CEĻOJUMI 
Ceļojums ar fantāziju

Inese Vilcāne
02.04.2001

Astoņi jaunieši no Latvijas ziemīgajām ārēm devās trīs nedēļas ilgā ceļojumā līdz karstajiem Āfrikas krastiem.
Maršruts: Latvija (Rīga) - Lietuva - Polija - Čehija - Austrija (Vīne, Grāca) -Itālija (Venēcija, Turīna) - Monako - Francija (Nica, Monpeljē) - Spānija (Barselona, Valensija, Malaga) - Gibraltārs - Spānija (Algerika) - Maroka (Tandžira) - Spānija - Gibraltārs - Spānija (Tarifa, Sevilja, Madride) - Andora (Andora) - Francija (Liona, Parīze) - Beļģija - Nīderlande (Amsterdama) - Vācija (Hanovere (EXPO), Berlīne) - Polija - Lietuva - Latvija (Ikšķile, Rīga).

Došanās ceļojumā uz Spāniju ar mērķi vismaz nedēļu cepināties pludmalē un skaloties Atlantijas okeāna viļņos izvērtās trīs nedēļu ceļojumā pa Eiropas dienvidu un centrālo daļu. Astoņu dēkaiņu grupiņa ceļā devās 6. augustā. Lai sasniegtu Vidusjūras krastus, jaunie cilvēki izmantoja izīrētu mikroautobusu. Pirms došanās ceļā maršruts tika sīki izplānots. Taču no tā nācās atkāpties, pat vēl nesasniedzot Lietuvas robežu, jo pēc pusstundas brauciena atklājās, ka mājās atstāta kolektīvā apdrošināšanas polise, tāpēc bija jāgriežas atpakaļ. Izmaiņas radās arī tālākajā ceļā.

Labie Polijas puiši
- Ceļojumā līdzi bija labs tehniskais aprīkojums - līdzi paņemtajam datoram bija satelīta navigācija, un jebkurā vietā varējām noskaidrot, kur tieši atrodamies. No akumulatora ar 12 voltu spriegumu mēs viltīgi bijām izveidojuši 220 voltus, tāpēc ar datoru varējām baudīt ļoti labu mūziku, - atceras Uldis, kas bija viens no astoņiem ceļotājiem.
- Ceļot nelielā kompānijā ir daudz vienkāršāk, nekā braukt lielajos tūristu autobusos. Mazākam bariņam ir daudz vienkāršāk atrast kompromisu visos lēmumos. Kad gribam, tad apstājamies; braucam, kur sirds kāro; kopīgi nolemjam, kur pavadīsim nakti. Un ne mirkli nav garlaicīgi, protams, izņemot brīžus, kad visi guļ. Cenzdamies ekonomēt līdzekļus, izvēlējāmies vienu no lētākajiem transportiem, bet, kā saka, - gribējām kā labāk, sanāca kā vienmēr. Auto savu patieso dabu parādīja jau Polijā.
- Nakts. Lietus. Zibens. Pēkšņi busiņš apstājas un nekust no vietas. Tad, par laimi, mums piestūrēja klāt policija un sacīja: "Labi, ka pirmie piebraucām mēs, nevis sliktie puiši." Izrādījās, ka policisti Polijā atšķirībā no robežsargiem (kuri nekautrīgi nosauca cenu, kas jāmaksā, lai bez problēmām šķērsotu robežu) ir diezgan godīgi un patīkami ļaudis. Viņi mūs pavadīja līdz pat servisam, rūpējoties par drošību. Nākamajiem Eiropas apceļotājiem to vajadzētu ņemt vērā - Polijas ceļi NAV viesmīlīgi, - atcerēties iesaka Kaspars.
- Pārņēma sirreāla izjūta, kad mūsu busiņu kopā ar visiem tā iemītniekiem uzcēla uz evakuatora. Labu ceļa gabalu nobraucām policijas eskorta pavadībā. Servisā busiņu reanimēja, un pēc vairāku stundu brauciena plašā Polija palika aiz muguras. Mēs jau bijām Čehijā, - atminas Uldis.

