Kurš par ko maksā
Vai vīrietim, ejot kopā ar savu dāmu,
nepārtraukti jārēķinās ar dubultiem izdevumiem?
26.03.2001.
Mēs ejam blakus - vīrietis un sieviete. Ne viens, ne otrs nav labāks vai sliktāks, pārāks par otru. Vai jums ir atbilde uz jautājumu, kurš vērtīgāks? Vai uguns ir vērtīgāka par ūdeni? Tomēr dažas dzīves situācijas liecina, ka sievietei nav tādu tiesību kā vīrietim. Varbūt drīzāk tie ir nerakstīti likumi. Ja arī uzrodas kāds "kreisi" domājošs, viņu pavada pārmetumu pilni skatieni vai nevēlēšanās iejusties otra ādā... Vai vīrietim, ejot kopā ar savu dāmu, nepārtraukti jārēķinās ar dubultiem izdevumiem? Vienkārši runājot - vai vīrieša pienākums ir maksāt arī par sievieti. Dažādi cilvēki uz lietām raugās atšķirīgi, aplūkojot notikumus un parādības no sava skatu torņa.
Zane (21) izvairās no parādnieces sindroma
Nauda no gaisa nekrīt
nevienam - ne tam, kuram tās ir daudz, ne tam, kuram tās nav. Zani ļoti kaitina
Latvijas sieviešu bezkaunība, izmantojot vīriešus, par pamatu ņemot stereotipu,
ka vīrietim ir jāmaksā, ka vīrietis ir stiprs, ka viņam ir jāaizstāv sieviete.
Vai sieviete pati savus tēriņus nav spējīga samaksāt
- Kad kāds vēlas par mani
samaksāt, manī ieslēdzas tāds parādnieces sindroms - ja viņš par mani samaksā,
tad man tas kaut kā ir jāatdara, tādējādi jau esmu nonākusi atkarībā.
Katram ir savi līdzekļi, un katram ir jāmāk ar tiem rīkoties.
- Kādēļ vīrietis drīkst
teikt, ka tāda rīcība (neizmaksājot sievietei biļeti vai vakariņas) aizskar
viņa pašlepnumu? Varbūt tas aizskar arī manu pašcieņu, jo mana brīvība tiek
ierobežota visprimitīvākajā veidā. Tas cilvēks būtībā nav vainīgs, ka ir piedzimis
par vīrieti. Un nav ko gaidīt, kad kāds no viņiem atļausies atzīt, ka viņam
šobrīd nav naudas! Kādas man tiesības nostādīt viņu neērtā situācijā? Ja es
būtu vīrietis, tad man agri vai vēlu apniktu par otru maksāt. Esmu pārliecināta,
ka vienubrīd sāktu dusmoties par šādu sievietes rīcību.
Tādas pieklājības normas ir iekārtojusi daba, atzīst Ieva
(20)
- Ir vienkārši - ja divi
cilvēki kaut kur dodas, tad domājams, ka viņi ir vīrietis un sieviete - viss
atkarīgs no abiem un viņu savstarpējām attiecībām. Es domāju, ka sievietei nav
jāprasa, kurš maksās - protams, ka vīrietis! Tā vienkārši ir pieņemts, un tas
ir pieklājīgi. Ne jau nauda ir primārais. Tādā veidā izpaužas attieksme. Un
tas taču ir tik forši, ja vīrietis uzsauc meitenei, tādā veidā izrādīdams simpātijas
un cieņu. Un galu galā tam arī nav būtiskas nozīmes, kādā lomā esmu attiecībās
pret šo vīrieti - draudzene, mīļākā, paziņa, māsīca utt. Ja vīrietis ir "pareizi"
audzināts, viņš nepieļaus, ka par kopīgi paēstām vakariņām katrs maksā atsevišķi.
Tā nu dabā ir iekārtots, ka vīrietis ir stiprā puse, tas fundaments, un viņam
jābūt spējīgam parūpēties par sievieti. Pati reiz esmu izmaksājusi puisim, jo
biju zaudējusi derības. Varu apgalvot, ka viņš jutās kā niecība un teica: vairāk
tā nedarīsim.
Meitenes, nekļūsim par slogu! - savu pārliecību pauž Dace
- Vīrietim nav vienmēr
jāizmaksā sievietei tikai tāpēc, ka dzīvē tā nu ir sagadījies, ka viņa ir sieviete
un šobrīd atrodas blakus vīrietim. Katrs cilvēks pelna (ja pelna), pirmām kārtām,
sev, un pelna pats ar savu darbu un pūlēm. Tādēļ viņa pienākums nav maksāt cita
vietā. Protams, vīrietis var piedāvāt to darīt, bet sievietei ir jāciena viņa
darbs un izmaksāšana nav jāpieņem. Neizslēdzu izņēmuma gadījumus, ja sievietei
ir dzimšanas diena vai kādi citi svētki. Tad par izmaksāto alus kausu naudu
atdot būtu visai jocīgi. Tādēļ jau tie ir izņēmumi, lai ikdienā būtu citādāk.
