mazāk izdzerta alkohola. Taču ne jau vienas dienas vai vienas nedēļas akcijas var atrisināt problēmu kopumā. Nepietiks ar to, ka iekšlietu ministrs un premjers reizi gadā pēc Jāņiem pateiks sirsnīgu paldies tiem, kas bijuši tik apdomīgi, ka svētku dienās dzērumā nav ņēmuši nelabu galu. Uz Līgo un Jāņiem šajā vasarā policija bija kājās, pērnā gada bēdīgā pieredze mobilizēja arī medijus un beigu beigās visu sabiedrību, pašus alkoholiķus ieskaitot. (Pats galvenais ir dzērumā nenosisties pa Jāņiem.)
Taču dilemma - dzert vai nedzert - ir aktuāla katru dienu.

Lasīt

6.Valmieras rokfestivāls nosvinēts godam!

Sintija DRAGONE
29.05.2001

Par to, ka 26.maijā Valmierā bijis 6. rokfestivāls, tagad atgādina nomīdītais zālājs, tukšās pudeles Pauku priedēs, kā arī ļaužu runas par un ap to.

Vispirms minigolfs, tad rokfests!

Rokfestivāla direktors Aigars Krēsla pirms gala koncerta noorganizēja minigolfa sacensības Valmieras Multiklubā, lai žurnālisti neformālā gaisotnē varētu iepazīties ar festivāla grupām. Uzreiz jāsaka, ka minigolfā nekā dižie rezultāti netika demonstrēti. Pasmējušies par neveiksmēm bumbiņas dzenāšanā, mūziķi žurnālistu pavadībā devās uz noslēguma koncertu.
Pirms koncerta nepatīkami pārsteidza īsais grupu saraksts. Uzstājās tikai piecas grupas plus individuālie dziedātāji - Lauris Reiniks, kā arī Linda Leen un Arnis Mednis deju grupas "Spirit" pavadībā.
Bet monētai bija arī otra puse! Tā kā nakts bija gara, bet grupu skaits - neliels, tad rokfestivāla apmeklētājiem bija iespējams pamatīgi iepazīties ar katru no tām. Piemēram, mūsu "Prāta Vētra" un dāņu "Natural Born Hippies" uzstājās vienu stundu, bet leišu grupa "Skamp", kā arī mūsu "A-Eiropa" un "Shake & Bake" - 45 minūtes!

Īsumā par un ap...

Laiks bija normāls. Vēja nebija. Gaiss svaigs. Cilvēku daudz. Skatuve liela. Akustika laba. Grupas enerģiskas. Salūts.
Vienvārdsakot, bija viss, kas vajadzīgs, lai atpūstos, lai no domām studenta galvā aizdzītu sesijas rēgu.

Pēc...
Nākamajā dienā, aizejot uz Pauku priedēm, redzēju pamatīgi piegružoto un nomīdīto Pauku priežu zālāju. Šur tur jauniešu bariņi turpināja svinēt, uzdziedot pa kādai latviešu ziņģei, iedzerot pa aliņam. Dažus "sprīdīšus" iepriekšējās dienas nevērība un aizmāršība spieda zālē meklēt to, ko bija mazas cerības atrast - mobilo telefonu, maku, kādu monētu. Turpat līkņāja kāds večuks, vācot tukšās pudeles. Skatuve jau bija nojaukta. Ne vēsts no iepriekšējās dienas pūļa. Vīzija par notikušo bija palikusi atmiņā. Par sestdienas rokfestivālu svētdienas rītā atgādināja arī manas nogurušās kājas un pēc negulētās nakts aizpampušās acis.

Joprojām nav skaidrs Vēstures un filozofijas fakultātes liktenis

Egija HARTMANE
Evita NAGLINSKA
22.05.2001

Ēka Brīvības bulvārī 32, kur pašreiz atrodas Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte, pieder Valsts nekustāmā īpašuma aģentūrai (VNĪA), kas pirms nepilna mēneša restaurēja kāpnes fakultātes iekštelpās.

Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns Gvido Straube pastāstīja, ka viņam neesot precīzas informācijas par to, cik izmaksāja kāpņu remonts, bet viņš apgalvo, ka izmaksas pārsniegušas sākotnēji paredzēto summu:
- Tas ir palicis VNĪA kompetencē, jo ēka pieder aģentūrai un tai nav jāatskaitās par sava īpašuma apsaimniekošanu.
G. Straube informēja, ka fakultāte varēs izmantot telpas vēl vismaz gadu vai pusotru, jo uz tik ilgu laiku ir noslēgts līgums ar VNĪA. Fakultātes vadībai vēl nav skaidrs tās turpmākais liktenis. Jau vismaz trīs gadus klīst baumas par fakultātes pārcelšanu uz citām telpām. Dekāns ar smaidu atceras, ka versijas bijušas visneiedomājamākās - uz Sociālo zinātņu fakultātes telpām Lomonosova ielā, uz Ķīmijas fakultātes telpām Valdemāra ielā, celt piebūvi Filoloģijas fakultātei un izmitināties tajā, kā variants tika minēta pat pārcelšanās uz Salaspili vai Kleistiem.
- Sākumā meklējām arhīvos apliecinošus dokumentus, ka ēka, kur pašreiz atrodas Vēstures un filozofijas fakultāte, kādreiz piederējusi LU, bet meklējumi izrādījās neveiksmīgi, - stāstīja Straubes kungs. Viņš atzīst, ka šī ir viena no dārgākajām LU ēkām, jo atrodas ļoti izdevīgā vietā, līdz ar to īres maksa arī ir samērā augsta. Taču Straube neslēpa arī to, ka VNĪA Latvijas Universitātei par telpu uzmantošanu prasa mazāku samaksu, nekā tas reāli būtu jādara.
Par visu telpu remontu pagaidām nekas nav dzirdēts, bet, ja ēkai atradīsies pircējs, tad VNĪA mēģinās uzlabot ēkas stāvokli. Gvido Straube pauda arī savu subjektīvo viedokli, apgalvodams, ka ēka ir pārāk dārga, lai tai pircēju atrast būtu vienkārši.

Arī studentiem nepieciešama informācija

Zane SALENIECE
15.05.2001

Studējot komunikācijas studiju nodaļā, gandrīz katrā lekciju kursā nākas veikt uzdevumus, kur nepietiek pāršķirstīt grāmatas, lai uzrakstītu kādu referātiņu. Mums jādodas un dažādiem uzņēmumiem, jāintervē cilvēki un jāiegūst dažāda informācija. Nav jau par ko sūdzēties, paši esam šo studiju programmu izvēlējušies. Bet problēma rodas tad, kad zvanot, lai sarunātu interviju, nākas dzirdēt: "Ak, students, darbs mācībām, tas nekur netiks publicēts utt." Tādos gadījumos nākas saprast, cik grūti ir pieejama informācija, ja esi tikai students…

