Vai pasaule ir mainījusies?
Ir pagājis gads pēc 11. septembra
notikumiem Amerikā
"Pagaidiet,
Amerikā kaut kas notiks. Tūkstoši ies bojā", tā Marvans al Šehi teica pusotru
gadu pirms 2001. gada 11. septembra agrā rīta, kad viņa pilotētā lidmašīna ietriecās
Pasaules Tirdzniecības centra Ziemeļu tornī.
Marvana vadītā islama radikāļu grupa radās Vācijas pilsētā Hamburgā - dažādu
nacionalitāšu studenti no Hamburgas tehniskās skolas triju gadu laikā izveidoja
līdz šim pasaulē visskaļāko teroristu grupējumu, kas, citējot daudzu komentētāju
teikto, "izmainīja pasauli".
Bija jāpaiet vien īsam brīdim
pēc lidmašīnu ietriekšanās torņos, lai būtiski izmainītos ne tikai Amerikas,
bet arī pasaules ekonomika - naftas cenas lēkāja kā ķenguri, bet aviokompānijas
cieta milzīgus zaudējumus. Pats terora akts ir kļuvis par pēdējā gada laikā
visvairāk aprunāto notikumu, kas gandrīz vai folklorizējies.
Taču saistībā ar šīs traģēdijas
gadadienu manu prātu atkal nodarbina sarežģītākais jautājums - kas ir 11. septembra
vēsts? Vai negaidīts atklājums par terorisma iespējām un visas pasaules neaizsargātību?
Vai pārsteigums par Amerikas patriotisma vērienu valsts grūtākajos brīžos? Vai
tomēr skaidra apjausma par lielas pasaules daļas naidu pret patreizējiem "pasaules
valdniekiem" amerikāņiem?
Atceros kādas latvietes
teikto, kuras vīrs aizgāja bojā dvīņu torņos: "Kā iespējams vispār teikt,
ka Bušs terora aktu izmantoja savas popularitātes celšanai. Un kā iespējams
pieļaut, ka Amerika bijusi vainīga!"
Amerikas tauta lūdza Dievu,
vāca gruvešus un raudāja par bojā gājušajiem. Amerikāņi ar savu spēju just līdzi
bojāgājušajiem tautiešiem pierādīja patriotisma spēku, vienojoties kopējā "taisnības
karā" pret uzbrucējiem.
Tagad apjaušot, cik plašs
pasaulē ir islama tīkls un kāds naids tā iekšienē vārās pret dižāko lielvalsti,
svarīgi ir saprast, kādēļ šāds naids radies? Amerikas prezidents 20. gadsimta
sākumā un Nobela Miera prēmijas laureāts Vūdrovs Vilsons reiz teicis: "Ja
tu nāksi pie manis, dūres savilcis, manējās savilksies divtik stipri, bet ja
tu nāksi ar smaidu sejā un gatavs sarunām, mēs noteikti atradīsim kopēju valodu".
Varbūt pati Amerika pieļāvusi kļūdas un pati pirms daudziem gadu desmitiem pret
islama pasauli nostājusies ar savilktām dūrēm?
Nedomāju attaisnot teroristus.
Akla pakļaušanās reliģijai un tūkstošiem dzīvību dzēšana nevar pretendēt uz
humānu sapratni un attaisnojumu. Bet jāapzinās arī, kādas sekas var būt militāri
diktatorisko lielvaru ambīcijām, demonstrējot savu spēku un vēlmi dominēt pār
citām valstīm - tādām, kuras ir ekonomiski vājākas, bet nebūt ne mazāk pašapzinīgas.
VIEDOKLIS
Pacients - LU SP LAPA. Diagnoze -?
Diplomātijas
slengā valsti, kura ir liela, bet nespēcīga un vāja, sauc par "slimnieci".
Tāds "gods" ir ticis Turcijai, Spānijai un vēl citām valstīm. Izrādās,
ka diplomātijas slengu var pielietot arī studenta dzīvē, lai aprakstītu nebūt
ne diplomātiskas likstas.
Virsrakstā pārfrāzētais
klasiskais ārstu un medmāsu dialogs man ienāca prātā, elektroniski sarakstoties
ar LU SP LAPAS redaktoru Jāni Palkavnieku. Es, protams, vēlētos, lai man tiktu
diagnostiķa slavas lauri, tomēr, atmetot godkārību, tagad vēlētos noskaidrot,
vai uzstādīt nepārprotamu "diagnozi" LU SP LAPAI maz ir iespējams.
Lai nejauktu studentiem prātus, atklāšu īsumā "slimības vēsturi".
