" Lido" porcijas ir domātas normālam un kulturālam cilvēkam
Visos laikos būs aktuāli, cik, par cik, kur un kā ēd students

Ieva ALBERTE
29.05.2001

Tēma par to, kā ēdam un kā mūs baro "Lido", "e-studijā" apcerēta visai plaši. Tāpēc uz sarunu aicināju "Lido Vērmanītis" pārvaldnieku Kārli Bulduri. Tā kā visvairāk šķēpu lauzts par "Lido" salātu un augļu bāriem, bet īstas skaidrības tā arī nav, par tiem turpinām runāt arī tagad.

Kārlis Bulders labprāt piekrita sarunai, uzreiz atzīstot, ka salātu bārs un augļu bārs esot smaga tēma - uzņēmumam par to nākas daudz domāt. Cena tiek noteikta par vienam ēdējam paredzētu porciju. "Lido" saimnieku izpratnē normāls un kulturāls cilvēks kā porciju uztver ēdiena daudzumu, kas atbilst aptuveni 350 gramiem. Tā esot pieņemts arī ārzemēs.
Saruna ar Kārli Bulderu ilga vairāk nekā stundu. Šajā laikā man radās priekšstats, ka "Vērmanīša" omulīgais saimnieks visai meistarīgi prot izvairīties no problēmas dziļāka skaidrošanas. Daudz tika runāts par pašu "Lido". Taču izdevās noskaidrot arī tās lietas un saņemt atbildes uz tiem jautājumiem, kuru dēļ meklēju sarunu ar "Lido" pārstāvošu amatpersonu. Gan es, gan mans sarunas biedrs jautājumus un atbildes laiku pa laikam pavadīja ar smaidu, taču kopumā dialogs veidojās visai saspringts.
Kad pateicu, par ko tieši vēlos runāt, Kārlis Bulders ar izteiksmīgu žestu sāka komentēt:
- Zinu, zinu. Mēs viņus saucam par "arhitektiem" - pie salātu bāra uz sava šķīvja uzbūvē tādu piramīdu, ka ar abām rokām jātur, lai aiznestu. Augļu bārā porcijas gabaliņus un ogas sasprauž ar zobu bakstāmajiem. Tad ir loģiski, ka mēs šādus "meistardarbus" uzskatām par divām porcijām. No mūsu klienta puses tā ir nekaunība, tā nav pieņemts. Cilvēkam pašam būtu jājūtas neērti. Bet mēs nevienam neesam rēķinājuši par divām porcijām.
Jūtu, ka Kārlis Bulders arī manī saskata potenciālu "arhitekti". Viņa teiktajā izskan neslēptas emocijas un rūgtums par ne pārāk godprātīgiem klientiem.
- Jūs sakāt, ka pat par milzīgajām porcijām iekasējat kā par noteiktajām standartporcijām. Bet manā rīcībā ir cita informācija - jūs liekat maksāt kā par divām.
- Jā, tiem "arhitektiem"... Bet nav normāli, ka viņi palīgā ņem instrumentus. Tad jau tik pat labi es no mājas varu paņemt līdzi grozu, uzlikt uz šķīvja un likt iekšā visu, ko nav slinkums. Kaut kādai robežai taču jābūt!
- Kas jūsu izpratnē ir normāla porcija?
- Vidēji - 350 grami. Ja kādam tas nav skaidrs, ja viņam nav izjūtas, tad lai apskatās pieklājības grāmatās. Tur skaidri redzams, ka šķīvja maliņai jāpaliek brīvai. "Lido" porcija ir aprēķināta kā normālam, kulturālam cilvēkam.
- Vai jūsu apmeklētajiem nebūtu vieglāk, ja porcija tiktu noteikta pēc svara? Izpaliktu lieki konflikti.
- Jā, mēs domājām pāriet uz tādu sistēmu. Bet gribas dot cilvēkiem prieku un ļaut pašiem likt porciju. Ar svariem ir problēma - pie tiem veidojas rinda. Tas pats būtu ar kartupeļiem kā piedevām. Zinu, ka viena daļa klientu nāk ar tādu domu - nu mēs to Ķirsonu putināsim ārā! Ne nu izputinās, nekā! Tikai tas cilvēks parādīs, cik viņš ir nekulturāls. Mēs nākam pretim ar laipnību, bet tādi negauši atmaksā ar bezkaunību. Ziniet, jaunie cilvēki, jāmācas, uz Eiropu arī būs jābrauc! Jāmācās kulturāli ēst!
- Jūs cerat te ieaudzināt labās manieres?
- Mēs cenšamies.
- Vai tas atmaksājas? Vai Jūs no tā neciešat finansiāli?
- Savu reizi ciešam. Bet ne jau visi mūsu klienti ir "arhitekti".
- Vai jūs man tagad varat pateikt, kas ir porcija?
- Ja jūs lejat zupu šķīvī, jūs taču nelejat ar kaudzi (smejas)! Salātiem uz šķīvja jābūt tik, lai nekrīt nost.
- Cik augsta tad drīkst būt salātu piramīda uz mana šķīvja?
- Uz šķīvja neviens piramīdas neceļ. To jūs varat darīt smilšu kastē.
(Te nu iesmejamies mēs abi.)
- Bet ja cilvēks var uzlikt?
- Es viņa vietā, ejot garām kasei, nosarktu.
- Cilvēki ir dažādi.
- Mēs gribam cilvēkus audzināt. Mēs jau varētu tūlīt pārkārtoties un sākt porcijas svērt. Bet vai klientam tā būs ērtāk un labāk?
- Klients izmanto esošo situāciju un dara tā, kā viņam ir labāk.
- Manuprāt, tie salātu torņi tomēr ir kultūras trūkums.
Pēc Kārļa Buldera teiktā saprotu, ka tie kuru porcijas iekļausies apjomā, ko "Lido" uzskata par "normālu", tie arī maksās atbilstoši noteiktajai porcija cenai. Tas nozīmē - ja mana "porcijas izjūta" sakrīt ar kasieres "izjūtu", tad viss ir kārtībā.
Tad izstāstu Zanes S. piedzīvojumu - viņa salātus no bāra uzlikusi blakus kotletei uz lielā šķīvja. Kasiere paņēma dakšiņu un rakājusies pa šķīvi, lai pārliecinātos, vai zem salātiem nav vēl kāda kotlete. Jautāju Kārlim Bulderam:
- Vai kasiere tiešām tā drīkstēja darīt?
- Jā! Ja cilvēks porciju bija uzlicis nekorekti, tad drīkstēja. Pie salātu bāra ir nolikti šķīvji salātiem. Un bija jāsaprot, ka jāliek uz tiem.
- Vai tas ir pieklājīgi un kulturāli - rakāties pa svešu šķīvi?
- Bet ja nu zem salātiem patiešām būtu bijusi kotlete. Ir ļaudis, kas tieši tā arī rīkojas.
- Bet uz Zanes S. šķīvja otras kotletes nebija. Jūsuprāt, ko viņa nodomāja par jūsu iestādi un klientu apkalpošanas kultūru?
- Konkrēto gadījumu nevaru komentēt, jo par to neesmu informēts. Ja tiešām tā bijis, tad es tagad varu tikai atvainoties. Konkrētajā gadījumā klientei bija tiesības izteikt pretenzijas.
Saprotu, ka šis sarunas pavērsiens Kārli Bulderu ir nedaudz sakaitinājis. Viņš tā kā negrib piekrist, ka klients, uzliekot salātus blakus kotletei un lielāka šķīvja, būtu rīkojies neapzināti. Acīmredzot līdzšinējā pieredze ar klientiem liek izteikt par viņiem neglaimojošus pieņēmumus.
- Bet varbūt to, ka "Lido" nav stingri noteiktu normu, izmanto nevis nekulturāli un nekaunīgi, bet gan izglītoti un apķērīgi cilvēki. Atļauts ir viss, kas nav aizliegts!
- Atvainojiet, bet tad jau arī tualetēs varētu neiet iekšā, bet darīties blakus!
Te nu man palika dikti jocīgi…
- Labi. Parunāsim par "Lido" apsardzes vīriem. Viņu funkcijas puslīdz ir skaidras, bet tomēr mēģināsi precizēt, lai nerastos pārpratumi. Vai apsardzes vīriem ir tiesības "konsultēt" klientus par to, cik viņi drīkst likt uz saviem šķīvjiem?
- Nē! Apsargiem jārūpējas par drošību. Viņiem jāskatās, lai nenāk narkomāni, lai nezog. Ja kāds stāv pie salātu bāra un vārda tiešā nozīmē ēd, ja kāds stāv un tecina sulu glāzi pēc glāzes un dzer, tad aizrādīs. Ja kāds porciju konstruē, ņemot talkā zobu bakstāmos, tad arī apsardzes vīriem ir tiesības aizrādīt.
(Man sanāk smiekli, jo tikko teikto Kārlis Bulders pavada ar izteiksmīgiem žestiem. Iesmejas arī viņš pats, bet nosaka, ka dažreiz pašas situācijas nepavisam nav smieklīgas.)
- Vai tad tas nav, piemēram, zāles pārzines vai viesmīļu pienākums?
- Viņām ir tik liela slodze, ka nespēj izsekot līdzi katram cilvēkam, tāpēc apsargi palīdz.
- Tātad apsargs var un drīkst noteikt, cik lielu porciju uz sava šķīvja drīkst likt klients?
- Jā!
- Vai apsargiem ir tam nepieciešamās zināšanas?
- Mēs šajā ziņā apmācām ne tikai meitenes, bet arī apsargus.
- Vai esat drošs, ka visiem "Lido" darbiniekiem ir vienāda izjūta par to, kas ir porcija?
- Normāla ir kulturāli uzlikta porcija. Ja cilvēks uzvedās kā cūka silē, ko tad…
- Būtu naivi cerēt, ka pie jums nāks tikai pareizie un pieklājīgie.
- Jā, nāk arī tādi ļaudis, kas zog.
- Kādus sodus jūs piemērojat, ja noķerat zagli?
- Mēs nesodām. Tikai un vienīgi aizrādām. Ja klients nesamaksā par uzbūvēto porciju, tad viņš arī netiek pie tās ēšanas. Ja tiks pamanīts, ka cilvēks zog ēdienu, tad viņam aizrādīs un izvedīs aiz rokas ārā. Viss.
Sarunas gaitā atklājas, ka "Lido" tiek zagti gan šķīvji, gan dakšiņas un vēl šis tas. Zogot pat rotājumus. Ziemassvētkos esot nozagti četri rūķi, kas tika izmantoti kā telpu dekorējums. Arī tualetēs zogot - smaržinātājus, šķidrās ziepes.
- Ja atgriežamies pie tēmas par "arhitektiem", kādi ir bijuši varenākie veidojumi?
- "Lido" pirmsākumos "arhitektu" bija vairāk nekā tagad. Savā praksē esmu redzējis ap pusotru kilogramu smagu porciju augļu bāru. Nesen bija vēl viens brīnums aptuveni 25 centimetrus augsts, sasprausts ar zobu bakstāmajiem. Paši veidotāji gan tajā brīdī jau bija pamukuši. Salātu bārā stāvēja ap 20 centimetrus augsta piramīda. Ja pie mums ienāks cilvēks un paskaidros, ka viņam nav naudas, bet ļoti gribas ēst, paēdināsim. Bet tos, kas šmaucas, negribam atbalstīt.
- Un kā pie jums tiks skaidrībā ar mērcēm? Cilvēks uzlej divus kausiņus, bet pie kases pieskaita kā trīs vai pat vairāk!
- Mūsu meitenes ir pieredzējušas un redz cik tur ir. Ja viss šķīvis noliets ar mērci, tad jābūt neprašai, lai to neredzētu. Ir gadījumi, kad atnāk spēcīgi vīri ar pārkrautiem šķīvjiem, nostājas pie kases, lamājas, skatās uz kasieri un gaida, kad ieskaitīs kā vienu porciju.
- Uzvar stiprākais un lielākā mute?
- Nē, ne gluži. Uzvar pieklājība. Mēs ejam uz Eiropu, mums jāmācās, kā uzvesties.
- Un tomēr ne visiem ir viena mēraukla. Ja kasierei uzsmaida simpātisks puisis, viņš maksā kā par vienu porciju, bet meitenei par tik pat lielu liek maksāt kā par dubulto.
- Neizslēdzu varbūtību, ka mēdz gadīties arī tā. Vērtējums mēdz būt subjektīvs. Būs meitenēm jāaizrāda. Bet vienu es zinu droši - par normālu porciju neprasīs dubultu cenu, to dara tikai par "kliedzošu" porciju.
- Lai nesanāktu pārpratumi, varbūt klientam ik pa brīdim, veidojot savu porciju, jāpiestaigā pie kasieres un jāapjautājas, vai viņš nav pārsniedzis normu? Vai vēl var kaut ko pielikt klāt?
- Mēs rēķināmies ar kulturālu cilvēku. Bet mums nākas arī domāt, kā cīnīties pret narkomāniem. Tāpēc tualetes telpās ir uzstādītas zilās gaismas, lai nevarētu saskatīt neredz vēnas un "durties".
- Bet ja "arhitekti" turpinās savus niķus?
- Tad varbūt sāksim porcijas svērt.
Galu galā Kārlis Bulders pasmaidīja un teica:
- Ēdiet sātīgi, veselīgi un pieklājīgi! Tad viss būs kārtībā.