Bieži gadās, ka ar studentiem vispār atsakās runāt, aizbildinoties ar laika trūkumu un informācijas nepieejamību. Citos gadījumos tiek pieprasīta izziņa, ka tas tiešām nepieciešams kādam mācību darbam. Tas būtu saprotams, jo mūsdienās uzticēties katram zvanītājam, kas vēlas iegūt informāciju, nevar.
Tomēr bieži nākas "norīt" skarbus vārdus un pie tam vēl neiegūt nekādu materiālu. Pavisam cita attieksme ir pret strādājošiem žurnālistiem, kuri blakus savam vārdam var minēt mediju, kuru pārstāv.
Protams, ir atsaucīgi cilvēki. Kāds jau aizdomājas par to, ka reiz arī mēs būsim tie, kuri, iespējams, rakstīs vai veidos sižetus un vērsīsies pie šiem pašiem cilvēkiem, kuri kādreiz mūs ir atraidījuši. Daži ir vienkārši laipni pret visiem. Un tas rada patiesu prieku par izdarīto darbu un ir gandarījums tādu nodot pasniedzējam, jo tas tapis ar pozitīvām emocijām.
Zane atceras, ka, rakstot darbu par akciju sabiedrību "Diena", nācies ciest sava "tikai" studentes statusa dēļ. Viņai neesot izpausta informācija pat par žurnālistu skaitu redakcijā. Zane atceras, ka atsaucīgus cilvēkus satikusi, kad rakstīts darbs par datoriem. Toreiz firmas darbinieki meiteni aizveduši pie direktora, kurš saprotamā valodā labprāt visu izskaidrojis.
Evita atzīst, ka, nosaucot pārstāvēto mediju, esot pavisam cita attieksme. "Tas ir neizprotami, pieeja cilvēkiem taču tāda pati, "uzskata Evita.
Egija pagājušajā gadā piedalījās grāmatas veidošanā par bijušo Latvijas Universitātes rektoru Juri Zaķi. Viņa zvanījusi vairākiem deputātiem. Zvanot Ivaram Godmanim, telefona klausuli pacēlusi viņa sieva Ramona. Egija stādījusies priekšā, teikusi, ka zvana pirmā kursa studente. Sieviete atcirtusi: "No žurnālistiem? Mans vīrs vispār nerunā ar žurnālistiem, un pirmā kursa studentei jau nu viņš vispār nekādu interviju nesniegs!" No apzvanītajiem desmit deputātiem neviens nav piekritis intervijai. Attieksme bijusi apmēram tāda - ko tu iedomājies man zvanīt!? Vienīgi bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis pieklājīgi atbildējis, ka tikko atgriezies no ārzemēm, tāpēc nevarot tūlīt sniegt interviju.
Dace, veidojot darbu par olimpiskā čempiona Igora Vihrova skolu, intervējusi viņa treneri. Dace atzīst, ka cerējusi uz nopietnu sarunu, bet tā notikusi visnepiemērotākajā vidē sarunai - sporta zālē. Labi vēl, ka varējusi atsaukties uz kursa biedreni, kura kādreiz kopā ar Igoru Vihrovu trenējusies un ir viņa draudzene. Treneris atbildējis tikai ar "jā" un "nē", un vēlējies pēc iespējas ātrāk sarunu izbeigt. Labvēlīgāka attieksme bijusi no Rīgas Vingrošanas skolas direktores puses. "Tomēr arī tad visu noteica mana pasniedzēja žurnālista Kārļa Streipa vārds," uzskata Dace. Direktore izstāstījusi tādas lietas, kuras, pēc Daces domām, nekad nebūtu stāstījusi medijiem. Pirms tam studente gan minējusi, ka informācija nekur sabiedrībā neparādīsies. "Tad viņa man izkratīja sirdi," piebilst Dace.

Hokeja fenomens
Pasaules čempionāts klātesoša līdzjutēja acīm

Inese VILCĀNE
15.05.2001

Pavasaris Latvijā pārvēršas par hokeja svētkiem, kad pat sīvākais šā sporta veida pretinieks nespēj pilnībā norobežoties no notikumiem Pasaules hokeja čempionātā. "Fanošanu" parasti uzskata par jaunu cilvēku aizraušanos, taču Latvijas vēl pavisam nesenā vēsture atsauc atmiņā spēli, kuras laikā pat tika pārtraukts Saeimas un valdības darbs, lai nopietnie valstsvīri un valstssievas ar uzmundrinājuma saucieniem pie televizora ekrāna varētu kaut neklātienē atbalstīt Latvijas hokejistus. Nu jau vairākus gadus pēc kārtas tūkstošiem hokeja fanu dodas līdzi savai favorītu komandai. Vēl vairāk tūkstošu paliek Latvijā, lai krogos un krodziņos vai mājās uz dīvāna ar visu sirdi justu līdzi savai Latvijas hokejistiem.

Lasīt

Ja pilnīgi viss ir apriebties, jūs piemeklējusi depresijas lēkme
Laikus atklāta un ārstēta slimība ļauj izvairīties no smagām sekām

Jevgenija SEVIDOVA
08.05.2001

"Mēs aiz depresijas ietekmēm" - tāds nosaukums tika vienai no konferencēm, uz kuru mediķi aicināja ne tikai savus kolēģus un žurnālistus, bet visus interesentus. Tēmas apspriešanā piedalījās arī Rīgas Narkomānijas profilaktiska centra direktors Jānis Strazdiņš, pacientu tiesības aizstāvēšana fonda pārstāve Gunta Ancāne, psihiatre Māra Eglīte un medikamentu firmas Solvay Pharmaceuticals piegādātāja vadītājs Arvis Eisaks.

Lasīt

Gribi vinnēt - pīpē lēnām!
Arī smēķētāji var pretendēt uz čempiona titulu

Oksana BOLUNOVA
07.05.2001

Kolīdz radās tabakas pielūdzēji, līdz ar viņiem modās arī smēķēšanas kritiķi un noliedzēji - dzima pirmie strīdi un radās neapgāžami pierādījumi par tabakas kaitīgumu. Un tajā pat laikā pīpēšana un smēķēšana pieder pie tiem netikumiem, kuru diez vai cilvēcei izdosies izskaust. Smēķētāji visā pasaulē ar apbrīnojamu neatlaidību turpina atbalstīt tabakas industriju, maksājot par cigaretēm, tabaku, cigāriem un dažādiem smēķēšanas atribūtiem kosmiskas summas.

