CEĻOJUMI 
Nedēļa Hamburgas "virpulī"

Egija HARTMANE
07.05.2001

28 stundas - apmēram tik ilgs laiks ir jāpavada autobusā, lai no Rīgas nokļūtu līdz Hamburgai. Uzreiz teikšu, ka nepatīkamākie bija robežpunkti - katrā no tiem nācās nīkt pāris stundas. Jau biju dzirdējusi leģendas par "piekasīgajiem" poļu robežsargiem, un arī man gadījās "uzķerties". Minūtes desmit pēc tam, kad bija savāktas pasažieru pases, robežsargs atgriezās pie mūsu autobusa un stingrā balsī uzsauca: "Egija, come!"' Ātri pielecu kājās un paklausīju kā zaldāts. Mani aizved uz mazu koka būdiņu. "Kas par lietu?" es vaicāju. "Tā neesi tu," teica robežsargs un ar pirkstu bakstīja manu bildi pasē. Man nācās skaidrot neattapīgajam vīriešu kārtas pārstāvim, ka sievietes savā dzīvē reizēm mēdz izmantot frizieru pakalpojumus, ka viņas liek lietā dekoratīvo kosmētiku. Bet šis man tik un tā netic. Nekas cits neatlika, kā balsī, kas varētu arī neciest iebildumus, pateikt: "Es varu arī pasmaidīt. Varbūt mani zobi jūs pārliecinās." Robežsargs ar acīm ieurbās manā sejā, tad nosmīnēja un novilka: "Jā, tā laikam tomēr esi tu."

Autobuss Hamburgā iebrauca ar 3 stundu nokavēšanos. Mana sagaidītāja jau bija paguvusi nosalt, tāpēc aizskrējusi uz tuvējo kafejnīcu iedzert karstu tēju. Godīgi sakot, sajūta nebija tā patīkamākā - svešā vieta, nevienas pazīstamas seja. "Mieru, tikai mieru!" pusbalsī sevi mierināju, "vēl nekas nav noticis, nekas nedeg, mierīgi pagaidīšu kādu stundiņu." Izprātoju, ka varbūt vajadzētu braukt ar taksi, bet uztraukumā nevarēju atrast lapiņu ar draudzenes adresi. Galu galā gaidīšana nebija ilga. Drīz vien izdzirdēju: "Egija, čau!"
Tā bija mana draudzene Līga. Līga jau otro gadu mācās Hamburgā, Gētes institūtā, dzīvo kādā grāfu ģimenē. Par mācībām Līgai nav jāmaksā, jo izglītība Vācijā ir bezmaksas (izņemot kursus un privātās augstskolas). Tā kā grāfu ģimene uztur manu draudzeni un dod arī kabatsnaudu, tad viņa arī padara kādu mājas darbu - izgludina veļu, pieskata 11 gadus veco grāfu dēlu, palīdz gatavot pieņemšanas (grāfiene ir mākslas zinātniece, tāpēc mājās bieži notiek mākslinieku, kritiķu un zinātnieku sanākšana).
Hamburgā uzturējos veselu nedēlu no 4. līdz 11. martam. Hamburgā tad bija brīvdienu laiks. (Vācijā brīvdienas nav vienotas, izņemot Ziemassvētkus un Lieldienas. Ir speciāli brīvdienu grafiki, kas dažādos valsts reģionos ir atšķirīgi). Mājas saimnieki bija aizbraukuši brīvdienās slēpot uz Šveici, tāpēc visa četrstāvīgā māja bija mūsu rīcībā.
Pirmajā dienā man tika izrādīti Elbas krasti. Upes krastos ir daudz jahtu piestātņu, uz jahtām bieži notiek dažādi izklaides pasākumi - balles, diskotēkas utt., Jāpiebilst gan, ka tas nebūt nav lētākais izklaides veids. Izklaidēties kārie ļautiņi ar jahtu tiek vizināti pa Elbu, parasti šādos izbraukumos uz jahtas skan dzīvā mūzika. Hamburga ir viena no tām pasaules pilsētām, kurās netrūkst tiltu un tiltiņu. Ja pārlūkot fotouzņēmumus, kuri uzņemti no putna lidojuma, tad rodas ilūzija, ir kā Hamburgu veidotu simti mazu savienotu saliņu. Hamburga ir ostas pilsēta, un daži kravas kuģi Elbas krastos ir patiesi iespaidīgi. Upes krastā vai ik uz soļa izvietotas plāksnītes, kas tūristiem sniedz informāciju par to vai citu kuģi, ēku, par pašu ostu un Hamburgu.