VAI EKSISTĒ "STUDENTU VALODA"?

Egija HARTMANE
15.05.2001

Čau! Ahoi! Hai! Hello! Čiv! Ča! Naš! Jou! Hallo! Hei! Čiu! Haijā! Aho! Hāre! Jello! Vasals!

Tā students (jaunietis) sasveicinās ar saviem ģimenes locekļiem, labām paziņām. Valodnieki šādu valodas stilu dēvē par žargonu. Kas ir žargons? Žargonismi ir neliterāri vārdi un izteicieni, kurus parasti lieto tikai kāds noteikts sabiedrības slānis. Žargonismi visbiežāk rodas, ja literārus vārdus aizstāj ar nevajadzīgiem, dažkārt izkropļotiem citvalodu vārdiem (čalis - "zēns"; foršs - "labs"). Diezgan bieži to dara skolēni un studenti. Sazināšanās žargonā prasa noteiktu dzīves pieredzi un pat izglītības līmeni, jo tajā plaši ienāk citvalodu vārdi, vēstures fakti (omonietis). Sarunvalodā ienāk literatūras fakti un mākslas aktualitātes (kino, TV, mūzika). No šis jomas minami daudzi izteicieni un vārdu savienojumi, kas kādu laiku ir aktuāli valodas apritē, piemēram, par anekdoti pirms pāris gadiem kļuvušais teiciens pēc meksikāņu teleseriāla: "bagātie arī raud" un tā variācija: "raud ne tikai bagātie".

