IZDZĪVOŠANAS SKOLA 
Bezkauņa tāds!

Sintija Dragone
26.03.2001.

Ko lai dara ar cilvēkiem, kas neprot uzvesties? Ko darīt, ja cilvēkam nav nekādas kauna sajūtas? Kliegt? Spiegt? Raudāt? Kauties?

Kāds nevainīgs sākums…
23. marta vakarā ap pulksten 18 iesēdos 17. maršruta trolejbusā un devos uz mājām. Bija pavisam parasta diena. Mazliet sniga. Lēni pūta ziemeļu vējš. Es, nedaudz nogurusi pēc franču valodas lekcijas, devos Teikas virzienā.
Ikviens, kas ar sabiedrisko transportu ir uz "tu", var iedomāties sevi šajā situācijā. Trolejbuss stāvgrūdām pilns. Cilvēku, ka mudž! Tikko trolis piestājis un atvēris durvis, tā lielais pieturā stāvošais bars par katru cenu cenšas iestūķēties mazajā kastītē, kura ātri vien pārtop par publisko pirti - tāds karstums… Un citu pasažieru somas tevi masē kā pirts slotiņas. Varētu padomāt, ka šis ir vienīgais transports vēl itin agrajā vakara stundā. Arī es te veiksmīgi esmu iekļuvusi, pieķērusies pie stangas un virzos mājup.

Nelietīgais zvejnieks!!!
Pēkšņi sajūtu, ka kaut kas nav labi. Paskatos uz leju - sveša roka manā somā!!! Slēdzējs atrauts līdz pusei, un bezkauņa intensīvi manā somā kaut ko makšķerē. Ai! Strauji atvilku somu atpakaļ - tā, lai šī nelietīgā "makšķere" ar pieciem pirkstu āķiem izlien no mana īpašuma. "Nelien manā somā!" - es dusmīgi iebļāvos. Man vienkārši trūka piemērotu vārdu. Tā laikam ir, ka bezkaunīga rīcība spēj apdullināt cilvēku tik ļoti, ka viņš vairs nespēj adekvāti reaģēt un normāli rīkoties.

Pieredze, kaut arī sāpīga, ir laba lieta
Varu teikt, ka esmu jau rūdījusies šajā jomā, jo pagājušajā gadā divi bezkauņas apveda mani ap stūri varen veikli - žviks! un MAKATANAV! Divi "aizgājuši" maki vienā nedēļā man deva īstu pieredzi. Nu piebāztos troļos jūtos kā komisārs. Mana acs uz šiem necilvēkiem jau ir uztrenējusies (ne jau 100%, bet droši varu teikt, ka labāk nekā tiem, kam nav nočiepts neviens maks vai telefons). Tāpēc šoreiz uz piecāķainās makšķeres neuzķērās neviena skanoša zivtele.

Trīs kategoriju bezkauņas
Kādi tad viņi izskatās? Es viņu varētu iedalīt trīs grupās.
Pirmajā - skolnieki, jeb, pareizāk sakot, sīki puišeļi. Iekļuvuši sabiedriskajā transportā, viņi žigli iebāž roku kāda pasažiera mēteļa vai jakas kabatā, pačamda un savāc visu, kas tur atrodas. Tad nākamajā pieturā izkāpj un turpina savu "darbu" nākamajā trolī. Viņu trumpis ir veiklās kājas un naivais acu skatiens. Vienreiz redzēju pāri Brīvības un Merķeļa ielu krustojumam (netālu no "Sakta") skrienam 2 cilvēkus - vienu lielu un otru mazu. Sieviete ķēra mazu zēnu, kurš viņai bija nozadzis mobilo telefonu. Viņi skrēja līkločus pa ielas vidu, mašīnas pīpināja, bet apkārtējie vienaldzīgi gāja kā gājuši. Nožēlojami, vai ne?
Mazie puišeļi ir ļoti veikli, bet savā darbībā nedaudz naivāki par otras kategorijas bezkauņām.
Otrajā grupā es iedalu dzērājus, narkomānus un citus "lunaķikus" (tulk. mēnessērdzīgie). Vakar man gadījās tieši tāds. Viņi parasti ir noplukuši. No viņiem virmo nepatīkams aromāts (pat nesaukšu lietas īstajos vārdos), viņiem parasti nav braukšanas kartiņas un viņi strādā ļoti lēni. Viņu trumpis - maigums un plastiskums. Viņus pamanīt ir visvieglāk. Es parasti tādus pieskatu - uzmanīgi vēroju, lai neizmet savas makšķeres. Vakar "manējais" bezkauņa bija dikti nikns, jo pēc tam, kad es pieķēru viņu nozieguma vietā, es nenolaidu acis no viņa ne mirkli. Skats varēja būt iespaidīgs - divi nikni acu pāri blenž viens otrā gandrīz pusminūti. Ja varētu nogalināt ar acīm, tad viens no mums būtu jau beigts. Par nelaimi viņam, bet par laimi šī trolejbusa pasažieriem, neviens maks vai mobilais telefons nenokļuva uz lunaķika makšķeres āķa. Viņam nācās izkāpt tukšām rokām. Vismaz es tā ceru. Bet skaidrs, ka ar to viņa vakara medības nebeidzās.
Trešajā grupā ir visbīstamākie. Viņi ir pieauguši, normāli ģērbušies vīrieši, kas izskatās pavisam nevainīgi. Viņi darbojas profesionāli - čiks un gatavs. Viņu trumpis ir augstā pieredze šajā jomā un normālais izskats. Ar domu - vai tad man, tādam labi situētam cilvēkam, vajadzīgs svešs maks.

Darbs vakaros…
Cik daudz sludinājumu mēs neredzam avīzēs - darbs vakaros!!! Īsi un konkrēti. Tomēr šis makšķerēšanas darbs netiek piedāvāts caur masu mēdijiem. To iemāca dzīve. To piespiež iemācīties dzīves apstākļi, tradīcijas ģimenēs utml. To rada sociālā vide, kurā cilvēks dzīvo.
Es dalījos savā pieredzē un labprāt dzirdētu kolēģu viedokli par drošību sabiedriskajā transportā. Žēl, ka mēs esam tik neaizsargāti. Un bēdīgākais ir tas, ka ienaidnieks ir līdzcilvēks.