Pirmajā vakarā mēs gājām uz klubu "Pupasch" (kura nosaukums, brīvi tulkojot latviski, varētu nozīmēt "perdošais dibens"). Kāpēc tāds nosaukums? Vāciešiem agrāk esot bijis alus ar nosaukumu "Pup", no kura nākuši pirdieniņi. Tā arī šis klubs izvēlējies gana atraktīvu nosaukumu. "Pupasch" atrodas Elbas krastā. Ik pa brīdim gar tā logiem paslīd mazāki un lielāki kuģi. "Pupasch" savā brīvajā laikā iecienījušas arī jaunietes no Latvijas un Igaunijas, kas Hamburgā strādā par auklītēm. Man bija neviltots prieks svešumā satikties un iepazīties ar latviešu meitenēm.
Alkohola un cigarešu lietotājiem Vācijā nākas tērēt vairāk naudas nekā Latvijā. Cigarešu paciņa, piemēram, "Malboro" vai "Davidoff" maksā 6 markas (apmēram 2 lati). Arī alkohols ir vidēji divas trīs reizes dārgāks. Alus kauss maksā 5 markas, bet studentu pilsētā Rostokā cena ir samērojama ar tēriņiem Latvijā - tur pie kausa alus var tikt par 1,80 markām. Vietā piebilst, ka alus izvēle Vācijā ir ļoti plaša.
Vienu dienu veltījām, lai apmeklētu parku "Planten und Blomen" (Augi un Puķes). Šis parks sadalīts vairākos mazos un lielos sektoros - tur ir rožu dārzs, japāņu dārzs un vēl citi tematiski veidoti sektori. Parkā centrā atrodas strūklaka, kas vasaras naktīs tiek īpaši izgaismota, pie tās muzicē simfoniskais orķestris. Stāsta, ka sajūtas, to redzot, esot fantastiskas. Skaistuma apburto cilvēku sejās asaras mijas ar smiekliem.
Kādu dienu mums bija ieplānots apciemot vienu latviešu kundzīti - Viju Brigaderi, kura ir Annas Brigaderes radiniece. Vija Brigadere katru gadu apciemo savus radiniekus Latvijā. (V. Brigadere neļāva sev uzrunāt par kundzi, tāpēc turpmāk saukšu viņu vienkārši par Viju). Vija mūs sagaidīja ar īstu latviešu galdu - kartupeļiem, gaļu un sautētiem kāpostiem. Tā kā Vija jau ir pensijā, tad apjautājos, cik lielu pensiju saņem sirmgalvji Vācijā. Ja pārrēķinām latos, sanākot aptuveni 1000 mēnesī. Sākumā šķiet, ka tas ir ļoti daudz. Taču par divistabu dzīvokli Vijai mēnesī maksā 300 latu, pa telefonu - pāri par 200 latiem, jāmaksā arī par radio un TV abonēšanu, sabiedriskā transporta mēnešbiļete izmaksā aptuveni 60 latu. Pārējiem tēriņiem mēnesī atliek apmēram 400 latu, un tas nepavisam nav daudz. Vācijā ir ļoti dārgi ārstu un zobārstu apmeklējumi. Arī pārtika nav lēta, piemēram, maizes kukulītis maksā apmēram 1 latu. Ja kaut kas ir lēts, tad tie ir saldumi. Tomēr Vācijā pensionāri, atšķirībā no Latvijas pensionāriem, vismaz reizi nedēļā aiziet uz kino, teātri, operu vai baletu. Vasarā vecie ļaudis tradicionāli dodas kādā ceļojumā, kam gada laikā atlicināts no pensijas, laiku pa laikam pensionāri apmeklē interešu kursus un atrod vēl citas saistošas nodarbes.