Students runā tā:

Universitāte studentu žargonā tiek dēvēta - une, skola, uniška, univers, uniķis, unis, lielā māja.
Universitātes vadība - augšas, bosi.
Pasniedzējs - učuks, mācībspēks, lektors.
Students - stuķis.
Auditorija - baseins, vanna, veta, kolizejs, amfiteātris, tusiņš, istaba, skabūzis.
Lekcija - lektora performance, lekcene, lekča.
Pirmkursnieki - pirmīši, fukši, sīkie, jauniņie, trusīši, pirmziemnieki, zaļie, duhi, tārpi.
Pēdējo kursu studenti - vecīši, dembeļi, bembeļi, vecie, veči, sčastļivčiki, veterāni, finālisti.
Kurss - kursuks, bara instinkts.
Sesija - pastarā tiesa, nāve, mocības.
Kontroldarbs - kontrīzers, konča, konriks, kontrīķis, koņčiks, kontriķis, kontris, kontra, koncis, nāve uz ezera
Kursa darbs - kursariks, PSKP ziņojums, biezais papīrs, elle, kursenieks, morgs, murgs.
Studiju grāmatiņa - Bībele, dziesmu grāmata, stērbele, blociņš.
Stipendija - stīpa, stīpiņa, pabalsts, kino naudiņa.
Atzīme - ietriepiens, cipars, points, ocenka.
Pieraksti - piezīmes, piefikses, uzskrāpe, skricelējumi.
Špikeris - špargalka, špora, ieskatis.
Konspekts - konspis.
Kopmītnes - kojas, kops, viesnīcas numurs, kopuškas, inčuks, hotelis, prusaku pūznis.
Kredītkarte - kredītene, derīgā māmuļa, plastmasiņš, kreģitka, karte, naudas plāksne, lineāls.
Dators - komjūters, kompis, pīslis, daķis, zompis, vienacainais briesmonis, žeļezo, jašķiks, kompīts, pļūtīzers, draugs, grabeklis.
Datorspēles - dačilkas, geimes, tetris, spēlītes, geimuki, igruškas.
Internets - tīklinieks, tīmeklis, tīkls, inets, nets, inec, inītis.
Nauda - piķis, pīķis, finanses, kāposts, penga, līdzekļi, kapitāls, feņs, skanošais, manī, kešs, koņa, saņi, zaļie, rubļi, budžets, ģenga, fenga, bakši.
Santīms -saņķis, sanis, santīns, sīcene, skanošais, kapeika, kapeiciņa, nēģerīši, melnie, rižiki.
Lats - latjiks, lasis, ell-ess, zivs, skanošais, piķis, zive, zivtiņa, zivīte, laķis, lāts, rublis, naudiņa, laķiks.
Policists - ments, zaļais, kruķis, meontoliņš, jāņtārpiņš, polis, polocis, pogainais, pogainis, kops, flomasters, polīsmens, citroniņš, salātlapa, piecītis, strīpainais.
Automašīna - moge, smuks mazulis, moga, možele, autiņš, vāģis, dampis, mašīc, bleķis, auto, rati, kārs, aubņis, tačka, mogīne, mašīnīte, arkls, braucamais.
Mobilais telefons - mobīlais, dabiļņiks, mobis, Bils, MT, debilais, mobiļa, mo, ručņiks, truba, trubka, mazais draudziņš, mazais spoks, Kaspers, klausule, teļefons, čiekurs, mīļākais.
Gudrs cilvēks - Ovīdijs, grāmatu tārps, umņiks, ģēnijs, spīdeklis, gudrītis, gudrelis, gudīrs, zubrila, zubra, zubre, zubrītājs, galva, zinītis, mozgi, kalējs, izlecējs, profesors, Einšteins, kompītis, cipargalva, vunderkinds.
Ēst - žļambāt, stumt sejiņā, bāzt iekšās, draudzēties ar šņiceli, uzsaukt kuņģītim, uzpildīties, parīt, bāzt vaigos, ņukāt iekšā, ņammāt, iemest bunkurā, uzņemt barību, sukāt iekšā, iepaikot.

Žargonu pārpilni ir jauniešiem domātie seriāli, jauniešu valodā izplatītos žargonus izmanto arī ģimenes seriālos. Kriša veikalā, kurā es strādāju, pārdod coinākās leopardenes visā Eiropā (Beverlihilza).
Bailes palikt nesaprastam, netikt atzītam par savējo, rada tieksmi pakļauties sociālās grupas saziņas nosacījumiem. Īpaši jūtīgi pret savas runas iederību apkārtējā fonā, pret valodas modi ir jaunieši. Valoda ir viens no cilvēku pašizpausmes formām. Īpaši jauniešiem ir raksturīga vēlēšanās būt neatkārtojamiem, individuāliem - ne tikai apģērbā, manierēs, bet arī domās un valodā. Tā, piemēram, padsmitnieku žargons atbilst gan viņu ārienei, gan viņu domāšanai. Pusaudžiem ir raksturīga tendence pārsteigt, pat šokēt apkārtējos ar izteiktu neliterāru runu, uzskatot to par sava veida individualitātes izpausmi. Daudzi cilvēki domā, ka pusaudži un jaunieši ir tiešie žargona lietotāji. Protams, žargons ir jaunu cilvēku valodas fenomens, bet nevar noliegt īpaša speciālā slenga esamību, t.s., jauniešu, studentu žargonu. Žargonam ir daudz funkciju, divas izplatītākās ir:
1) žargoni - "modes vārdiņi". "Modes vārdiņi" ir žargoni, kas atšķirīgi ar īpašu "lipīgumu". Tos lieto masveidā gandrīz vidu paaudžu runātāji (biezais, čalis, džeks, fāteris, feins, fikss, foršs, kaifs, kruta, senči, štuks). Var teikt, ka "modes vārdiņi" ir populārākie žargoni.
2) žargonu lieto, ja vēlas būt asprātīgs. Asprātības funkcijā lietotu žargonu uzdevums ir likt klausītājam vai lasītājam palūkoties uz nosaukto faktu, parādību ar humoru vai vieglu smaidu. Paņemšu savu derīgo māmuļu "kredītkarti" un metīšu uz bankas automātu. Franču valodnieks P.Lafargs jau 1930.gadā rakstīja, ka "valoda nevar tikt atdalīta no savas sociālās vides, tāpat kā augs nevar tikt atdalīts no viņiem raksturīgās dabiskās klimatiskās vides."
Kā žargoni rodas? Piemēram, pļaskot, tancot - "dejot", gostos - "kārtībā", ģenga - "nauda", ģerevņa - "lauki, atpalicība", davai! - "aiziet!", duraks - "muļķis", korišs - "draugs", čujs - "nojauta", čajs, čajons, čaja - "tēja", časis - "pulkstenis" ir žargoni, kuri pārņemti no krievu valodas. Latviešu valodā ir samērā daudz vācu izcelsmes žargonu, piem., fāters - "tēvs", mutere - "māte", šūle - "skola", vonung - "dzīvoklis", follā - "pillā", šance - "darbs", taša - "soma", fiksi - "ātri", feini, forši - "labi", funktieri - "doma, ideja" u.c. Pēdējo desmit gadu laikā žargons strauji papildināts ar angliskas cilmes vārdiem, piem., dansing - "dejošana", fīlings - "izjūta, sajūta", feiss - "seja", girla - "meitene", drinks - "dzēriens", džobs - "darbs".
Bet kā mēs runājām ģimenē, ar draugiem? Žargoni viegli pielīp, bet grūti no tiem tikt vaļā. Arī mūsu vecākiem labprāt patīk "pabesīt", "uzsist bazaru" un apjautāties par bērna "džeku" vai "džusi".
Laiks atvadīties! Kāpēc to nedarīt studentiski?
Čau! Davai! Bye-bye! Tūs! Čūz! Čiv! Paka! Bjē! See you! Čus! Servus! Turies! Lecu! Čaviņa! Sveikiņi! Ahoi!


