CEĻOJUMI 
Pastāsts par laimes spēli un Parīzi
Šis nav ceļojuma apraksts, bet meiteņu piedzīvojums iz pavisam agrās jaunības!

Annemarī Coja
02.05. 2001

Pirms diviem gadiem viena no trim sirdsdraudzenēm aizsūtīja pieteikuma anketu nu jau aizmirstajai TV spēlei "Labākie draugi". Tolaik viņas visas trīs mācījās vidusskolas 12. klasē. Tā kā anketa tika aizsūtīta pārējām nezinot, par šo lietu drīz tika aizmirsts. Vai tad nu jaunam cilvēkam trūkst svarīgu lietu, par kurām domāt diendienā?! Taču tas brīdis pienāca. Un telefonā atskanēja satraukta balss: "Meitenes, mums jāpiedalās spēlē!" Un tas vēl bija tikai sākums.

Pirms spēles
Atzīstos, ka par šo notikumu vispirms jau rakstu tādēļ, ka viena no šīm trim draudzenēm esmu es pati. Atceroties to spēli, atmiņā nāk daudz skaista, interesanta. Tas bija kā tāds pēdējais bērnības piedzīvojums, pirms katrai no mums sākās sava atšķirīgā dzīve.
12. klasē mēs visas - es, Liene un Solvita bijām "labās meitenes", kas dziedāja skolas korī, bet mūsu intereses pamazām kļuva atšķirīgas. Liene, skaistā "Ritma" dejotāja, sapņoja iestāties Kultūras akadēmijā jaunizveidotajā dejotāju studijā, bet es un Solvita apzinīgi gājām uz žurnālistu sagatavošanās kursiem un rakstījām skolas avīzei.
Uzaicinājums uz spēli nāca pusgadu pēc pieteikuma anketas nosūtīšanas. Mēs bijām pabeigušas vidusskolu. Liene turpināja vismaz sešas reizes nedēļā iet uz "Ritma" mēģinājumiem un jau studēja Kultūras akadēmijā, es studēju komunikācijas lietas Latvijas Universitātē, bet Solvita bija ķērusies pie pedagoģijas un psiholoģijas studijām.
Satikāmies un ķiķinādamas sēdējām kādā kafejnīcā, it kā nenopietnajā gaisotnē tomēr ļoti rūpīgi apsverot, ko stāstīsim spēlē. Mūsu apņemšanās uzvarēt bija simtprocentīga. Mūsu sapnis jau sen bija visām trim kaut kur aizbraukt, bet dažādu apstākļu dēļ, sanāca tikai nepilnā kompānijā doties no skolas dažādos ārzemju braucienos.

Tas brīdis ir klāt, komanda "Ašules-brašules" cīnās pret puišiem
Beidzot pienāca spēles diena. Neliels satraukums, grimēšana (hm, bijām cerējušas uz labāku rezultātu, tāpēc, izgājušas no grimētavas, koriģējām savu make-up pēc pašu ieskatiem), tad sekoja spēles ieraksts. Puiši no pretinieku komandas bija "kā cēlušies tā vēlušies". Atšķirībā no mums, viņi iepriekš nebija gatavojušies, jauca atbildes. Konkurenti pa īstam iekarsa tikai pēdējā spēles posmā. Mūsu vēl skolas laiku apzinība un laicīgā gatavošanās atmaksājās. Mēs uzvarējām! Un balvā ieguvām sen kāroto ceļojumu! Aiz prieka un sajūsmas spiedzām kā neprātīgas. Un tikai vēlāk, kad veselais saprāts atgriezās, konstatējām, ka tūrisma aģentūra mums apmaksā braucienu uz Prāgu, bet katra no mums jau vairākkārt bija viesojusies šajā pilsētiņā - tūristi tai tik bieži brauc cauri… Apsverot visus par un pret, nolēmām - žiķ, tak žiķ! - piemaksāsim ceļojuma izmaksu starpību, kas salīdzinoši bija neliela, un dosimies uz mūsu sapņu pilsētu - modes meku Parīzi!

