CEĻOJUMI
Nedēļa Hamburgas "virpulī"
28 stundas - apmēram tik ilgs laiks ir jāpavada autobusā, lai no Rīgas nokļūtu līdz Hamburgai. Uzreiz teikšu, ka nepatīkamākie bija robežpunkti - katrā no tiem nācās nīkt pāris stundas. Jau biju dzirdējusi leģendas par "piekasīgajiem" poļu robežsargiem, un arī man gadījās "uzķerties". Minūtes desmit pēc tam, kad bija savāktas pasažieru pases, robežsargs atgriezās pie mūsu autobusa un stingrā balsī uzsauca: "Egija, come!"' Ātri pielecu kājās un paklausīju kā zaldāts. Mani aizved uz mazu koka būdiņu. "Kas par lietu?" es vaicāju. "Tā neesi tu," teica robežsargs un ar pirkstu bakstīja manu bildi pasē. Man nācās skaidrot neattapīgajam vīriešu kārtas pārstāvim, ka sievietes savā dzīvē reizēm mēdz izmantot frizieru pakalpojumus, ka viņas liek lietā dekoratīvo kosmētiku. Bet šis man tik un tā netic. Nekas cits neatlika, kā balsī, kas varētu arī neciest iebildumus, pateikt: "Es varu arī pasmaidīt. Varbūt mani zobi jūs pārliecinās." Robežsargs ar acīm ieurbās manā sejā, tad nosmīnēja un novilka: "Jā, tā laikam tomēr esi tu."
Autobuss
Hamburgā iebrauca ar 3 stundu nokavēšanos. Mana sagaidītāja jau bija paguvusi
nosalt, tāpēc aizskrējusi uz tuvējo kafejnīcu iedzert karstu tēju. Godīgi sakot,
sajūta nebija tā patīkamākā - svešā vieta, nevienas pazīstamas seja. "Mieru,
tikai mieru!" pusbalsī sevi mierināju, "vēl nekas nav noticis, nekas
nedeg, mierīgi pagaidīšu kādu stundiņu." Izprātoju, ka varbūt vajadzētu
braukt ar taksi, bet uztraukumā nevarēju atrast lapiņu ar draudzenes adresi.
Galu galā gaidīšana nebija ilga. Drīz vien izdzirdēju: "Egija, čau!"
Tā bija mana draudzene
Līga. Līga jau otro gadu mācās Hamburgā, Gētes institūtā, dzīvo kādā grāfu ģimenē.
Par mācībām Līgai nav jāmaksā, jo izglītība Vācijā ir bezmaksas (izņemot kursus
un privātās augstskolas). Tā kā grāfu ģimene uztur manu draudzeni un dod arī
kabatsnaudu, tad viņa arī padara kādu mājas darbu - izgludina veļu, pieskata
11 gadus veco grāfu dēlu, palīdz gatavot pieņemšanas (grāfiene ir mākslas zinātniece,
tāpēc mājās bieži notiek mākslinieku, kritiķu un zinātnieku sanākšana).
Hamburgā uzturējos veselu
nedēlu no 4. līdz 11. martam. Hamburgā tad bija brīvdienu laiks. (Vācijā brīvdienas
nav vienotas, izņemot Ziemassvētkus un Lieldienas. Ir speciāli brīvdienu grafiki,
kas dažādos valsts reģionos ir atšķirīgi). Mājas saimnieki bija aizbraukuši
brīvdienās slēpot uz Šveici, tāpēc visa četrstāvīgā māja bija mūsu rīcībā.
Pirmajā dienā man tika
izrādīti Elbas krasti. Upes krastos ir daudz jahtu piestātņu, uz jahtām bieži
notiek dažādi izklaides pasākumi - balles, diskotēkas utt., Jāpiebilst gan,
ka tas nebūt nav lētākais izklaides veids. Izklaidēties kārie ļautiņi ar jahtu
tiek vizināti pa Elbu, parasti šādos izbraukumos uz jahtas skan dzīvā mūzika.
Hamburga ir viena no tām pasaules pilsētām, kurās netrūkst tiltu un tiltiņu.
Ja pārlūkot fotouzņēmumus, kuri uzņemti no putna lidojuma, tad rodas ilūzija,
ir kā Hamburgu veidotu simti mazu savienotu saliņu. Hamburga ir ostas pilsēta,
un daži kravas kuģi Elbas krastos ir patiesi iespaidīgi. Upes krastā vai ik
uz soļa izvietotas plāksnītes, kas tūristiem sniedz informāciju par to vai citu
kuģi, ēku, par pašu ostu un Hamburgu.