Izejot no ēdnīcas, jūtos kā trauku lupata

Zane SALENIECE
08.05.2001

Neēdis students un pasniedzējs maz interesēsies par lekcijām. Neēdis konferences vai semināra dalībnieks domās tikai par starpbrīdi un tuvējo kafejnīcu. Latvijas Universitātes centrālajā ēkā studenti un pasniedzēji par ēdnīcu nedomā. Tajā ieejot, neapņem kārdinošas ēdiena smaržas, kas vilina nesteidzoties piesēst un nobaudīt ko vēderam tīkamu. Ēdnīca smird - pēc "padomju laikiem" un trauku lupatām.

Pirmais vārds, kas nāk prātā, paverot ēdnīcas durvis - kauns. Šajā ēkā zināšanas iegūst tik daudzi studenti, bieži ir ārzemju viesi, jo tiek rīkotas dažādas konferences. Bet laikam jau tos pagrabā nelaiž (ēdnīca un kafejnīca atrodas pagrabstāvā - Z.S.).
Kad pēc lekcijām vēru ēdnīcas durvis, no siltajiem ēdieniem atlikuši bija tikai griķi. Arī tie skārda traukā ēstgribu nerosināja. Bija iespēja izvēlēties dažādus dzērienus - tēju, kafiju, sulas un limonādes. Mazā limonādes pudele šajā ēdnīcā maksā tikpat cik veikalā lielā. No ēstuves traukiem vienīgās par skatam cik necik tīkamām var uzskatīt stikla tējas glāzes.
"Viesmīles" augstās frizūrās un lieliem priekšautiem, trauku lupatām rokās, peld ap galdiņiem un slauka tos ēdēju deguna priekšā. Tiesa, apmeklētāju šeit nav daudz. Stūri ierāvies, sēž vīrietis, pie cita galdiņa divas topošās juristes apspriež kāda semināra norisi.
Tiesa, blakus ēdnīcai atrodas maza kafejnīca, kas izskatās nedaudz labāk, bet tur saskaitīju tikai sešus galdiņus, kas šķiet stipri par maz. Studenti gan te nemēdz iegriezties, te vairāk nāk pasniedzēji. Ēdienu izvēle kafejnīcā ir nabadzīga, bet cenas par zemām nevarēšu nosaukt.
2. kursa juriste Evija Slicāne atzīst: "Izejot no ēdnīcas ir sajūta, ka tu od pēc trauku lupatas." Neesot vērts ieēst, lai apmānītu kuņģi, jo porcijas esot mazas, cenas - salīdzinoši augstas. Salāti bieži esot veci. Pārdevēju nelaipnība Evijai atgādinot sen aizmirstus laikus, kad apmeklētājs juties vainīgs par savu klātbūtni vien. Evija stāsta, ka tad, ja patiesi bez pusdienām nevar iztikt, viņa dodas uz netālu esošo "Vērmanīti."
- Porciju uzkrauj un iegrūž tev vēderā. Neesi vēl paēdis, kad tev gar degunu novicina pēc hlora smirdošu lupatu, - tā ēdnīcu raksturo Lauma Pošeiko. Blakus esošo kafejnīcu studenti neizmantojot, jo tajā valdot pārlieka šaurība. Kafejnīca, salīdzinājumā ar ēdnīcu, esot solīdāka, bet laikam arī par to - dārgāka. Lauma stāsta, ka studenti ēst dodoties uz pelmeņu vai pankūku ēstuvēm Vecrīgā vai daudzu iecienītajā "Lido."
Puisis, kurš nevēlējās atklāt savu vārdu, atceras kāda pasniedzēja melno humoru, ka uz ēdnīcu jāiet tad, ja ir vēlme saindēties. Puisis uzskata, ka fakultātē šobrīd nav iespēju normāli paēst. Bet, ja ēdnīca būtu sakopta un izremontēta, ja te tiktu gatavoti kvalitatīvi ēdienu par studentu maciņiem pieejamām cenām, apmeklētāju būtu daudz.


 CEĻOJUMI 
Nedēļa Hamburgas "virpulī"

Egija HARTMANE
07.05.2001

28 stundas - apmēram tik ilgs laiks ir jāpavada autobusā, lai no Rīgas nokļūtu līdz Hamburgai. Uzreiz teikšu, ka nepatīkamākie bija robežpunkti - katrā no tiem nācās nīkt pāris stundas. Jau biju dzirdējusi leģendas par "piekasīgajiem" poļu robežsargiem, un arī man gadījās "uzķerties". Minūtes desmit pēc tam, kad bija savāktas pasažieru pases, robežsargs atgriezās pie mūsu autobusa un stingrā balsī uzsauca: "Egija, come!"' Ātri pielecu kājās un paklausīju kā zaldāts. Mani aizved uz mazu koka būdiņu. "Kas par lietu?" es vaicāju. "Tā neesi tu," teica robežsargs un ar pirkstu bakstīja manu bildi pasē. Man nācās skaidrot neattapīgajam vīriešu kārtas pārstāvim, ka sievietes savā dzīvē reizēm mēdz izmantot frizieru pakalpojumus, ka viņas liek lietā dekoratīvo kosmētiku. Bet šis man tik un tā netic. Nekas cits neatlika, kā balsī, kas varētu arī neciest iebildumus, pateikt: "Es varu arī pasmaidīt. Varbūt mani zobi jūs pārliecinās." Robežsargs ar acīm ieurbās manā sejā, tad nosmīnēja un novilka: "Jā, tā laikam tomēr esi tu."

Lasīt


 IZDZĪVOŠANAS SKOLA 
Kartupeļu biezputra manos ļaunākajos murgos
Darba pieredze ārzemēs ne vienmēr saistās ar patīkamām atmiņām

Zane SALENIECE
06.05.2001

Mūsdienās gandrīz katrs jaunietis sapņo par darbu ārzemēs. Tieši tādēļ daudzi studenti katru gadu uz kādu laiku pamet mācības un dodas piepelnīties ārpus Latvijas. Tomēr ne vienmēr iztēlotais saskan ar realitāti - nav jau viegli būt "melnā darba darītājam".