Līga ar draugiem mani aizveda uz nēģeru klubu "Planet". Klubā apmēram 80% publikas bija melnādainie, bet mūzika bija nēģeriska par visiem 100%. Uzsvēršu, ka mūzika bija ļoti laba, tā raušus ierāva kustībā katru, kas ienāca šajā klubā. Tur iepazinos arī ar dažiem albāņiem. Viņiem kā islama piekritējiem uzreiz apjautājos par cūkgaļas ēšanu. Visi atzinās, ka vismaz reizi mūžā esot to pamēģinājuši, bet iznākums neesot bijis tas labākais, turklāt viņiem šī gaļa vienkārši neesot garšojusi. Biju dzirdējusi, ka albāņi iebrauc Vācijā un cenšas apprecēt vietējās meitenes, lai dabūtu pilsonību. Kā ātri vien noskaidrojās, arī viens no mūsu jaunajiem paziņām savulaik bija ieradies Vācijā ar šādu nolūku, taču viņa domas bija gājušās vēl tālāk, jo puisis jau pirms kāzām bija izplānojis arī šķiršanos. Viņš līdz ar laulībām bija ieguvis pilsonību un pēc tam arī veiksmīgi nokārtojis šķiršanās formalitātes. Runā, ka vācu meitenēm ļoti patīkot itāļi. Un varbūt tāpēc viņas droši tuvinās ar glītajiem un tumšmatainajiem albāņu vai turku puišiem, pat nemēģinot noskaidrot viņu tautību, kā arī tālākos nodomus. Vai vācu meitenes ir naivas? Neizteikšu tālejošus secinājumus, tikai citēšu kāda vācu puiša teikto manai draudzenei. Viņš atzina: "Nav nekā sliktāka pasaulē par laulības dzīvi ar vācu sievieti." Ieklausoties sarunā ar albāņiem, centos izprast viņu attieksmi pret sievietēm. Viņi atzina, ka liela daļa albāņu vīriešu sitot savas sievas. Albāņi arī atzina, ka, ja viņu mātes zinātu, ka dēli nedēļas nogalē staigā pa klubiņiem, lieto alkoholu un smēķē, viņas ar tiem vairs nekontaktētos. Mātes sirdī tāds dēls būtu miris vai vispār nedzimis.
Viens vakars pagāja, iepazīstot vecpilsētu. Tur manījām daudz ielu muzikantu, mākslinieku, dejotāju. Izbraukājām arī "Reeperbahn" - pasaulslaveno Hamburgas izklaižu rajonu. Šī iela ir pilna ar naktsklubiem, spēļu zālēm, kino, restorāniem, kafejnīcām. Pa ielu staigā visdažādāko stilu piekritēji - gan elegantas dāmas un kungi, gan panki.
Vācieši ātri vien ievēroja, ka latviešu meitenes vairāk rūpējās par savu ārieni nekā vietējās jaunietes. Vācijā reti ieraudzīsi klasiskā stilā tērpušos meiteni. Jaunieši priekšroku dod džinsiem, T- krekliem un dažnedažādiem džemperiem. Par apmeklējot operu, jauniešiem mugurā ir ikdienas drēbes. Var teikt, ka jaunieši īpaši nepiedomā, ko vilkt mugurā, ejot teātri vai citiem pasākumiem. Vācijā daudz sieviešu, kas tērpušās lietišķos kostīmos, kurpēs ar mazu papēdīti, pārmetušas somu pār plecu, bieži redzamas, braucot pa ielu ar skūteriem. Tas šeit netiek uzskatīts par kaut ko īpašu, jo viens no vāciešu dzīves principiem ir - ātrāk un ērtāk.
Vācieši, tāpat kā liela daļa Eiropas jauniešu, sasnieguši 18 gadu vecumu, cenšas dzīvot atsevišķi no ģimenes. Viens no ceļiem uz patstāvību ir sava dzīvoklīša iegādāšanās. Vācu jaunieši daudz ceļo. Daļa pēc mācībām dodas prom uz citām valstīm, lai tur papildinātu zināšanas un pilnveidotu sevi.
Jauniešu ballītes parasti notiek nedēļas beigās. Jauniešu iecienītākais pārvietošanās līdzeklis ir velosipēds, jo, zinot paši savu pārgalvību, viņi izvairās braukt ar mašīnām. Turklāt par satiksmes noteikumu pārkāpšanu ir jāmaksā liels sods. Ja pie kādas ēkas redzējām daudz velosipēdu, tad bija skaidrs - tur izklaidējas jaunieši. Jaunieši priekšroku dod pasēdēšanai krodziņos vai atpūtas vakara sarīkošanai mājās draugu pulkā. Parasti uz šādiem pasākumiem pašiem līdzi jāņem "groziņi". Tas tāpēc, lai nesagādātu vakara saimniekiem pārāk lielus tēriņus. Kā jau iepriekš minēju, pārtika Vācijā ir dārga.