Pirmajā vakarā mēs gājām
uz klubu "Pupasch" (kura nosaukums, brīvi tulkojot latviski, varētu
nozīmēt "perdošais dibens"). Kāpēc tāds nosaukums? Vāciešiem agrāk
esot bijis alus ar nosaukumu "Pup", no kura nākuši pirdieniņi. Tā
arī šis klubs izvēlējies gana atraktīvu nosaukumu. "Pupasch" atrodas
Elbas krastā. Ik pa brīdim gar tā logiem paslīd mazāki un lielāki kuģi. "Pupasch"
savā brīvajā laikā iecienījušas arī jaunietes no Latvijas un Igaunijas, kas
Hamburgā strādā par auklītēm. Man bija neviltots prieks svešumā satikties un
iepazīties ar latviešu meitenēm.
Alkohola un cigarešu
lietotājiem Vācijā nākas tērēt vairāk naudas nekā Latvijā. Cigarešu paciņa,
piemēram, "Malboro" vai "Davidoff" maksā 6 markas (apmēram
2 lati). Arī alkohols ir vidēji divas trīs reizes dārgāks. Alus kauss maksā
5 markas, bet studentu pilsētā Rostokā cena ir samērojama ar tēriņiem Latvijā
- tur pie kausa alus var tikt par 1,80 markām. Vietā piebilst, ka alus izvēle
Vācijā ir ļoti plaša.
Vienu dienu veltījām,
lai apmeklētu parku "Planten und Blomen" (Augi un Puķes). Šis parks
sadalīts vairākos mazos un lielos sektoros - tur ir rožu dārzs, japāņu dārzs
un vēl citi tematiski veidoti sektori. Parkā centrā atrodas strūklaka, kas vasaras
naktīs tiek īpaši izgaismota, pie tās muzicē simfoniskais orķestris. Stāsta,
ka sajūtas, to redzot, esot fantastiskas. Skaistuma apburto cilvēku sejās asaras
mijas ar smiekliem.
Kādu dienu mums bija
ieplānots apciemot vienu latviešu kundzīti - Viju Brigaderi, kura ir Annas Brigaderes
radiniece. Vija Brigadere katru gadu apciemo savus radiniekus Latvijā. (V. Brigadere
neļāva sev uzrunāt par kundzi, tāpēc turpmāk saukšu viņu vienkārši par Viju).
Vija mūs sagaidīja ar īstu latviešu galdu - kartupeļiem, gaļu un sautētiem kāpostiem.
Tā kā Vija jau ir pensijā, tad apjautājos, cik lielu pensiju saņem sirmgalvji
Vācijā. Ja pārrēķinām latos, sanākot aptuveni 1000 mēnesī. Sākumā šķiet, ka
tas ir ļoti daudz. Taču par divistabu dzīvokli Vijai mēnesī maksā 300 latu,
pa telefonu - pāri par 200 latiem, jāmaksā arī par radio un TV abonēšanu, sabiedriskā
transporta mēnešbiļete izmaksā aptuveni 60 latu. Pārējiem tēriņiem mēnesī atliek
apmēram 400 latu, un tas nepavisam nav daudz. Vācijā ir ļoti dārgi ārstu un
zobārstu apmeklējumi. Arī pārtika nav lēta, piemēram, maizes kukulītis maksā
apmēram 1 latu. Ja kaut kas ir lēts, tad tie ir saldumi. Tomēr Vācijā pensionāri,
atšķirībā no Latvijas pensionāriem, vismaz reizi nedēļā aiziet uz kino, teātri,
operu vai baletu. Vasarā vecie ļaudis tradicionāli dodas kādā ceļojumā, kam
gada laikā atlicināts no pensijas, laiku pa laikam pensionāri apmeklē interešu
kursus un atrod vēl citas saistošas nodarbes.