Protams, ir nācies dzirdēt rožainus stāstiņus par jaukām ģimenītēm, kurās jaunieši ir pieņemti kā ģimenes locekļi. Mazuļi iemīl savas auklītes un vēlāk ir grūti šķirties. Sava rajona laikrakstā (``Talsu Vēstis``) atceros kādu kāzu foto, kur līgavas kleitas šleifi turēja vācu meitenīte, kurai līgava bijusi auklīte. Meitenīte speciāli ieradusies uz auklītes kāzām, jo uzskatījusi, ka atbildīgākā loma pienākas tieši viņai.
Tomēr ne visiem klājies labi. Meitene, kuru sauksim par Kristīni, stāsta, ka strādāt uz ārzemēm braukusi nelabprāt. Pirmajā gadā viņa nav iestājusies svešvalodu fakultātē un, lai uzlabotu valodas zināšanas, devusies strādāt par auklīti. Ģimene gadījusies skopa, neatsaucīga. Katru dienu viņai nācies ēst mikroviļņu krāsnī sildītu kartupeļu biezputru, bet paši ģimenes locekļi viņas klātbūtnē ēduši gardumus.
- Kad atbraucu mājās, naktīs murgoju, ka vēl atrodos Vācijā. Kliedzu uz visiem sev tuviem cilvēkiem, kuriem es šķitu ļoti izmainījusies - kļuvusi viens nervu kamols, - atceras Kristīne.
Inese man skaidri un gaiši paskaidro, ka devusies uz Vāciju strādāt par auklīti, lai izdevīgi aprecētos. Ģimenīte šķitusi tīri piemērota - atraitnis un viņa mazais dēls, kam Inese pieņemta par auklīti.
- Vīrietis izrādījās skops mietpilsonis, bet viņa dēls - īsts briesmonis, - atceras Inese. Pie tam viņi dzīvojuši laukos, tālu no pilsētas. Vārdu sakot - izredzes tikt pie vīra gandrīz nekādas. Tomēr Inesei paveicās. Kādā diskotēkā kādreizējā ķīmijas studente iepazinās ar Ralfu - savu tagadējo vīru. Pēc gada tika svinētas kāzas, un uz Latviju atceļoja smaidošās līgavas foto. Inese tagad reizi gadā viesosies pie vecākiem un brāļa, kuri dzīvo Rīgā.
- Mans gada darbs Amerikas viesnīcā bija lielākā kļūda, kuru esmu pieļāvusi, - skumji stāsta Anda. Viņa prom braukusi ar lielām cerībām apskatīt pasauli, iepazīties ar cilvēkiem, apgūt valodu. Tomēr realitāte bijusi skarba - bagātu cilvēku kalpone. Visjaukākās atmiņas meitenei saistās ar brīvdienām, kad apskatīta pilsēta un iepazīti cilvēki. Lielākais pārdzīvojums nācis īsi pirms atgriešanās Latvijā - mīļotais puisis sameklējis jaunu draudzeni. Tas atlikušās dienas svešatnē padarījis par īstu murgu.
Šie stāstiņi jau darba meklētājus ārzemēs neatturēs, bet varbūt liks padomāt. Daudzi jaunieši atgriežas apmierināti, bet ne visiem laimējas. Un atrast jaunu darba vietu svešatnē nav nemaz tik viegli.


Tā var gadīties…

Laura VINKELMANE
06.05.2001

Ja tev, kādu rītu pamostoties, ir labs garastāvoklis, ja tev šķiet, ka šodien nu neviens to nevarēs sagandēt, iespējams, ka tu ļoti maldies. Jo tu esi, pirmkārt, jauns un, otrkārt, students.

…KINOTEĀTRĪ, ja tev pēkšņi vai ne tik pēkšņi iegribas noskatīties kādu filmu
Kristīne (21):
- Ar draugu (Linards) bijām nolēmuši aiziet uz kino. Sen jau gribējām noskatīties filmu "Novērotājs", tikai līdz šim nebija sanācis laika. Te vienam kādas darīšanas, te otram. Beidzot abi izbrīvējām vakaru. Filmu rādīja kinoteātrī "Rīga". No draudzenes biju dzirdējusi, ka filma tiks demonstrēta jaunajā zālē, jo veco remontējot. Abi ar Linardu par to nopriecājāmies. It kā jau sīkums - ja patiešām gribas redzēt filmu, tad kāda starpība, kur to skatīties, bet, goda vārds, negribējās sēdēt uz tiem cietajiem krēsliem. Ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, puse filmas paiet grozoties un knosoties cerībā, ka varbūt pienāks tas mirklis, kad nekur nekas nespiedīs…
Seanss sākās pulksten 21.30. Pieejot pie kases, palūdzām biļetes uz filmu "Novērotājs", bet, kā atklājās nedaudz vēlāk, kasiere mums bija iedevusi biļetes uz citu filmu ar nosaukumu "Ģimenes cilvēks". Piebildīšu, ka kasiere mums arī nepajautāja, kādās vietās vēlamies sēdēt - to izlēma viņa pati. Tā kā ārā lija lietus, nolēmām līdz seansa sākumam uzkavēties turpat kinoteātrī. Kad devāmies uz uzgaidāmo telpu, ievērojām, ka zālē jau laiž cilvēkus. Tā kā pulkstenis rādīja nedaudz pāri astoņiem, abi nobrīnījāmies, kas tā par filmu, kura varētu ilgt tikai stundu - tik daudz laika bija pagājis no iepriekšējā seansa sākuma. Pajautājot sievietei, kura laida zālē skatītājus, atklājās, ka mūsu izvēlētā filma tiks rādīta lielajā zālē. Viņa gan laipni piebilda, ka, ja mēs gribētu, viņa mūs ielaistu arī uz šo filmu. Mans garastāvoklis nedaudz pasliktinājās, jo kasiere mūsu vietas skaidri atzīmēja jaunās zāles plānā. Devāmies noskaidrot pārpratumu. Linards uzrādīja kasierei biļetes un pārjautāja, kāda filma pulksten 21.30 tiks rādīta jaunajā zālē. Kasiere, izrāvusi biļetes viņam no rokām, ātri uzrakstīja jaunas un nometa mums priekša, kaut arī nebijām prasījuši tās apmainīt. Kad palūdzām atpakaļ vecās biļetes, paskaidrojot, ka mūs ar tām apsolīja ielaist uz "Ģimenes cilvēku", sieviete, kas sēdēja aiz kases lodziņa savā mikrofonā iekliedza tik skaļu "johaidī", ka es pilnīgi apstulbu. Tam sekoja vēl citas visai aizvainojošas replikas.
Patiesībā tāds sīks pārpratums vien bija, kuru varēja mierīgi nokārtot. Bet sanāca tā, ka viena neiecietīgi kasiere "nosita" man garastāvokli un kino skatīties gribēšanu. Es neticu, ka šī "cienījamā" dāma būtu izrādījusi tādu attieksmi, ja viņas priekšā stāvētu pieaugušāks cilvēks ar biezāku maciņu rokās. Bet varbūt tās ir padomju skolas paliekas.