Smēķētāja ikdiena - tā ir kārtējās nikotīna devas uzņemšana. Taču pīpes cienītājiem ir iespēja arī piedalīties plaša mēroga pīpēšanas sacensībās, kurās kā balvu var iegūt ne tikai jaunu pīpi, bet arī tikt pie čempiona titula.
28. aprīlī Rīgā notika 1. Latvijas atklātais čempionāts pīpes pīpēšanā, kura piedalījās Latvijas un Lietuvas klubu biedri. Uzvarētāja lauri šādās sacensībās pienākas tam dalībniekam, kas bez atkārtotas piepīpēšanas vienu pīpi spēj "darbināt" visilgāk.
Lai izvairītos no negodīgiem gājieniem, visi dalībnieki pirms starta saņēma pilnīgi vienādus "komplektus" - pīpi, 3 gramus tabakas, koka presētāju, A4 formāta lapu un kastīti ar diviem sērkociņiem. Pīpes uzpildīšanai tika atvēlētas piecas minūtes, aizpīpēšanai - viena minūte. Un tad bija jāliek lietā visa prasme, lai pēc iespējas ilgāk noturētos "distancē" - ar kūpošu pīpi zobos.
Vinnēja Viļņa komandas pārstāvis - viņš savu pīpi kūpināja 1 stundu un 14 minūtes, bet Latvijas rekordu uzstādīja rīdzinieks Vladimirs Volkovs (1 stunda 9 minūtes un 10 sekundes). Taču šis nav Vladimira vislabākais rezultāts - viņam pieder Kluba rekords -1 stunda un 13 minūtes.
Taču šo sacensību dalībnieku rezultāti nav ne tuvu pasaules rekordam, kas ir 3 stundas un 45 minūtes. Izskatās, ka mums nāksies vēl ne pa jokam trenēties, lai pietuvotos pasaules čempionāta līmenim.

140 lati iekrīt studenta plānajā maciņā

Dace PURVIŅA
06.05.2001

Pēc vairāk nekā divu mēnešu ilgas gaidīšanas 269 Latvijas Universitātes studenti saņems studējošā kredītu.

Pieteikšanās uz studējošā kredītu šajā semestrī beidzās 2.februārī. Taču pieteikumi izskatīšana un rezultātu paziņošana nenotika kā parasti līdz nākamā mēneša piektajam datumam, bet gan aizkavējās par vairāk nekā diviem mēnešiem.
- Mēs kopš pagājušā gada septembra nebijām saņēmuši atskaiti no Unibankas, kas savukārt mums līdz šim neļāva kontrolēt kredītu saņēmējus pēc uzvārdiem, - tā aizkavēšanos skaidro Latvijas Universitātes Kredītu piešķiršanas komisijas sekretārs Ivo Berkolds.
Taču tagad no vairāk nekā 300 iesniegtajiem pieteikumiem 269 ir apstiprināti. Kredītu ieguvušie studenti, noslēdzot līgumu ar Unibanku un atverot kontu turpat, 7. maijā saņems studējošo kredītu par četriem iekavētajiem mēnešiem uzreiz, proti, 140 latus. Studentu attieksme pret to ir dažāda.
- Taupība nav mana stiprā puse, tāpēc tagad es tikai priecājos, ka saņēmu nevis katru mēnesi pa 35 latiem, bet gan 140 latus uzreiz, - atzinās Anna.
- Šo naudu man tiešām neizsakāmi vajadzēja izdzīvošanai pirms pusotra mēneša, un es biju pārskaities, ka tā netika izsniegta. Taču arī tagad, protams, no tās neatteikšos un atdošu visus parādus, - pastāstīja Kārlis.
Studējošā kredīts ir ikmēneša kredīts studentam 35 latu apmērā desmit mēnešus gadā. Uz šo kredītu var kandidēt jebkurš students, jo galvenais kritērijs kredīta piešķiršanai ir sekmes. Taču prioritātes ir studentiem, kuru apgādībā ir bērni, invalīdiem, bāreņiem, kā arī tiem, kuriem ir slikti dzīves apstākļi. Kredīts ir jāsāk atmaksāt sestajā mēnesī pēc studiju pabeigšanas septiņu gadu laikā.