Slavenā Vīnes kafija
- Visa diena pagāja ceļā, bet naktī apstājāmies kādā Čehijas motelī, kur lūdzām naktsmītni astoņām personām. Vajadzēja redzēt moteļa īpašnieka seju, kad mēs, uzzinājuši, ka astoņvietīgu numuriņu nav, mierīgi paziņojām, ka der arī divvietīgs, - atceras Kaspars.
Tālāk ceļš veda uz Austriju. Vīnē visa ceļotāju komanda devās apskatīt skaisto pilsētu.
- Tur, protams, tika nobaudīta slavenā Vīnes kafija. Šis īpašais dzēriens tiek pasniegts mazā mazā tasītē un kopā ar to liela glāze ūdens. Kafija ir tik stipra, ka citādi to nemaz nevar iedzert! - stāsta Uldis.
Ceļotāji vairākas stundas klejoja pa Vīnes ieliņām un parkiem. Latvijas ceļotāji neizmantoja gida pakalpojumus, tāpēc bieži vien nemaz nevarēja saprast, kas paveras skatienam.

Pilsēta uz ūdens
Tālāk ceļš pa kalnainiem rajoniem vijās uz Itāliju. Par to, ka tiek šķērsota Itālijas robeža, liecināja tikai ceļa zīme, nekādas robežu kontroles.
- Venēcijā iebraucām naktī. Ar grūtībām atradām naktsmītni un nākamajā dienā devāmies apskatīt slaveno pilsētu uz ūdens. Izmantojām iespēju pavizināties ar gondolām. Mums gadījās lādzīgs gondoljers, kurš pēc lūguma arī uzdziedāja itāļu valodā. Kustība pa kanāliem ir organizēta līdzīgi kā pa ielām: ceļa zīmes, ūdens ielu nosaukumi utt. Braucot gondoljeri sasaucas, ziņojot par savu tālāko darbību.
Kā stāsta vietējie, pilsēta lēnām grimst, jo vecās koka detaļas, uz kurām balstās visa Venēcija, pūst un trūd. Vietām ir redzami mēģinājumi kaut ko glābt, savelkot konstrukcijas ar metāla stīpām vai betonējot tās. Diemžēl tas atgādina cīņu ar vējdzirnavām.
Ievērojamākā vieta Venēcijā ir Sv. Marka laukums, kurā ir ļoti daudz baložu, gandrīz kā Rīgā pirms 10 gadiem. Vietējie taisa biznesu, lētticīgiem tūristiem tirgojot "īpašo baložu barību", - iespaidos par Venēciju dalās Kaspars.
Tālāk jauniešu ceļš veda uz Turīnu, kur Daija, viena no ceļotājām, bija nolēmusi paciemoties pie sava drauga. Viņa tika atstāta Itālijā un mājupceļā no Francijas atkal pievienojās braucējiem.
- Nedaudz pēc pusnakts ieradāmies Turīnā, kur mūs uz vienu nakti laipni uzņēma Daijas draugs Marko. Beidzot - kārtīgas dušas un veļas mazgāšana. Tur mūs jau gaidīja gatavas vakariņas - divas lielas bļodas ar itāļu salātiem. Pēc vakariņām sākām kārtoties uz naktsguļu, un gandrīz visi okupēja vietas uz balkoniem. Kaut arī gulējām puspliki, tik un tā bija diezgan karsts, provizoriski ap +25°°C (naktī!!!), - atminas Kaspars.