Līga ar draugiem mani
aizveda uz nēģeru klubu "Planet". Klubā apmēram 80% publikas bija
melnādainie, bet mūzika bija nēģeriska par visiem 100%. Uzsvēršu, ka mūzika
bija ļoti laba, tā raušus ierāva kustībā katru, kas ienāca šajā klubā. Tur iepazinos
arī ar dažiem albāņiem. Viņiem kā islama piekritējiem uzreiz apjautājos par
cūkgaļas ēšanu. Visi atzinās, ka vismaz reizi mūžā esot to pamēģinājuši, bet
iznākums neesot bijis tas labākais, turklāt viņiem šī gaļa vienkārši neesot
garšojusi. Biju dzirdējusi, ka albāņi iebrauc Vācijā un cenšas apprecēt vietējās
meitenes, lai dabūtu pilsonību. Kā ātri vien noskaidrojās, arī viens no mūsu
jaunajiem paziņām savulaik bija ieradies Vācijā ar šādu nolūku, taču viņa domas
bija gājušās vēl tālāk, jo puisis jau pirms kāzām bija izplānojis arī šķiršanos.
Viņš līdz ar laulībām bija ieguvis pilsonību un pēc tam arī veiksmīgi nokārtojis
šķiršanās formalitātes. Runā, ka vācu meitenēm ļoti patīkot itāļi. Un varbūt
tāpēc viņas droši tuvinās ar glītajiem un tumšmatainajiem albāņu vai turku puišiem,
pat nemēģinot noskaidrot viņu tautību, kā arī tālākos nodomus. Vai vācu meitenes
ir naivas? Neizteikšu tālejošus secinājumus, tikai citēšu kāda vācu puiša teikto
manai draudzenei. Viņš atzina: "Nav nekā sliktāka pasaulē par laulības
dzīvi ar vācu sievieti." Ieklausoties sarunā ar albāņiem, centos izprast
viņu attieksmi pret sievietēm. Viņi atzina, ka liela daļa albāņu vīriešu sitot
savas sievas. Albāņi arī atzina, ka, ja viņu mātes zinātu, ka dēli nedēļas nogalē
staigā pa klubiņiem, lieto alkoholu un smēķē, viņas ar tiem vairs nekontaktētos.
Mātes sirdī tāds dēls būtu miris vai vispār nedzimis.
Viens vakars pagāja,
iepazīstot vecpilsētu. Tur manījām daudz ielu muzikantu, mākslinieku, dejotāju.
Izbraukājām arī "Reeperbahn" - pasaulslaveno Hamburgas izklaižu rajonu.
Šī iela ir pilna ar naktsklubiem, spēļu zālēm, kino, restorāniem, kafejnīcām.
Pa ielu staigā visdažādāko stilu piekritēji - gan elegantas dāmas un kungi,
gan panki.
Vācieši ātri vien ievēroja,
ka latviešu meitenes vairāk rūpējās par savu ārieni nekā vietējās jaunietes.
Vācijā reti ieraudzīsi klasiskā stilā tērpušos meiteni. Jaunieši priekšroku
dod džinsiem, T- krekliem un dažnedažādiem džemperiem. Par apmeklējot operu,
jauniešiem mugurā ir ikdienas drēbes. Var teikt, ka jaunieši īpaši nepiedomā,
ko vilkt mugurā, ejot teātri vai citiem pasākumiem. Vācijā daudz sieviešu, kas
tērpušās lietišķos kostīmos, kurpēs ar mazu papēdīti, pārmetušas somu pār plecu,
bieži redzamas, braucot pa ielu ar skūteriem. Tas šeit netiek uzskatīts par
kaut ko īpašu, jo viens no vāciešu dzīves principiem ir - ātrāk un ērtāk.
Vācieši, tāpat kā liela
daļa Eiropas jauniešu, sasnieguši 18 gadu vecumu, cenšas dzīvot atsevišķi no
ģimenes. Viens no ceļiem uz patstāvību ir sava dzīvoklīša iegādāšanās. Vācu
jaunieši daudz ceļo. Daļa pēc mācībām dodas prom uz citām valstīm, lai tur papildinātu
zināšanas un pilnveidotu sevi.
Jauniešu ballītes parasti
notiek nedēļas beigās. Jauniešu iecienītākais pārvietošanās līdzeklis ir velosipēds,
jo, zinot paši savu pārgalvību, viņi izvairās braukt ar mašīnām. Turklāt par
satiksmes noteikumu pārkāpšanu ir jāmaksā liels sods. Ja pie kādas ēkas redzējām
daudz velosipēdu, tad bija skaidrs - tur izklaidējas jaunieši. Jaunieši priekšroku
dod pasēdēšanai krodziņos vai atpūtas vakara sarīkošanai mājās draugu pulkā.
Parasti uz šādiem pasākumiem pašiem līdzi jāņem "groziņi". Tas tāpēc,
lai nesagādātu vakara saimniekiem pārāk lielus tēriņus. Kā jau iepriekš minēju,
pārtika Vācijā ir dārga.