Parīze - mūžīgie svētki!?
Spēle notika pavēlā rudenī, bet ilgi gaidīt negribējām ne par ko. Tuvākie ceļojumi bija paredzēti uz Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Tā kā mums visām Rīgā palika puiši, ar kuriem, gribējām "rokrokā ieiet arī nākamajā gadā", nācās uz laiku ziedot ģimenes mājīgo pavardu pret Ziemassvētkiem Parīzē.
Mēs, kā jau sentimentāli pelīteszaķīšimīļumiņi, ilgi nevarējām atvadīties no savējiem, ar pirkstiem vilkām sirdis uz aizsvīdušā autobusa loga, sūtījām gaisa bučas mājās palicējiem. Taču tas nevarēja vilkties mūžību. Beidzot autobuss devās ceļā.
Līdz Ziemassvētkiem vēl bija palikusi nedēļa. Laiks nebija auksts, bet mikli draņķīgs gan. Un ne tikai Rīgā, bet arī mūsu ceļojuma pieturpunktos - Berlīnē, Amsterdamā, arī pašā Parīzē. Neskaitāmas reizes autobuss pieturēja benzīntankos. Pirms lekt laukā un skriet mazgāties, bijām par slinku, lai no autobusa galā sakrautās mēteļu kaudzes izraktu savējos. Paķērām vien savus dvielīšus, zobu pastas un ziepes. Treniņbiksēs un plastmasas čībiņās cilpojām pa vietām slideno un apsalušo asfaltu, neklausoties mūsu gādīgās gides aizrādījumiem, ka varam saaukstēties. Tiesa, par to arī vēlāk mums nācās dzert aspirīnu un gaidīt, kad autobusā uzvārīsies ūdens, lai ik pa brīdim varētu tikt pie karstas tējas. Mums gadījās ļoti jauki un izpalīdzīgi grupas biedri, kas piedāvāja zāles un ķīniešu balzamu, ar kuru ieziežot sāpošos deniņus un tekošo degunu, ne tikai kļuva vieglāk elpot, bet arī viss autobuss sāka spēcīgi smaržot pēc eikalipta, mentola un citiem labumiem. Taču ne jau mēs vienīgās bijām tādas. Mūsu autobusā ceļoja vēl viena trijotne - puiši, bet viņiem ar mūsu spēli nebija nekāda sakara. Viens no draugiem aizceļošanas dienā acīm redzot bija pārlieku kaislīgi svinējis, jo līdz pat Berlīnei viņu mocīja "autobusa šūpu slimība".
No mūsu kompānijas mani saaukstēšanās slimība ķēra visspēcīgāk. Tagad godīgi varu atzīties, ka pirmajā atbraukšanas dienā pat negribējās celties no gultas, taču doma, ka noteikti pēc tam to nožēlošu, lika doties līdzi ekskursijās. Bet, ak, tu skāde, pirmais apskates objekts bija Smaržu muzejs, kur varēja iepazīties ne tikai ar parfīma pagatavošanas tehniku, bet arī izostīt visdažādākās smaržas "pa taisno" no fabrikas. Tur uz vietas varēja nopirkt tādas smaržu kompozīcijas, kādu veikalos nemaz nav. Vilinoši! Par laimi, manas draudzenes ļoti labi pazīst manu gaumi, tādēļ parfīma izvēlē paļāvos uz Lieni un Solvitu, jo pati, lai arī kā mēģināju, saost nespēju ne nieka.
Laiks joprojām bija slikts, bieži līņāja. Jāatzīst, ka tas īsais laiks - aptuveni nedēļa - ko mēs pavadījām Parīzē, ir pārāk īss, lai iepazītu šo pilsētu. Mūs mierināja, ka ziemas Parīzē parasti ir siltas, pārsvarā bez sniega, dienas bieži ir apmākušās.