…PICĒRIJĀ vai kādā citā sabiedriskās ēdināšanas iestādē, ja tev gribas pavadīt vakaru ārpus mājas
Andris (22):
- Stāsts ir pavisam vienkāršs. Tas notika apmēram pirms pusgada. Ar draudzeni (Santa) nolēmām aiziet kaut kur pasēdēt. Izvēlējāmies Vecrīgā salīdzinoši nesen atvērto picēriju, jo abiem patika tās interjers. Tā kā ārā bija diezgan auksts un vējains laiks, iesākumā nolēmām paņemt tikai tēju, lai apsildītos un mierīgā garā izdomātu, ko vēl varētu pasūtīt. Domāts darīts. Taču, kad tās abas "nelaimīgās" tējas bija nopirktas un mēs devāmies apsēsties pie galdiņa, aiz muguras izdzirdēju komentāru, kas skanēja apmēram šādi: "Es taču uzreiz teicu, ka šie paņems tikai tēju". Runātājas bija divas virtuves darbinieces, kas sākumā mūs tik uzkrītoši nopētīja, ka pilnīgi bail sametās. (Iesmejas.) Kad apsēdāmies, es dzirdēto pateicu Santai. Visa gribēšana šeit pasēdēt "uz sitienu" bija pārgājusi. Izdzērām katrs savu tēju un devāmies prom. Nokāpuši lejā pa trepēm, saskrējāmies ar oficianti. Santa piegāja viņai klāt un uzsāka sarunu, ko dzirdēja arī jau iepriekš pieminētās virtuves darbinieces. Tas viss skanēja, cik atceros, šādi:
Santa: - Es gribēju pateikt, ka šī ir ļoti jauka vieta, kur pasēdēt. Arī apkalpošana šeit ir ļoti laipna.
Oficiantes sejā sākotnējo izbrīnu nomainīja apmulsis smaids un viņa pateica:
- Paldies.
Santa, norādīdama uz abām vēl joprojām turpat stāvošajām virtuves darbiniecēm, kas galvas kopā sabāzušas, noklausījās šajā sarunā, turpināja:
- Taču jūsu virtuves personālam būtu jāiemācās manieres. Es domāju, ka nav pieklājīgi un nav pieņemts pircējus aiz muguras aprunāt, pie tam vēl tā, ka viņi visu dzird. "
Oficiante uz mirkli nedaudz samulsa, bet tad izbrīnīti iepleta acis un pateica, ka viņa teikto nav sapratusi.
Savukārt mēs sapratām, ka strīdēties vai kaut ko teikt vispār ir bezjēdzīgi, jo šiem cilvēkiem tāds jēdziens kā pieklājība bija galīgi svešs. Devāmies prom, tā arī nesagaidījuši nekādu atvainošanos no picērijas personāla puses, kas, manuprāt, šajā situācijā bija nepieciešama. Rezultāts šim pasākumam bija tāds, ka diviem cilvēkiem garastāvoklis bija samaitāts, bet noskaņojums pārmaiņas pēc pavadīt vakaru ārpus mājas pazudis uz ilgāku laiku.

…6. TRAMVAJA vai kādā citā sabiedriskā transporta maršrutā, jo tev jānokļūst tur, kur, ar kājām ejot, paietu ilgāks laiks nekā braucot
Šis atgadījums patiesībā bija diezgan absurds, pat nedaudz "smieklīgs". Kādu vakaru pārmaiņas pēc uz mājām nolēmu braukt ar tramvaju. Iekāpu tramvaja galapunktā un apsēdos vietā uzreiz aiz vidējām durvīm. Skatoties uz priekšu, sanāca, ka nākamais ir konduktores krēsls, bet aiz tā - pārējās pasažieriem paredzētās vietas. Vietās, kas atradās tieši pirms konduktores krēsla, apsēdās puisis ar meiteni. Pēc neilga brīža es dzirdēju, kā konduktore kādam saka (protams, tik skaļā balsī, ka to dzird viss vagons): "Pārsēdieties tālāk!". Visu skati uzreiz meklēja vainīgo, kam šī frāze bija veltīta. Taču neviena "aizdomīga" persona tuvākajā apkārtnē nebija manāma. Es nedaudz izbrīnīta paskatījos uz konduktori, kas cēli sēdēja savā "tronī" un raidīja diezgan naidīgus skatienus sev priekšā sēdošo pakaušos. Puisis pār plecu atskatījās uz šī vagona "tikumības sargu" un tad noskūpstīja sev blakus sēdošo meiteni, uz ko konduktore reaģēja ar tādā pašā tonī izteiktu tādu pašu frāzi.
Godīgi sakot, man trūkst komentāru, lai raksturotu šo situāciju, jo tie nebija mazgadīgi tīnīši, kuri par savām izdarībām būtu pelnījuši kādas personas nosodījumu, bet gan divi pieauguši cilvēki, kas nu jau kādu laiku ir pilnībā atbildīgi par savu rīcību. Kur ir teikts, ka cilvēks tramvajā nedrīkst noskūpstīt otru cilvēku?


 CEĻOJUMI 
Pastāsts par laimes spēli un Parīzi
Šis nav ceļojuma apraksts, bet meiteņu piedzīvojums iz pavisam agrās jaunības!

Annemarī Coja
02.05. 2001

Pirms diviem gadiem viena no trim sirdsdraudzenēm aizsūtīja pieteikuma anketu nu jau aizmirstajai TV spēlei "Labākie draugi". Tolaik viņas visas trīs mācījās vidusskolas 12. klasē. Tā kā anketa tika aizsūtīta pārējām nezinot, par šo lietu drīz tika aizmirsts. Vai tad nu jaunam cilvēkam trūkst svarīgu lietu, par kurām domāt diendienā?! Taču tas brīdis pienāca. Un telefonā atskanēja satraukta balss: "Meitenes, mums jāpiedalās spēlē!" Un tas vēl bija tikai sākums.

Lasīt


 CEĻOJUMI 
Korsika ceļotājus pievelk kā magnēts

Sintija DRAGONE
16.04.2001

Nepieejamās stāvās klintis, dziļās aizas, straujie ūdenskritumi, plašie, biezie un asi dzeloņainie krūmi, priežu un kastaņkoku meži - viss te iedveš bijību pret dabas mežonību. Vidusjūras sala Korsika piesaista gan lielus gan mazus, gan jaunus un vecus, gan melnos, dzeltenos un baltos. Šai kalnainajai salai piemīt magnētisks vilinājums. Biju tur 2000. gada vasarā, bet domās tur esmu vēl aizvien.

Ielūkojoties kartē, Korsika izskatās visai prāva Vidusjūras bļodā. Taču tas ir nedaudz maldinoši. Korsikas sala ir tikai aptuveni 180 km gara un 80 km plata. Salas augstākais punkts atrodas 9000 pēdu (1 pēda - 30,48 cm) augstumā virs jūras līmeņa.
Šajā kalnainajā salā ir daudz, ko redzēt. Gribas, jau protams, apskatīt visu. Bet gribēšana vienmēr ir lielāka par varēšanu un iespējām. Tāpēc nākas vien samierināties ar pāris, toties visiespaidīgākajām vietām. Ja vēl kādam sanāk aizklīst līdz Korsikai, tad no sirds iesaku apskatīt uz kaļķakmens klintīm celto Bonifačo pilsētu, no kuras esot labi saskatāma Sardīnija.

Lasīt


 IZDZĪVOŠANAS SKOLA 
Sakrāvu tā, ka puķkāposti ripoja nost…

Ieva ALBERTE
16.04.2001

Ir daudz paņēmienu, kā šķīvi salātbārā vai augļu bārā piekraut pēc iespējas pilnāku. Tik izdevīgi ir izmantot situāciju - normu neesamību. Vai mēs esam tik ēdelīgi? Vai arī tas ir spēļu laukuma un būvniecības sindroms - vēlme kaut ko kraut un tādā veidā kompensēt kaut kādas bērnībā nepiepildītās vēlmes? Fantāzijas izpausmes? Un kā ir pēc tam pie kases?
Dažādas stratēģijas, piedzīvojumus un viedokļus pauž "Lido" apmeklētāji - studenti.