Izbraukumos pie dabas vācu jaunieši cep desiņas un dzer alus. Pavasarī un vasarā
šai nodarbei atrodas laiks ne tikai brīvdienās, bet arī darbdienu vakaros.
Ļoti populāras ir "Love-Parade"
festivāli, kas Berlīnē notiek ik gadu jūlijā. Tad skan tehno mūzika, jaunieši
ir ekstāzē, netrūkst tādu, kas apreibinās ar narkotikām, ārdās, kāpj luksoforos,
daudziem sejas izkrāsotas visās varavīksnes krāsās, visapkārt ir ļoti spilgti
tērpti cilvēki. Vārdu sakot, tas ir liels masu pasākums, kurā ierodas jaunieši
no visas Vācijas. Mazākas "Love-Parade" šajā laikā notiek arī Hamburgā.
Lielākajās Vācijas pilsētās
bieži notiek populāru grupu koncerti. Jaunieši priekšroku dod vietējām grupām.
Ļoti raksturīgi, ka klubiņos skan arī šlāgeri. Un jaunieši dzied līdzi.
Tāpat kā Latvijā, arī
Vācijā notiek pilsētu un ostu svētki. Šādi svētki tiek atzīmēti arī Hamburgā,
Brēmenē, Rostokā. Tad tur ierodas kuģi no citām zemēm, tiek rīkotas lielas izstādes.
Padomi ceļotājiem:
Biļetes maksa:
ceļa izdevumi turp un atpakaļ braucienam sanāk ap 100 latiem. Studentiem paredzētas
atlaides (var izgrozīties ar 84 latiem, bet šajā summā neietilpst apdrošināšana.)
Ja jums līdzi ir nevis viena, bet gan vairākas bagāžas vienības (somas vai čemodāni),
par tām ir jāmaksā papildus.
Neaizmirstiet paņemt
līdzi zāles: ceļojumā mēdz gadīties visādi - te iesāpas galva. Te - vēders,
tāpēc noteikti sarūpējiet nepieciešamos medikamentus jau no mājām. Neaizmirstiet
plāksterus - ceļojumos tulznas ir biežs "prieks".
Autobuss (Rīga - Hamburga)
brauciena laikā apstājas ne retāk kā reizi četrās piecās stundās, lai pasažieri
uz brīdi varētu ieelpot svaigu gaisu vai degvielas uzpildes stacijas veikaliņā
nopirkt kādu maizīti vai našķi. Arī autobusā kā serviss paredzēta tirdzniecība
ar dažām pārtikas precēm, taču to noteikti nevar nosaukt par pietiekamu izvēli.
Laikus sagādājiet minerālūdeni - ceļojuma laikā slāpes ir īpaši mokošas. Ūdens
ceļojuma laikā slāpes remdē labāk nekā tēja vai kafija, turklāt ar to ir krietni
ērtāk. Ja autobusā ir televizors, var cerēt, ka tas palīdzēs īsināt brauciena
garās stundas, taču ne no visām sēdvietām tas ir pietiekami labi saskatāms.
Starptautisko ekskursiju autobusos ir arī tualete, taču, pirms lietojiet to,
noteikti apjautājieties, vai nevar rasties kādas problēmas. Ja autobusa tualete
nav īsti kārtībā, tad ceļojuma laikā to labāk nelietot, cenšoties izmantot tualetes
degvielas uzpildes stacijās vai ceļmalas restorāniņos, ja tur ieturat maltīti.
Pretējā gadījumā brauciens var pārvērsties par inkvizīciju ceļotāju deguniem.
Nauda tēriņam:
ja ir skaidrs, ka, nonākot pilsētā, tur tiks pavadītas vairākas dienas un bieži
tiks izmantots sabiedriskais transports, tad ir vērts iegādāties braukšanas
karti atbilstošam termiņam. Vācijā sods par braukšanu bez biļetes ir krietni
iespaidīgāks nekā Latvijā - ap 25 lati. Kontrolieri bieži strādā ikdienas tērpos,
tāpēc lūgums uzrādīt biļeti var nākt kā zibens spēriens no skaidrām debesīm.
Valodas: Vācijā
var gluži labi tikt galā, zinot tikai angļu valodu. Vācijā, kā jau valstī, kur
ir pietiekami labi attīstīta tūrisma infrastruktūra, var dzirdēt ļoti daudz
valodu. Iepazinos ar kādu japāni, ar kuru brīvi sarunājos krievu valodā.