Izlasot
Kristīnes Antes atbildes rakstu "Esam vēl dzīvi" (LU SP Lapa - 20.12.2001.)
un Matīsa Sīļa rakstu "Turpinot
diskusiju par LU SP vēlēšanām" (www.e-studija.lv), protams, nevarēju
palikt vienaldzīgs pret abos rakstos paustajiem viedokļiem un, ja nav par "skaļu"
teikts, arī par abu rakstu idejiskajām nostādnēm, analizējot katra, manuprāt,
nozīmīgākās tēzes.Galvenā K. Antes raksta
tēze ir - jā, sarakstiem programmu nav un nemaz nevajag. Tāda ideoloģijas vakuuma
apoloģija mani nespēja ne pārliecināt, ne apmierināt. Būtībā K. Ante saka -
nav jau tik traki, ka nezinu, ko sarakstos minētie cilvēki darīs pēc ievēlēšanas,
galvenais ir balsot un nobalsot par kādu visnotaļ motivētu, jauku un dedzīgu
studentiņu. Respektīvi - nost ar idejām, lai dzīvo Personības! Ideoloģiju noliegums
mūsdienu postmodernajā laikmetā, šķiet, nevarētu pārsteigt (pat ja tas skan
no varas pārstāvju puses). Tomēr, kā apgalvoja politiskā filozofe Hanna Ārente,
tāda personību iecelšana saulītē un mistifikācija liecina par citu visai satraucošu
tendenci - totalitārisma kustību, kas potenciāli noved pie domāšanas unifikācijas,
pie nedomāšanas kā masu fenomena un pie varas esošo totālas kundzības. H. Ārente
un daži postmodernisma klasiķi norāda, ka tas ir īpaši iespējams mūsdienās vērojamā
patērētāju kultūras (H. Ārentes - masu sabiedrības) uzvaras gājiena laikā, kad
galvenais nav ideja vai prece, bet veids kā to reklamē - jo trakāk, jo labāk.
Domājot par K. Antes kritēriju
- motivāciju - var uzdot visai loģisku jautājumu raksta autorei - kā nabaga
students, kurš pirmo reizi redz vēlēšanu sarakstus tikai vēlēšanu dienā, var
noteikt katra kandidāta "motivācijas koeficientu"? Kā var zināt, kurš
ir strādāt gribošs, pat ja nezina, vai kandidāts ir strādātgribošs kādas idejas
labā un vai vispār studenta labā? Apskatot K. Antes trīs izvirzītos
sarakstu veidošanas veidus - nejauši izveidotie, iekšējo juku rezultātā izveidojušies
un pirmkursnieku veidotie - mani vairāk nekā šokēja autores vieglprātīgā ideju
un programmu nepieciešamības noliegšana. Varbūt neesmu adaptējies postmodernajai
situācijai, bet gribētu uzzināt, ko tad cilvēki plāno darīt pēc ievēlēšanas
amatā. Banāli, bet šinīs vēlēšanās to tā arī neuzzināju. Dīvaini, bet K. Antes rakstā,
kurā ir noliegta jebkādu ideoloģiju nepieciešamība LU SP vēlēšanās, ik pa laikam
tiek piesaukta kaut kāda mistiska "saraksta ideoloģija". Rodas vēl
viens jautājums - ja ideoloģija tomēr pastāv, kāpēc, piemēram, pati K. Ante
to nedarīja zināmu vēlētājiem, kad piedalījās pēdējās LU SP vēlēšanās? Atbildes varētu būt dažādas
- ja vēlētāji zinātu, ko kandidāti grasās darīt, viņi nebalsotu. Ticami. Ak,
ko nu vēlētāji darīs ar ideoloģijām, ne viņi sapratīs par ko ir runa; neba tas
ir vajadzīgs, jābalso jau ir par Personību. Arī ticami. Patiesībā ideoloģijas
nav, bet tā tika minēta, lai radītu arvien lielāku postmoderno jucekli. Dīvaini,
bet arī ticami. Bet svarīga jau ir K. Antes atbilde uz šo jautājumu.Analizējot M. Sīļa rakstu,
man likās zīmīgi, ka tiek loģiski nodalītas jābūtības normatīvās kategorijas
un empīriskie jeb reāli novērojamie fakti. "Wishful thinking" ir aizstāta
ar skaudru reālismu. Vienīgi, šķiet, dīvaini, ka M. Sīlis "a priori"
uzskata, ka sarakstiem LU SP vēlēšanās bija ideoloģijas
Autors uzskata, ka, pirmkārt, LU SP nav leģitīms jeb vismaz pusi un vēl viena studenta uzticību baudoša un LU studentus pārstāvoša institūcija, jo vēlēšanās piedalījās tikai 8% visu vēlētāju (!), otrkārt, nav kārtībā kandidātu rekrutācijas jeb sarakstu formēšanas principi, treškārt, pastāv K.Antes noliegtā, bet reāli esošā fakultātes studentu kopuma, tātad mažoritārā pārstāvniecība, kas man liek jautāt - kad tiks nomainīti LU SP Satversmes eifēmismi par proporcionālām vēlēšanām, ceturtkārt, programmu neesamība ir politiska vieglprātība un bezatbildība.
Pēdējo argumentu gribētu
papildināt - tā kā saraksti neveido programmas, tad nav atskaites punkta, nav
iespēju panākt reālu LU SP locekļu atbildību vēlētāju priekšā. Interesanti,
ka pastāv tikai iekšējs (!) LU SP kontroles mehānisms - revīzijas komisija,
bet jebkāda ārēja kontrole un atskaitīšanās vēlētāju priekšā nepastāv. Grūti
nepamanīt analoģisko līdzību ar Latvijas vēsturē piedzīvoto padomju režīmu,
kura laikā visai veiksmīgi darbojās princips - roka roku mazgā. Gribētu nobeigt ar salīdzinājumu
starptautiskā perspektīvā - man zināmie citu valstu universitāšu esošie un bijušie
studenti ziņoja par politisku programmu eksistenci savās universitātēs jau kopš
1970-ajiem gadiem, kad Rietumu universitātēs beidzās studentu pašpārvalžu izveides
un konsolidācijas process. Programma un ideoloģija bija un ir noteicošie faktori
sarakstu veidošanā vai kandidātu izvēlē un lielā mērā arī to veiksmē vēlēšanās.
Tādējādi līdzība ar politiskām partijām jeb klubiem ir pilnīga. Interesanti,
ka K. Ante sarakstu veidošanu pēc ideoloģijas un partijas principa noliedz kā
nereālu! Tāpat ārzemju universitātēs
pastāv studentu pašpārvalžu ārējās kontroles mehānismi. Protams, to veidi variējas.
Izplatīts paņēmiens ir uzticēt kontroles mehānismu kādai neatkarīgai ievēlētai
vai ieceltai institūcijai. Gribētu jautāt - kāpēc K.
Ante noliedz programmu un līdz ar to elementārākās ārējās kontroles nepieciešamību
un iespēju? Kāpēc citur tas var eksistēt un veiksmīgi darboties, tikai Latvijā
ne? Vai tādēļ, ka Latvija atkal ir īpašs gadījums? Ceru, ka ne.