VIEDOKLIS
Palīdzība sev vai citam - kas labāk?
Atsauksme Sintijas Dragones rakstam
"Bezkauņa tāds!"
Šis raksts
mani uzvedināja uz līdzīgām, bet nedaudz citādākām pārdomām, kas saistītas ar
vārdu "līdzcilvēks".
Mana vecmāmiņa man iemācījusi
nepaiet garām cilvēkam, kad tam ir slikti. Arī ikdienas situācijās, pavisam
parastās: guļ cilvēks uz ietves, izskatās piedzēries, vecmāmiņa pieiet klāt.
Izrādās, gulošajam slikti ar sirdi... Cik cilvēku tā iedomājās? Cik ilgi vīrietis
tā nogulēja uz ielas? Cik ilgi viņš būtu nogulējis, ja vecmāmiņa nebūtu piegājusi
klāt?
Vecrīga, Līvu laukums, daudz
cilvēku. Dzirdu kādu it kā kunkstam, it kā kaucam, it kā vaimanājam, bet nesaprotu,
no kurienes nāk skaņa. Beidzot ieraugu pusaugu puisīti, kurš, pieslējies pie
"Lielās Ģildes" sānu sienas, rokas uz acīm uzlicis, izmisīgi raud.
Skatos un konstatēju - visi iet garām. Mani pārņem neliels apstulbums - nesaprotu,
vai man tikai rēgojas vai tiešām tur kāds raud? Pirmā doma, kas ieskrien galvā
- kāds no dzīves pabērniem, saostījies līmi, nesaprot, ko dara. Tomēr vecmāmiņas
gadījums palicis atmiņā, tādēļ eju klāt un prasu, kas noticis. Izrādās, puisēns
apmaldījies un nevar atrast bibliotēku, lai nodotu tur grāmatu. Nobijies, ka
apmaldījies, nobijies, ka nokavēs, ka bibliotēku aizslēgs. Ejam un kopīgi atrodam
ēku Vaļņu ielā, un puisēns, atguvis smaidu, ieraugot zināmus ceļus, pasaka paldies
un līksmi aizskrien.
Šī situācija bija kā bomis
pa galvu. Paradoksāla situācija: tas taču bija bērns, kurš raudāja. Viņš taču
raudāja, nevis ālējās, lamājās vai zobojās, bet visi kā viens gāja garām, ne
acu nepacēluši. Cinisms augstākajā pakāpē!!! Vai tiešām visi garāmejošie bija
milzums darbos ieslīguši cilvēki, kas nedzirdēja un neredzēja neko sev apkārt?
Varbūt visi tikai bija sapriecājušies par darbadienas beigām (bija seši vakarā)
un aiz šīs laimes neko nemanīja?
Ko vainot? Cilvēkus, kas
nobijušies no cita cilvēka? Kā teicis Barijs Buzans, "cilvēki ir galvenais
nedrošības avots cits citam." Varbūt vainot valsti, kas nespēj domāt par
visiem, resp., nespēj nodrošināt visiem vienlīdz labus dzīves apstākļus? Jo,
ja tādi būtu, mums nebūtu iemesla nodomāt, ka puisēns ir dzīves pabērns un raudot
grib vien pievērst uzmanību, lai brīdī, kad mēs viņam pieietu klāt, viņš mums
nozagtu somiņu. Kad mēs ejam pa nomaļu, tumšu ielu, mums nebūtu iemesla turēt
aizdomās mums sekojošo vīrieti. Kad mēs redzam cilvēku guļam uz ielas, mums
nebūtu iemesla nodomāt, ka tas ir dzērājs.
Varbūt tas viss nemaz nav
saistīts ar drošību, bet ar morāli? Katra atsevišķo, individuālo, subjektīvo?
Tas, vai pieiesim klāt, taču atkarīgs vien no mums... Tomēr šo mūsu "atkarību"
ietekmē ārējie faktori - tas, ka neuzdrošināmies palīdzēt svešajam, saistīts
ar mūsu pašu bailēm - jūtamies apdraudēti.
Daudziem šķiet, ka tas ir
drošsirdis, kurš rīkojies pretstatā sabiedrības uzskatiem - ja vien tas nesis
pozitīvus rezultātus. Ja negatīvus - drosmīgais saņem apkārtējo nosodījumu.
Vairākums no mums apzinās savu risku, draudus. Daudz retāk apzināmies, ka mūsu
izlēmīga rīcība kādam var būt glābiņš. Kā liecina ikdiena, pārsvaru gūst mūsu
bailes, jo vispirms mēs sajūtam pret sevi vērstos iespējamos draudus. Un tikai
pēc tam - ka apdraudēts ir arī kāds cits.