Klusuma pasaulē

Inese VILCĀNE
06.05.2001

Pasaulē aptuveni pieciem procentiem iedzīvotāju ir dzirdes traucējumi. Katrs simtais cilvēks ir nedzirdīgs. Uz mūsu planētas dzīvo 60 miljoni nedzirdīgu cilvēku. Latvijā ir apzināti 30 000 cilvēku, kuriem ir dzirdes traucējumi. Iespējams, ka šī sāpe jūs tieši neskar, taču Latvijā ir daudz ģimeņu, kurām ik dienas jādzīvo starp divām pasaulēm - dzirdīgo un nedzirdīgo.
Lai iegūtu pamatskolas izglītību, nedzirdīgiem bērniem jāmācās 12 gadus. Vienīgā iespēja iegūt vidējo izglītību ir, turpinot mācības vakarskolā kopā ar dzirdīgiem jauniešiem. Nav daudz nedzirdīgu pusaudžu, kas uzdrošinās spert tik drosmīgu soli, tāpēc lielākajai daļai nedzirdīgo ir tikai pamatskolas izglītība.
Šajā mācību gadā Kuldīgā mācības augstskolā sākuši četri nedzirdīgie jaunieši, vēl septiņi jaunieši jau gadu mācās Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā.

Lasīt

Vienā mirklī iestājās tumsa…
Neredzīgos ir apzadzis liktenis. Viņus bieži apzog arī negodīgi līdzcilvēki

Zane SALENIECE
06.05.2001

Gaidot bērniņu, katra ģimene vispirms viņam vēl piedzimt veselam. Taču liktenis ne vienmēr ir labvēlīgs. Smags pārdzīvojums jaunajiem vecākiem un arī pārējiem tuviniekiem ir kāda bērna iedzimta kaite. Tas notiek reti, bet dzimst arī neredzīgi bērni. Taču aklums mūs var piemeklēt arī vēlāk pēc kādas traumas vai smagas slimības.
Reizēm redzīgam cilvēkam tiek ieteikts aizvērt acis un mēģināt tā paspert kaut dažus soļus. Ziedus noteikt tikai pēc smaržas, bet tuvu un mīļu cilvēku vaibstus - tikai pēc taustes. Redzīgais pēc brīža atver acis, un viss atkal ir tā, kā bijis. Neredzīgam cilvēkam ne vienmēr ir cerība arī pēc sarežģītām operācijām atgūt acu gaismu.
Starp neredzīgajiem ir arī jauni cilvēki. Viņu vienaudži studē, domā par tālāko karjeru. Neredzīgajiem ir jārēķinās, ka viņiem dzīvē būs daudz vairāk šķēršļu - gan tiešā, gan pārnestā nozīmē…

Lasīt

Sodīšana kā dzīvesveids vai novirze no normas?
Vai zinājāt, ka viens lats ir lielāka naudaszīme nekā piecdesmit lati?

Zane Pīrāga
17.04.2001

Negribas jau nevienu noniecināt, bet dažkārt nākas saskarties ar kontrolieriem, kuriem, šķiet, pašiem īsti nav skaidrs sava darba vistiešākais uzdevums. Kontrolieri sabiedriskajā transportā vairāk tīksminās par savu varu pār citiem, nepalaižot garām iespēju pazemot tos, no kuriem reāli var iekasēt sodu.

Lasīt

Auklīte svešā zemē

Inese VILCĀNE
17.04.2001

Au Pair programma ir izveidota īsi pēc Otrā pasaules kara. Tās mērķis ir dot iespēju jauniešiem, kuriem nav pietiekami līdzekļu, lai mācītos ārvalstīs parastās akademiskās studijās, doties uz citu valsti un uzlabot savas valodas zināšanas, paralēli strādājot un nopelnot naudu.

Lasīt

Saruna par Dalailamu un Tibetu

Ieva Alberte
16.04.2001

LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē 17. aprīlī plkst.16.30 būs tikšanās ar ārstu reanimatologu Pēteri Kļavu, kurš stāstīs par Dalailamu Latvijā un sakrālajām zināšanām Tibetā.

Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte atrodas Jūrmalas gatvē 74/76. Satiksme no centra ar 4. maršruta autobusu, kurš aizvizinās līdz vajadzīgajai iestādei (autobuss atiet no "Interpegro" - pretim stacijai). Var braukt ar 4. maršruta tramvaju Imantas virzienā līdz pieturai "Kurzemes prospekts", pēc tam jādodas pa Jūrmalas gatvi (kājām aptuveni 10 minūtes) līdz kreisajā pusē būs redzama augstskola.

No Hičkoka līdz "Kasablankai"

Laura ŠIRINA
03.04.2001

Gandrīz katru otrdienas vakaru Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultātē (Visvalža ielā 4a) pulciņš studentu dodas uz 402. auditorijā. Pēc pusotras divām stundām viņi izklīst, bet jau pavisam citu emociju pārņemti. Var dzirdēt sarunas par to, ka kāds vēl tic draugiem, par naudas spēku, likteņa sakritībām, režisora meistarību utt. Viņi ir noskatījušies kārtējo filmu.

Pateicoties Moderno valodu fakultātes pasniedzējam Freibergam, studentiem ir iespēja skatīties filmas angļu valodā. Pasniedzējs ir autoritāte kino jomā, jaunieši ir pateicīgi, ka viņiem ir dota iespēja redzēt labas filmas, pie tam oriģinālvalodā. Ja kāds nav varējis tikt otrdien uz kopējo nodarbību, pēc īpašas vēlēšanās notiek atkārtots seanss citu dienu.
Pasniedzējs Freibergs cenšas studentus iepazīstināt ar ļoti dažādu kino - ar tādām filmām, kādas netiek demonstrētas Rīgas kinoteātros. Studentiem tiek dota iespēja noskatīties gan mūsu sabiedrībai mazpazīstamā Džarmuša filmas, gan Hičkoka darbus, gan tik slaveno "Kasablanku".
Mana paziņa Zane atzīst, ka "šie otrdienu vakari sniedz ne tikai labu atpūtu, bet arī zināšanas - tā var lieliski noslīpēt angļu valodu."

Izstāde "Skola 2001" "Grāmata 2001"

Vinetas SPRUGAINE
03.04.2001

Apmeklēt izstādi "Skola 2001" es izvēlējos ārkārtīgi vienkārša iemesla dēļ - esmu to apmeklējusi arī citus gadus un tāpēc man ir iespēja salīdzināt un pavērot, kas ir mainījies gan skolu tirgū, gan to vēlmē parādīt sevi pēc iespējas labāk. Tā kā izstādes dalībnieku ir ārkārtīgi daudz - 28 augstskolas, 35 arodskolas, 21 mācību centrs un 60 grāmatizdevēji - izvēlējos vairākus kritērijus, pēc kuriem apskatīju izstāžu stendus.

Lasīt

Moderno valodu fakultātē lielu pārmaiņu nebūs

Miroslavs KODIS
26.03.2001.

Ceturdien, 22. martā, LU Moderno valodu fakultāte notika informācijas diena. Fakultātes vadība paziņoja reflektantiem, ka iestājeksāmenos visiem obligāti būs jākārto tests latviešu valodā un, stājoties Universitāte, skolas nobeiguma eksāmenu atzīmēm nebūs nozīmes. Bet studiju maksa nākamgad nemainīsies.

Lasīt

Realitātē vai ārpus tās?

Dace LIEPIŅA
26.03.2001

Katrreiz, kad eju garām Teoloģijas fakultātes ziņojumu dēlim, redzu paziņojumu "Katru ceturdienu pulksten 12.45 - dievkalpojumi. Teoloģijas fakultātē. Dekanāta zālē". Tad nodomāju: cik interesanti, bet savādi - universitāte un dievkalpojumi - it kā šķietami ikdienā nesavienojamas lietas. Bet varbūt tomēr?

Lasīt

Nācija un reliģija Eiropas identitātes meklējumos
Teoloģijas un reliģisko zinātņu studentu seminārs Tartu

Dace Liepiņa
23.03.2001

44 teoloģijas un reliģisko zinātņu studenti no dažādām valstīm tiksies Tartu (Igaunija), lai piedalītos intensīvajā programmā "Nation and Religion. Aspects of European Identity" (Nācija un reliģija. Eiropas identitātes aspekti.), ko organizē Tartu un Helsinku (Somija) universitāte ar 15 teoloģijas fakultāšu atbalstu no visas Eiropas. Seminārs sāksies pirmdien, 26. martā, un ilgs līdz 7. aprīlim. Tajā piedalīsies arī piecas studentes no Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes - Vita Upeniece, Vita Ivaškeviča, Inese Pommere, Beata Zibens un Armanda Baldiševiča.

