- Es
jau sen domāju par iespēju aizbraukt uz Vāciju un palikt tur ilgāku laiku. Nu,
vismaz gadu, lai nostiprinātu savas zināšanas vācu valodā. Pateicoties draudzenei,
kura jau bija dzīvojusi un studējusi Vācijā, arī es tur nokļuvu. Pirmā iecere
bija studēt Hamburgas universitātē, taču toreiz - pirms trim gadiem - man pietrūka
viena studiju gada. Man piedāvāja divas iespējas - vai nu doties atpakaļ uz
Latviju un nomācīties vēl vienu gadu, vai arī mācīties Gētes institūtā, lai
iegūtu "lielo valodas diplomu". Es izvēlējos otro variantu un sāku
studēt Gētes institūtā, kur bija iespējams apgūt ļoti daudz lietu, kas saistītas
ar vācu valodu - gan rakstību, gan mājas lasīšanu, gan sarunvalodu.- Ar ko atšķiras studijas
Vācijā un Latvijā?- Gētes institūtā es mācījos
apmēram septiņus mēnešus. Vienas dienas mācību ilgums bija četras astronomiskās
stundas, sestdienas un svētdienas bija brīvas. Grūti salīdzināt dotās iespējas
Latvijā un Vācijā. Protams, atšķīrās tā programma, kas tika piedāvāta man kā
viesstudentam. Vācu studentiem ir citi nosacījumi. Viņi paši izvēlas mācību
programmu un apmeklē tās lekcijas, kuras vēlas klausīties. Vācijā studijas nav
par maksu. Viss ir atkarīgs no vidusskolas diploma, tāpēc jau savlaicīgi jāsāk
domāt par turpmāko izglītību, jo par maksu iespējas mācīties nebūs. Tātad jācīnās
ir par katru punktiņu, lai spētu izturēt konkurenci- Kur tu Vācijā dzīvoji?- Kad mācījos Gētes institūtā,
dzīvoju Hamburgā , kādā grāfu ģimenē. Šie cilvēki mani uzturēja, bet man bija
jāpalīdz grāfienei dažādos mājas darbos, kā arī pieņemšanas vakaru rīkošanā
viņu mājās.Pērn, mācoties Rostokas universitātē, dzīvoju studentu kopmītnēs. Ievēroju, ka kopmītņu iemītnieki cits citu respektē, piemēram, ja bija paredzēts kādā istabiņā baļļuks, tad citi tika informēti ar zīmītēm. Vakara saiešanas notika bieži.
- Kāda bija vācu studentu
attieksme pirmajās dienās?- Kamēr vācu jaunieši
nav iepazinuši cilvēku tuvāk, viņi ir atturīgi, varētu teikt, pat ļoti vēsi.
Kad mācījos Rostokā, manā grupā jau zināja, ka esmu ārzemniece, nāca klāt un
vaicāja, no kurienes esmu, vai Latvija nav Krievijas teritorija.Tad, kad vācu jaunieši
iepazīst cilvēku, viņi kļūst par fantastiskiem draugiem, bet visdraudzīgākās
attiecības bija ar ārzemju studentiem - itāļiem, skandināviem, angļiem. Rostokas
universitātē bija speciāla studentu grupa, kas ārzemju studentiem izrādīja pilsētu,
rīkoja iepazīšanās ballītes. Vispār vācu jaunieši bija ļoti izbrīnīti, ka mēs
labi protam vācu valodu, jo, kā paši atzīst - vācu valoda ir grūta, un, ja jau
tu proti valodu, tad pret tevi izturas ar lielāku cieņu- Ar ko atšķiras jaunie
vācieši no latviešu jauniešiem?- Vācu jaunieši ir lielāki
materiālisti. Reiz kopā ar kādu puisi aizgāju uz karuseļiem, bet tā nu sanāca,
ka par šīm izklaidēm vajadzēja maksāt man. Jaunieši Vācijā ir brīvāki, atraisītāki,
daudz aktīvāki, spēj dedzīgāk aizstāvēt savu viedokli. Visumā viņi ir ļoti jautri
un patīkami cilvēki. Lielākā daļa studentu nestrādā. Domāju, ka tieši tāpēc,
ka viņiem nav jālauza galva par to, kur ņemt mācību naudu. - Vai tavi nākotnes
plāni ir saistīti ar Vāciju?- Noteikti. Bet pašlaik
vēlos pabeigt LU. Tā kā esmu gadu mācījusies Gētes institūtā un vienu semestri
Rostokas Universitātē, tad varbūt pamēģināšu studēt Hamburgas universitātē,
bet varbūt Rostokas universitātē izvēlēšos kaut ko apgūt no jurisprudences vai
socioloģijas.Vācijā pavadītais laiks
bija arī pārbaudījums man pašai, jo līdzās nebija ne ģimenes, ne radinieku,
ne draugu, kuriem es varētu izkratīt sirdi vai vismaz parunāties latviski. Tur
es biju pilnīgi patstāvīga un sapratu - viss, ko daru un darīšu, būs atkarīgs
tikai no manis pašas. Cik lielā mērā būšu ieinteresēta un aktīva, tik arī apkārtējie
būs ieinteresēti par mani. Man nav problēmu kontaktēties ar cilvēkiem, un, tā
kā jau pietiekami labi zināju vācu valodu, tad vācu jaunieši mani draudzīgi
uzņēma savā pulkā.Vācijā esmu bijusi katru
gadu kopš 1994. gadu, un vienmēr, kad atrodos tur, es vēlreiz pārliecinos -
noteikti ir jāmācās, jāprot svešvalodas. Mums jāgrib un jācenšas kaut ko redzēt.
Un katram vismaz reizi mūžā vajadzētu pabūt Vācijā, tas ir to vērts.