Spēļu elle Monako
- Tieši pusnaktī ieradāmies spēļu ellē Monako. Mūsu pirmais mēģinājums iekarot kādu kazino beidzās neveiksmīgi - tikām aizsūtīti nomainīt apģērbu, jo bijām šortos un T kreklos. Mārtiņš (šoferītis) bija kā traks uz spēlēšanu un mēģināja pavedināt arī pārējos. Tas viņam arī izdevās. Tika iegādāti žetoni par aptuveni 100 latiem. Pat neraugoties uz to, ka abi Kaspari savus žetonus galvu reibinošā ātrumā paspēlēja, Arta un Mārtiņš vinnēja pietiekami daudz, lai mēs visi no kazino iznāktu kā ieguvēji un tam par godu ieturētu labas vakariņas, - labprāt atceras Uldis.
Pastaiga pa naksnīgo Monako bija kolosāla. Viss ir ideāli sakopts. Nauda, liela nauda ir visapkārt: ekskluzīvas mašīnas, vakarkleitas, rotas, uzvalki.
- Autostāvvietā Mārtiņš mums norādīja uz kādu putekļiem un zirnekļu tīkliem klātu "Porsche" mašīnu. Tā notiekot, ja nespēj nomaksāt parādus, - komentē Kaspars.
Tika noorganizēta pelde Vidusjūrā. Nakti ceļotāji pavadīja kempingā netālu no Nicas (Francija). Slejot teltis, viena tika nejauši salauzta, tāpēc nakti nācās pavadīt zem klajas debess.
- Nākamajā dienā ekskursija pa Monpeljē - dzelteno pilsētu. Pilsētā pilnīgi viss - ielas, bruģis, ēkas, tilti - ir gaiši dzeltenīgā, bēšā tonī. Savdabīgi, bet ne slikti. Tā līdzinās nākotnes pilsētai, - spriež Kaspars.

Nakts zem klajas debess
Valensijā atkal sākās viesnīcas medības - visur "completo" jeb latviešu valodā - aizņemts. Tā kā neizdevās atrast ne viesnīcu, ne kempingu, nakts tika pavadīta guļammaisos Vidusjūras krastā. Un nebija ne vainas. Kā vēlāk izrādījās, Spānijā tieši tās nedēļas nogalē notikusi fiesta - vietas viesnīcās uz šo laiku tiek rezervētas jau pusgadu iepriekš.
Beidzot ceļotāji bija veiksmīgi sasnieguši mērķi - Spānijas pludmali.

Spānijas saule
Un tad pienāca diena, kas tika pavadīta, kā ceļojuma sākumā iecerēts - cepinoties Malagas pludmalē. Taču izrādījās, ka ne viss ir zelts, kas spīd: dzidri zilajā Vidusjūras ūdenī jāuzmanās no no jūras ežiem.
Tā kā braucēju ciemošanās neviļus bija iekritusi grandiozās fiestas laikā, katru vakaru notika korida. Iespaidīgais uzvedums ilga trīs stundas, un šajā laikā tika nogalināti seši vērši. Emocijas koridā ir sakāpinātas, un toreadori publikai sniedz kāroto šovu. Ja skatītāji ir sajūsmā par redzēto, viņi arēnā sviež cepures, zīda lakatus un ziedus. Ja godīgi, emocijas es guvu, bet ne tās pozitīvākās. Man ir grūti izprast sakāpināto vietējo sajūsmu izrādes laikā. Cīņa ir, bet uzvarētājs zināms jau iepriekš. Taču tāda nu viņiem ir kultūra, tradīcijas. Nez kāpēc Eiropas Savienība to pieļauj? - iespaidos dalās Kaspars.

Gibraltārs
Nākamajā dienā ceļotāji atkal pamodās pludmalē (kur gan citur!?), jo fiestas laikā sarunāt naktsmājas viņiem tā arī neizdevās. Par to viņi gan sevišķi neskuma. Jo kas var būt labāks par rītu, kad tevi pamodina jūras viļņu šalkoņa.
Nākamajā rītā busiņš ar tā iemītniekiem mēroja ceļu uz Apvienotās Karalistes nostūri Gibraltāru. Visa diena pagāja ekskursijās gan ar gidiem, gan bez viņiem. Savukārt nākamajā dienā pieci no ceļotājiem nolēma sasniegt Āfrikas krastus. Par šādu iespēju tika domāts jau Latvijā, kur ceļotāji sagādāja sev vienas dienas vīzu uz karstāko kontinentu. Tika mērots ceļš uz Spānijas pilsētu Algeriku, no kurienes ar prāmi tika mērots ceļš pāri Gibraltāram līdz Marokai. Vienai no Eiropā palicējām pa to laiku, kamēr citi devās apskatīt neredzētas zemes, tika uzticēts netīrās veļas kalns, kas bija jānogādā veļas mazgātuvē.
- Jau iebraucot ostas teritorijā (vēl Spānijā), bija jūtamas pirmās Āfrikas vēsmas. Pretī izsteidzās arābiska paskata vīrelis un sāka interesēties, kādas ir mūsu vēlmes. Noskaidrojis tās, viņš mūs aicināja sekot. Izjūtot nelielas bažas un satraukumu, paklausījām uzaicinājumam. Pēc mirkļa mēs tikām ievesti lielā hallē aiz ostas kasēm, kur cieši viens pie otra atradās vietējie tūrisma biroji. Tika paskaidrots, ka vislabākais, protams, ir mūsu "aģenta" kantoris, pārējie esot krāpnieki un naudas plēsēji. Vēlāk izrādījās, ka cenas visur ir gandrīz vienādas, vienkārši jau no agra rīta notiek klientu vervēšana, - atceras Kaspars.
Lai nu kā, piecotnei bija lemts veiksmīgi nokļūt Marokā.