Lasīt

Fizmatos gaidīšanas svētki!

Annemarī COJA
14.03.2001

LU Fizikas un matemātikas fakultāte jau laikus gatavojas diviem nopietniem saviesīgiem pasākumiem - 22. martā notiks vietējais DJ (diskžokeju) konkurss, bet aprīļa beigās risināsies tradicionālās Fizmatu dienas.

Lai gan par fizikas un matemātikas studentiem klejo priekšstats kā par ļoti nopietniem cilvēkiem, ir lietas, kuras šo sterotipu ļoti viegli var lauzt. Fizmati savā saviesīgajā dzīvē, šķiet, ir apsteiguši citas fakultātes.
- 22. martā fizmatu DJ konkurss notiks pirmo reizi. Konkursa gaitā tiks noskaidrots tas DJ, ar kuru sadarbība tiks turpināta nākamajos pasākumos, - pastāstīja Ansis Štāls, kas ir viens no šīs fakultātes studentu padomes censoņiem. - Ieejas maksa uz pasākumu būs simboliska - 70 santīmu.
Ieva no 2. kursa uzskata:
- DJ konkursam vajadzētu būt vienam no jēdzīgākajiem pasākumiem, jo ir interesanti redzēt savējos netikai auditorijās. Pie tam šis konkurss arī demokrātiski noskaidros tos cilvēkus, kuri "liek" mums tīkamāko mūziku. Mūsu čaļi iejutīsies DJ ādā, forši!
FMSP (Fizikas un matemātikas fakultātes studentu padome) locekle Liene Renerte pastāstīja , ka sākusies gatavošanās lielākajiem un nozīmīgākajiem fakultātes svētkiem - Fizmatu dienām. To tradīcijas ir senas - šīs būs jau trīsdesmitās. Fakultātes svētki ilgst vienu nedēļu, kuras laikā paredzēta Sporta diena, arī Talkas diena, kad studenti sakopj savas mācību telpas un apkārtni. Neizpaliek arī tradicionālais svētku gājiens no Zeļlu ielas līdz Raiņa bulvārim. Svētku ietvaros tiks pieškirtas vairākas nominācijās, no kurām galvenā būs "Fizmats 2001". Neizpaliks arī balle.

Politikas zinātņu studenti piedalās pašvaldību vēlēšanu rezultātu prognozēšanā

Inese VILCĀNE
14.03.2001

Latvijas pašvaldību vēlēšanu dienā, 11.martā, Latvijas televīzija, sadarbojoties ar LU Sociālo zinātņu fakultātes studentiem, aptaujāja vēlētājus.

- Laiks, kas tika veltīts aptaujai, aizritēja ātri un interesanti. Kopā ar kursa biedreni vēlēšanu iecirkņos pat pavadījām vairāk laika nekā bija paredzēts, - pastāstīja 2.kursa politikas zinātņu studente Liene.
Pieteikšanās uz minēto akciju bija brīvprātīga. Iespēju piedalīties pašvaldību vēlēšanu rezultātu prognozēšanā izmantoja ceturtā daļa 2.kursa politikas zinātņu studentu.
Aptaujas veicēju uzdevums bija uzzināt, par kuru no partijām vēlētāji atdevuši savu balsi. Studentiem pie vēlēšanu iecirkņiem bija jāpavada stunda, bet pēc tam jāzvana uz bezmaksas tālruni 116 un jāpaziņo apkopotie rezultāti.
- Vēlētāju attieksme pret aptaujas veicējiem bija dažāda. Daži jokojot atjautāja: "Un par ko tad vajadzēja?", daži vaļsirdīgi atzinās un pamatoja savu izvēli, bet vecāka gadagājuma cilvēki nereti pat aizrautīgi sāka klāstīt savas ķibeles. Bija arī tādi vēlētāji, kuri savu izvēli neatklāja un izrādīja klaju nepatiku par to, ka kāds cenšas iejaukties viņu privātajās lietās, - atceras Liene.
Pašvaldību vēlēšanu dienā daba nebija parūpējusies par vēlētāju labsajūtu un ērtībām. No agra rīta lija lietus, un visas dienas garumā saglabājās drēgns un miglains laiks.
- Kādā no vēlēšanu iecirkņiem mums atļāva stāvēt tikai 50 metru attālumā no balsošanas vietas. Stāvot uz ielas, pamatīgi izmirkām un nosalām, - atceras Liene. Viņa arī atzina, ka pašas apkopotie rezultāti proporcionāli bijuši visai tuvi vēlēšanu reālajam iznākumam.
Latvijas televīzija kā pateicību saviem palīgiem studentiem uzdāvināja pildspalvu un cepurīti ar LTV simboliku.
Lai arī mazliet nosalu un samirku, vēlēšanu diena man šķita raiba un interesanta, - rezumējot 11.marta notikumus, saka Liene.