Izbraukumos pie dabas vācu jaunieši cep desiņas un dzer alus. Pavasarī un vasarā šai nodarbei atrodas laiks ne tikai brīvdienās, bet arī darbdienu vakaros.
Ļoti populāras ir "Love-Parade" festivāli, kas Berlīnē notiek ik gadu jūlijā. Tad skan tehno mūzika, jaunieši ir ekstāzē, netrūkst tādu, kas apreibinās ar narkotikām, ārdās, kāpj luksoforos, daudziem sejas izkrāsotas visās varavīksnes krāsās, visapkārt ir ļoti spilgti tērpti cilvēki. Vārdu sakot, tas ir liels masu pasākums, kurā ierodas jaunieši no visas Vācijas. Mazākas "Love-Parade" šajā laikā notiek arī Hamburgā.
Lielākajās Vācijas pilsētās bieži notiek populāru grupu koncerti. Jaunieši priekšroku dod vietējām grupām. Ļoti raksturīgi, ka klubiņos skan arī šlāgeri. Un jaunieši dzied līdzi.
Tāpat kā Latvijā, arī Vācijā notiek pilsētu un ostu svētki. Šādi svētki tiek atzīmēti arī Hamburgā, Brēmenē, Rostokā. Tad tur ierodas kuģi no citām zemēm, tiek rīkotas lielas izstādes.

Padomi ceļotājiem:
Biļetes maksa: ceļa izdevumi turp un atpakaļ braucienam sanāk ap 100 latiem. Studentiem paredzētas atlaides (var izgrozīties ar 84 latiem, bet šajā summā neietilpst apdrošināšana.) Ja jums līdzi ir nevis viena, bet gan vairākas bagāžas vienības (somas vai čemodāni), par tām ir jāmaksā papildus.
Neaizmirstiet paņemt līdzi zāles: ceļojumā mēdz gadīties visādi - te iesāpas galva. Te - vēders, tāpēc noteikti sarūpējiet nepieciešamos medikamentus jau no mājām. Neaizmirstiet plāksterus - ceļojumos tulznas ir biežs "prieks".
Autobuss (Rīga - Hamburga) brauciena laikā apstājas ne retāk kā reizi četrās piecās stundās, lai pasažieri uz brīdi varētu ieelpot svaigu gaisu vai degvielas uzpildes stacijas veikaliņā nopirkt kādu maizīti vai našķi. Arī autobusā kā serviss paredzēta tirdzniecība ar dažām pārtikas precēm, taču to noteikti nevar nosaukt par pietiekamu izvēli. Laikus sagādājiet minerālūdeni - ceļojuma laikā slāpes ir īpaši mokošas. Ūdens ceļojuma laikā slāpes remdē labāk nekā tēja vai kafija, turklāt ar to ir krietni ērtāk. Ja autobusā ir televizors, var cerēt, ka tas palīdzēs īsināt brauciena garās stundas, taču ne no visām sēdvietām tas ir pietiekami labi saskatāms. Starptautisko ekskursiju autobusos ir arī tualete, taču, pirms lietojiet to, noteikti apjautājieties, vai nevar rasties kādas problēmas. Ja autobusa tualete nav īsti kārtībā, tad ceļojuma laikā to labāk nelietot, cenšoties izmantot tualetes degvielas uzpildes stacijās vai ceļmalas restorāniņos, ja tur ieturat maltīti. Pretējā gadījumā brauciens var pārvērsties par inkvizīciju ceļotāju deguniem.
Nauda tēriņam: ja ir skaidrs, ka, nonākot pilsētā, tur tiks pavadītas vairākas dienas un bieži tiks izmantots sabiedriskais transports, tad ir vērts iegādāties braukšanas karti atbilstošam termiņam. Vācijā sods par braukšanu bez biļetes ir krietni iespaidīgāks nekā Latvijā - ap 25 lati. Kontrolieri bieži strādā ikdienas tērpos, tāpēc lūgums uzrādīt biļeti var nākt kā zibens spēriens no skaidrām debesīm.
Valodas: Vācijā var gluži labi tikt galā, zinot tikai angļu valodu. Vācijā, kā jau valstī, kur ir pietiekami labi attīstīta tūrisma infrastruktūra, var dzirdēt ļoti daudz valodu. Iepazinos ar kādu japāni, ar kuru brīvi sarunājos krievu valodā.