Karstākais kontinents
- Pirmie mirkļi pēc izkāpšanas uz Āfrikas zemes bija diezgan nepatīkami. Ātri vien nošķirdami vietējos pasažierus no tūristiem, pie mums steidzās dažāda vecuma vietējie un piedāvāja gida pakalpojumus. Un interesanti: oficiālie gidi brīdināja par neoficiālo negodīgumu, savukārt neoficiālie - par pirmo dārgumu.
Maroka ir interesanta valsts, cik nu par to varējām pārliecināties dažās stundās. Vecais Tanžeras pilsētas dzīvojamais rajons ir kā no austrumu pasakām: mazas akmens kāpnītes stiepjas visos virzienos - gan vertikāli, gan arī horizontāli. Parasti tās aizved līdz kāda mitekļa durvīm. Celtnēs dominējošā ir smilšu krāsa.
Tika nobaudīta arī vietējā virtuve, kas izrādījās diezgan panesama arī eiropiešu vēderam. Bet var jau būt, ka mums tiešām paveicās, - sprieda Uldis.
- Paviesojāmies arī Tanžeras tirgū. Tirdzniecība tur notiek uz katra stūra, katrs liela savu preci, tā te valda šausmīgs troksnis. Nekur jūs neieraudzīsiet cenas, jo, pērkot bez kaulēšanās, jūs riskējat aizvainot pārdevēju. Reālā preces vērtība parasti ir aptuveni viena trešdaļa no sākotnēji nosauktās. Otrs iemesls, kāpēc netiek izliktas cenas, ir tas, ka norēķināties var praktiski jebkurā valūtā. Kā būtu, ja mēs mēģinātu norēķināties ar latiem, grūti pateikt, jo šāds eksperiments netika veikts. Tirgotāji runā visās lielākajās pasaules valodās: angļu, vācu, krievu - kā klientam ērtāk, - stāsta Kaspars.

Sākas mājupceļš
- Pēc Āfrikas apciemošanas devāmies uz Eiropas tālāko punktu Tarifu, kur aptuveni trīs stundas pavadījām sauļojoties un peldoties, bet nu jau okeāna ūdeņos. Viļņu augstums un spēks ir nesalīdzināmi lielāks nekā jūrā, bet ūdens nav tik sāļš, - atceras Kaspars.
Tika aizvadīta pēdējā nakts, guļot zem klajas debess. Šoreiz mūs iemidzināja okeāna viļņu šalkoņa.
Nākamajā rītā sākās mājup ceļš. Spānijā vēl tika apskatīta galvaspilsēta Madride, kur brīvais laiks tika pavadīts, iepērkot mājiniekiem suvenīrus un iepazīstot pilsētas skaistākās vietas.
Tālāk ceļš veda uz pundurvalsti Andoru.
- Interesanti, ka, iebraucot Andorā, nav nekādas robežu kontroles, bet tā ir pastiprināta, izbraucot no valsts. Un tam ir pavisam vienkāršs izskaidrojums - Andora ir beznodokļu valsts, tāpēc ir izdevīgi pirkt un izvest, piemēram, tabakas izstrādājumus, alkoholu, - skaidro Kaspars.
Vēlā vakarā ceļotāji iebrauca Francijas pilsētā Lionā, kur atkal satika ceļa biedreni Daiju. Sekoja Parīze, kur jaunie cilvēki izmantoja izdevību redzēt pasaules slavu iemantojušās vietas un kultūras pieminekļus. Viņi devās arī uz Perlašēzas kapsētu, kur apbedītas daudzas slavenības. Kopīgi tika apmeklēta Eiropas Disnejlenda.