Un, kad izņēmuma gadījumā vīrietis dāmai izmaksā, domāju, ka viņš izjūt lielāku
prieku nekā maksādams vienmēr. Vienmērmaksāšana pastāv tikai tad, ja ir vīrs
un sieva, līdz tam katrs ir atsevišķs indivīds ar saviem līdzekļiem. Manuprāt,
izgaismojas vēl viens aspekts - vai tas neliek sievietei justies tādai, kas
nav spējīga strādāt un pelnīt naudu tāpat kā vīrietis? Turklāt tas mazina risku,
ka kaut kādā jomā sieviete vīrietim var kļūt par slogu. Vīrietis nav spiests
visus izdevumus vienmēr reizināt ar divi.
Uz šo pretrunu pilno jautājumu tikpat daudzveidīgas izrādījās arī vīriešu
atbildes. Tāpēc nevaram viennozīmīgi apgalvot, ka viņiem dubulta maksāšana sagādā
prieku vai viņi izjūt to kā svešu nastu, ko negantā sieviete uzkrāvusi viņam
uz pleciem.
Andris (32) neieredz sīkumainību
- Nav jābūt materiālistam
un jāskaita, cik kurš nopelna un cik daudz naudas šovakar es iztērēšu, lai manai
sievietei būtu labi. Lietas būtību manas acis skata pavisam vienkāršu - ir tik
skaisti, ja šo naudas lietu nobīda kaut kur malā, pat ja ne gluži malā, tad
vismaz otrajā plānā noteikti. Mani kaitina cilvēku sīkumainība. Tas tikai parāda,
ka mūsu sabiedrība ir slima un, kā jau ierasts, mēģina saskatīt problēmu tur,
kur tās nav. Ja jau sievietes mēdz uztraukties, ka viņas nostāda vīrieti neērtā
situācijā, varat būt drošas, ka vīrietis, aicinādams sievieti izklaidēties,
ir pārliecināts, ka var to atļauties un viņa vakara mērķis bija notriekt naudu
un izdarīt to bez jebkādas nožēlas.
Izmaksāt vai neizmaksāt?
Īsts džentlmenis neuzdod sev šo jautājumu. Tradīcija lutināt sievietes ir sena.
Un viens no veidiem, kā to darīt, ir maksāt par viņas izklaidi pavadīto kopā
ar mani. Tā pat nav lutināšana, tas ir dzīvesveids. Pat studentu laikos, ejot
ar meiteni izklaidēties, maksāju par abiem. Jāpiebilst, ka toreiz varēju atļauties
tikai tēju un smalkmaizīti, bet lietas būtība no tā jau nemainījās.
Romāns (17) mācās vidusskolā
- Savai meitenei es vienmēr
izmaksāju. Skaidrs, ka nevaru atļauties aizvest viņu uz ķīniešu restorānu. Tāpēc
mēs uz turieni neejam. Un tas ir tik forši - tāda kaifa sajūta, kad nopērku
viņai tasi tējas. It kā ta stāds nieks vien ir, bet nav jau svarīgi, ko un kur
izpirkt. Lietas būtība apslēpta daudz dziļāk. Manuprāt, vīrietim nav jāšaubās
- maksāt vai nemaksāt. Ir jāmaksā. Tā ir pieņemts, tas ir pieklājīgi, skaisti
un solīdi. Lieli vīri operē ar lielām naudām un smalkām dāmām (ha, ha), bet
katram savs laiks. Un būtībā jau zaļam pusaudzim skaidrs, ka "lenkt"
sievieti, aicināt viņu vakariņās un ļaut (vai likt) viņai pašai maksāt ir visai
stulbi.
Viss atkarīgs no viņu attiecībām
Miroslavs (studē žurnālistiku)
uzskata, ka, ja reiz ir uzlūdzis sievieti vakariņās, uz kino, teātri vai jebkur
citur, ir skaidrāks par skaidru, ka viņš arī maksās. Jau pati pasākuma plānošanas
forma nosaka, ka vīrietis maksās, un tur nevar rasties nekādi pārpratumi. Viņaprāt,
svarīgi ir apzināties, kādas attiecības starp cilvēkiem valda.
- Ja esam tikai kolēģi,
draugi vai kursabiedri, man nav jāmaksā par meiteni tikai tāpēc, ka esmu vīrietis,
bet līdzko uzplaiksnī intīmas attiecības, tas situāciju maina.
Lai gan Miroslavs neuzskata,
ka savai meitenei vajadzētu izmaksāt skolas ēdnīcā vai pirkt katru mantu, ko
viņai iegribas, tomēr viņā mājo pārliecība, kas neļaus meitenei maksāt par pasākumiem,
uz kuriem pats uzlūdzis jauko būtni.
Pavisam normāli, ka
pie kopsaucēja nonākuši neesam. Dzejnieks Imants Ziedonis vienā no savām epifānijām
("Mācos to mākslu") reiz teicis viedus vārdus, kurus var attiecināt
gandrīz uz jebkuru dzīves situāciju vai kādu parādību: "Pasaulē ir daudz
taisnību, nojukt var, ja nav savējās."
Būtībā ar šo viedokļu
daudzveidību manī radās vēlme parādīt, ka nebūt nav jānosoda tie vīrieši, kas
mēdz nemaksāt par sieviešu izklaidēm vai vakariņām. Ttāpat nav jāpārmet daiļajam
dzimumam, ja viņas labprāt pieņem vīriešu uzmanības un rūpju apliecinājumus,
tajā pat laikā nejūtoties kā parādnieces vai nepārmetot sev līdz mūža beigām
uz vīrieša rēķina izdzertu vīna glāzi.