Pēc sava raksta "LU
SP priekšvēlēšanu kampaņas norise SZF - dažu politoloģisku aspektu analīze"
publikācijas LU AVĪZĒ, LU SP LAPĀ un elektriskajā avīzē E-STUDIJA tika konstatētas
pirmās "slimības" pazīmes - es saņēmu vēstuli no J. Palkavnieka, kurā
tika teikts, ka es esot rīkojies "nekorekti", publicēdams šo rakstu
vairākos mēdijos vienlaikus, sekoja arī citi pārspriedumi par manas darbības
ētiskajiem un estētiskajiem aspektiem.
Kad saņēmu J. Palkavnieka
vēstuli, es atrados vienā no vecākajām Eiropas demokrātijām - Zviedrijā. Kad
pārrunāju šo gadījumu ar zviedru mediju speciālistiem, viņi patiesi satraucās
par preses brīvību Latvijā (preses brīvība Zviedrijā pastāv jau kopš
19. gs. sākuma), jo es taču neesot bijis šīs avīzes štata korespondents, turklāt
publicēt savu viedokli ir jebkura pilsoņa tiesības.
Tā kā LU SP LAPA publicēja
arī LU SP vadītājas K. Antes viedokli par manu rakstu, es uzskatīju par savu
pienākumu atbildēt uz viņas, kā arī M.
Sīļa rakstu, kurš pa to laiku tika publicēts E- STUDIJĀ un nu jau arī LU
Avīzē.
J. Palkavnieks, manu
rakstu izlasījis, elektroniski darīja zināmu savu noraidījumu - konstatējis,
ka tas satur LU SP kritiku (es gan nebiju domājis, ka K. Ante ir LU SP
personificējums), viņš norādīja, ka rakstu nevar publicēt LU SP LAPĀ - "izdevumā,
kas ir oficiāls šīs organizācijas "propagandas ierocis"". Šāds
atklājums mani nemulsināja tik ļoti kā mudinājums - "ņemot vērā, ka tu
tomēr esi students, varbūt tu varētu saskatīt arī kādu melno punktu LU
vadības darbībā un tad kopā par to cīnīties vienotā organizācijā, nevis
nepārtraukti kritizēt vienam otru, bet darīt labāk, ja šķiet, ka kaut kas iet
šķērsām [..] Tā nav nedz elitāra, nedz slēgta tipa sekta, tā ka atnāc kādreiz
un iepazīsti to no iekšienes" (Izcēlums citātā ir mans - P.T.).
Dzīvojot postpadomju laikā, reizēm rodas bailes no totalitārisma atgriešanās.
Esmu jau pieradis pie "sarkano pensionāru" padomiskās retorikas un
nostaļģijas, tomēr no nopietnas studentu organizācijas pārstāvja Latvijā, pie
varas esot demokrātiskam politiskam režīmam (nu labi, pārejas režīmam), kaut
ko tādu gaidījis nebiju. Epistulārā formā darīju zināmu savu viedokli, ka nemēdzu
kādu kritizēt "pēc pasūtījuma". Atbilde nāca ātri un tā mani šokēja.
Mani nepārsteidza LU SP
funkcionāra man veltītie epiteti, kuros tiku saukts gan par "demokrātijas
princi", gan "politoloģijas zinātāju", gan netieši par vienu
no "bļauriem", kas traucējot un "bojājot dienu" LU SP-iešiem.
Mani nepārsteidza nepārtrauktais savu grūtību (starp kurām laikam esmu ieskaitīts
arī es?) heroiskais uzskaitījums. Frāzes "nu tad izdari labāk" patētiskā
citēšana (laikam netieši vērsta uz mani?) arī ne. Nepārsteidza arī tas, ka man
netieši tika piedēvēta paranoiska domāšana, jo man esot licies aizdomīgs J.
Palkavnieka aicinājums "meklēt melnos punktus LU vadībā".
Tomēr pāri malām kāpjošā
"misijas apziņa", kas "izslēdz jebkādas kritikas iespēju"
kā zaimojošu, ķecerīgu un nevēlamu, mani pārsteidza gan.
Dīvaini, kā tā vēsture atkārtojas
Vai tikai nebūs jāsāk ticēt cikliskajām pasaules attīstības teorijām. Jā, jā,
Krievijas revolūcija arī izauga no maziem pulciņiem, kas iekala rindkopas no
"dižā" Vladimira Iļjiča Ļeņina darba "Ko darīt?". Kuri saliedēja
un tīrīja savas rindas, norūdoties gala pārbaudījumam - revolūcijai (cik patētiski!).