Sociālo zinātņu fakultātē gandrīz kā Silajāņos

Vineta SPRUGAINE
14.03.2001

LU Sociālo zinātņu fakultātes studentu pašpārvaldes vēlēšanām pieteikts tikai viens saraksts, informē pašpārvalde. Sarakstu iesniegšanas termiņš beidzās 8. martā. Pagaidām pašpārvalde nav pieņēmusi lēmumu par termiņa pagarināšanu.

Studentu pašpārvaldes vēlēšanas paredzētas 29.martā. Vienīgo pagaidām pieteikto sarakstu "Par to, lai būtu" iesnieguši politoloģijas studiju nodaļas studenti Emīls Benders, Zigmunds Vīķis un Didzis Šēnbergs. Studentu pašpārvaldes darbinieks Jānis Daugavietis informēja, ka lēmumu par sarakstu iesniegšanas termiņu pagarināšanu var pieņemt pašpārvaldes sēdē, taču pagaidām nav zināms, kad šāda sēde varētu notikt.
Jānis Daugavietis uzskata, ka pagarinājums noteikti tiks izsludināts un mudina "visus, kam interesē, kas notiks ar viņu stipendijām", izvirzīt kandidātus vai pieteikties pašiem. "Darbs studentu pašpārvaldē ir lieliska izdevība studentiem reāli komunicēt ar fakultātes domi, kā arī tā ir nenoliedzami liela pieredze organizatoriskajā darbā," atzīst Jānis.
Iepriekšējām pašpārvaldes vēlēšanām bija pieteikti trīs saraksti, pārstāvot katru no fakultātes nodaļām. Vislielāko balsu skaitu toreiz ieguva žurnālistu saraksts, tomēr pašpārvaldē darbojas pārstāvji no visiem trim sarakstiem.

Svin dzejnieka Kristiana Jāka Petersona 200 gadu jubileju

Vai tad šīs zemes valoda
Nevar dziesmu vējā,
Celdamās debesīs augstu,
Mūžīgumu sev meklēt?
Kr. I. Petersons

Miroslavs KODIS
14.03.2001

Šonedēļ Rīgā notiek vairāki pasākumi, kas veltīti igauņu dzejnieka Kristiana Jāka Petersona 200 gadu atcerei. Pasākumu rīkošanā piedalās arī Latvijas Universitātes Filoloģijas un Moderno valodu fakultāšu studenti.

Trešdien, 14.martā, Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā (Pils laukumā 4) pulksten 15 tiks nolikti ziedi pie Kr. J. Petersona piemiņas plāksnes. Piektdien, 16.martā, pulksten 15 muzeja kino zālē (3.stāvā) notiks Petersona atceres pēcpusdiena, kurā studentus ar dzejnieka dzīvi un daiļradi iepazīstinās Latvijas Zinātņu Akadēmijas goda loceklis Tenu Karma.
Kristians Jāks Petersons dzimis 1801. gadā 14. martā Rīgā. Viņa vecāki bija dzimtcilvēki, kas jau XVIII gadsimta beigās kļuva par brīviem rīdziniekiem. Viņu trešais dēls Kristians Jāks savā īsajā mūžā (dzejnieks miris 21 gada vecumā) paspēja apgūt vairākas valodas, kļuva par valodnieku, folkloristu un dzejnieku. Vismīļākā viņam bija nicinātā igauņu zemnieku valoda. Tajā viņš dzeja un izteica savas pārdomas par dzīvi.
Igaunijas studentu pilsētas Tartu Domkalnā dzejniekam uzcelts piemineklis. Viņa dzimšanas diena Igaunijā ir pasludināta par Dzimtās valodas dienu.