Coffee shop
- Iebraucām Holandē. Tāda izjūta, ka Beļģijas vispār nav bijis, jo tai burtiski izlidojām cauri, apstādamies tikai dabisko vajadzību spiesti, - atminas Uldis.
- Vakarpusē bijām Amsterdamā. Iekārtojāmies viesnīcā Jau dodoties uz numuriņiem mūs pārtvēra kāds aizdomīga izskata jaunietis un piedāvāja koku un zāli - atsacījāmies.) un devāmies apskatīt pilsētu. Jāpiebilst, ka viesnīca atradās Sarkano lukturu kvartālā. Jau pēc pāris soļiem mūs apstāja bariņš tirgotāju, kuri kā viens centās iestāstīt, ka viņam ir tas, ko mēs vēlamies. Piedāvāts tika viss: marihuāna, hašišs, kokaīns, sēnes, tabletes…
Devāmies aplūkot "sarkanos" kvartālus. Skaistu meiteņu gan tur tikpat kā nebija, uz kopējā fona (pamanījām trīs vai četrus desmitus senākā rūpala dāmu) daudzmaz simpātiskas manā skatījumā bija tikai divas, turklāt radās aizdomas, ka viena no viņām varētu būt slāvu izcelsmes, - atceras Kaspars.
Tika izmantota iespēja aplūkot arī kāda seksa muzeja ekspozīciju.
- Ekspozīcija bija interesanta, bet, man par pārsteigumu, ne piedauzīga. Tur bija redzamas atklātas seksa ainas ar visa veida perversijām, bet viss pasniegts neuzkrītoši. Cilvēks, ieejot muzejā, rēķinās ar to, kas viņu gaida, un netīkamās ekspozīcijas viņš var apiet, - komentēja Kaspars.
Ceļotāji iestaigāja arī Amsterdamai raksturīgajās kafejnīcās "Coffee shop", kurās ikvienam pilnīgi legāli ir iespēja pasūtīt smalkmaizītes, kēksus, pat sendvičus ar vieglu narkotiku piedevu.
- Gluži kā Tarantino "Lubenē" - piena kokteilis maksā 10 dolāru. Viss tiek pasniegts ļoti prātīgās, mazās devās, un katrā šādā kafejnīcā ir pirmās palīdzības aptieciņa ar adrenalīna ampulām, - stāsta Kaspars.

Latvijas alus
Tālākais ceļš veda uz Vāciju, kur dēkaiņi bija iecerējuši apskatīt EXPO 2000 Hanoverē un pēc tam arī Berlīni.
- Vairāk nekā septiņas stundas staigājām pa izstādes paviljoniem, bet nepaspējām apskatīt pat pusi. Interesanti, ka biļete, izejot no izstādes teritorijas, vairs nav derīga, taču vienā dienā visu aplūkot nav iespējams, - tā Uldis.
- Protams, apskatījām Baltijas valstu paviljonus. Nebija slikti, it sevišķi Latvijai. Viens no priecīgākajiem brīžiem šajā dienā - tas bija alus no Latvijas! Ar kādu baudu tas tika izdzerts! Jutāmies, it kā mājas jau būtu pavisam tuvu, - smaidot nosaka Kaspars.
Ceļotāju busiņš vēl piestāja arī Berlīnē, bet pēc tam sākās non-stop brauciens uz mājām.
No Berlīnes līdz Latvijas vidienei ir tieši diennakts, ko braukt, - secina Kaspars.
Tās bija brauciena formālās beigas, taču atskaņas par notikušo un brauciena atceres pasākumi turpinājās vēl vairākus mēnešus. Un ir jau arī ko atcerēties.