Kritiķus viņi sauca par revizionistiem un rindu šķēlējiem, kas nenovērtē viņu
vēsturisko cīņu pret va(l)dību. Arī toreiz visi smējās, viņus uzskatīdami par
niekalbjiem.
Ļeņins uzskatīja, ka nākotne
pieder viņa Komunistiskajai partijai. Bet vai tomēr tas, kāda būs LU vēsture,
nebūs atkarīga tikai un vienīgi no studentiem (?). "Diagnoze" vairs
nav (?) svarīga. Vai ne?
DISKUSIJA PAR MAKSAS IZGLITĪBU
Runga ar diviem galiem
Ik pa
brīdim sabiedrībā un politiķu aprindās uzplaiksnī diskusijas par to, ka augstākajai
izglītībai vajadzētu būt par maksu (Šī diskusija īpaši aktualizējas pirms vēlēšanām).
Līdz šim vispārēja mācību maksa nav ieviesta. Taču pilnīgi iespējams, ka tiem,
kuri šobrīd mācās pamatskolā vai jau vidusskolā, iespējas studēt bez maksas
(par valsts budžeta līdzekļiem) nebūs.
Vispārējā mācību maksa noteikti
samazinās studētgribētāju (precīzāk - studētvarētāju) skaitu augstākās izglītības
iestādēs. Pirmajā momentā varētu likties, ka tas nemaz nebūtu slikti - būtu
lielākas iespējas paaugstināt un izlīdzināt (jo lielā barā ir daudz vairāk iespēju,
ka kāds nav kaut ko sapratis vai iemācījies) saņemtās izglītības kvalitāti.
Taču nekur nebūs garantijas, ka augstskolās mācīsies spējīgākie un talantīgākie
cilvēki, jo iespēja studēt būs atkarīga no maciņa biezuma.
Protams, iespējai saņemt
kredītu vajadzētu šo situāciju atrisināt, taču arī šeit pastāv zināmas problēmas.
Agrāk, kad kredītu deva valsts, visiem naudas nepietika. Un jau tad bija tādi
jaunieši, kuriem šī iemesla dēļ no studijām bija jāatsakās. Šobrīd, kad kredītus
piešķir bankas, ir nepieciešami galvotāji ar stabiliem ienākumiem, turklāt viņiem
jābūt šīs bankas klientiem. Arī šāds risinājums ne visiem ir pieejams un pieņemams.
Tādēļ budžeta vietas vajadzētu saglabāt, lai vismaz tai daļai, kurai mācības
patiešām kaut ko nozīmē (ne tikai diplomu) un kuri ir pietiekoši talantīgi,
lai būtu to pelnījuši, varētu mācīties bez maksas.
Budžeta vietas universitātēs
ir ne tikai iespēja mācīties par brīvu, bet arī stimuls mācīties labi. Lai savu
vietu saglabātu, nedrīkst būt nesekmīgu atzīmju vai akadēmisko parādu. Iespējams,
ka tas neko nenozīmē studentam, kurš varētu atļauties maksāt, taču lielai daļai
studentu šādas iespējas nav, tādēļ studijas par budžeta līdzekļiem ir vienīgā
alternatīva palikšanai mājās un darba meklēšanai pēc vidusskolas.
Protams, studentu, kuri
studē par valsts līdzekļiem, ir krietni mazāk nekā to, kuri paši par savām studijām
maksā. Un summas nebūt nav mazas. Arī viņi grib saņemt labu izglītību (vēl jo
vairāk, ja šī nauda nenāk viegli). Un, protams, vietās, kur studentu skaits
kursā ir tuvu astoņdesmit cilvēkiem vai pat vairāk ( kā, piemēram, Latvijas
Universitātē) un pasniedzēju algas nav īpaši lielas, izglītības kvalitāte nav
tik laba, kāda tā varētu būt. Tā kā nevar noliegt, ka papildu nauda būtu jāatrod.
Bet vai tā būtu jāiegūst uz budžeta vietu rēķina tikai tāpēc, ka šobrīd nav
pieejamas citas alternatīvas? Patiesībā
būs grūti. Katrs jau nāk ar savu taisnību.
KAISLĪBAS AP LUSP
Skats no malas un skats no iekšpuses
Kaut arī "banneris" mājas lapas stūrītī vēl joprojām akcentē vienu no lapas, šķiet, interesentākajām sadaļām, "e-studijas" apritē šķiet pierimušas kaislības ap Latvijas Universitātes Studentu padomi. Tagad pēc dažiem mēnešiem beidzot arī es vēlos izteikt savu viedokli par LU SP, "e-studiju", diskusijām globālajā tīmeklī un sasniegumiem praktiskā darbā.