Ziemassvētku rītā Liene paziņoja, ka viņa mums sagatavojusi pārsteigumu. Man un Solvitai tika pasniegti dāvanu sainīši. Mūsu Ziemassvētki bija sākušies jau no paša rītas. Neko darīt - vilkām arī mēs ar Solvitu laukā savas dāvaniņas draudzenēm. Un tad atklājās kāds patiesi jauks un romantisks pārsteigums. Katra no mums saņēma divas dāvaniņas, jo… Lienes puisis iedeva man dāvanu, kas man esot jānodod Lienei Ziemassvētkos, ar norunu, ka ātrāk par to neminēšu ne vārda, mans čalis un Solvitas draugs slepeni mūsu dāvanas nodeva Lienes glabāšanā. Tā nu pavisam negaidīti mums bija mīļi sveicieni un dāvaniņas arī no saviem puišiem pašos Ziemassvētkos. Šo brīdi es atceros kā vienu no jaukākajiem. Jo neviena no mums nenojauta par šiem jaukajiem mazajiem pārsteigumiem, kas katrai no mums tika gatavots.
Ziemassvētku vakaru nolēmām pavadīt kopā ar savu grupu un gidu kādā restorānā. Beidzot bija iespēja kārtīgāk iepazīties vienam ar otru. Visi ieinteresējās, kā mēs esam tikušas pie ceļojuma. Dzērām franču vīnu, bet kāds akordeonists Salatēva tērpā radīja īsto noskaņu gan ar atpazīstamām franču melodijām, gan ar visā pasaulē labi zināmām Ziemassvētku dziesmām. Franči paši gan ir kūtri uz dziedāšanu, tādēļ mūsu grupiņa izpelnījās gan aplausus gan smaidus par to, ka uzdziedājām. Vakariņas franču gaumē gan bija nedaudz dīvainas. Pēc daudzsološajiem lapu salātiem sekoja siltais ēdiens no vistu akniņām un vēl šo to nesaprotamu un ne visai garšīgu, bet desertā tika pasniegts kaut kas ļoti sīrupains.
Protams, bija Eifelis, Parīzes Dievmātes katedrāle, Monmartra un visas pārējās tipiskās tūristu apmeklējuma vietas, bet par to nestāstīšu, jo tas jau nav galvenais. Svarīgi ir tas, kā gāja mums un kā jutāmies mēs šajā ceļojumā.
Beidzot Parīzē - pie mākslīgām eglītēm un mākslīgā sniega.
Ar tiem trim puišiem no mūsu grupiņas varēja izvērsties romantiski piedzīvojumi citā laikā, bet tas mums nebija prātā, jo uzticīgi domājām par savējiem, kas mūs gaida Rīgā. Gandrīz visu ceļojuma laiku pārtikām no līdzpaņemtajiem produktiem, žāvētas desas, maizes, sieriem vakuumiepakojumos un sausajām zupām. Un tas viss tikai tādēļ, ka no padomju laikiem iesakņojusies pārliecība - galvenais ir no ārzemēm atvest saviem mīļajiem dāvaniņas. Kad tu sāc skaitīt, sanāk tik daudz to radiņu… Godīgi sakot, mēs Parīzi maz izbaudījām, bet pašas bijām vainīgas, ka tā sanāca. Brīžos starp ekskursijām drudžainā tempā jozām apkārt, meklēdamas piemērotas dāvaniņas - citiem, ne sev.
Atzīžos, ka Parīzē mēs pirmo reizi aiz ziņkārības iegājām veikaliņos, kādos Rīgā noteikti kautrētos iet. Taisnību sakot, nekas tik ļoti pārsteidzošs ieejot nav manāms - dažāda apakšveļa, pieguļoši kostīmiņi, boa un vēl šis tas, būtībā tas pats, kas sastopams daudzos visparastākajos veikalos. Tās visas "neparastības", slēpjas dziļākās telpās. Tas arī Parīzi atšķir no Amsterdamas, kur neķītri suvenīri un kartiņas ir katrā kioskā sastopamas līdzās van Goga gleznu reprodukcijām un izslavētajām tulpēm.

