IZDZĪVOŠANAS SKOLA 
Ieraugot Frančesku, mana sirds sāk pukstēt straujāk
Studenta pārdomas par atsevišķiem piedzīvojumiem sabiedriskajā transportā

Sintija DRAGONE
14.03.2001

Kad tad mūsu enerģiskās un nenogurstošās sirdis sāk pukstēt straujāk? Kad nāk lielais vinnests loterijā, kad tu saņem ielūgumu uz foršu pasākumu, kad pienāk negaidīta vēstule, kad tu saņem skūpstu no mīļotā cilvēka… Un arī tajā brīdī, kad sabiedriskajā transportā iekāpj kontrolieri, bet tu esi bezbiļetnieks vai cilvēks ar nesakārtotiem dokumentiem.
Sirds salecas, asinsvadi sāk pulsēt mežonīgā ritmā, tu jūties karsti kā pirtī un vari arī nosarkt kā galda biete vagā.
Ar kontroli ir tāpat kā ar bitēm - tu nekad nevari zināt, kur un kad tā iekāps. Ja tev ar dokumentiem viss ir OK, tad ir dziļi vienalga - nāks tā kontrole vai nenāks. Bet kontrolieri jau parasti nāk, ja kaut kas nav gluži kārtībā.
- Kontrolieri ir dikti viltīgi. Viņi ģērbušies pelēkās biksēs, virsjakās un tādās pat cepurēs. Šī krāsa labi pieskaņota ielas pelēkajam tonim, tā ģērbušos cilvēku grūti pamanīt, - atzīst Kristīne L., studente, kurai nesen sanāca maza "saķeršanās" ar nešpetniem kontrolieriem.
- Viņi parasti strādā pa divi. Pieturās kontrolieri cenšas izlikties nemanāmi, mēģina it kā saplūst ar cilvēku pelēko masu. Tad, kad trolejbusā (autobusā vai tramvajā) sakāpuši (vai sastūķējušies) visi pasažieri, tad žigli iekāpj arī kontrole - katrs darbonis pa savām durvīm. Un tad tik sākas izrāde! Kāds tiek kaunināts, kāds nolamāts, bieži notiek dažādi pārpratumi. Par pelēkajiem "strazdiem" nav sajūsmā pat konduktors. Un kā nu ne, ja konduktoram sods par bezbiļetnieka vizināšanos sabiedriskajā transportā ir pat lielāks nekā pašam "zaķim".
- Bija svētdiena. Ārā jauks laiks. Saule spīdēja, putni trallināja - pilsētā tāds patīkams miers. Iekāpu 6. tramvajā ar domu aizbraukt līdz centram un iziet nelielā svētdienas pastaigā gar kanālu, pa Vecrīgu. Man nebija pagarināta studenta apliecība. Domāju - kas tad šādā jaukā svētdienas dienā ies tik strikti kontrolēt! Ha! Kur bijis, kur ne - pieturā pie VEF stāvēja pārītis pelēko "strazdu". Kad attapos un centos žigli izkāpt no tramvaja, korpulentā "dāma" pelēkajā kostīmā man aizsprostoja ceļu!
- "Dokumentus, lūdzu," viņa šņāca. Nu biju slazdā! Teikšu godīgi, mūsu saruna nebija no tām patīkamākajām, jo manus argumentus viņa it nemaz nedomāja ņemt vērā. Sarunas laikā jutu, cik strauji manā organismā palielinās adrenalīna līmenis, jutu, cik strauji pukstēja mana mazā sirds, jutu, cik nelaimīga bija mana naivā studenta dvēsele. Samaksāju divus latus lielo soda naudu un dusmīga turpināju iesākto ceļu centra virzienā, - nepatīkamo atgadījumu iz dzīves atcerējās Kristīne L., piebilstot, ka šīs kontrolieres vārds "Frančeska" viņai mūžam paliks atmiņā.
-Tagad man ar dokumentiem viss ir kārtībā. Esmu sastapusies ar šo pelēko korpulento "strazdu" vēl pāris reizes, bet bez starpgadījumiem. Tomēr, viņu ieraugot, sirds tik un tā sāk pukstēt straujāk, - vaļsirdīgi atzina Kristīne L.
Katrs pilda savu darbu, kā nu to prot. Katram ir savi pienākumi, uzdevumi. Žēl, ka citreiz mēs tos pildām pārmēru uzcītīgi, pārāk pedantiski, pārāk neiecietīgi. It kā gribas teikt - visu var sarunāt, kā nekā tie paši cilvēki vien visi esam. Bet ar pelēkajiem "strazdiem" ir īpašs gadījums. Viņi sirdis ir cietas kā kokosriekstu čaulas, viņu grimases - tik bezkaislīgas kā Antarktīdas ledus. Un problēmsituācijā nekas cits neatliek kā vilkt maciņu ārā un šķirties no metāla gotiņas. Protams, ir jau pareizi prasīt, lai dokumenti būtu pilnīgā kārtībā, bet tam braucējam var gadīties arī kāda netīša kļūme.
- Kopš tās reizes, kad mani "pieķēra", es braucu ar sakārtotiem dokumentiem. Negribas sevi lieki satraukt. Bet tās naudiņas, kuru toreiz nācās atdot kontrolierei Frančeskai, man vēl aizvien ir žēl, - skumji secina Kristīne L.
Dīvaini, ka kontrolieri par saviem "upuriem" visbiežāk izvēlas tieši skolēnus un studentus. Varbūt tāpēc, ka viņi ir miermīlīgāki par tiem, kas sabiedriskajā transportā principa pēc vienmēr brauc bez biļetes, kuri ir piedzērušies vai izliekas par tādiem, lai it kā nesaprastu konduktora atgādinājumu, ka biļete jāpērk. Ir ļautiņi, kas iekāpj trolejbusā, tramvajāvai autobusā un mierīgi paziņo, ka viņiem nav naudas. Bet daudziem studentiem tās naudas nav ne tik. Reizēm pat bail iedomāties, ko students būtu gatavs sastrādāt, lai ietaupītu naudu. Bet to nenojauš pat Frančeska.