Diāna:
- Pirmkārt, noteikti vajag iet uz "Dzirnavām" nevis uz "Vērmani", jo "Dzirnavās" trauki ir lielāki un ietilpīgāki. Ja runājam par augļu bāru, tad, veidojot augļu traukā savu porciju, apakšā jāliek plakanākie augļi, piemēram ananāsi. Tos uzliekot uz trauka maliņām, palielinās laukums, uz kura var likt pārējos augļus. Ja cilvēks ēd putukrējumu, tad ar to var "salīmēt" visu pārējo, lai negāžas. Caurumus var aizbāzt ar vīnogām. Bet galvenais, nepieciešama laba vestibulārā sistēma, jo tas viss ir jāaiznes.
Salātu bārā tāpat - apakšā jāliek kartupeļu salāti, kuros visu var "nostiprināt". Beigās sanāk tāds paliels veidojums - gan platumā gan augstumā, bet vairums ir gadījumu, ka es to visu nemaz nevaru apēst. Spēļu laukuma vai būvniecības aspekts nav noteicošais. Es katru reizi tam pieeju ar azartu. Man patīk tā atmosfēra un garšo, kā tur taisa ēst.
Pie kases man līdz šim nav teikts, ka par to vienu lielo būtu jāmaksā kā par divām porcijām. Jāsaka, ka es jau kādu laiku gaidu, kad tas notiks.

Lasīt


Kā izvēlēties sev piemērotu augstskolu

Vineta Sprugaine
03.04.2001

Zemeņu, karstu pludmales smilšu, atvaļinājumu laiks - tā ir gaidītā vasara, kas daudziem pārtop arī par saspringtu iestājeksāmenu laiku. Taču diez vai būtu prātīgi gaidīt patiešām līdz zemeņu laikam un tikai tad sākt apsvērt augstskolu plusus un mīnusus, lai izlemtu, kurā no tām stāties. Pieredze rāda, ka jau ar to brīdi, kad sāk plaukt pūpoli, vidusskolēnu galvās paralēli uztraukumam par izlaiduma eksāmeniem, šaudās drudžainas domas arī par augstskolas izvēli.

Tie, kam iestājeksāmenu laiks jau sen aiz muguras, jau pārvarēts pirmo sesiju un kursa darbu smagums, var savās pārdomās, piedzīvojumos un pārdzīvojumos dalīties ar citiem.

Lasīt


Ņemt kredītu studijām - tas nav nemaz tik briesmīgi

Evita NAGLINSKA
03.04.2001

- Tā kā Latvija nav bagāta ar derīgajiem izrakteņiem, tad vienīgā mūsu valsts bagātība ir zināšanu resursi un izglītoti cilvēki. Nu ir pēdējais laiks sākt to saprast, - skaidro Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Studiju fonda vadītājs Jānis Ķirsons. Latvijā ir pietiekami daudz augstskolu, kur var iegūt augstāko akadēmisko izglītību, taču aizvien samazinās iespēja iegūt šo izglītību par velti.

Pašlaik apmēram 46% no augstskolās studējošiem mācās par valsts budžeta līdzekļiem, bet lielākā daļa studentu par zināšanu apguvi maksā no savas kabatas vai arī ir lūguši valstij kredītu. Kā pastāstīja Studiju fonda vadītājs, šogad jau 12 tūkstoši studentu ir saņēmuši kredītu. Pagājušajā akadēmiskajā gadā, kad studiju kreditēšanas sistēma tikko sāka attīstīties, uz kredītu bija pieteikušies bija tikai 4200 studējošo. 1999. gadā summa, kas valsts budžetā bija paredzēta studiju kredītiem, bija 1 miljons latu. Šogad tā ir jau 3,475 miljoni latu.

Lasīt


 STUDENTS MAINA "PROFESIJU" 
"Es varētu būt pat antilope. Tas nekas, ka ar ragiem."

Evita NAGLINSKA
03.04.2001

Studenta vēlmi nostāties uz savām kājām varētu izskaidrot ar labi saprotamu jaunā cilvēka nevēlēšanos sēdēt uz kakla saviem vecākiem, sak' - cik tad ilgi viņi mani uzturēs!? Taču daudziem studentiem vēlme atrast algotu darbu jau studiju laikā nav kaprīze vai demonstratīvs savas pašapziņas apliecinājums, bet gan dzīves diktēta nepieciešamība, jo ģimenē vēl ir jaunākie brāļi un māsas, bet vacāku rocība nav pārāk liela. Studentiem bieži vien izdodas atrast samērā interesantus, varbūt pat nedaudz neparastus un sarežģītus darbus. Uzdrošinos apgalvot, ka vairākums meiteņu nodarbojas ar gluži trakām lietām, savukārt puiši daudz reālāk skatās uz darba iespējām. Vairākums no viņiem nav apmierināti ar pagaidu darbu, viņi tiecas pēc stabilitātes un vairāk vai mazāk nopietnas nodarbošanās.

Lasīt


Skumji, ka tā
Studenta skats no malas uz LU Studentu padomi

Zane PĪRĀGA
03.04.2001

Latvijas Universitātes Studentu padomes rosību dažas reizes gadā pamana un atspoguļo pat LTV "Panorāma". Vai tas nozīmē, ka LU aktīva un studentus aizstāvoša Studentu Padome? Tā deklarē, ka visiem spēkiem cīnās par studentu tiesībām (nu jau arī Latvijas Studentu Asociācijas (LSA) sastāvā), skaļi tiek saukts, ka stipendijas par zemu, ka nedrīkst ieviest vispārējo maksu augstāko izglītību…

Lai cik varbūt vareni šī Studentu padome izskatās uz āru, pašas universitātes iekšienē es nejūtu tās lielisko darbību. Un neko arī par to nedzirdu, izņemot brīžus, kad pienāk kārtējās LUSP vēlēšanas - tad var apskatīt tādus A4 formāta plakātiņus ar saukļiem, kuri aicina balsot par vienas vai otras "partijas" sarakstu.
Ja tā godīgi, tad man radies iespaids, ka LUSP ir tāda draugu (čomu) kompānija, kas tur niekojas - rīko pasēdēšanas, kaut ko paspriež un vārās savā sulā.
Tajā pat laikā es domāju, ka padomes iespējas darboties un varbūt arī sasniegt kaut ko reālu ir diezgan lielas. Man tikai nav bijis iespēju par to pārliecināties.
Tāpēc apjautājos saviem kolēģiem studentiem, ar ko, viņuprāt, nodarbojas Studentu padome. Atbildēs skanēja tādas versijas kā "rīko sēdes", "kaut kos spriež" vai arī "man nav ne jausmas".
"Universitātes Avīzē" Studentu padomei ir sava lappuse, kurā būtu lietderīgi studentus iepazīstināt ar svarīgākajām norisēm. Taču, manuprāt, šīs LUSP lapas ir pilnīgi nebaudāmas un tukšas. Tajās ir apraksti no kārtējiem tusiņiem (kuros piedalās padomes dalībnieku), konkursi ar pilnīgi bezjēdzīgiem jautājumiem (piemēram: "Kāda ir (... tagad seko kaut kāda nevienam normālam LU ierindas studentam neko neizsakoša iesauka, piemēram, Gugo) mīļākā krāsa?" Un atbilžu varianti: zaļa, gurķu krāsa, balta) un tamlīdzīgas lietas. Luspiešiem laikam šķiet, ka man vajadzētu justies pārlaimīgai, lasot šo bezsakaru, ko viņi acīmredzot uzskata par teicamu humora izjūtu. Šķiet, ka sava lapa "Universitātes Avīzē" ir tikai viens no veidiem, kā LU "krutākajiem džekiem" sevi parādīt plašākai publikai. Bet pajautājiet, kuram vēl, izņemot viņus pašus, tās pļāpas interesē.
Man radušās aizdomas, ka LU Studentu padome eksistē tikai tādēļ, lai pašiem (padomes locekļiem) būtu aizbildinājums, ka viņi ar kaut ko it kā nodarbojas.
Nu skumji, ka tā...


