Padomā tikai - pavasaris!

Evita Naglinska
26.03.2001.

Sirsniņās mēs lēnītēm jūtam - kaut kas kņud, neliek mieru. Un tad pēkšņi kādā rītā: ei, smaržo pavasaris!
Pavasaris klejoja pa studentu aprindām un mēģināja ielūkoties topošo žurnālistu sirsniņās.

Pie visa vainīgs Braiens Adamss
Laura (studē žurnālistiku) ar Krišjāni kopā ir nu jau gadu un septiņus mēnešus. Skatoties uz viņiem, atliek secināt, ka viņi patiešām ir laimīgi. Laura sāka stāstīt, kā iesākās viņu "dzīve", bet Krišjānis sarunas sākumā bija galīgi nenopietns un visu laiku centās pārtraukt Lauru, iestarpinot tekstā kādus aforismus.
L: - Mēs iepazināmies, kad es vēl mācījos 12. klasē un dzīvoju Rēzeknē. Biju atbraukusi vasarā pie māsas uz Rīgu, jo viņa ar savu draugu man skolas izlaidumā uzdāvināja biļeti uz Braiena Adamsa koncertu. Krišjānis strādāja ar manu māsu vienā uzņēmumā un atnāca, lai salabotu kompi (Krišjānis ir datorspeciālists).
K: - Jā, bet kā viņa mani uzņēma… Vairs jau neatceros, kas bija par iemeslu, bet Laura man kārtīgi uzbrauca virsū. Neskatoties uz to, man viņa uzreiz iepatikās.
L: - Iespējams, ka Krišjānis pats to vairs neatceras, bet toreiz viņš teica, ka ar manu klātbūtni dzīvoklī ir izmainījusies aura.
- Kurš spēra to soli, lai lietas virzītos uz priekšu?
L: - Tajā pat dienā Krišjānis nopirka sev biļeti uz Adamsa koncertu, (biļetes pēdējā dienā nav tās lētākās, un nu mēs gājām četratā - māsa ar savu draugu, Krišjānis un es. Būtībā man nekas cits neatlika kā tusēties ar viņu. Tā arī viss sākās.
K: - Es tajā brīdī nemaz nedomāju, cik biļete maksā un vai ir vērts to pirkt, es to izdarīju Lauras dēļ, jo gribēju iet uz koncertu ar viņu, vispār - gribēju būt ar viņu.
L: - Un tā mēs joprojām gribam būt kopā. (Krišjānis, ķircinot Lauru, izmet, ka cerot, ka nekādas kopīgas nākotnes nebūs.) Plānojam kopīgu nākotni - māju Jūrmalā, katram savu mašīnu… (smejas).
- Jūs nebaida, ka esat tik jauni, bet priekšā vēl vesela dzīve - gara un droši vien ne pārāk vienkārša?
K: - Bet cik tad gadu vajag, lai saprastu, ka šis cilvēks ir īstais!?"
L: - Ja mīli kādu cilvēku, tad pats par sevi saprotams, ka nevajag nevienu citu. Esmu jau pieradusi, ka man viņš ir. Pieradusi pie mazajiem sadzīves strīdiem, kas patiesībā nemaz neizskatās pēc kašķēšanās.
- Vai ir kādi īpaši svētki, ko svinat kopīgi?
L: - Svinam katra mēneša 15.datumu - atzīmējam dienu, kad sākām draudzēties. Mums patīk braukt pie jūras - Krišjānis ir kolosāls ceļabiedrs. Viņš ir dzimis Jūrmalā, tāpēc tur labi pārzina visas vietas.
K: - Pēdējās svinības bija kolosālas, kā nekā Valentīna diena arī turpat vien bija, un mēs šos svētkus apvienojām. Pavadījām skaistu un romantisku vakaru Jūrmalā.

