IZDZĪVOŠANAS SKOLA
Bezkauņa tāds!
26.03.2001.
Ko lai dara ar cilvēkiem, kas neprot uzvesties? Ko darīt, ja cilvēkam nav nekādas kauna sajūtas? Kliegt? Spiegt? Raudāt? Kauties?
Kāds nevainīgs sākums
23.
marta vakarā ap pulksten 18 iesēdos 17. maršruta trolejbusā un devos uz mājām.
Bija pavisam parasta diena. Mazliet sniga. Lēni pūta ziemeļu vējš. Es, nedaudz
nogurusi pēc franču valodas lekcijas, devos Teikas virzienā.
Ikviens,
kas ar sabiedrisko transportu ir uz "tu", var iedomāties sevi šajā
situācijā. Trolejbuss stāvgrūdām pilns. Cilvēku, ka mudž! Tikko trolis piestājis
un atvēris durvis, tā lielais pieturā stāvošais bars par katru cenu cenšas iestūķēties
mazajā kastītē, kura ātri vien pārtop par publisko pirti - tāds karstums
Un
citu pasažieru somas tevi masē kā pirts slotiņas. Varētu padomāt, ka šis ir
vienīgais transports vēl itin agrajā vakara stundā. Arī es te veiksmīgi esmu
iekļuvusi, pieķērusies pie stangas un virzos mājup.
Nelietīgais zvejnieks!!!
Pēkšņi
sajūtu, ka kaut kas nav labi. Paskatos uz leju - sveša roka manā somā!!! Slēdzējs
atrauts līdz pusei, un bezkauņa intensīvi manā somā kaut ko makšķerē. Ai! Strauji
atvilku somu atpakaļ - tā, lai šī nelietīgā "makšķere" ar pieciem
pirkstu āķiem izlien no mana īpašuma. "Nelien manā somā!" - es dusmīgi
iebļāvos. Man vienkārši trūka piemērotu vārdu. Tā laikam ir, ka bezkaunīga rīcība
spēj apdullināt cilvēku tik ļoti, ka viņš vairs nespēj adekvāti reaģēt un normāli
rīkoties.
Pieredze, kaut arī sāpīga, ir laba lieta
Varu
teikt, ka esmu jau rūdījusies šajā jomā, jo pagājušajā gadā divi bezkauņas apveda
mani ap stūri varen veikli - žviks! un MAKATANAV! Divi "aizgājuši"
maki vienā nedēļā man deva īstu pieredzi. Nu piebāztos troļos jūtos kā komisārs.
Mana acs uz šiem necilvēkiem jau ir uztrenējusies (ne jau 100%, bet droši varu
teikt, ka labāk nekā tiem, kam nav nočiepts neviens maks vai telefons). Tāpēc
šoreiz uz piecāķainās makšķeres neuzķērās neviena skanoša zivtele.
Trīs kategoriju bezkauņas
Kādi
tad viņi izskatās? Es viņu varētu iedalīt trīs grupās.
Pirmajā
- skolnieki, jeb, pareizāk sakot, sīki puišeļi. Iekļuvuši sabiedriskajā transportā,
viņi žigli iebāž roku kāda pasažiera mēteļa vai jakas kabatā, pačamda un savāc
visu, kas tur atrodas. Tad nākamajā pieturā izkāpj un turpina savu "darbu"
nākamajā trolī. Viņu trumpis ir veiklās kājas un naivais acu skatiens. Vienreiz
redzēju pāri Brīvības un Merķeļa ielu krustojumam (netālu no "Sakta")
skrienam 2 cilvēkus - vienu lielu un otru mazu. Sieviete ķēra mazu zēnu, kurš
viņai bija nozadzis mobilo telefonu. Viņi skrēja līkločus pa ielas vidu, mašīnas
pīpināja, bet apkārtējie vienaldzīgi gāja kā gājuši. Nožēlojami, vai ne?
Mazie
puišeļi ir ļoti veikli, bet savā darbībā nedaudz naivāki par otras kategorijas
bezkauņām.
Otrajā
grupā es iedalu dzērājus, narkomānus un citus "lunaķikus" (tulk. mēnessērdzīgie).
Vakar man gadījās tieši tāds. Viņi parasti ir noplukuši. No viņiem virmo nepatīkams
aromāts (pat nesaukšu lietas īstajos vārdos), viņiem parasti nav braukšanas
kartiņas un viņi strādā ļoti lēni. Viņu trumpis - maigums un plastiskums. Viņus
pamanīt ir visvieglāk. Es parasti tādus pieskatu - uzmanīgi vēroju, lai neizmet
savas makšķeres. Vakar "manējais" bezkauņa bija dikti nikns, jo pēc
tam, kad es pieķēru viņu nozieguma vietā, es nenolaidu acis no viņa ne mirkli.
Skats varēja būt iespaidīgs - divi nikni acu pāri blenž viens otrā gandrīz pusminūti.
Ja varētu nogalināt ar acīm, tad viens no mums būtu jau beigts. Par nelaimi
viņam, bet par laimi šī trolejbusa pasažieriem, neviens maks vai mobilais telefons
nenokļuva uz lunaķika makšķeres āķa. Viņam nācās izkāpt tukšām rokām. Vismaz
es tā ceru. Bet skaidrs, ka ar to viņa vakara medības nebeidzās.
Trešajā
grupā ir visbīstamākie. Viņi ir pieauguši, normāli ģērbušies vīrieši, kas izskatās
pavisam nevainīgi. Viņi darbojas profesionāli - čiks un gatavs. Viņu trumpis
ir augstā pieredze šajā jomā un normālais izskats. Ar domu - vai tad man, tādam
labi situētam cilvēkam, vajadzīgs svešs maks.
Darbs vakaros
Cik
daudz sludinājumu mēs neredzam avīzēs - darbs vakaros!!! Īsi un konkrēti. Tomēr
šis makšķerēšanas darbs netiek piedāvāts caur masu mēdijiem. To iemāca dzīve.
To piespiež iemācīties dzīves apstākļi, tradīcijas ģimenēs utml. To rada sociālā
vide, kurā cilvēks dzīvo.
Es
dalījos savā pieredzē un labprāt dzirdētu kolēģu viedokli par drošību sabiedriskajā
transportā. Žēl, ka mēs esam tik neaizsargāti. Un bēdīgākais ir tas, ka ienaidnieks
ir līdzcilvēks.