 IZDZĪVOŠANAS SKOLA 
Pārāk mazs šķīvis nav studenta draugs

Ieva Alberte
02.04.2001

Nebrīnos, ja, izdzirdot vārdu "Lido", deguns sāk domāt, vai kaut kur blakus nenosmaržos aromātiskas desiņas. Šā vai tā, "Lido" ir viena no atzīstamākajām vietām, kur pat students var labi paēst. Pat ja naudas maz, kādai pankūkai vai plikiem kartupeļiem sanāk. Un kā kārdina salātu un augļu bāri! Var ļaut vaļu fantāzijai un būvēt dzeltenas kukurūzu piramīdas, celt arbūzu pilis.

Eju pusdienot uz "Vērmanīti" - to, kas atrodas Elizabetes un Tērbatas ielu stūrī. Man ir pārbaudīts paņēmiens, kā smieklīgi mazajā trauciņā salikt vairāk augļu. (Tikai "Vermanītī" rodas neganta vēlme protestēt pret bezkaunīgi miniatūro tilpumu - te augļiem ir paredzēi mazi, caurspīdīgi trauciņi, bet citos "Lido" ir normāli balti šķīvjveidīgi trauki). Krauju augļu šķēles citu uz citas, līdz apsargs (sazini nu, kādas vēl ir viņa funkcijas, ja raženajam vīram jāseko līdzi arī porcijas izmēram) pienāk klāt uz paziņo, ka tik lielu porciju, kādu esmu pamanījusies satilpināt savā trauciņā, tomēr nedrīkstot likt.

Atsauksmes (1)     Lasīt


 CEĻOJUMI 
Ceļojums ar fantāziju

Inese Vilcāne
02.04.2001

Astoņi jaunieši no Latvijas ziemīgajām ārēm devās trīs nedēļas ilgā ceļojumā līdz karstajiem Āfrikas krastiem.
Maršruts: Latvija (Rīga) - Lietuva - Polija - Čehija - Austrija (Vīne, Grāca) -Itālija (Venēcija, Turīna) - Monako - Francija (Nica, Monpeljē) - Spānija (Barselona, Valensija, Malaga) - Gibraltārs - Spānija (Algerika) - Maroka (Tandžira) - Spānija - Gibraltārs - Spānija (Tarifa, Sevilja, Madride) - Andora (Andora) - Francija (Liona, Parīze) - Beļģija - Nīderlande (Amsterdama) - Vācija (Hanovere (EXPO), Berlīne) - Polija - Lietuva - Latvija (Ikšķile, Rīga).

Lasīt


 STUDIJAS ĀRZEMĒS 
Studijas Vācijā nav neaizsniedzamas

Egija Hartmane
02.04.2001

- Mēs nedrīkstam būt iesūnojuši. Mums pašiem jācenšas un jāgrib kaut ko redzēt, - tā saka 22 gadu vecā Latvijas Universitātes (LU) Moderno valodu fakultātes vācu filoloģijas 4. kursa studente Inga Melle, kurai pirms diviem gadiem bija iespēja mācīties Gētes institūtā un pērn, iegūstot Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienesta (DAAD) stipendiju, vienu semestri mācīties Rostokas Universitātē - tā ir dibināta 1419. gadā un ir trešā vecākā universitāte Vācijā.

Lasīt


Bet, kad es piedzimu, mana mamma bija studente…
Grūtniecības par un pret studiju laikā

Zane SALENIECE
26.03.2001.

Studentes - topošās māmiņas nav pārāk liels retums universitātē. Viņām nākas saskarties ne tikai ar apkārtējo īpašu interesi par to, kas gaidāms un kāds vārds bērniņam tiks izvēlēts. Ir jārēķinās arī ar to, ka savienot mācības un rūpes par mazuli nebūt nav viegli. Kā liecina statistika, visai bieži studenšu bērni pasaulē nāk tieši sesijas laikā. Mācības pamest negribas, tāpēc studentes līdz pēdējam brīdim apmeklē lekcijas, kārto eksāmenus. Pēc bērniņa piedzimšanas situācija krietni vien sarežģījas. Un tad jaunās māmiņas nereti pieņem lēmumu par labu bērnam nevis mācībām. Liela nozīme šajā izvēlē ir arī finansiālajiem apstākļiem, īpaši tad, ja ģimenē abi vecāki ir studenti.

Lasīt


 IZDZĪVOŠANAS SKOLA 
Bezkauņa tāds!

Ko lai dara ar cilvēkiem, kas neprot uzvesties? Ko darīt, ja cilvēkam nav nekādas kauna sajūtas? Kliegt? Spiegt? Raudāt? Kauties?

Lasīt


Padomā tikai - pavasaris!

Sirsniņās mēs lēnītēm jūtam - kaut kas kņud, neliek mieru. Un tad pēkšņi kādā rītā: ei, smaržo pavasaris!
Pavasaris klejoja pa studentu aprindām un mēģināja ielūkoties topošo žurnālistu sirsniņās.

Lasīt


Kurš par ko maksā
Vai vīrietim, ejot kopā ar savu dāmu, nepārtraukti jārēķinās ar dubultiem izdevumiem?

Lasīt


Cirks par 9 santīmiem

Sintija Dragone
26.03.2001.

- Eh, lekcijas beigušās, - nopūšas Kristīne.
- Vai rīt jānodod kāds referāts vai eseja?- jautā Kristīnes draudzene Liene.
- Nē!
-Brīvs vakars! Vajadzētu kaut ko padarīt…- nospriež Kristīne.
- Varētu aiziet uz kino, teātri, paklaiņot pa veikaliem, - ierunājas Liene, bet Kristīne viņu pārtrauc un turpina:
- Jā, bet man nav daudz naudas. Stipendija būs tikai pēc četrām dienām.
- Man arī maciņš šonedēļ tāds paplānāks, -secina Liene.

Lasīt


 SPORTS 
Spēle, kurā viens grozs bija 1000 latu vērts

15. martā Sporta ielā 13/15 notika LU kausa izcīņas basketbolā fināls starp juristiem un ekonomistiem-vadībniekiem, kurā ar viena punkta pārsvaru uzvarēja ekonomu komanda.


Lasīt


 IZDZĪVOŠANAS SKOLA 
Kā mēs ēdam?

Ja students labi ilgi studē un čakli dara savu darbus, tad viņā agri vai vēlu mostas apetīte. Cik ātri, ērti un cenas ziņā pieņemami var paēst LU Sociālo zinātņu fakultātes (SZF) studenti? (Par to cenu es pieminēju tāpēc, ka studenti nav uzskatāmi par materiāli spoži pārtikuši iedzīvotāju grupu, bet tas nenozīmē, ka viņi ēst gribētu mazāk). Ar skumjām jāatzīst, ka situācija ēdnīcā studentam nav diez ko draudzīga.

Lasīt


 SPORTS 
Juristi spēlē šahu

Šaha spēli Juridiskās fakultātes studenti varētu salīdzināt ar kāda kāzusa risināšanu. Abos gadījumos nākas ilgi un saspringti domāt, apsvērt iespējamos gājienus un to sekas. Varbūt tieši tādēļ aicinājums sacensties intelektuālajā spēlē šahā guva lielu atsaucību topošo juristu vidū.

Lasīt


 IZDZĪVOŠANAS SKOLA 
Ieraugot Frančesku, mana sirds sāk pukstēt straujāk
Studenta pārdomas par atsevišķiem piedzīvojumiem sabiedriskajā transportā

Lasīt