IZDZĪVOŠANAS SKOLA 
Pārāk mazs šķīvis nav studenta draugs

Ieva Alberte
02.04.2001

Nebrīnos, ja, izdzirdot vārdu "Lido", deguns sāk domāt, vai kaut kur blakus nenosmaržos aromātiskas desiņas. Šā vai tā, "Lido" ir viena no atzīstamākajām vietām, kur pat students var labi paēst. Pat ja naudas maz, kādai pankūkai vai plikiem kartupeļiem sanāk. Un kā kārdina salātu un augļu bāri! Var ļaut vaļu fantāzijai un būvēt dzeltenas kukurūzu piramīdas, celt arbūzu pilis.

Eju pusdienot uz "Vērmanīti" - to, kas atrodas Elizabetes un Tērbatas ielu stūrī. Man ir pārbaudīts paņēmiens, kā smieklīgi mazajā trauciņā salikt vairāk augļu. (Tikai "Vermanītī" rodas neganta vēlme protestēt pret bezkaunīgi miniatūro tilpumu - te augļiem ir paredzēi mazi, caurspīdīgi trauciņi, bet citos "Lido" ir normāli balti šķīvjveidīgi trauki). Krauju augļu šķēles citu uz citas, līdz apsargs (sazini nu, kādas vēl ir viņa funkcijas, ja raženajam vīram jāseko līdzi arī porcijas izmēram) pienāk klāt uz paziņo, ka tik lielu porciju, kādu esmu pamanījusies satilpināt savā trauciņā, tomēr nedrīkstot likt.
Kā, lūdzu? Kāpēc? Te taču nekur nav atzīmēts, cik daudz es drīkstu likt? Līdz šim man šķita, ka varu likt, cik vēlos.
Ja ir kaut kāda, tikai "lidoņiem" vien zināma norma, tad laikam tā tomēr būtu jānorāda. Nu kaut vai svarus tur blakus nolieciet! Tad runāsim. Apsargs tik piebilst, ka viņš savu esot pateicis un man atbilstoši tam arī jārīkojas. Likt atpakaļ to, ko es ar faķīra cienīgu veiklību esmu iekrāvusi savā trauciņā?
Manuprāt, ja nav precīzi noteikta norma, cik drīkst likt, tad nav tiesību kaut ko aizliegt. Kas pēc "Lido" domām ir porcija? Ja es ieliktu divas šķēles, tad gan man neskrietu pakaļ un neteiktu - tā nedrīkst, lieciet pilnu porciju. Tad nolieciet kādu tautumeitu, lai krāmē šķīvī tāpat kā citur.
Man tie "Lido" noteikumi nepavisam nav skaidri. Meitene, kas sēž kasē, visu mēra uz aci. Viņa arī izlemj - tas ir vienas vai divu porciju cienīgs veidojums. Un paņem no tevis naudiņu bez vārda runas.
Un tomēr - es gribu tikt skaidrībā par kritērijiem. Par porcijas diametru, augstumu. Lai uzraksta noteikumus skaidri un gaiši, lai pieliek lineālu. Varbūt mana un kasieres izpratne par normālu porciju būtiski atšķiras. Vai mana uztvere un gastronomiskā izjūta te vainīga?
Iedomājos, ja es būtu Vaira Vīķe-Freiberga vai kāda cita prominence, man diez vai kāds aizrādītu.
Starp citu, nav jau runa par to, ka grūti samaksāt, bet princips. "Lido" "Dzirnavās" līdzīgā situācijā man neviens neaizrādīja un ļāva mierīgi paēst, bet "Vērmanītī" sacēla trobeli, kurā tika iesaistīti vairāki ēdinātavas darbinieki, kuri aktīvi sprieda, vai mana porcija ir atbilstoša visiem priekšrakstiem. Protams, ka to dzirdēja arī citi apmeklētāji. Varbūt kāds nodomāja, ka esmu ļoti ēdelīga, bet šķiet, ka lielākā daļa tuvāk sēdošo apmeklētāju varēja tikai pabrīnīties, par ko sacelts tracis. Ja jau "Vērmanīša" ēdinātavas saimniekiem nepatīk, kā klienti rīkojas, lai izdomā un nodrošina vēl drakoniskāku

 ATSAUKSMES 

Ls 1,20 par trim karotēm majonēzes

Maiga Pavasare
02.04.2001

Izlasīju tavu rakstu par piedzīvojumiem "Vērmanītī" un nospriedu, ka arī man vajadzētu pavēstīt plašākai publikai par saviem piedzīvojumiem šajā iestādījumā. Tas bija diezgan sen - pirms kāda pusotra gada. Taču kopš tā brīža uz "Vērmanīti" vairs neeju. Nav jau tas iestādījums tas sliktākais starp ēstūžiem, picas tur ir patiešām foršas (Nevar ne salīdzināt ar "Pica Lulū" dārgajām, pārsālītajām un sausajām "pazolēm", Ģertrūdes ielas picērijā reiz man pasniedza picas šķēli ar ieceptu matu.), bet man nepatīk, kā "Vērmanītī" burtiski izrēķinās ar klientu.
Tur jau tāpat visu uz šķīvja liek pavāri. Tovakar izvēlējos kotleti un rīsus ar dārzeņiem. Gluži sausu iekšā stampāt negribējās, tāpēc uzliku divas karotes majonēzes. Kad kasiere izsita čeku, man acis bija uz kātiņiem - tur skaidri un gaiši bija uzdrukāts, ka esmu paņēmusi četras (!) devas majonēzes. Un kopā tas maksāja 1 latu un 20 santīmus. Mēģināju iebilst, ka nu majonēze uz mana šķīvja sanāk dārgāka par rīsiem un kotleti, bet meitene bija nesatricināma. Sāku domāt, vai tikai nevajadzētu iet atpakaļ pie letes un iekasīt to majonēzi atpakaļ viņu podiņā.
Mazliet tā kā sakautrējos. Dusmas bija tādas, ka apetīti atņēma kā ar roku. Bet vai tad tāpēc iesi pilnu šķīvi atstāt?! Par spīti noēdu. Tagad pašai nāk smiekli par savu "atriebību" - viņiem taču no tā, ko es domāju, ne silts, ne auksts. Samaksāts taču jau bija.
Par "Vērmanītu" esmu dzirdējusi vēl vienu otru pastāstu - pavisam nesen kāda apkalpotāja visu acu priekšā pa sienu ar lupatu tarakānus dzenājusi. Un ar ventilāciju arī viņiem kaut kas īsti nav kārtībā - kā ieej pa durvīm, tā degunā iesit nejauka zivju smaka.
Vispār atrast Rīgā labu ēstūzi, kur būtu draudzīgas cenas, garšīgi ēdieni un arī vide patīkama, nav viegli. Turklāt tam arī jābūt pēc iespējas tuvāk tavai mācību vai darba vietai. Pretējā gadījumā atliek ēst mājās no rīta un vakarā, bet pusdienu sviestmaizes slepeni nēsāt līdzi rokassomiņā.