VIEDOKLIS 
Palīdzība sev vai citam - kas labāk?
Atsauksme Sintijas Dragones rakstam "Bezkauņa tāds!"

Dace LIEPIŅA
17.04.2001

Šis raksts mani uzvedināja uz līdzīgām, bet nedaudz citādākām pārdomām, kas saistītas ar vārdu "līdzcilvēks".
Mana vecmāmiņa man iemācījusi nepaiet garām cilvēkam, kad tam ir slikti. Arī ikdienas situācijās, pavisam parastās: guļ cilvēks uz ietves, izskatās piedzēries, vecmāmiņa pieiet klāt. Izrādās, gulošajam slikti ar sirdi... Cik cilvēku tā iedomājās? Cik ilgi vīrietis tā nogulēja uz ielas? Cik ilgi viņš būtu nogulējis, ja vecmāmiņa nebūtu piegājusi klāt?
Vecrīga, Līvu laukums, daudz cilvēku. Dzirdu kādu it kā kunkstam, it kā kaucam, it kā vaimanājam, bet nesaprotu, no kurienes nāk skaņa. Beidzot ieraugu pusaugu puisīti, kurš, pieslējies pie "Lielās Ģildes" sānu sienas, rokas uz acīm uzlicis, izmisīgi raud. Skatos un konstatēju - visi iet garām. Mani pārņem neliels apstulbums - nesaprotu, vai man tikai rēgojas vai tiešām tur kāds raud? Pirmā doma, kas ieskrien galvā - kāds no dzīves pabērniem, saostījies līmi, nesaprot, ko dara. Tomēr vecmāmiņas gadījums palicis atmiņā, tādēļ eju klāt un prasu, kas noticis. Izrādās, puisēns apmaldījies un nevar atrast bibliotēku, lai nodotu tur grāmatu. Nobijies, ka apmaldījies, nobijies, ka nokavēs, ka bibliotēku aizslēgs. Ejam un kopīgi atrodam ēku Vaļņu ielā, un puisēns, atguvis smaidu, ieraugot zināmus ceļus, pasaka paldies un līksmi aizskrien.
Šī situācija bija kā bomis pa galvu. Paradoksāla situācija: tas taču bija bērns, kurš raudāja. Viņš taču raudāja, nevis ālējās, lamājās vai zobojās, bet visi kā viens gāja garām, ne acu nepacēluši. Cinisms augstākajā pakāpē!!! Vai tiešām visi garāmejošie bija milzums darbos ieslīguši cilvēki, kas nedzirdēja un neredzēja neko sev apkārt? Varbūt visi tikai bija sapriecājušies par darbadienas beigām (bija seši vakarā) un aiz šīs laimes neko nemanīja?
Ko vainot? Cilvēkus, kas nobijušies no cita cilvēka? Kā teicis Barijs Buzans, "cilvēki ir galvenais nedrošības avots cits citam." Varbūt vainot valsti, kas nespēj domāt par visiem, resp., nespēj nodrošināt visiem vienlīdz labus dzīves apstākļus? Jo, ja tādi būtu, mums nebūtu iemesla nodomāt, ka puisēns ir dzīves pabērns un raudot grib vien pievērst uzmanību, lai brīdī, kad mēs viņam pieietu klāt, viņš mums nozagtu somiņu. Kad mēs ejam pa nomaļu, tumšu ielu, mums nebūtu iemesla turēt aizdomās mums sekojošo vīrieti. Kad mēs redzam cilvēku guļam uz ielas, mums nebūtu iemesla nodomāt, ka tas ir dzērājs.
Varbūt tas viss nemaz nav saistīts ar drošību, bet ar morāli? Katra atsevišķo, individuālo, subjektīvo? Tas, vai pieiesim klāt, taču atkarīgs vien no mums... Tomēr šo mūsu "atkarību" ietekmē ārējie faktori - tas, ka neuzdrošināmies palīdzēt svešajam, saistīts ar mūsu pašu bailēm - jūtamies apdraudēti.
Daudziem šķiet, ka tas ir drošsirdis, kurš rīkojies pretstatā sabiedrības uzskatiem - ja vien tas nesis pozitīvus rezultātus. Ja negatīvus - drosmīgais saņem apkārtējo nosodījumu. Vairākums no mums apzinās savu risku, draudus. Daudz retāk apzināmies, ka mūsu izlēmīga rīcība kādam var būt glābiņš. Kā liecina ikdiena, pārsvaru gūst mūsu bailes, jo vispirms mēs sajūtam pret sevi vērstos iespējamos draudus. Un tikai pēc tam - ka apdraudēts ir arī kāds cits.