Atkal mājup!
Pēdējais vakars Parīzē! Gide apsola katram ceļotājam ap astoņiem rītā piezvanīt, lai pamodinātu, jo deviņos parasti mums pasniedz brokastis. Desmitos paredzēts doties atceļā. Bet kā tad bez kārtīgām atvadām! Iedodam "kurvīti" čaļiem no mūsu grupiņas, kas aicina kaut kur aiziet un nosvinēt mājupdošanos. Esam nolēmušas šo vakaru pavadīt tikai trijatā. Izvelkam no Rīgas vesto karstvīnu, kas speciāli glabāts šim brīdim, un sildām to ar vārāmo spirāli katra savā krūzītē. Vienīgā vieta viesnīcas numuriņā, kur atrodam rozeti, ir apvienotā tualetes un vannas istaba, tālab krūzītes nākas sarindot uz poda vāka. Par vēlu atklājam, ka karstvīns uzvārījies ļoti ātri. Puse no labuma ir izvārījusies, atstājot neizprotamus traipus. Tā kā jūtamies ļoti pārgurušas, nolemjam, ka somas sakārtosim un vannas istabu sakopsim no rīta.
Nesaprotu, kā tas gadījās, bet es un Liene pamodāmies vienlaicīgi. Pulkstenis rādīja… 9.40. Solvita vēl gulēja. Visi jau pulcējās pie autobusa, krāva somas, kamēr mēs, drudžaini pidžamās skraidot pa istabu, visu haotiski metām somās. Par brīnumu, nekas netika aizmirsts, tikai dažas mantas bija saliktas ne savās somās. Tā gan bija maza bēda, bet mūsu istabiņu kopējai gan laikam palika slikts iespaids par latviešu tūristiem, jo tur nu gan viss palika kā kara laukā. Un vēl tas izlijušais karstvīns vannas istabā…
Palikām bez brokastīm. Par laimi somās vēl atradām kaut kādas sausās zupas, kuras pēc tam nozvērējos vairs nemūžam neēst, jo mūsu nepareizā ēšana visu ceļojuma laiku mājup braucot lika sevi manīt. Bijām kārtīgi sabeigušas sev kuņģi ar žāvētām desām un citu pārtiku, kas nebojājas. Vēl nekad tik ļoti nebijām ilgojušās pēc mājām, jo visu laiku sapņojām, kā mūs sagaidīs ar siltām vakariņām!
Pa ceļam iebraucot Amsterdamā, puiši bija nopirkuši kaut kādas marihuānas konfektes, ar kurām tikām pacienātas. Nepārprotiet! Tās garšoja pretīgi. Solvita to konfekti uzreiz izspļāva, bet mums ar Lieni, tās sūkājot, tikai piemetās slikta dūša. Tas arī viss.

Ceļojumā gūtās atziņas
1. Parīze ar tās skaistajām āra kafejnīcām ir jābauda lēni un nesteidzīgi, nevis skrienot apkārt meklējot suvenīrus mājiniekiem.
2. Nav ieteicams uz Parīzi braukt ziemā, jo viss ir pelēks un bez sniega.
3. Nebrauciet uz Parīzi bez mīļotā. Tā ir pārāk romantiska pilsēta.
Daudz kas bija savādāk nekā sākotnēji tika domāts un cerēts, bet neviens jau iepriekš mūs arī nebrīdināja par šiem trim iepriekšminētajiem punktiem, kas izrādījās tik svarīgi.
Tagad atceramies, kā Sēnā katra iesviedām pa monētiņai, apsolot vēl kaut reizi šeit atgriezties, bet noteikti citādāk un noteikti vasarā. "Tas bija neprātīgs meitenīgs piedzīvojums", saka Liene, tagad jau precēta sieva, auklējot savu dažus mēnešus veco mazuli.