Kopējā žurnālistika
Ieva un Kristaps. Par viņu draudzību, mīlestību un kopīgām interesēm stāstīja tikai Ieva, jo Kristaps pašlaik atrodas Igaunijā, kur viņš studē žurnālistiku Konkordijas universitātē.
- Kad mēs iepazināmies, jau bija zināms, ka Kristaps vēlas studēt Tallinā. Tikai toreiz es nedomāju, ka laiks paskries tik ātri paskries un galu galā mums nāksies samierināties ar katra izvēli.
Ieva stāstīja, ka sākums gan bija grūts:
- Dažādas domas par neuzticību, greizsirdība, bailes viņu pazaudēt un tā tālāk. Taču tagad tam sen jau esmu tikusi pāri un saprotu, ka nav bijis pamata greizsirdības lēkmēm. Tiekamies reizi mēnesī un kolosāli pavadām kopā laiku, sarakstāmies ar e-pasta starpniecību, sazvanāmies, sūtam īsziņas - viss ir o.k."
- Kā tad jūs atradāt viens otru?
- Mēs abi esam radoši cilvēki, kopā strādājām Kuldīgas televīzijā. Es biju žurnāliste, Kristaps - operators un žurnālists vienlaicīgi, - stāsta Ieva. - Sākumā ārkārtīgi plēsāmies. Gāju uz mājām un sūdzējos, ka Pētersons (Kristapa uzvārds) man maitā dzīvi. Mūžīgi bija nesaskaņas, nesakrita mūsu viedokļi.
Gatavojot kopā raidījumus, abiem bija grūti sadzīvo, bet, kad nācās veidot ziņu programmas un kopā pavadīt daudz vairāk laika, Ieva sapratusi, ka tas cilvēks nav nemaz tik briesmīgs, viņš pat ir jauks!
- Vai arī tu Kristapam sākumā šķiti tāds monstrs?
- Kristapam gan nebija nekādu pretenziju pret mani. Viņš vēlāk stāstīja, ka no pirmā acu uzmetiena šī meitene (domāta es) viņam likusies tāda, kas spēj tikt galā ar darbu un ir tīri "sakarīga". Tikai vēlāk radusies dziļāka interese un jūtas.
Arī Ieva ar Kristapu atzīmē sava kopā pavadītā laika katru mēnesi.
- Mūsu liktenīgais skaitlis ir 5. Attiecību sākumā dāvinājām viens otram mazas dāvaniņas. No Kristapa esmu saņēmusi arī garas un koši sarkanas rozes. Tagad, kad nu jau trīs gadus esam kopā, 5. datumam vairs nepiešķiram tik maģisku nozīmi, bet atceramies gan.
- Vai jums ir kopīgas intereses?
- Tas, kas mums abiem šķiet interesants un saistošs, ir žurnālistika. Bet ne jau tikai darbs mūs vieno. Tāpat esam iecienījuši gājienus uz kino, sevišķi mīļš mums ir kinoteātris "Daile". Par tradīciju ir kļuvusi iešana pirtī - šī nodarbošanās mums abiem patīk, tikai nesanāk bieži."
Kad Ieva stāsta par Kristapu, viņa visu laiku smaida.
- Kristaps ir fantastisks. Es viņu saucu par Pekausi vai Peku, bet Kristaps ir atradis man mīļvārdiņus - Pūka, Pūce, Pū."
Ieva gribētu izkliegt vai visai pasaulei, ka viņai ir kolosālas attiecības ar Kristapa vecākiem, brāli un māsu:
- Viņi mani gaida ciemos un vienmēr priecājas redzēt. Ziemassvētkos un Jaunajā gadā viņu mājās zem eglītes Salavecis ir atnesis dāvaniņas arī man.
Arī Kristaps ir atradis kopīgu valodu ar Pūces vecākiem. Ievasprāt, tas ir liels pluss viņu attiecībās:
- Esmu vienkārši laimīga!

Dzīve nav tikai romantiski randiņi
Dace (topošā žurnāliste,19) un Artis (nākotnē datorspeciālists, 19) jau ir precējušies. Šovasar viņi svinēs savas kopdzīves pirmo gadu. Kad jaunieši precējās, viņi bija pazīstami gadu un astoņus mēnešus. (Diemžēl Arti noķert neizdevās, bet Dace piekrita pastāstīt par abiem, cerot, ka vīrs piekritīs viņas teiktajam.)
- Kā jūs iepazināties?
- Mēs abi mācījāmies Liepājas 1.vidusskolā. Es - 12.klasē, bet Artis - 11. Skolas avīzē strādāju par redaktori, bet viņš rakstīja par sporta aktivitātēm. Lai cik tas izklausītos jocīgi, bet avīzes laikā es viņu nemaz nebiju ievērojusi - jā, bija tur kaut kāds puisis, kas mēdz atspoguļot sporta notikumus, tas arī viss. Bet manā žetonu vakarā Artis uzlūdza mani uz deju. Tā mēs nodejojām visu vakaru. Kādā brīdī viņš man ap kaklu apsēja savu kaklasaiti. Un aizmirsa. Nākamajā mācību dienā es Artim to atdevu, ieliktu aploksnē ar uzrakstu: "visaizmāršīgākajam kaklasaites īpašniekam."
Dace atceras, ka kaklasaites atdošanas diena bijusi 8.marts. Toreiz viņa pie sevis domājusi - ja viņš man neuzdāvinās kādu puķi, es ar viņu vispār nerunāšu. Artis atnesa Dacei mazu puķu stādiņu podiņā, bet tagad tas ir izaudzis tik liels, ka uz loga nav vietas.
- Kā viņš tevi bildināja?
- Par to es negribētu stāstīt, tas bija tikai mūsu kopējais brīdis. Bet varu pateikt, ka piekritu uzreiz - nu kā tu vari atteikt vīrietim, kurš lūdz tavu roku uz visu mūžu!
Dace gan apgalvo, ka bildinājums nav nācis pēkšņi kā lietus no skaidrām debesīm: Tas nebija tā, ka Artis klusībā nopirka saderināšanās gredzenu un nokrita uz galvas negaidīti ar savu piedāvājumu.
- Mēs par to bijām daudz runājuši…
- Kāzas. Tas bija skaisti un romantiski. Bet šis pasākums saistās arī ar materiāliem izdevumiem.
- Kāzas rīkoja mūsu vecāki. Naudiņa bija jāaizņemas. Mūsu vecāki tikai nesen beidza atmaksāt parādus. Daudzi uzskata, ka var taču dzīvot kopā tāpat vien - neprecoties. Bet es nebiju ar mieru. Man dzīvošana kopā saistās ar laulībām. Un tie nav nekādi aizspriedumi. Kāzas simbolizē jaunas dzīves sākumu, tad sākas kopīgā ikdiena ar visiem sadzīves sīkumiem. Bet, ja esi dzīvojis kopā pirms tam, tad kopdzīve ir ierastā ikdiena. Tad kāzas ir tikai svētki, pēc kuriem tu atkal atgriezies zināmajā rutīnā. Un nekas nav mainījies.
- Jaunām ģimenēm nākas saskarties ar grūtībām.
- Mūs atbalsta vecāki. Paši vēl nestrādājam, tikai mācāmies. Manuprāt, pirmajos kursos ir grūti savienot sekmīgas mācības universitātē un darbu. Esam saņēmuši studējošā kredītu, bet ar to jau dzīvošanai nepietiek. Stipendijas? Tā taču vispār nav nekāda nauda! Paldies Dievam, ka mums abiem nav jāmaksā par studijām. Ak, jā, piemirsu pie mūsu kopējā budžeta pieskaitīt transporta kompensācijas. Sasummējot visus "ienākumus", atliek tikai secināt, ka ar tēriņiem jābūt ļoti taupīgiem.
- Vai nejūtaties mazliet neomulīgi, sēžot vecākiem uz kakla?
- No vienas puses, ir tā nedaudz jocīgi, ka esam atsevišķa ģimene, bet viņi mūs lielākoties uztur. Taču esam pateicīgi saviem vecākiem par atbalstu. Un ceram, ka nākotnē devēji būsim mēs. Tieši tāpēc nevis pēc studiju beigšanas, bet es jau nākamgad un Artis vēl pēc gada centīsimies atrast darbiņu, lai kļūtu patstāvīgāki.